Navigate / search

Ceļojums uz Reinjonu IV

Ceturtā diena (Saint-Philippe – Cascade de Grand Galet – Grande Anse –  Bourg Murat)

7. jūnijs

 Pa nakti pamostos, jo lejā virtuvē kaut kas čabinās. Pirmā doma, tas nav dodo, jo tie jau izmiruši, kaķis ar diez vai būs ticis iekšā, eju skatīties. Gaismu iekšā neslēdzu, jo gribu pārsteigt vaininieku. Skaņa nāk no sauso brokastu iepakojuma, uzspīdinu telefona lukturīti, no tā izlec kaut kas peles lielumā un diezgan naski aizjož pa sienu uz vannas istabu, laikam mazgāt ķepas pēc ēšanas. Nolieku paku, lai neviens cits netiktu klāt un eju atpakaļ gulēt.

No rīta dzirdu, kā Armands dodas lejā virtuvē un, izskatās, viņa nodoms ir uzēst sausās brokastis. Uzsilda pienu un dzirdu, kā iebāžot roku pārslu iepakojumā, bērns iekliedzas, ka tur ir ķirzakas. Eju skatīties, tik tiešām, kastē sēž un uz mums blisina acis veseli divi gekoni! Iznesam kasti ārā un izlaižam gekonus brīvībā. Bijām aizmirsuši aizvērt virtuves logu. Nu man skaidrs, kā pele var tik ātri paskriet pa sienu. Armandam pēc šī notikuma ķirzaka ir top dzīvnieks.

Apēdam to, ko gekoni vēl nav apēduši, sakravājam mantas mašīnā, pārbaudām, vai kaut kas nav aizmirsts un braucam tālāk. Vakardien visu piekrasti vēl neesam paspējuši apskatīt, Maija ir atradusi vēl vienu apskatāmu krasta struktūru, dabisko arku. Nav ilgi jābrauc un esam Cap Mechant. Ernests pasaka, ka no mašīnas ārā nekāps, pārējie ejam skatīties viļņus, arku, kokus, zāli. Jo jaunajā mājā mūs ātrāk par trijiem negaida un diena priekšā – gara.

Šeit viss civilizēti, krastmalā žogs, neviens pa taisno iekšā neiegāzīsies, bet, ja grib smukas bildes, žogā ir caurums, kur var uzlīst uz krasta strēles un fočēties pēc sirds patikas. Paejam uz vienu pusi, paejam uz otru. Ernestam apnīk mūs gaidīt, viņš nāk aktualizēt savas bērna tiesības, bet, neko nesasniedzis, pievienojas mums. Tas pats kas vakar un aizvakar, jūra un viļņi, tikai tagad ar sauli. Mēs ar Armandu atrodam slepenas trepes, kas ved uz mazu līci un skatāmies viļnus tajā, bet mūs iztraucē kāds vietējais, kurš acīm redzot te brokasto, jo ēd bageti.

Kad nu visiem viss apnicis, nolemjam aizbraukt uz vietējo bodi pēc kruasāniem un citām lietām, dzeramais mums iet uz urrā un tas jāpērk katru dienu. Mašīnas bagāžnieks ir tāds, ka tur neko vairāk par mūsu četrām mugursomām nevar ielikt, tā ka lielas rezerves nevar uzkrāt. Veikals nav liels, bet ar savām dīvainībām – bez zvirbuļiem mēs te redzējām veikala darbinieku, kas pa ailēm stūma tačku ar zemi. Joki mazi, pat apsveicinājos ar viņu, lai pārbaudītu, vai man nerādās.

Tā kā rīts bija padevies dikti saulains, nekavējāmies un devāmies uz Cascade de Grand Galet, latviski Dikti smukais Ūdenskritums. Saule jau te tāda, labāk izmantot, kamēr ir, jo pēcpusdienās parasti līst, vismaz ziemā.

Man vakar likās, ka es jau esmu rūdīts serpentīnu braucējs, bet te bija nākamais līmenis. Galvenais palīgs bija Ivars (TomTom balss, ja kāds to vēl nezina) viņš mani aizveda pa kaut kādu dīvainu ceļu. Normāli pabraucu kalnā un tad Maija man paziņoja, ka šis nav īstais ceļš, nebiju sajūsmā (klusībā domāju, ka Ivaram noteikti bija kāds govju ceļš padomā, kas aizvestu uz īsto ceļu, jo tagad pētot karti nesaprotu, kā šis mūs tur plānoja aizvest. Nekas, pazaudējam kādas desmit minūtes, mums gan tās ir daudz ko zaudēt, kamēr atrodam īsto pagriezienu. Tad jau īsti vairs nav kur sprukt, speries vien kalnā augšā. Te jau sākas ceļi, kuros izmainīties vairs nevar, serpentīni, kuros pirms līkuma pīpini un turi logus vaļā, lai dzirdētu citus pīpinātājus. Man, kā šādas lietas neradušam, tas nedaudz uzdzina stresu. Līkumi likās pa stāviem, tilti pa šauriem un ceļmalas banānu pārdevēji par aizdomīgiem.

Beigās tikām līdz apskates objektam, sev vienu vietu atradām un devāmies skatīties. Teikšu banāli – ar acīm redzēto apstāstīt nevar. Dikti smuki nudien  – kaskāde ar daudziem ūdenskritumiem. Cilvēki stāv pie margām un skatās, mēs ar tiekam pie margām un skatāmies. Lai gan sākumā skatu traucē divi klinšu kāpēji, kas striķos karājās pašā ūdenskrituma vidū. Apakšā ūdenī uz viņiem skatās vēl trīs tādi paši alpīnisti hidrotērpos. Cilvēkus uz skatu laukuma es saprotu, viņi skatās un klusībā cer, ka kas atgadīsies. Nekas neatgadās, piecas minūtes un abi kāpēji lejā un kanjoningo tālāk, skatītāji izklīst momentā. Mums nav kur skriet, vērojam ūdenskritumu, akmeņus un upi. Tad Ernests atceras par kruasāniem un nākas doties atpakaļ uz mašīnu.

Lejupceļš izrādījās daudz vieglāks, nekā es biju gaidījis, un nu jau jūtos serpentīnu profesionālis. Pa ceļam piestājam pie viena banānu tirgotāja un nopērkam vienu vietējo ķekaru. Pagaršoju, nudien nav peļami, pavisam cita zorte kā veikalā.

Tagad ir laiks pludmalei – puiši ir sajūsmā, man ar nekas nav pretī, lai ar’ zinu, ka būs diezgan garlaicīgi. Reinjona nav nekāda Maurīcija, te pludmales ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas. Grande Anse apskatot nekas grand vis nav, te pat peldēt nevar iet, jo priekšā nav rifa, bet viļņi ir episki un, ja esi piesardzīgs, tad var pat pašā krastā pastāvēt un viņus izbaudīt, nebaidoties tikt aizrautam okeānā. Puiši to dara ar entuziasmu.

Tepat noris vietējo kāzas un es novēroju viņu precību paradumus. Neteikšu, ka dikti atšķiras no mūsējām, jaunais pāris priecīgs, viesi ar’ priecīgi, bet acis vairāk skatās uz cienastu telti un vīriem, kas viesiem cep vistiņas. Pēc smaržas šķiet, ka vistiņu meistari prot savu darbu. Kad svinīgais pabeigts, viesi dodas ieturēties, bet jaunais pāris pie okeāna kādu pusstundu fotografējas, nu un, lai viss būtu pavisam brangi, fonā lido drons un to visu filmē. Tehnoloģiju un gadsimtiem senu tradīciju apvienojums.

Tā kā puišiem nav vēlmes līst ārā no viļņiem, es pastaigāju pa pludmali, viņa tomēr ir garāka nekā pirmajā iespaidā liekas, otrā galā ir pat tāda kā mākslīga lagūna, kurā, ja vēlas, iespējams, var pat nopeldēties. Kādus simts metrus no pludmales ir neliels celiņš, kas ved gar dažādiem restorāniņiem. Zinot mūsu ceļotāju preferences, es uzreiz saprotu, ka sendviču bārs būs tas īstais.

Kad man visi nenoklausītie podkāsti noklausīti, dodos pie ģimenes un ierosinu iet paēst, lai nebūtu uzbāzīgs, saku, ka nu tā pēc piecpadsmit minūtēm. Sendvičus visus ņemam amerikāņu gaumē, tagad gan esot tieši tā diena, kad steiki nav pieejami, ņemam hotdogus. Nedaudz besī, ka šeit joprojām kafejnīcās var smēķēt, bet ko padarīsi. Novēroju, ka te zvirbuļi ir smukāki nekā mūsu, jo dzelteni. Kamēr ēdam, mums atnāk ziņa, ka māja gatava, varam ierasties – atslēgas zem lieveņa.

Šādu ziņu iedvesmoti dodamies uz Plaine des Cafres, adresi Ivars nezina, bet uzlieku centru, cik tad liela tā pilsēta var būt. Turpceļā varu pielietot visas jauniegūtās serpentīnzinības, jo mums jābrauc kalnā, dzīvosim pusotra kilometra augstumā. Jo augstāk braucam, jo tumšāks paliek, bet tas nekas -mūsu jaunā dzīvesvieta mums kalpos veselas trīs dienas. Pilsētas pa ceļam sauc interesantos vārdos piemēram Divpadsmitais kilometrs vai Septiņpadsmitais kilometrs. Super – gan zini pilsētu, gan kilometru. Māju atrodam bez problēmām, taču ar iekšā tikšanu rodas zināmas problēmas.

Visi te raksta franciski un no uzrakstītā saprotam, ka atslēgas ir zem terases. Kā lai saka terase ir uz 20 kvadrātmetriem, ārā līst lietus, zem lieveņa dzīvo skudras, mitrenes un citi insekti. Meklējam, neko neatrodam, es jau lēnām sāku lietot nenormatīvo leksiku. Pieņemam, ka, iespējams, terase ir atvērtā tipa šķūnītis ar miskastēm, pārmeklējot to sadauzu galvu uz vietējā auga zaru un saīgstu pa visam.

