Navigate / search

Izbrauciens uz Bretaņu Pirmā Diena

23. jūnijs (Rīga – Parīze – San Malo)

Rīts sākas agri, jo septiņos jau jābūt lidmašīnā uz Parīzi. Ap pieciem jau esam pabrokastojuši un dodamies uz lidostu. Šodien priekšā gara diena, kā jau katra ceļojuma sākumā. Tikšana līdz lidmašīnai problēmas nerada, esam ieradušies ar rezervi, un tas man ļauj atrast laiku savai ikrīta Diablo Immortal sesijai.

Lidmašīna šoreiz kā par brīnumu ir Air Baltic, par rokas bagāžu neviens nepiesienas. Ceļojam ļoti viegli, katram līdzi viena mugursoma, teorētiski vajadzētu pietikt, jo tā lielā mantu vilkšana līdzi nekad nav rezultējusies ar acīmredzamu ieguvumu. Šarla de Gola lidostā, šķiet, pēdējo reiz biju divdesmit pirmā gada sākumā, kad visus interesēja, vai tev ir noteikta aplikācija un kaut kāds sertifikāts. Šoreiz nekas no tā vairs nav atlicis – izkāp un ej.

Mums ir plāns tikt uz pašu Parīzi, kā transporta līdzekli izvēlamies vilcienu.  Kā pieredzējis Jūrmala-Rīga maršruta braucējs, es jūtos tam gatavs. No sākuma mums ir jānopērk biļetes, tās pārdod automātos. Pieprasījums liels, un ir izveidojusies rinda. To, šķiet, menedžē kāds dzelzceļa darbinieks. Biļešu automātu ir izgudrojis kāds ļaunais ģēnijs. Gan jau ka simto reizi pērkot biļeti viss ir skaidrs kā dienā, šeit ar’ tiekam līdz maksāšanai, bet karti neņem pretī. Pārlecam uz citu automātu, tur tā pati vaina, un tikai pie trešā atklājam, ka šis ir tāds, kur karšu terminālim strādā ekrāns un viss kļūst vienkārši.

Aizsperamies uz dzelzceļa staciju, turpat pa trepēm stāvu zemāk. Tur stāv vilciens. Uz vilciena perona novietotie ekrāni skaidrā franču mēlē vēsta iekšā nekāpt, vilciens brauks uz depo. Cilvēki kāpj iekšā un beigās es nolemju, ka nebūsim jau nekādi muļķi un kāpsim arī mēs. Ej tu sazin’, kādas te ir paražas un visam rakstītajam jau nevar ticēt. Šis bija tas gadījums, kad rakstītajam vajadzēja ticēt. Esam tā labi ieriktējušies, kad vagonam cauri sāk jozt vilciena darbinieks un dzīt visus ārā. Tā nu simtiem pasažieru gariem ģīmjiem raušas ārā un pāriet uz perona otru pusi.

Beidzot atbrauc vilciens un var kāpt iekšā. Teikšu, kā ir, vilcienā pilnīga Jūrmalas vilciena vasaras atmosfēra. Nekas neventilējas, visi nosvīduši un saspiesti kā siļķes mucā. Par laimi es pie šādām lietām esmu pieradis, un līdz stacijai Denfert-Rochereau aizbraucam bez problēmām. Nu labi, soma bija jātur klēpī.

Tur izkāpjam ārā un mēģinām tikt cauri automātiskajiem vārtiem. Kaut kādu iemeslu dēļ mūsu biļetes tiek atgrieztas atpakaļ, vārtus neatverot. Izmēģinu visas trīs iespējas, bez rezultātiem. Man apnīk un vienkārši apeju viņiem apkārt. Beidzot varam baudīt Parīzes kultūru.

