Izrādās ka jebkuram BMW automobilim, var noteikt viņa reālo nobraukumu, pat ja viņa spidometrs ir bijis pie daktera un pagriezts uz zemāku skaitli. Procedūra ir sekojoša:
1. Iekāpjam BMW auto;
2. Atrodam pogu ar kuru nonullē dienas kilometrāžu;
3. Ieliekam aizdedzē atslēgu;
4. Nospiežam nonullēšanas pogu un neatlaižot to pagriežam aizdedzes atslēgu uz pirmo pozīciju;
5. Atlaižam pogu;
6. Odometrs sāk rādīt cipariņus, no kuriem pirmais ir reālais nobraukums.
PS. Pastaigājot pa autolaukumiem, pēc šīs metodes tika atklāts, ka vidēji BMW nobraukumi ir understated par 30-50%.
Šī ir Diskzemes cikla pati pirmā grāmata un pirmā no Rincewind sērijas. Nezinu vai autors vēlas mūs iepazīstināt ar visu Disku, taču kopā ar caurkritušu burvi Rincewind un pirmo diskzemes tūristu Twoflouwer to apceļojam. Diskzeme ir pasaule diska formā, kuru uz savas muguras tur 4 ziloņi, kas stāv uz lielā pasaules bruņrupuča A’Tuin muguras.
Twoflouwer ir pirmais Diskzemes tūrists. Viņa kuģis ierodas lielākajā Diska pilsētā Ankh-Morpork ar kasti zelta – tēriņiem. Viņš vēl nezina, ka šajā pilsētā pat mazs bērns spēj sajust zeltu no liela attāluma. Twoflouwer noalgo Rincewind par savu gidu un piedzīvojumi sākas.
Twoflouwer, pretsvara kontinenta iedzīvotājs, ir nelabojams optimists, kas uzskata, ka parunājoties visu var atrisināt. Rincewind savukārt ir audzis pilsētā un ir pesimists, kurš uzskata, ka problēmas vieglāk ir risināt ātri skrienot. Autors iepazīstina mūs arī ar Diska Varoņiem (to galvenais uzdevums ir apzagt tempļus un glābt jaunavas), Wyrmberg Drakonu pavēlniekus un Krull valsti, kas atrodas uz paša Diska malas.
Atsevišķs personāžs ir Bagāža, Twoflouwer mantu lāde ar kājiņām, izgatavota no brīnumķirša, lojāla pret saimnieku un naidīga pret pārējiem. Ievērības cienīga ir arī Nāve, kas nekādi nespēj sagaidīt Rincewind dzīves beigas.
Kā jau gadās liela cikla pirmajās grāmatās, autoram personāži vēl nav īsti izstrādāti. Vietām redzamas nelielas pretrunas ar vēlākajām grāmatām, bet stāsts ir aizraujošs un ironisks. Novērtēju 7 no 10 ballēm.
“Let’s just say that if complete and utter chaos was lightning, he’d be the
sort to stand on a hilltop in a thunderstorm wearing wet copper armour and
shouting ‘All gods are bastards’.”
Visi cilvēki šad un tad nolemj doties atvaļinājumā. Atvaļinājuma laikā viņi parasti cenšas aizbraukt uz vietām, kuras šamie nekad nav redzējuši. Tad nu arī es, stāvēdams pie Rīgas zoodārzā uzstādītā ceļarādītāja, nolēmu apceļot, ja ne visu pasauli, tad vismaz tā, lai turp atpakaļ ceļš būtu tuvs zemeslodes apkārtmēram. Tātad mani šovasaras “points of interest”:
Trešā triloģijas grāmata un diemžēl pēdējā. Kā jau visās grāmatu sērijās, kurās varoni nenogalina jau sākumā, autors ir spiests sižetu dramatizēt, padarot varoni spēcīgāku un problēmas globālākās. Arī šī grāmata nav izņēmums, bet tik un tā ir lasāma. Vērtējums 7 no 10.
Runājot par grāmatām, kurās notiek problēmu globalizēšana un varoņa pietuvošanās dieva statusam, vissliktākais piemērs ir Wizard’s Rules by Terry Goodkind sērija, kur parasts mežsargs uzkalpojas par impērijas vadoni utml.. Pavisam sērijā bija 8 grāmatas, kuras visas iepirku, bet tālāk par 4 lasīt vairs negribējās. Savukārt labs piemērs ir Myth Books by Robert Asprin. Visas sērijas grāmatas ir asprātīgas ar labu humoru, redzama galvenā varoņa izaugsme, bet problēmu globalizācija nav tendencioza.
Protams, izlasot triloģijas pirmo grāmatu, nācās lasīt arī otru. Jāazīst, ka šīs grāmatas varoņi bēdīgi slaveno Hariju Potteru atstāj aizkrāsnē ar visu viņa zīmi uz pieres. 10 baļļu skalā vērtēju šo grāmatu ar 8 ballēm.
Kaut kas līdzīgs Harijam Potteram, bet no mana viedokļa nedaudz labāks. Te vismaz burvji neizliekas par labajiem un nesēž aizkrāsnē, bet reāli uztraucas, lai pelēkie parastie ļautiņi netiktu pie kloķiem. Pagaidām izkatās 8 no 10 ballēm.
Ольга Громыко, Андрей Уланов. ПЛЮС НА МИНУС. Tipiska Fantasy darbība risinās Baltkrievijā, džekam uzkāra slepkavību, šis nu tagad nabags mēģina atrast īsteno vainīgo. 10 baļļu skalā 5. Vilcienā lasās labi.
Jau no Padomju laiku filmām visiem ir zināma aksioma: Ja tu redzi vācieti tad ir skaidrs, ka netālu ir novietots arī tanks, kurā šis atbraucis.Tagad blandoties pa Rīgu nākas redzēt tik daudz vāciešus, ka neviļus rodas jautājums “Kur viņi slēpj savus tankus?”.