Beigās atradām atslēgu kastītē ar koda atslēgu, kas netālu no durvīm pieskrūvēta pie viena no terases balstiem. Mums pat ir pinkods un varam doties mājā iekšā. Teikšu, kā ir, māja ir paliela, mēs te katrs varējām gulēt savā istabā un vēl palika pāri. Visi slēģi aizvērti, diena lietaina, bērni uzreiz iesauc viņu par Spooky house. Tā kā ir ziema, tad vienīgā apsildes iespēja, bez čurāšanas uz kājām ir kondicionieri, tad nu tos ieslēdzam uz pilnu jaudu. Iekārtojamies un dodamies apskatīties vietējās iepirkšanās iespējas.

Sākumā nedaudz sajaucam virzienu un aizejam līdz bērnu rotaļu parkam, tas vēl nav pabeigts, bet pēc izmēriem izskatās, ka tas būs brangākais visā šī vulkāna pusē. Tad, ejot pa ielu, pamanu dīvainu parādību, lietus līst, saule nespīd, bet no asfalta žūst nost mitrums. Laikam no tā vulkāna tomēr ir kāds labums. Iepirkšanās iela ir interesanta sīkbodītes, maiznīca un benzīntanks. Šo to nopērkam un dodamies mājās.

Project Hail Mary by Andy Weir

Sensenos laikos es izlasīju Marsieti un biju sajūsmā. Tāda branga veco laiku zinātniskā fantastika, kur centrā ir zinātnes un tehnoloģijas, bet protagonists ir tikai šo ideju nesējs. Stāsts vienkāršs un tajā pat laikā perfekts. Autoram iznāca otrā grāmata, bet salasījos, ka tas neesot tas, izlaidu un par autoru laika gaitā piemirsu. Taču pienāca brīdis, kad pēc ieteikuma nolēmu pieķerties šai.

Grāmatas varonis Ryland Grace atmostās kosmosa kuģī un viņam nav nekādu atmiņu, kas viņš ir un ko viņš te dara. Visa viņa kompānija ir medicīnas robots un divi līķi. Laikam ritot viņš atceras savu dzīvi, uzdevumu un to, ka ja viņš salaidīs lietas dēlī, tad dzīvība uz zemes ies bojā.

Sāksim ar labām lietām. Es šo grāmatu vērtēju augstāk par marsieti, kur viss lielākoties bija kartupeļi un izbrauciens pa Marsa ārēm. Te viss ir daudz nopietnāk un zinātniskā sastāvdaļa daudz interesantāka. Sākot no visādiem niekiem, kā radīt gravitācijai līdzīgu efektu ar centrbēdzi līdz iespējamu citzemju radījumu fizioloģijas aprakstam. Daudz detalizētākam nekā standarta kosmiskajās operās sastopamajiem. Pat ja pilnīgi neinteresē sižets, var droši lasīt kā interesantu faktu savārstījumu un atķeksēt sev zināmās un nezināmās lietas.

Autora izvēlētais stāsta pasniegšanas veids nav jau nekas unikāls, viņam ļauj pasniegt stāstu daudz dzīvelīgākā veidā. Ne lasītājs, ne Rynald sākumā nemaz neapjauš par Lielo Misiju, nevienam nav ne jausmas, kur un kāpēc stāsts mūs ved. Notikumiem atklājoties un pagātnei sajaucoties ar tagadni, lasītājs līdz ar galveno varoni sāk saprast situācijas nopietnību. Nez kāpēc, bet man parasti šāds stils grāmatās patīk, palīdz iejusties otra ādā.

No sliktajām lietām, autors joprojām nemāk rakstīt cilvēkus un (maiteklis) arī citplanētiešus. Cilvēki viņam joprojām ir tādas kā karikatūras, kur tiem nabagiem tiek uzmērītas visas populārākās klišejas. Ja tā ielūkojas smalkāk, tad par varoņiem kā personībām īsti runāt nevar. Galveno varoni vēl varētu saprast stresa situācija, visu laiku jāstāsta enciklopēdiskas zināšanas, bet tik un tā cilvēki viņa atmiņās neatstāj cilvēku iespaidu – plakani tēli, kas aprakstīti ar informāciju un funkcijām.

Augstākminētais gan bija sīkums, jo es jau biju autora darbus lasījis un zināju, uz ko parakstījos, bet varoņa patoloģiskais optimisms mani kaitināja. Nu kur tu vari būt tāds saulstariņš un tas viņa citplanētu saidkiks arī tāds pats, tikai pa savai citplanētu modei? Vienu vēl spētu pieciest, bet divus! Tāpēc man reāli patika lasīt lietas, kuras nesanāca un varonis nedaudz krita depresijā – tā tev arī vajag, pie sevis domāju, zināsi ka ar pliku entuziasmu un optimismu tālu netiksi – dzīve nav rožu dārzs!

Bet, neskatoties uz visu to, grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Lasot man tika nodrošināta laba izklaide, uzzināju pāris interesantas lietas, kuras pārbaudot izrādījās patiesas. Un kāpēc gan laiku pa laikam neaizlidot visumā kopā ar grāmatas varonis, kas šķiet izkāpis no Žila Verna grāmatām.

Ceļojums uz Reinjonu III

Trešā diena (Saint-Philippe)

6. jūnijs

Guļu kā nosists, nekas man netraucē, pat odi ne. Pamostos gan ātri, jo lāga vēl neesmu aklimatizējies un aiz loga gaudo suns. Pēc kāda laika tam pievienojas gailis, kaķi es vakar redzēju ložņājam ap mūsu miskasti, tāds kā Brēmenes muzikantu koncerts? Iekožam brokastis un konstatējam, ka ārā laiks ir draņķīgs, izskatās, ka būs lietus. Nekas, savīkšķījam mantiņas un braucam uz mūsu pirmo šodienas apskates objektu – Saint-Philippe piekrasti.

Te gan tagad jāatklāj neliels noslēpums – tā Saint-Philippe ir diezgan amorfs veidojums un īsti nevar saprast, kur viņa sākas un kur viņa beidzas. Braukšana nav tāla – pāris kilometru un esam takas sākumā. Laiks no ”iespējams līs” ir nomainījies uz “noteikti līs”. Savelkam lietus manteļus un dodamies iekšā džungļos. Te pirms džungļiem ir vēl neliela pikniku vieta, tā pilna ar strādniekiem, piknika zonu remontē un piekopj.

Džungļu taka mūs no sākuma ved gar jūras krastu, te atkal viļņi un klintis. Puiši nu var izrādīt savu pārkūr skillus, lēkājot pa akmeņiem. Man gan nākas laiku pa laikam pieskatīt, lai kāds nenopārkūro lejā okeānā. Iešana ir interesanta, te nav slāšana pa taku, te jāskatās, kur liek kāju un kur doties tālāk. Vietas, kur viļņi netiek klāt, ir apaugušas ar visnotaļ interesantu zāli un tā smuki kontrastē zaļš uz melnas lavas fona. Daudz apstājamies un pētām viļņu darbību.

Lavas krāvumos atrodam pat, kā Amerika saka, Natural Arch. Bet, jo tālāk ejam, jo grūtāk paliek saprast, kur īsti ir tā pārgājienu taka. Tā te, šķiet, ir entuziastu izmīdīta. Beigās sanāk vien līst džungļos un meklēt taku tur. Teikšu, kā ir, džungļos līst šortos nebija mana prātīgākā dzīves izvēle. Te aug tāds augs ar lapām kuras noklātas ar sīkiem zobiņiem, ja pieķeras pie kādas stīgas citam augam, tad var atklāt, ka tā ir pilna ar dzelkņiem. Armands saka, ka šeit laksti ir Give no mercy.

Vienā brīdī taka izbeidzas un nolemjam iet atpakaļ, es nolemju neiet ar visiem un atrast šortkatu, labāk nebūtu to darījis. Jā, pamēģināju iet pa piekrastes džungļiem bez takas, bet nekas aizraujošs tas nebija. Pārgājiena beigās lietus nolēma, ka nav vērts līņāt, bet sāka maukt pēc pilnas programmas. Tādēļ kopā ar piknikvietas remontbrigādi sēdējām piknika būdiņā un piknikojām.

Kad lietus pierima nospriedām, ka vakardienas haotiskie provīzijas iepirkumi nebija pilnīgi un iebraukt tepat supermārketā. Šeit visos veikalos ir putni, šeit mēs sastapāmies ar pirmajiem, lidinās pa bodi un ēd salātus. Pirms ieejas veikalā ir iespēja nopirkt galda vaskadrānu ar Reinjonas tematiku, domājām – nopirksim aizvedīsim mājās, bet atlikām uz vēlāku laiku, kas tā ar vēl nav pienācis.

Tepat netālu ir vēl viens apskates objekts, kas saucas Souffleur d’Arbonne. Liekas jau nekas īpašs – vēl viens lavas veidojums, kur izskalota liela arka ar bedri. Un, ja pareizi sakombinējas viļņi, tad ūdens tiek uzpūsts gaisā ne švakāk kā geizeriem. Lai ar klints ir plika, te šeptējās mazas radības – krabji. Pavērojam un secinām, ka, lai ar’ laiks neuzlabojas, dosimies tik uz Botānisko taku tepat netālu kalnos.

Nu ir mana pirmā pieredze braukt cauri cukurniedru laukam, nav nekāds joks. Cukurniedre ir garāka par kukurūzu, ceļš līkumains un šaurs. Nav jau neko intensīva satiksme, bet jābrauc dikti prātīgi. Te ir arī mans pirmais nopietnais serpentīns, ka sākumā esmu pat satraucies, vai mašīna pa slapjo asfaltu maz spēs uzvilkties kalnā un vēl vairāk, kā tikšu no tā lejā.

Pie Botāniskās trakas Ernests mums paziņo, ka nekur iet netaisās  – gaidīšot mašīnā, mēs pārējie gan ejam. Neko tālu neesam tikuši, kad reāli sakonfliktēju ar Armandu, par to, ka ejot pa taku nevajag bļaustīties un aizbaidīt visus putniņus. Armands apvainojas ne pa jokam un es saprotu, ka man būs ziepes.