Pirmais apskates objekts būs Parīzes katakombas. Bērnu dienās, kad lasīju dažādas piedzīvojumu grāmatas, tās tur figurēja. Tagad ir iespēja viņās tikt iekšā. Te gan ir problēma, ka ar mugursomām iekšā nelaidīs, jo katakombu darbiniekiem ir slinkums čekot, vai kāds atkal nenes ārā kādu liela kaulu vai galvaskausu. Maija ir atradusi, ka mugursomas varot atstāt kaut kādos mugursomu atstāšanas punktos – Bounce. No sākuma nevaram atrast to punktu, beigās tas atrodas kafejnīcā. Tad izrādās, ka vajag izveidot profilu un apmaksāt un tikai tad var nodot, uz vietas piķi neņem. Nočakarējos ar to kādas piecas minūtes. Bārmenis saka, ka viņš ir gatavs pa piečuku pieskatīt. Bet nu tādam es par piečuku tukšu rimi maisiņu neatstātu pieskatīt, kur nu vēl savu mugursomu ar apenēm un zeķēm! Beigās viss izdodas un ejam uz katakombām.

Tā kā esam 10 minūtes pa ātru, mums piedāvā iet prom un nākt laikā. Nolemjam apskatīties tuvīnos parkus. Jāatzīst, ka parku kultūra viņiem te ir līmenī, ja salīdzina ar Latviju. Apmeklējam vien vienu un mazu, bet te ir gan uz soliem guļoši dīkdieņi, gan uz skulptūras sēdošs pliks vīrietis, kas kaut ko skaļi stāsta savam iedomu draugam/-iem (neesmu tik stiprs franču mēlē). Tip top!

Protams, kad ierodamies pie Katakombām, tur jau ir pārdesmit cilvēku rinda, kas nav klausījuši iekšā laidējam un stāvējuši pie ieejas. Uzrādām biļetes un speramies iekšā. Tiek piedāvāta iespēja ņemt audiogidu, bet es atsakos, jo kurš gan nezina Parīzes Katakombu stāstu?! Četrpadsmitajā gadsimtā, kad cītīgi būvēja Parīzi, tika daudz akmeņu izvilkts no Parīzes apakšas. Gāja laiks, cilvēki par to aizmirsa (šaubos par šo daļu). Līdz beidzot astoņpadsmitajā gadsimtā sāka iebrukt mājas. Visums tukšumu nemīl un nolēma reorganizēt kapus sabāžot kaulus katakombās.

Lai tiktu līdz apskatāmajai daļai, no sākuma pa spirālveida kāpnēm nākas kāpt lejā un tad pa garu eju doties pie pašiem kauliem. Tie, kuriem ir audogidi, laiku pa laikam apstājas un kaut ko klausās, mēs tik slājam tālāk, līdz tiekam līdz kauliem. Tik daudz kaulus es līdz šim biju redzējis tikai kaulu miltu veidolā, bet te kāds rūpīgs cilvēks tos smuki sazortējis. Stilba kauli sakrauti kā malka strēķī. Strēķis vietām izdekorēts ar galvaskausiem. Viss negabarīts sasviests aizmugurē, lai nebojā skatu.

Vienā vietā krāvējs bijis romantiski noskaņots un no galvaskausiem izlicis sirsniņu. Pēc kādām piecpadsmit minūtēm gan tā skatīšanās uz kauliem ir piegriezusies un saproti, ka nekur sāņus nenolīdīsi, jo visur priekšā dzelzs durvis. Ja paspīdina ar lukturi, tad var redzēt, ka arī tur pilns ar kauliem. Ejam uz izeju, pie tās mums pārbauda rokassomas, jo var gadīties, ka esam nočiepuši kādu pirksta falangu.