Pati taka ir pastaiga par mežu, kurš izaudzis uz lavas lauka. Vietām pie kokiem ir pievienotas plāksnes ar sugas nosaukumu, bet lielākoties tās jau ir nopuvušas un pazudušas. Lietus te ir nedaudz pierimis un iešana pa mežu vairs nesola salīšanu. Tā nu ejam līdz nonākam līdz vienam meža ceļam, vispār jau tas ir tas pats ceļš, pa kuru atbraucām tikai nedaudz augstāk kalnā. Pie ceļa Armands atsakās iet tālāk un Maija saka, ka viņi mūs te pagaidīs. Mēs ar Matīsu speramies tālāk, lasīdami uzrakstus ar nepazīstamiem augu nosaukumiem. Skaidra lieta, ka viņi izgaist no atmiņas līdz ar pēdējā burta izlasīšanu.

Ejam pa taku un spriežam par to, cik labi būtu, ja mums būtu kaut nedaudz informācijas par mūsu galamērķi, izņemot faktu, ka mūs izvedīs atpakaļ pēc loka izmešanas. Piemēram, cik liels būs tas loks, cik ilgi būs vēl jālien kalnā un kāpēc šķiet, ka tā taka visu laiku ved mūs uz riņķi. Vispār rodas jautājums, kas ir šie botānisko taku mērķauditorija, kas ir tie cilvēki, kuri ejot pa taku domāt, eh kā noderētu, ja te kaut kur būtu zīmīte ar šīs papardes/koka/krūma/liānas latīnisko nosaukumu? Ejam cītīgi un pienāk brīdis, kad esam atpakaļ uz ceļa. Laikam cita vieta, jo ne Armanda, ne Maijas te nav. Zvanu – Nodevība!!! Viņi jau aizgājuši atpakaļ uz mašīnu, mūs nepagaidot. Botānika mums šodien ir pietiekoša un atpakaļ ejam pa ceļu. Skaidra lieta, ka visi pārējie atrodas mašīnā un varam braukt mājās.

Pusdienas gatavojam mūsu izīrētajā namiņā, galvenā problēma piedarbināt cepeškrāsni. Vecais triks uzregulēt pulksteni nedarbojas. Manuāli internetā nevar atrast. Beigās izrādās, ka jātur kādu laiku nospiesta vidējā poga. Labi, ka tā. Paēduši nedaudz atpūšamies, bet ceļojums ir ceļojums  -jāturpina piekrastes izpēte.

Pēcpusdienai esam atstājuši Quai de Sel vai Veco ostu. Nu jau esam piekrastes speciālisti – pareizo krustojumu atrodam uzreiz. Tur neliels pārkings, kurš ir gandrīz pilns, bet viena vieta mums vēl atstāta. Visu laiku smidzina lietus, tādēļ uz krastu no stāvlaukuma kāpjam lejā pa dubļainu taku. Cenšamies nenovelties un nenogāzt pretīmnācējus. Šī taka ir visnotaļ apdzīvota, pretī nāk cilvēki pat ar suņiem.

Skats lejā ir fantastisks, bet tas ko ieraugām tālumā ir vēl fantastiskāks – krastā ir izmests kuģa vraks. Mums uzreiz ir skaidrs pārgājiena galamērķis. Varētu teikt rīta pārgājiena klons, smuks krasts, milzīgi viļņi un tālumā krastā izmests kuģis. Matīss ar Armandu izvēlas tādas takas vietas, kur pēc iespējas vairāk kaut kur jālien. Man pietiek ar iebradāto taku. Ejam un lietus nemaz netraucē.

Kuģi sauc Tresta Star un tas ir tankeris, krastā izmeties 2022. gada februārī, un lai ar rada vizuālo krasta piesārņojumu, visas iesaistītās puses ir pieņēmušas faktu, ka viņu utilizēt nav reāli. Kuģis savulaik mucis no ciklona, pazaudējis motora jaudu un nonācis šeit. Vēl pāris gadi un jūra viņu būs saplosījusi. Vietējie mākslinieki gan ir apzīmējuši gandrīz visu kuģi, lielākoties gan nekas jēdzīgs nav uzzīmēts. Mēs safotografējamies un dodamies atpakaļ. Tagad rakstot un skatoties kartē sev par pārsteigumu atklāju, ka lavas lauks, pa kuru gājām uz kuģa vraku, ir tas pats 2007. gada lavas lauks un mūsu vakardienas taka veda puskilometru no vraka.

Es pamanos netīšām uz lavas iežiem sagriezt ceļgalu, diez kas nav, tie zāģzobu augi bija saudzīgāki. Tā kā atpakaļceļā mūs kuģa vraks negaida, tad motivātors ir tikai lietus, kurš pieņemas spēkā. Lienam iekšā mašīnā un braucam mājās. Atpakaļcelā parādam tiem, kuri vēl nav redzējuši Puits Arabe (tā vieta tiek uztverta bez entuziasma). Tā kā diena iet uz beigām, pagatavojam vakariņas, izmantojam burbuļvannu un liekamies gulēt.

Ceļojums uz Reinjonu II

Otrā diena (Saint Denis – Saint-Philippe)

5. jūnijs

Lidmašīna lejā nolaižas veiksmīgi. Nolaišanās procesā pa  logiem var redzēt, ka salā ir kalni un serpentīni, izskatās daudzsološi. Visi raušas kājās un mēģina steigties uz izeju, bet kā jau tas industrijā pieņemts, neviens durvis tā uzreiz vaļā nerauj, nākas kādas desmit minūtes pastāvēt kājās, pariktēt čemodānus un apskatīties jaunumus telefonā. Tikuši ārā dodamies uz lidostas izeju, jo mums vajag dabūt savu automašīnu.

Te visi mašīnu izīrētāji ir pārsimts metrus nostāk no lidostas. Mašīnas iegūšanas process nebija sarežģīts, vienīgais kārtējo reizi man mēģināja iesmērēt mašīnas apdrošināšanu, lai gan carsrental jau biju to paņēmis kopā ar mašīnu. Mašīna, protams, nav tā, ko rezervēju, ir kaut kāds Toyota Yaris, kura navigācija atbalsta tikai androīdus (mani tas nesatrauc, jo man ir Ivars) un nav kruīza kontroles, tas mani sākumā satrauc, bet dienām ritot saprotu, ka nemaz nesatrauc. Ievācamies mašīnā un dodamies dzīvē.

Mūsu pirmā naktsmītne atrodas Saint-Philippe miestā, ievadu to navigatorā un sāku braukt. Pirmais mūsu mērķis ir supermārkets, jo jāiepērk provīzija, nez vai tai piekrastes ciematiņā ko jēdzīgu varēs dabūt. Novietojam mašīnu pazemes stāvvietā un dodamies iepirkties. Sarakstu atbildīgā persona nav izveidojusi un tādēļ nākas improvizēt, kas procesu padarīja visnotaļ haotisku. Es galveno uzmanību vērsu uz vietējo (franču) limonāžu sortimentu apzināšanu. Mums plānoti lieli pārgājieni un tajos bez cukura nu nekā. Kad šķietami esam visu vajadzīgo iepirkuši dodamies tālāk.

Uz vietējā bāņa no sākuma īsti nesaprotu, kāpēc vietējie iekārtojušies kreisajā joslā rāda kreiso pagriezienu. Mani apgaismo, ka tas nozīmē, ka viņi netaisās joslu mainīt. Man nav pretenzijas, arī neko negrasos mainīt, iekļaujos satiksmē un ieslēdzu kreiso pagriezienu. Mūsu pirmais apskates punkts Reinjonā ir vienkāršs okeāna krasts pie Saint-François. Apstājamies stāvlaukumā, lai novērtētu situāciju. Vējelis pūš pamatīgs un var vērot, kā viļņi sitas pret salas vulkānisko iežu krastu. Ar laiku jau Okeāns vinnēs un te būs kā Maurīcijas, kas ir pa pieciem miljoniem gadu vecākas. Bet pagaidām pa skarbo. Pabaudām vēju un to, ka viļņu šļakatas pūš mums ģīmjos un dodamies tālāk.

Ieraugu ceļa malā kaut kādu baznīceli un piestāju, man neviens līdzi negrib nākt, jo tie, kas te jau ir bijuši, saka – LOL nau vērc. Tad nu arī es nofočēju no ārpuses un braucu tālāk. Īstais apskates punkts mums ir Anse des Cascades.

Lai tiktu līdz kaskādēm, ir jābrauc pa serpentīnu un tā man ir jauna pieredze, pie mašīnas īsti vēl neesmu piešāvies, bet nu jau saprotu, ka jaudas šim dampim nav. Kaskādēs atrodam autostāvvietu, sariktējam pārgājiena mugursomas un dodamies. Sākumā paejam kādus 300 metrus ievērtējam ūdenskritumus un ejam atpakaļ. Sāk līņāt lietus. Mēs apģērbjam lietus jakas un ejam atkal. Kaskādes izskatās smuki un pie reizes paši uz savas ādas varam izjust, no kurienes nāk ūdens. Mūsu pulciņam gan ūdenskritumi neliekas ievērības cienīgi. Jo daļai vajag redzēt viļņus, vēlams – lielus.

Tad nu ejam uz vietējo krastu un vērojam viļņus. Ir jau aizraujošs process un, šķiet, ka, jo mazāks, jo lielāks entuziasms gaidīt to vienu īsto, kas uzšļakstīsies sešu metru augstumā. Šeit mums piesitās suns, kas nolēma, ka mūs uz takas vienus atstāt nevar. Armands bija sajūsmā gan par viļņiem, gan par suni.

Lēnām gājām gar krastu, vērojot viļņus, līdz tika pieņemts lēmums kāpt augšā kalnā un līst mežā, krasta taka beidzās un iespēja lēkāt pa akmeņiem neiedvesmoja. Ieejot meža takā es uzstartēju aplikāciju, kas pēc balsīm atpazīst putnus, biju pat speciālu Reinjonas datubāzi uzlicis. Ko tu domājies – apkārt putni čiepst kā traki, bet aplikācija ziņo, putni ir, bet šajā reģionā mums švaki ar atpazīšanu.

Lai ar meža taka bija pielijusi un lietus mūs īpaši nežēloja, es vērtēju pastaigu pozitīvi, pat neskatoties uz to, ka vilkāmies pret kalnu. Tā kā ēduši mēs bijām tikai brokastīs, tad nolēmām uzrīkot nelielu pikniku, apēdām nopirktos kruasānus. Piknika vieta gan bija nedaudz papostīta, laika zobs vai vietējie kreoli – nemācēšu teikt. Devāmies uz mašīnu, lai brauktu tālāk.

Tālāk braukšana izrādījās restorāns Le bertel des laves! Ievadījām adresi un tas atradās vien pāris kilometrus tālāk no mūsu piknika vietas. Tā teikt, kruasānus varējām arī izlaist. Restorānu atradām ātri un, tavu brīnumu, bija palikusi viena vieta, kur noparkoties. Ar mašīnas nolikšanu te ir grūti. Visai salai ir apkārt ceļš un pilsētas, vidū vulkāni, kas laiku pa laikam izvirst un nodedzina kādu ceļu vai pilsētu. Augstā apbūve te nav cieņā, tā nu visi te ir saspiedušies ap klinšmalu un katrs plakanais zemes laukums tiek izmantots pa pilno. Arī mūsu stāvvietu rotāja uzraksts “privāts”, cerēju, ka privāts būs aizķēries cukurniedru plantācijas darbos. Pats kreolu restorāns bija labs un cūkgaļas karijam nebija ne vainas.

Turpinot ceļu uz Saint-Philippe piestājam pie 2007. gada izvirduma lavas lauka. Matīsam ar Ernestu piedzīvojumi šodien pietiekot un viņi paliek mašīnā. Lavas lauka izpēti turpinām tikai es, Maija un Armands. Te varu izvērtēt pārgājienu lavas laukā. Akmeņi ārpus takas un arī pašā takā ir asi un kurpēm ir, ko turēt. Ir nomācies (to varēs teikt par daudzām dienām) un lavas lauks izskatās īpaši drūms. Pat jaunizaugušie ķērpji to baigi neatdzīvina. Nedaudz pastaigājam un dodamies atpakaļ. Izskatās, ka esam nodzīvojuši līdz laikam, kurā varam ievākties naktsmītnē.

Naktsmāju atrašana sagādāja zināmas problēmas, ceļa gals, kur uz viņu nogriežas no lielā ceļa nav pamanāms, pabraucām garām un dabūjām griezties riņķī. Beigās jau māju atradām. Teiksim tā, māja bija ar interesantu arhitektūru, kur visa māja, šķiet, ir vieni lieli bēniņi. Bet nu to jau mēs zinājām pirms izīrēšanas. Izskatās, ka te ir arī nopietni kaimiņu strīdi, jo mašīnas noparkošanas instrukcija ir pielīmēta pie mājas durvīm. Saimniece gan bija laipna, visu izrādīja un novēlēja mums labu atpūtu.

Nedaudz atpūtāmies un nolēmām doties nelielā vakara pastaigā, te gan vakars pienāk ātri un, saulei norietot, krēsla nav ilga. Mēģinām puišus pierunāt uz pārgājienu uz Puits Arabe paskatīties viļņus. Taču viļņu limits ir izsmelts pat Armandam, tā nu pastaigā dodamies es ar Maiju. Pastaiga kopumā ir vien kādi pieci kilometri, lielākoties gar galvenās šosejas malu. Toties tā ir jautra, pirmkārt katrs sētas suns uzskata par pienākumu mūs apriet no visas sirds pa vārtapakšu, rādot zobus. Es viņus saprotu, te suņiem sava nozīme tautsaimniecībā ir jārāda pie katras iespējas, te ir diezgan daudz klaiņojošu suņu. Ejam garām dažādām tirdzniecības vietām, tādas kas jau vakarā aizvērušās un tādām, kas aizvērušās jau pirms desmit gadiem.

Beigās esam Puits Arabe – lava un viļņi, pastaigājam gar krastmalu, ievērtējam viļņus. Nedaudz līņā un kopējais iespaids ir visnotaļ padrūms. Nav jau ar nekāds brīnums, pie viņiem te ir pats ziemas vidus. Jāatzīst, ka man šāda sastingušas lavas un jūras kombinācija nemaz tik daudz ceļojumos nav gadījusies, vairāk grāmatās. Kad skatās uz krastiem ir skaidrs, kādēļ sala līdz 17. gadsimtam bija neapdzīvota, tur, ja kāds piebrauktu, viņa peldlīdzekli sadragātu šķēpelēs. Tie noteikti bija Dodo laimes gadi. Nolemjam, ka vislielāko vilni esam redzējuši un dodamies mājās.

Iekožam vakariņas, piestartējam burbuļvannu un relaksējamies. Ceru, ka pa nakti būs labs miegs, jo lidmašīnā tomēr neesmu diez ko labi izgulējies un uz vakarpusi pie apziņas palikt kļūst arvien grūtāk.

Ceļojums uz Reinjonu I

Pirmā diena (Rīga – Parīze – …)

4. jūnijs

Tie, kuri šo blogu lasa, noteikti būs ievērojuši, ka viens Reinjonas apmeklējums man jau te ir atrodams, bet tai ceļojumā es nepiedalījos un tādēļ vārdi nav mani. Par šo Reinjonas apmeklējumu tika nolemts jau pērngad vasaras beigās. Atzīšos uzreiz, ka plānošanā es praktiski nepiedalījos. Mans lielākais ieguldījums bija atrast, kādu mašīnu es vēlos īrēt. Labi vien ir – cilvēkam savas kompetences tomēr vajag apzināties.

Rīts sākas agri, ceļamies puspiecos, paēdam un speramies uz lidostu. Tur ap sešiem jau esam pabeiguši visas formalitātes un varam sākt gaidīt lidmašīnu. Gaidīšanā esam profesionāļi un lēnā garā sākam tērēt savu viedierīču baterijas. Kā jau tas Latvijā ierasts, cilvēki rindā uz iekāpšanu sāk stāties 20 minūtes pirms tās sākšanās. Mēs savā naivumā ceram, ka vietas visiem pietiks un kājās nebūs jāstāv, tādēļ ielienam lidmašīnā vieni no pēdējiem. Kā par brīnumu vēl pat var novietot līdzņemamo bagāžu augšā.

Runājot par bagāžu, mēs esam izvēlējušies vieglo variantu – katram līdzi ir tikai Airbaltic atļautais minimums 8 kg. Tā kā Reinjonā dzīvosim īrētās mājās ar veļas mazgāšanas iespējām, tad drēbju nemaz tik daudz nevajag. Vispār nav jau tā ka sala ir totāli džungļi, ja vajag, tad tur šo to var arī nopirkt.

Lidojums norit bez starpgadījumiem, tik ikdienišķs, ka pat pasažieri pie nosēšanās neaplaudē!!! Tā kā mūsu nākamais lidmašīnas reiss no Šarla de Golla lidostas izlidos vien vakarā, tad mums ir iespēja apskatīt Parīzi. Sākumā gan ir jāveic daži darbi. Lai ar’ mums ir tikai mugursomas un nelieli velkamie koferīši, nolemjam tās nodot mantu glabātuvē. Ir aizdomas, ka ar tām mūs varētu neielaist muzejos. Šī procedūra izmaksā diezgan sālīti, bet laikam jau ir tā vērta. Nākamais ir tikt pie Parīzes sabiedriskā transporta biļetēm. Es atceroties iepriekšējo reizi, esmu diezgan priecīgs, ka Ernests iesakās, ka viņam dikti griboties ēst. Maija, Matīss un Armands uzņemas veikt biļešu iegādi, es atkal nodrošināšu Ernesta ēdināšanu.

Mums jau vietējā kioskā iepirkšanās daudz laika neaizņem, bet Maijai mēģinājums iegādāties pareizās biļetes gan paņem ilgu laiku pat ar vietējā dzelzceļa pārstāvja palīdzību. Matīss gan apgalvo, ka, salīdzinot ar Minhenes biļešu automātiem, Parīzes esot bijuši pat vietām saprotami. Tikuši pie biļetēm, braucam uz lielpilsētu, iekāpjam pareizā vilcienā un dodamies uz staciju Chatelet les Halles, tur ielienam metro un braucam skatīties Eifeļa torni.

Izlienam ārā no Torkadero metro stacijas un sākam meklēt Eifeli. To atrast var divos veidos, viens ir skatīties uz debesīm un caur mājām mēģināt ieraudzīt, otrs (vieglākais) ir uzmanīgi ieklausīties, ja dzird metāla žvadzēšanu, tad doties uz to pusi, kamēr tā kļūs pavisam skaļa un tu izdzirdi: “hello friend, from which country are you?”. Tad tu esi nonācis pareizajā vietā. Pirms ieraugi īsto torni, tev jau pāris reizes uzņēmīgi biznesmeņi piedāvā nopirkt pašam savus mazākus. Man, šķiet, ir īgns garastāvoklis, jo pirmajam uzreiz pasaku, lai atšujas. Viņš atšujas, bet nu es nolemju laboties un uz turpmākajiem piedāvājamiem vai nu nereaģēju vispār, vai saku ka man jau pietiek ar lielo.

Šī jau ir kāda trešā Eifeļa torņa apskate, jāsaka, ka pa padsmit gadiem viņš nemaz nemainās, stāv kā stāvējis, tikai tagad tam riņķī ir “aptaisīts” žogs. Parīze gatavojas Olimpiādei un jau laikus sāk būvēt infrastruktūru. Pa gabalu skatoties tas nemaz netraucē. Cilvēki, kā jau ierasts, mēģina nofotogrāfēt, nofotogrāfēties un izsisties līdz margām. Mēs arī izpildam šo rituālu un tad nolemjam aiziet pusdienās. Izskatās, ka tepat ir cienījams restorānu piedāvājums. Ir gan viens bet, mums līdzi ir divi profesionāli brāķētāji, kuriem ēšana nav vienkārša kaloriju uzņemšana. Tiek pētītas ēdienkartes, brāķētāji franču mēli nesaprot, bet restorāni viens pēc otra tiek noraidīti kā nederīgi. Beigās nekas nav derīgs. Skaidra lieta diviem cilvēkiem jau vien ir problēmas izvēlēties ēstūzi, praktiski visi konflikti ceļojumos kopā ar Maiju man ir sanākuši tieši ēstūža izvēles dēļ. Pieciem tikt ar šo uzdevumu galā ir vienkārši nereāli. Brīdī, kad visi jau domājām, ka nosprāgsim tepat uz asfalta badā, Maija atrod kaut kādu Birdy Hamburger, uz kuru mums ir jāpāriet pāri Sēnai un tad gar Eifeļa torni. Daži protestē, ka neies, bet brauks ar metro, bet tad tiek informēti, ka aizbraucot mums būs jāgaida atvēršana. Ejam ar kājām.