Tā kā līdz vilcienam uz St Malo vēl labs laiks, nospriežam iekost tai pašā kafejnīcā, kur tiek glabātas mūsu somas. Maija paņem salātus, es – picu. Klāt piedzeru svaigi spiestu koka kolu. Pavēroju vietējo paradumus, uzpīpot pie galda te joprojām ir ok. Tāpat kā velokurjeriem laiku pa laikam pieskriet pie letes un izraut vienu mazo, lai vieglāks miniens. Ēšanas laikā nospriežam nebūt nūģiem un doties uz Montparansas staciju ar kājām. Ja kāds nezina, tad tā ir viena no Parīzes lielajām TGV (ātrvilcienu) stacijām, no kurienes var aizbraukt jebkur, kur iet vilciens.

Pa ceļam iesperamies kapsētā Cimetière du Montparnasse, bet tā kā no pazīstamajiem neviens te nav pierakts, tad vienkārši izejam tai cauri. Montparnasas staciju atrodam bez problēmām, Maija man izstāsta, ka stacija atrodas pretī Montparnasas tornim un tad jau līdz turienei aiziet nav nekāda māksla.

Stacijā nedaudz uzgaidām mūsu vilcienu, iepērku uzdzeramos saldos dzērienus, izrādās, ka Schweppes Agrumes karstā laikā dikti labi iet iekšā un to dzeršu pie katras iespējas. Apmeklēju vietējo maksas tualeti, maksas automāts nestrādā, bet ir darbinieks, kas pieņem naudu. Te vēl nav modernā franču tualete, kur sievietes un vīrieši netiek atdalīti.

Uz vilcienu baigā rinda, cik var noprast biļetes šai nedēļas nogalē esot izpirktas, ka brīvu vietu nav. Mums problēmas sagādā vagona atrašana. Mums ir astoņpadsmitais vagons un tas jau atrodas puskilometru ārpus stacijas. Un, ja no sākuma vagonu numuri priecīgi mirdz ekrānos, tad uz astes galu nākas skaitīt līdzi uz pirkstiem, jo ekrānos ne velna neredz. Beigās atrodam mūsu vagonu un ieņemam vietas. Mani gan moka nemiers un izmantojot matemātiku secinu, ka esam iekāpuši nepareizajā un šis ir divdesmitais, atskaitām divus vagonus un atkal ieņemam vietas, nu jau pareizās.

Nekad mūžā vēl neesmu vēl braucis ar TGV, bija tā vērts! Divarpus stundu laikā esam jau San Malo vairāk kā 400 km no Parīzes.  Šī nu būs mūsu bāze šonedēļ. Hotelis mums ir pāris kilometru no stacijas. Vispār man šī vieta patīk no pirmā acu uzmetiena. Tāda kā ar mūri apjozta viduslaiku pilsēta (jā, zinu kara laikā nobumboja līdz ar zemi un viss ir uzcelts no jauna) jūras krastā. No sākuma gan nav nekas interesanta, nedaudz pilsētas, tad ostas ēkas, vietām puvušu zivju smaka. Ieraugu panorāmas riteni un saku, ka mums vajadzētu izbraukt. Ja godīgi, patiesībā man vajadzētu iet uz tualeti, jo vismaz litrs Agrumes dzēriena jau ir izfiltrēti.

Maija piekrīt, nopērkam biļeti un sākam braucienu. Ir divu veidu panorāmas riteņi, viens kur laiž ārā pēc apļa, otrs – brauc kamēr apnīk. Šis ir no otrajiem, sēdi savā caurspīdīgajā kapsulā un brauc tik uz riņķi. Bet mēs jau to nezinām un tādēļ pirmā pabraukšana garām zemei šķiet neliels pārpratums. Otrais liek domāt, ka par mums aizmirsuši. Trešais jau rada apātiju, bet tad mums garām braucot uzsauc, vēl trīs reizes un var izbaudīt skatu. Skats ir San Malo 10 no 10, jahtu osta un ostas teritorija, jūra, bet bija tā vērts.