Mūsdienās ar telefona palīdzību aiziešana no punkta A uz Punktu B nav nekas sarežģīts, izejam cauri vietējam dārzam. Iekuļamies Kazahstānas pilsoņu ekskursijas grupā, ar kuriem kopā šķērsojam ielu. Pirms tilta vietējā autobraucēja, nez kāpēc mēģina visus nobraukt pie sarkanās gaismas, bet sabremzē. Kazahu ekspedīcijas vadītāja, gandrīz izdur man aci plātoties ar savu lietussargu, bet beigās esam Eifeļa torņa piekājē.

Šeit piedāvājums ir daudzveidīgāks. Eifeļa tornis visādos veidos ir biezā slānī, tad vīriņš lohiem piedāvā spēlēt uzpirksteņu spēli (lohi, izrādās, vēl nav beigušies), un vēl par naudu var nofotografēties ar baložiem. Mēs ar Matīsu spriežam, kāds peļņas avots te ir morāli pieņemamāks, nospriežam, ka laikam baloži, jo no tā kaut kas atlec abām pusēm (sevišķi, ja patīk putni). Īpaši nemaldoties nonākam līdz burgernīcai.

Izskatās pēc baigā ūķa, bet novērtējums viņam brangs, tādēļ ejam vien iekšā, mums pat izdodas atrast galdiņu, sasēsties un pasūtīt. Ēdam un spriežam par kartupeļu frī vārīšanas tradīcijām, mums ģimenē par brīnumu atrodas franču stila piekritēji. Jāsaka, ka vērtējums nebija mākslīgi uzkačāts, burgeri bija garšīgi, par pasūtīto brauniju gan nācās atsevišķi atgādināt pie apmaksas.

Paēduši devāmies un Invalīdu namu. Man par pārsteigumu tas ir nevis pansionāts, bet gan muzejs un Napoleona kapavieta. Kā jau visos muzejos Francijā pie ieejas automātiski mūs pārbauda, vai nav kas nelegāls. Nu tā bez īpaša entuziasma. Tad sākas muzeja apmeklējums, vazājamies pa dažādām zālēm, kur mums tiek stāstīta franču varenā militārā vēsture no akmens laikmeta līdz mūsdienām. Bruņinieku bruņas, zirgu bruņas, lielgabali, kas atņemti pat turkiem, Reno tanki un koferī iebāžams mocis. Mēs te pavadām pāris stundas, kamēr galva sāk griezties riņķī. Kad man apnīk es sev par izbrīnu atklāju, ka visi pārējie ir pazuduši, sazvanu, viņi esot aizgājuši uz nākamo sekciju, es nemaz nezināju, ka te visa tā māja ir pilna ar muzejiem.

Cenšos neatpalikt, bet beigu beigās pazaudējam Maiju un Armandu, beigās šie atradās pie suvenīru veikala. Puišu entuziasms sāk noplakt un mēs dodamies uz pēdējo atrakciju apskatīties, kur pierakts Napoleons. Jāatzīst, ka vieta iespaidīga un sarkofāgs ar makans. Atšķirībā no Ļeņina viņš nav izlikts vispārīgai apskatei. Pie reizes apskatām arī Napoleona Otrā kapaplāksni un oriģinālo coffin dance statuju. Nu ir pienācis brīdis, kad visiem viss apnicis un dodamies uz lidostas pusi. Nopērkam kaut ko vakariņām un braucam.

Bagāžu mums izsniedz pilnībā, nekas nav nosperts. Sapakojamies un ejam uz čekiniem, pirms tiem izdzeram visus šķidrumus un apēdam visus kruasānus. Lai tiktu uz Reinjonu mums jāatstāj Šengenas zona, tā kā mums līdzi ir bērni, to nevar darīt automātiski, mums nākas stāvēt rindā ar citu valstu pasu turētājiem un tā ir tik lēna kā gliemezis. Mūsu identitātes tiek apstiprinātas un varam doties uz savu geitu.

Tagad ir dienas garlaicīgākā daļa, kas lielākoties ir telefonu uzlādēšana un par brīvu pieejamo PS5 spēlēšana. Pie iekāpšanas gan mēs kā īsti latvieši sākam stāvēt laicīgi, vairāk jau tādēļ, ka esam diezgan atsēdējušies un vajag pirms 12 stundu lielsēdes izstaipīt kājas.

Lidmašīnā tiekam bez problēmā, bagāžas nolikšana prasa nelielu 3D puzles risinājumu, bet kopumā viss labi. Bļāvējbērni tuvumā netiek dzirdēti un tualete ar’ ir pietiekamā attālumā. Lidmašīnā paēdam vakariņas un liekamies gulēt. Es laikam uz vecumu esmu palicis vājš, man lidmašīnā izdodas aizmigt un pat nedaudz pagulēt, patiesībā diezgan labi pagulēt.

Izbrauciens uz Bretaņu Septītā diena

29. jūnijs

(Rennes- Parīze -Rīga)

No rīta pabrokastojam, izčekojamies un dodamies uz vietējo mākslas muzeju. Tas gan vēl nav atvēries un mēs nolemjam paklaiņot pa vecpilsētu. Izskatās, ka franču nemieri ir nonākuši arī šajā miestā, vienā laukumā ir atrodamas nodedzinātas miskastes atliekas, tirgus gan šodien ir beidzies un visas ielas ir tukšas, var pat pa ietvi paiet. Pastaigājam pa autentisku viduslaiku ieliņu, daža ēka te jau ir no 1505. gada. Lielākā daļa ir ar šķībām sienām. Atliek vien cerēt, ka šodien viņas nesabruks. Arī smaka ir autentiska.

Laiks lēnā gaitā samaitājas, sāk pilināt un beigās pat līt. Somas mums ir viesnīcā un muzeja atvēršanu nākas sagaidīt stāvot pažobelē. Bijām nolēmuši laiku līdz vilciena atiešanai pavadīt muzejā, taču jau pie kases mums saka, draudziņi, jums gan nav noveicies, galvenā ekspozīcija mums šodien ir ciet. Vaļā tikai pirmais stāvs islamam veltītā ekspozīcija un Cabinet of curiosities. Un tad vēl izstāde, par kuru jāmaksā. Laiks jānosit, nospriežam, ka maksāsim, bet pie kases neviens neparādās.

Islāma kultūrai veltītā izstāde bija pāris dunči un kaut kādas mošeju bildes. Brīnumu kabinetā savākti visādi krājējam interesanti loriņi, mumificētas galvas, porcelāna nieki un miniatūras gleznas. Lieki sacīt, knapi pusstundu bija ko darīt. Savācam viesnīcā savas somas un ejam dirnēt uz dzelzceļa staciju.

Līdz Parīzei nācās braukt divas stundas. Izkāpjam ārā Montparnasas stacijā un lemjam, ko darīt. Laiks mums atliku likām un ejam uz Eifeļa torni. Ceļu atrast visnotaļ viegli, jo to torni var redzēt pa gabalu, pēc pusstundas esam klāt. Maija uzstāj, ka tagad esot jāpapusdieno un mēģinām noēst to kausēto sieru, nesanāk. Mani jau tā Eifeļa konstrukcija diez ko neuzrunā, bet izskatās diezgan populāra vieta Daži uzņēmīgi tirgotāji pat ir sadomājuši, ka cilvēki varētu gribēt sev aizvest līdzi uz mājām miniatūru torņa kopiju un pārdod tādus tepat parka malā.

Mūsu plāns ir gar Sēnas upi aiziet līdz Luvrai un tad ar vilcienu aizbraukt līdz lidostai. Iešana ir diezgan besīga, jo pēkšņi sāk spīdēt saule, gaiss kļūst sutīgs un no iešanas vairs nav nekāda prieka. Tā nu klimstam gar Sēnmalu, vērojam vietas, kurās esam bijuši agrāk un vietas, kurās neesam bijuši un nemaz netaisāmies iet. Pa gabalu var redzēt pat Parīzes Dievmātes katedrāli, kuru mēs apskatījām vēl nedegušu. Ir arī bomžu izveidoti telšu ciematiņi tepat zaļajā zonā. Kultūra, vienu vārdu sakot. Es gan esmu nedaudz piebesījies un sāku burkšķēt, ka vajadzēja braukt ar metro nevis te slāt ar kājām, sevišķi ņemot vērā vietējās pašvaldības attieksmi pret kājāmgājējiem. Ko vispār nozīmē Passerelle Debilly? Pēc pēdējā vārda ir skaidrs, ka neko labu!

Pie Luvras dzelzceļa staciju atrodam pateicoties tikai tam, ka Maija jau te ir bijusi un zina, kur jāpagriežas un pa kuru eskalatoru jābrauc lejā. Šoreiz dzelzceļa biļetes nopērkam bez aizķeršanās, sagaidām vilcienu uz spraucamies iekšā. Karsts kā peklē un vietas ar īsti nav, mēs ielīdām vieni no pirmajiem un bija kur piesēst, bet turpmākajās stacijās cilvēki sāka spēlēt konservu bundžās. Sēžu priecīgs, jo nemaz nenojaušu, ka Parīzes vilcienos ir reāla blakšu problēma.

Tiekam līdz lidostai, izejam drošības kontroli un jau vakarā esam mājās.

Izbrauciens uz Bretaņu Sestā diena

28. jūnijs (San-Malo – Rennes)

Šorīt ir mūsu pēdējās brokastis San-Malo viesnīcā, uz atvadām izēdu divus jogurta trauciņus un apēdu papildus kruasānu. Atvadāmies no nama tēva un dodamies lielajā pasaulē. Mums jātiek uz dzelzceļa staciju, un no turienes brauksim ar vilcienu uz Rennes pilsētu (Bretaņas galvaspilsētu).

Bet pirms aizbraukt, mums ir jāatgūst iekavētais. Vienīgais neapskatītais objekts ir palicis vietējais tirgus. Katrs jau zina, ja tu neesi bijis tirgū, tad tu neesi bijis pilsētā. Aizejam līdz tirgus ēkai un tavu neražu, kā reiz šodien ir tā nedēļas diena, kad šis tirgus ir vaļā, bet ne tieši šī diena. Tā ka varam doties uz vilcienu pašu tirgu neredzējuši.

Vilciens pienāk laicīgi un līdz Rennes tiekam bez problēmām (vietām gan nokrita mobilais internets un nācās skatīties ārā pa logu). Rennes dzelzceļa staciju šeit ir būvējuši kaut kādi Elder Things no Lovkrafta stāstiem, visur ir slīpas uzejas un noejas un pati stacija vairāk atgādina pakalnu nekā ēku. Redzu arī, ka ne mani vienīgo tas mulsina, kāds ap gadu vecs bērns pilnīgi izlec no mātes stumtajiem ratiņiem.

Mūsu hotelis Garden Hotel Rennes ir tepat netālu no stacijas, iečekoties vēl nevaram, bet somas atstājam. Sākumā iečekojam tuvīno baznīcu, baznīca kā baznīca, tad es aizšauju uz galda spēļu veikalu un pavadu kādu pusstundu pētot vietējo piedāvājumu. Nu var doties arī izzinošos pasākumos, ejam uz vietējo novadpētniecības muzeju.

Tas te ir apvienots kopā ar bibliotēku. Te, izskatās, bibliotēkas grāmatas var vienkārši iemest kastē neatrādot bibliotekāram, un kā tādam aizrādīs par saburzītu lapu? Mums gan jādodas uz otro stāvu, kur atrodama novadpētniecība. Šajā pagastā cilvēki ir bijuši no paša laika krāvuši kapavietas no akmeņiem, urbuši akmens cirvjus un, vienu vārdu sakot, attīstījuši kultūru. Mēs esam paņēmuši audiogidu un tādēļ varu klausīties stāstus cik lien – gan par agrīnajiem bruņukrekliem, gan vienkoču grebšanas tradīcijām.

Muzejā nopietna ekspozīcija ir veltīta lāžu priekšējo fasāžu izstādei. Te var novērtēt kokgrebumu amatniecības attīstību gadsimtu garumā. Kādreiz jau tāda pūralāde bija televizora vietā, ko ciemiņiem apskatīt un pašam acis pamielot. Ekspozīcijai tuvojoties uz beigām tā sāk pārvērsties lauksaimniecības izstādē, var ievērtēt vietējās “Imantas” prototipus un John Deer agrīnos traktorus. Ir vēl ekspozīcija veltīta Otrajam pasaules karam un tur var redzēt hronikas, kā San-Malo ir nolīdzināta līdz ar zemi.

Pēc muzeja aizejam iekost tuvīnajā maķītī un tad nolemjam izbraukt ar vietējo metro. Vecpilsētā jau var aizvilkties visur ar kājām, bet es cenšos katrā pilsētā ko apmeklēju, ja tur ir metro, ar to izbraukt. Metro ir visnotaļ moderns un nepopulārs. Moderns tādēļ, ka te nav vadītāja, nepopulārs, jo tu vari tikt pie priekšējā loga un iedomāties, ka tu viņu vadi. Izkāpjam ārā pie kaut kādas baznīcas, kura mums, protams, jāapskata. Te notiek arī kaut kās jakobīņu tuss un no tā mēs turamies pa gabalu.

Šodien, izskatās, Rennes ir tirgus diena, nezinu, kā te ir citās dienās, bet šodien visur ir pārdevēji un pircēji, ielās skan mūzika un cilvēku tik daudz, ka ne izspraukties. Tā mēs klīstam no baznīcas uz baznīcu gar lupatu, zeķu, kokgriezumu, somiņu un konfekšu pārdevējiem. Burzma tāda, ka jāsāk piedomāt par kabatzagļu esamību.

Lai no tā visa tiktu prom, ejam uz vietējo parku, kas ir arī botāniskais dārzs. Jau dārza sākumā gribētāji var spēlēt populāru spēli – Beigts vai piedzēries. Parka zālienā guļ cilvēks un spēlētājam ir uzdevums pēc iespējas ātrāk saprast, vai cilvēks ir beigts, vai vienkārši piedzēries un noplīsis. Man kā cilvēkam ar pašvaku redzi tā ir papildus grūtības pakāpe. Spēlējot spēli ievērtējam topiārijus, grantēto celiņu kvalitāti un puķu dobju izkārtojumu. Vispār gaumīgi. Tad ievērtējam dārza dāliju kolekciju. Beidzot ir pienācis laiks un varēsim tikt savā viesnīcas numurā.

Ejam atpakaļ uz viesnīcu, pa ceļam pamanu vietējo anarhistu komūnas grāmatnīcu, tiem diemžēl ir pusdienas laiks, kuru viņi neanarhiski ievēro. Viesnīca sevi pozicionē kā dārzu, iekšpagalma sienas nokārtas ar puķupodiem un vecas vannas ir pārtaisītas par zivju dīķiem. Man no sākuma šķita, nu gan ļauj lietus ūdeņiem sakrāties un tad šitāda žampa saaugusi! Atpūtinājuši kājas, nolemjam iziet vakariņās, jo neko darīt jau negribas.

Paēduši mēģinām apmeklēt vēl vienu baznīcu, bet to diemžēl slēdz jau ciet un nākas vien iet atpakaļ uz viesnīcu.

Izbrauciens uz Bretaņu Piektā Diena

27. jūnijs (San Malo – Dinan)

Šodien jau astoņos esam pie brokastu galda, jāpaēd kārtīgi, jo dosimies uz blakus pilsētiņu Dinan, un tur jau nevar zināt, vai maz būs iespējas paēst. Šoreiz nepietiks iziet tikai no Mūriem un iekāpt autobusā, mums ir jādodas uz autoostu! Tas nozīmē divus kilometrus garu rīta pastaigu. Jahtu osta palīdz pamosties, jo nāsīs iecērtas puvušu jūras velšu aromāts. Es domāju no autenes uz San Malo vecpilsētu (vispār tā nemaz nav vecpilsēta, otrajā Pasaules karā tur visu nobumboja tā, ka palika vien krāsmatas un vēlāk uzbūvēja pa jaunu) var pēc smakas vien aiziet. Ejot palasu ielu nosaukumus un atrodu Astrolaba ielu (katrs, kas ir lasījis Marku Tvenu zinās, ka astrolabs ir kaut kas dikti skaists).

Autobusu atrodam, iekāpjam un braucam uz Dinan, ceļš daļēji jau redzēts, šķiet, jau vakar pa šo braucām. Vislielāko izbrīnu rada tas, ka Dinan centrā mūs izlaiž vietā, kura nav apzīmēta ar autobusa pieturas zīmi! Tas rada jautājumus, kur ir pietura atpakaļ ceļam? Veicot pamatīgu dedukciju ar izlēgšanas metodi, nonākam pie secinājuma, ka atpakaļceļam mums ir jāatrodas šai pašā vietā un noteiktā laikā. Mani šī atbilde diez ko nemierina, bet nu kā ir, tā ir. Dodamies pastaigā.

Pastaiga ir tāda pa nopietno, Maija kaut kur ir izrakusi maršrutu, kurš novedīs mūs gar visām pilsētā apskatāmajām vietām. Uzlieku maršrutu savā telefonā un sākam iet. Ceļš mūs ved gar vecpilsētas mūriem, savulaik te nocietinātu pilsētu būvēšana ir bijusi galvenā nodarbe, mūris izskatās nedaudz pielabots, bet joprojām iespaidīgs. Man visvairāk nepatīk grantētais celiņš, jo tā akmeņi kā reiz ir tieši tādi, lai saķertos manu kurpju zoļu protektoru starpās.

Ejam – pa kreisi – mūris, pa labi – koki un vietām automašīnu stāvvietas. Vietā, kur mums būtu jānogriežas un jāsperas iekšā vecpilsētā, mūs uzrunā plāksnīte ar nosaukumu Château de Dinan muzejs. Tā kā tā apmeklējums mums dotu iespēju paraudzīties uz pilsētu no augšas, speramies vien iekšā. Bez skata no augšas muzejā īsti nekā nav, daži pagrabiņi, šaujamlūkas un modeļi, kas attēlo pili vecajos labajos laikos. Pie tiem gan nav iespējams tikt klāt, jo tos ir apsēdusi kaut kāda vietējā novadpētnieku grupa, kas diezgan skaļi pārspriež modeļa īpatnības. Gan jau ka kādi Napoleona atbalstītāji, izmantojam iespēju un aizlienam garām, lai nebūtu jāvelkas aiz viņiem. Kā jau domājām, pašos torņos iekārtotas banketu zāles, kuras ir pamestas tādā pussakoptā veidā un ar čīkstošām grīdām, laikam, lai nindzjas pa nakti nespētu pielavīties klāt.

Kad pils apskatīta, dodamies iekšā pilsētiņā, smuka jau atstāta viduslaiku manierē (vismaz šķietamu), te redzam arī visšaurāko pilsētiņas ielu, kas netālu no pulksteņtorņa ved uz tirgus laukumu. Tirdziņš ir nu tā, bet pati šaurā iela, šķiet, arī konkurē par visapčurātāko sienu statusu. Tad dodamies uz upes pusi, pa smuku ieliņu no kalna lejā. Iela saucas Rue du Jeruzal, Maija man apgalvo, ka šī esot viena no Eiropas top smukākajām viduslaiku ielām. Es teiktu, ka nav jau ne vainas, bet vai tiešām tik smuka, ka tiktu topā – diez vai!

Lieki piebilst, ka par pilsētas ģeogrāfiju man šīs pastaigas laikā ir visnotaļ maza sajēga, tagad rakstot iečekoju un noorientējos. Tiekam pie upes, aizejam uz maršruta norādīto starta vietu, jo mēs sākām no vidus, kamēr blandāmies gar krastmalu, pie vecā tilta ir sākušās aktivitātes. Ar sirēnām piebrauc ugunsdzēsēji, tad glābēji un nirēji. Lēnām virzamies atpakaļ, skatos, vai neķeksēs kādu slīkoni ārā vai pārķers kādu zemūdeni ar kontrabandas kruasāniem. Izskatās, ka tās ir tik mācības, jo neviens nekur nesteidzas. Lai gan izskatās smuki uz lielā arku tilta fona. Mēs gan uzreiz prom neejam, pastāvam uz tilta un pavērojam. Nekas nenotiek.