Nu gan vairs nestiepjam gumiju un dodamies uz hoteli. Tam ir tāds smalks nosaukums Maison Vauban. Recepcijā samaksājam par nākotnes brokastīm, saņemam istabas atslēgas un pievēršamies pašam svarīgākajam. Viesnīcas saimnieks uz kartes mums atzīmē restorānus, kuros ir vērts ēst un kuriem iet ar līkumu. Nedaudz atvelkam elpu un dodamies pilsētas izpētē. Es paspēju apmeklēt galda spēļu veikalu, tikai paskatīties. Un ir klāt vakars, varam doties ēst.

Sākumā aizejam uz vienu rekomendēto vietu, bet tā izskatās ir slēgta un jau pasen. Tad nu lēnām ejam līdz pašiem ieejas vārtiem un nospriežam neskatoties uz visiem tiem, pie vārtiem būs dārgāk, jo tur maksā par vietu, piemetamies vienā no tiem. Sen nebiju tā pa Jāņiem ēdis langustus un garneles. Visam pa virsu uzstrebju zivju zupu un izdzeru puslitru sidra.

Tad veicam nelielu pastaigu pa mūriem, apejam pa tiem pilsētai riņķī. Vairāk lai iepazītos ar ģeogrāfiju, apskatām vietu, kur rīt kāpsim uz kuģīša. Molu nolemjam izlaist, tāpat kā fortu salas. Vienkārši apejam visam apkārt, ieejam vietējā pārtikas bodē, nopērkam uzkodas un dzērienus rītdienas pārgājienam un dodamies mājās.

Ceļojums uz Vāciju Astotā diena

13. jūnijs (Füssen -Rīga)

Brokastis viesnīcā tikpat labas kā vakariņas, varēja pieēsties līdz acīm, ko es arī daru, jo līdz vakariņām normāli ēst diez vai dabūšu. Tā ka mums nekur nav nekur jāsteidzas, puišiem rīts jāsāk ar pastaigu līdz klosterim un pilij. Neteikšu, ka viņi bija sajūsmā. Sasienam pauniņas, kāpjam mašīnā un braucam uz Štutgartes lidostu. Ceļš nav pārāk tāls ap divsimts kilometriem. Netālu no Ulm notiek ceļu remonts un nedaudz nākas pamaldīties, lai tiktu atpakaļ uz bāņa.

Mašīnu autonomā atdodu nepaskādētu un var doties uz lidostu. Šoreiz lidmašīnā mums nav nekādu problēmu ar iepriekšpasūtīto ēdienu un vakarā visi esam mājās.

Ceļojums uz Vāciju Septītā diena

12. jūnijs (Centerpark  – Füssen)

Viss labais reiz beidzas un šodien mums jādodas prom uz vietu, kas saucas Füssen, tur būs mūsu pēdējā nakšņošana un tad jau ceļš mājās. Rīts sākas ar brokastu paēšanu un mantu šķirošanu, ēdamā ir palicis diezgan daudz, bet mums viņu nebūs kur likt, atstājam virtuvē uz letes. Tukšās pudeles gan ņemam līdzi, atprečosim kādā lielveikalā. Tad jāsavāc gultas veļa un atbilstoši instrukcijām jāsapako maisā. Pārējais, jau ir viegli – atdzenu mašīnu, sapakojam mantas, visu nemaz tai mazajā bagāžniekā vairs nevaram sabāzt un braucam uz izeju. Tur nododam savas aproces un esam brīvi kā putni.

Füssen viesnīca mums ir pašā centrā un, iečekošanās laiks ir ap diviem, tā ka nav kur skriet. Sākumā nolemjam aizdoties uz Neuschwanstein pili. To nu gan es atceros un būšu te jau trešo reizi. Noliekam auto pārkplacī, samaksājam palielu, bet apstākļiem taisnīgu naudas summu, un dodamies.