Turpmākā pastaigas daļa mūs ved pa upes malu, te iestādīta neliela aleja, kas šur tur met līkumu. Šai takai mūs būtu jāaizved līdz Abbaye de Léhon. Pati abatija, ka jau pierasts, ir nostāk no pilsētiņas, iekšpagalmā atrodams smuks dārzs, gar eju sienām izlikti fotoatēli, kas rāda dabas daudzveidību. Iekšā baznīca kā jau baznīca. Pasēžam, atpūšamies un dodamies atpakaļ uz pilsētu. Tagad nākas kāpt visu laiku kalnā, bet līdz autobusam vēl ir laiks, tā ka varam pārāk nesteigties. Pēc pāris kilometriem jau parādās pazīstamas ielas, Harija Potera tematikai veltītais veikals ir slēgts, pastaigājam vēl pa galveno ielu un dodamies gaidīt autobusu.

Kā par brīnumu mūsu secinājumi bija izrādījušies pareizi, un autobuss atnāk noteiktajā laikā mūsu izvēlētajā vietā. Atgriezušies San Malo nolemjam nedaudz iekost. Šodien mums ir pankūku diena, jo šajā apvidū galvenie ēdieni ir jūras veltes (ēdām), galetes (ēdām), atlikušas vien pankūkas. Vispār jau viss bija labi, tikai no kaimiņu galda pie manis pienāca viens suns un nolēma, ka ir laba ideja man laizīt kāju. Palūdzu saimniekam pievākt suni un nodrošināt tam diētā sāli.

Mums rīt jādodas prom no San Malo, tādēļ ir jāpaspēj apskatīt viss atliktais. Jūrā kā reiz ir bēgums un tas nozīmē, ka mums ir perfekta iespēja. Uz Fort National tagad var tikt nesaslapinot kājas, tur arī dodamies, diemžēl darba laiks fortam ir beidzies, bet var pakāpalēt pa akmeņiem un nofotografēt dzelzs vārtus. San Malo no šejienes arī izskatās tīri smuki.

Tad pāris kilometrus pastaigājamies gar San Malo pludmali, aizejam no viena gala līdz otram. Atpakaļ gan nākam pa ielu, jo tā vieglāk. Tad paklaiņojam pa pašiem mūriem, ieraugu vēl vienu ielu ar izcilu nosaukumu Rue du Chat Qui Danse. Pēdējais apskates objekts ir Grand-Bé, tur bez laivas var tikt tikai bēguma laikā. Pie ceļa, kas tur ved, ir vesela instrukcija, cik jūrai jābūt tālu, lai droši varētu iet. Šis izrādās vēl nav īsti drošais laiks, bet, tā kā esmu apskatījies paisumu un bēgumu laikus, zinu, ka paliks arvien labāk. Nekā jau tur nav – mazs zemesrags, kur ierīkota piemiņas vieta bojā gājušajiem jūrniekiem. Nu un jūras putnu ligzdas, tos laikam te neviens neapdraud, jo mazuļi čiepst visās malās. Uz Fort du Petit Bé nolemjam neiet, būtu vēl pusstunda jāgaida bēguma atkāpšanās. Ejam uz viesnīcu gulēt.

Izbrauciens uz Bretaņu Ceturtā Diena

26. jūnijs (San Malo – Mont Saint-Michel)

Šodien beidzot ir pienākusi tā diena, kuras dēļ es vispār esmu te atkūlies – dosimies uz Mont Saint-Michel. Lai to iespētu, tūlīt pēc brokastīm mums ir jādodas uz autobusu. Tā kā šajā ceļojumā izmantojam kājas un sabiedrisko, tad viss jau ir izplānots. Maija ir nopirkusi biļetes, jo autobusā primāri salaiž iekšā biļešu turētājus un pēc tam, ja paliek brīvas vietas, uzņem entuziastus, kuri nav nopirkuši biļetes iepriekš. Autobuss nav tālu – tepat aiz mūriem pie karuseļa, biļetes derīgas, rāpjamies iekšā un braucam.

Brauciens mūs neveda gar skaistām ārēm. Lielākoties te ir iespējams ievērtēt lielveikalu sortimentu un šosejas pievedceļus. Pašā brauciena beigām jau varēja pamanīt pašu slaveno pili, bet tur jau mēs tāpat nonāksim, tā ka nav ko iespringt. Autobuss apstājas galapieturā un šoferis mums nosaka, ka viņš mūs gaidīšot tepat tādos un tādos pulksteņa laikos, ja kāds nepaspēs atgriezties, var iet ar kājām. Pietura ir aizaugušā grāvmalā, bet nu vietu ielāgoju.

Tagad varam doties uz slaveno abatiju uz salas. Jā, tehniski laikos, kad tur uzcēla pirmo baznīcu, tur nebija nekāda sala, bet gan gruntīgs zemesrags un tur varēja tikt nesaslapinot kājas. Tagad nokļūšanai ir divas opcijas – vietējais autobuss un kājas.

Ejam uz autobusu, jo kurš tad jau no paša rīta tērēs kājas? Taču uz autobusiem ir tāda rinda ar līdzīgi domājošiem, ka tā ir bezmaz vai tikpat gara kā ceļš līdz baznīcai. Nolemjam iet. Vispār jau pareizs lēmums, sācies bēgums, ūdens atkāpjas un tāda lēna tuvošanās Mont Saint-Michel padara pasākumu iespaidīgāku. Laiku pa laikam mums garām pabrauc tie laimīgie, kas tikuši autobusā. Autobusi te ir interesanti, lai viņi ierobežotā platībā galapunktā nebūtu jāgriež riņķī, viņiem ir vadībā katrā busa galā. Šoferim atliek tik izkāpt un pārsēsties.

Objekts tiek pamatīgi apsargāts, pa to tusē gan žandarmi, gan militāristi, visi bruņuvestēs un bruņojušies ar automātiem. Nevienu gan nost uzreiz tā nešauj, dodamies iekšā. Mums jātiek uz baznīcu, jo tur mums  jau ir iepriekš nopirktas biļetes uz pirmspusdienas apmeklējumu. Iekšā valda īsta tūristu apsēstas viduslaiku pilsētas gaisotne, kur knapi var izgrozīties. Ja vēlies atvilkt elpu, nākas iesprukt kādā suvenīru bodē un izvērtēt piedāvājumu. Ja ir pāris lieki simti, var nopirkt pat viduslaiku stilā ieturētu sviesta trauku. Es gan neko vairāk par magnētiņu nepērku.

Tā nu lēnām raušamies uz augšu, meklējam pareizo atrakciju, pie pašas baznīcas nošaujam greizi un aizvelkamies ne uz to muzeju, bet nu nekas, pārdesmit metri jau nav daudz. Muzejā uzrādām biļetes iepriekš nopirktās, es esmu pasūtījis arī audiogidu, nākas iet stāvēt rindā, lai to saņemtu, tad atkal uzrādām biļetes, tās vairs nestrādā, bet iekšā laidēja mūs atpazīst. Un ceļojums var sākties.

Staigāju un domāju: ro kā senos laikos gan mācēja būvēt, šitik brangi mūri un tā. Bet tad, lēnām klausoties, sapratu, ka šī vieta ir daudzas reizes dedzināta, tas, kas tagad ir smuks laukums, no kura vērot jūru, kādreiz bija pati baznīca un tās kapa plāksnes laukuma vidū reiz ir bijušas pie altāra, nevis kā es domāju, par kādiem noziegumiem ārā apglabātie.

Ja lien dziļāk, tad redz pārplānotās vietas vecās siju vietas nu ir stāva vidū, durvju ailes, kas nekur neved un tamlīdzīgi. Vietām ir izlikti dārgumi, karogi un banneri. Var apmeklēt seno ēdamzāli vai refektoriju, kur centrālais ir koka jumts. Defektorijs, gan, jāatzīst, ir visnotaļ pabriesmīgs, bet kā jau franču zemē ierasts, te vīriešos un sieviešos nevienu nešķiro.

Izstaigājušies un audiogidu noklausījušies, varam doties ārā, lai atgrieztos ļaužu masās. Ar atgriešanos ātri nevedas, jo trepes šauras un priekšā ejošie acīmredzot vēl nav izfotografējuši telefonā visu filmiņu un nadzīgi fotografē kaijas. Es pat nezinu, smieties vai raudāt, atbrauc uz vienu no šīkrasta populārākajiem objektiem, lai nofočētu kaiju, kas sēž uz trepju margām. Un te jau ir kā pie suņiem, ja viens pačurā, tad arī nākamais. Viens nofočē, tad nākošais – episki!

Nu nebija jau tā, ka mums dikti būtu jāskrien, jo buss mums ir tikai četros un ir knapi pusviens. Ir noticis tas, kas man ceļojumos diezgan nepatīk – ir jānodirn laiks. Par laimi te vieta ir laba un ir kur dirnēt. No sākuma nolemjam apskatīt tās bodes, kurās vēl neesam bijuši. Tad vienkārši tāpat pastaigāt. Pēc tam atrast vietu, kurā, iespējams, ēdīsim pusdienas. Tad izejam ārā un pastaigājamies gar jūru. Vienkārši pasēžam uz akmeņiem.

Tad man ienāk galvā brīnišķīga ideja, neskatoties uz to, ka pēc pusstundas paisums sasniegs savu maksimumu, apiet šai salai apkārt. Domāts, darīts, Maija atsakās, jo viņa šodien negrib peldēt. Es gan, izmantojot visas savas zināšanas par paisumiem un bēgumiem, esmu aplēsis, ka šodienas maksimums tāds nieks vien ir un, ja kas, mierīgi pusstundu varēšu uz kāda akmeņa nosēdēt. Visas tās lāmas trīs metru virs mums, tās ir senāka paisuma paliekas.

Eju apkārt, vispār jau biju iedomājies to iešanu nedaudz dramatiskāku, jā, jūra lēnām lien virsū, šur tur ir jāpalēkā pa akmeņiem, bet nu nekas tāds. Un redzot, ka līdzīgi klājas vēl pāris cilvēkiem, nospriežu, ka šis ir drošs pasākums. Un tāds tas arī bija, pēkšņs vilnis mani neierāva jūrā, pat sandales nepiesmēlu. Lielākās problēmas radīja cilvēki, kas nevarēja izvēlēties, uz kura akmens lēkt.

Labi izlēkājies, atgriežos sākuma punktā un gaidām maksimumu, lai mums nebūtu garlaicīgi, amerikāņu jaunieši, kas iet gar krastu iegāžas kādā izskalotā bedrē un var ierēkt par viņu neveiksmi. Ap diviem nospriežam, ka aiziesim paēst un vilksimies atpakaļ. Neteiksim, ka ēstuves te spiež uz kvalitāti, cilvēku te ir tik daudz, ka uz to var neiespringt. Šoreiz nolemju ievērtēt viņu galetes, kas te visur tiek piedāvātas, bet nekad neesmu nogaršojis. Teikšu uzreiz – paņēmu galeti ar sēnēm un sieru, izrādās, ka galete ir griķu pankūka, man jau vispār griķi garšo, tā kā nesūdzējos, ieēst varēju, bet otrreiz šajā iestādījumā diez vai atgrieztos.

Paēduši lēnā garā dodamies uz autobusu pieturu, no vienas puses žēl iet prom, bet darīt arī te vairs nav īsti ko. Apskatām vienas brangas slūžas, kas regulē apkārtnes ūdenslīmeni, izskatās, ka šepat blakus ciemā ar’ ir bijusi govju izstāde, tās te var redzēt uz katra stūra. Autobusa vietu esam atminējušies pareizi un braucam atpakaļ uz San Malo.

Izbrauciens uz Bretaņu Trešā diena

25. jūnijs (San Malo – Cancale)

Šodien mums lieli pastaigu plāni un tādēļ brokastīs esam jau laicīgi – ap astoņiem. Izskatās, ka piedāvājums te nemainās un katru rītu ir viens un tas pats. Manuprāt, tas ir pat labi. Iekoduši sasienam pauniņas un dodamies Cancale virzienā.

Gabals solās būt labs uz kādiem trīsdesmit kilometriem, no kuriem lielāko daļu iesim pa un gar pludmalēm. Sākumā, izejot no Mūriem, esmu nedaudz pārsteigts par Maijas ceļa izvēli, viņa speras uz jahtu ostas pusi, esmu šokā, jo tur jau nekā nav. Es visu esmu redzējis no Panorāmas riteņa. Īsumā, man laikam ir švaki ar acīm.

Tepat netālu ir megapludmale uz pāris kilometriem, no kuras pilsēta aizsargājas ne vien ar izbūvētu piekrasti, bet arī ar stāvus smiltīs sadzītiem koka pāļiem. Skaidra lieta, ka man tūdaļ vajadzēja nokāpt lejā un apskatīt, vai labi turās, cik nopietni viņus apskādējuši jūras radības utt. Tad nu pāris kilometrus ejam pa pludmali, laiku izmantoju lietderīgi klausoties podkāstus un audiogrāmatu. Ejam līdz nonākam pie klints izvirzījuma, pirmā doma ir pārrāpties pāri un iet tālāk. Tomēr vieglāk ir domāt nekā izdarīt, nākas rausties augšā pa trepēm uz pilsētu.

Atrodam īstās trepes, tādas, kuras neved pie aizslēgtiem vārtiņiem un speramies augšā. Par to, ka viss tiek darīts pareizi, liecina mūsu izvēlētās takas apzīmējumi, kas mūs ved cauri privātmāju rajonam. Vakardienas trauma mani vēl nav atstājusi un piefiksēju pāris autobusa pieturas. Beidzot atkal varam atgriezties pie jūras, bet tavu neražu, tur uz trepēm kāda ģimenīte nolēmusi rīkot fotosesiju! Šodien esmu laipns, ļauju uzņemt trīs bildes un tikai tad speros viņiem garām, sabojājot visu fonu un tukšo pludmali.

Pludmale te ir ar mīkstajām smiltīm tu, cilvēks, ej un skaties, ka nepiesmel botas! Klusībā priecājos, iespējams, tieši tagad noderēs visas tās zināšanas par plūstošajām smiltīm, kuras esmu uzņēmis bērnībā. Diemžēl šīs ir švaki plūstošas un dziļāk kā pāris centimetrus negrimst. Plage du pont beidzas un mēs pa betona trepītēm lienam augšā uz taciņu, kas mūs ar nelielu līkumu aizvedīs uz Pointe de la Varde.

Sacīšu uzreiz, tur nekādu varžu nebija. Smuks skats uz jūru, ja dikti samiedz acis, tad, iespējams, var redzēt mūsu plānoto galapunktu. Bija patīkami pastaigāt pa akmeņainu taciņu pēc smiltīm. Diena, izskatās, būs karsta, jo jau tagad ir ap 25 grādiem. Svīstu kā cūka. Labi, ka tālredzīgi mana soma ir piepakota ar dzērieniem, kuru cukura saturs variē. Tad nu šeit raga galā piebeidzu pirmo ūdens pudeli. Pagaidu Maiju, pārgrupējamies un dodamies tālāk.

Vardes pludmali nolemjam izlaist un nākamo arī, neredzam jēgu rausties lejā uz smiltīm, lai tūlīt spertos atpakaļ augšā. Tā vietā ejam pa pilsētu. Pilsētā nolemju uztankoties un iepērku vietējo cukurūdeni, kas saucas Breizh Cola. Pie reizes stāvot rindā veikalā ar kondicionieru nedaudz atvēsinos.

Ceļa atrašana atpakaļ uz pludmali sagādāja vairāk problēmas nekā varētu domāt, beidzot izlienam vienā, bet tur jau atkal jālien pāri klintīm lai tiktu uz nākamo. Nākamā Plage du Havre du Lupin vairāk ir osta, no kuras izskrējis viss ūdens. Vietējiem te notiek sporta spēles, tiek vilkta virve un izskatās, ka aktivitātes nemaz daudz neatšķiras no Tēvzemē piekoptajām. Mēs ejam gar krastu, taču ar laiku krasts kļūst aizvien šaurāks un pārvēršas pa dubļainu taciņu. Mans navigators telefonā ir optimisma pilns un piedāvā mums šķērsot nelielu ap 10 metrus platu upi, laikam jau peldus. Nolemjam neniekoties un iet upei apkārt.

Lai to izdarītu no sākuma jāuzrāpjas atpakaļ mežā, patiesībā jau tas nav nekāds mežs, bet vien pāris koki. Kāpums ir uz padsmit metriem, bet turoties pie koku saknēm mums tas izdodas. Augšā mūs sveic daži koki un kartupeļu lauks. Virzāmies pa izbrauktām risēm līdz nonākam līdz vietai, kur upīti iespējams šķērsot cilvēcīgi. Pēc upes šķērsošanas nospriežam, ka laikam visas pludmales mums nemaz nevajag apmeklēt un nolemjam aizšaut pa taisno uzreiz līdz Naturist Beach Chevrets un no tās uz Pointe du Meiga.

Taka sākas ar paparžu audzi, kurai pa lielam brienam cauri lielāko daļu līdz ragam. Skati jau smuki, zila jūra, klintis, pludmales. Diena gan pārāk saulaina, ir karsti un laiku pa laikam vajag iedzert. Man jau uz beigām šķita, ka to Meiga ragu ar varējām mierīgi izlaist, jo pēc stundas gājiena esam tikuši turpat kur sākām. Toties izkāpaļāšanās bija pamatīga, visu laiku augšā lejā. Kādā mežā atvelkam elpu pažāvēju sasvīdušos apavus, un vispār ēnā ir forši.

Tagad esam nedaudz noguruši un vairs uz katru pludmali speciāli lejā nekāpjam, ja ir pa ceļam – labi, ja ne – iet garām. Pavēnī iešana sokas raitāk, tiek izlemts izlaist arī pāris zemesragu apskati. Plage du Guesclin vispār nelīdām iekšām, nogājām gar šosejas malu. Pie Chapelle Notre-Dame du Verger, gan mums piesitās vadātājs un apgājām tai divas reizes uz riņķi līdz atradām pareizo ceļu. Beigās jau atradām pareizo ceļu, kurš mūs aizvedīs garām dīķiem.

Finālā jau vienkārši gājām, lai aizvilktos beidzot uz to zemesragu paskatītos Mont Saint-Michel  no tāluma un brauktu mājās. Pēdējo pārgājiena posmu uz Pointe du Grouin es raksturotu kā vējainu. Lai kāda nebūtu saule, vējš visus sviedrus izžāvēja, un tu pārklājies ar izžuvušu sviedru un smilšu maisījumu. Pats rags ir dikti populārs, tur pat ir sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumi, kas piedāvā atspirdzinājumus un uzkodas. Cilvēki ar ir braši gājēji, un cik tālu tu tai ragā uzkāpsi ir atkarīgs no katra paša spējām un pārgalvības. Šodien laiks ir skaidrs un tiešām var saskatīt Mont Saint-Michel, uz to mēs brauksim rīt.

Kad visa jūra apskatīta, dodamies uz autobusu pieturu un kādas divdesmit minūtes gaidām autobusu. Kopā esam pieveikuši 35 km! Pieturā beņķu nav, nākas stāvēt kājās. Tikuši mājās nomazgājamies un dodamies pastaigā pa pilsētu, jo jāapskata tak vietējā katedrāle. Vitrāžas bija smukas.

Šeit, šķiet, šodien ir praktikantu diena, jo ēdiena pasūtīšana un apkalpošana ir tāda interesanta. Sākumā pasūtam siera plati, un sidru. Maija tiek pie mīdijām ar krējuma mērci, es izvēlos fish and chips. Nudien izskatās, ka te labs kartupeļu frī izskatās ir tāds riktīgi eļļā novārīts, ka ne sakost. Apkalpotāji ar, šķiet, te strādā pirmo dienu, bezmaz vai aizstiepj pusisdzerto sidra pudeli!