Te ir trīs opcijas, kā tikt uz pili (vispār četras, bet ceturtā ir darbiniekiem) – vari iet ar kājām pa serpentīnu vai braukt pa to pašu ceļu zirģeļa vilktos ratos. Mēs vēl esam diezgan sprauni un rateļus kā opciju neizskatām. Kā jau ceļos, pa kuriem kursē liellopi, tas lēnā garā pārvēršas par diezgan zirgābolainu ceļu. Uz tādiem kārumiem, skaidra lieta, tūdaļ salido mušas. Un finālā ceļš ir gan smirdīgs, gan mušains, gan sūdains. Bet mums jau nav pirmā reize te tādēļ nocietinām sirdis un dodamies tik tālāk.

Pie pašas pils ir smuks laukmiņš, kur visi, kam ir sociālie tīkli naski fotografējas, tā lai dabūtu pēc iespējas vairāk laikus. Ko nu liegties, es ar pāris bildes uztaisu. Savulaik tā pils kopā ar citiem Ludviga otrā projektiem ieveda bankrotā visu Bavārijas karalisti, vismaz tā apgalvoja tā laika ministri. No šīs vietas gan nevar redzēt Starnberg ezeru, kurā Bavārijas karalis vēlāk ņēma galu kādas pastaigas laikā.

Pilī iekšā neejam, jo esmu dzirdējis, ka tā tur lielākoties ir neiztaisīta un tukša, bet tā dzirdēšana man bija sen. Dodamies uz slaveno tiltiņu. Tiltiņš ir dikti slavens un pie tā var tikt vai nu braucot ar autobusu (trešais veids, kā tikt līdz pilij) vai ejot kā mēs. Šeit parādās ievērojams tūristu daudzums un vietām jau sākas cilvēku pūlis. Mums noveicas, jo kad tiekam uz tiltiņa tas ir patukšs, var pat mierīgi selfiju uztaisīt. Pafočējamies paskatāmies un dodamies prom, nu jau lai tiktu uz tilta ir izveidota branga rinda. Pa burzmu palaižam garām Ernestu un atpakaļceļš sākas kašķi par bērna pamešanas mēģinājumu. Līdz ar to takas lāsts, ka vienmēr kāds atpakaļceļā raud, netiek lauzts.

Lēnā garā tiekam lejā un pie Alpsee uzrīkojam nelielu pikniku, kur noēdam praktiski visu, kas mums somās līdz. Skaidrs, ka nākamais darbiņš ir apiet pa taku ezeram apkārt. Ko lai saka – labajā pusē bergbliks un zēbliks, kreisajā mežs, tīri smuki, mēs ar Matīsu apejam ezeram apkārt diezgan ātri. Tad sēžam un gaidām Maiju un pārējos puišus. Pēc kādas pusstundas saņemam ziņu, ka viņi tur izbesījušies un nevarot paiet, lai nākot pretī. Atstāju Matīsu ar somu un dodos ar’, pa ceļam saņemu ziņu, ka situācija eskalējusies un Armands esot savainojis ceļi un situācija izgājusi ārpus kontroles. Tā kā Matīsam ir medpaks, zvanu tam, lai šis arī nāk. Nokļūstu līdz nelaimē cietušajiem, pakašķējamies un dodamies uz takas beigām. Pēc kāda laika attopamies, ka Matīsu neviens vēl nav redzējis, provēju sazvanīt, bet nekā. Kad tas izdodas, saprotam, ka mežā esam samainījušies un Matīss jau ir ezera otrā galā izbesījies mūs meklēt. Saku, lai nāk atpakaļ, sēžam un gaidām. Matīss atnāk, bet ir riktīgi dusmīgs, viņam ir aizdomas, ka mēs to esam tā izdarījuši speciāli.

Kad nu visi ir savā starpā sakasījušies var doties uz mašīnu un aizbraukt kaut kur nodot pudeles. Jo cits jau nekas vairs neatliek. Pudeles nododam vietējā Lidlā, nopērkam šo to dzeramu un kliņģerus (dikti vajadzēja) , tie kliņģeri mums maizes kastē Latvija vēl nedēļu kalta, līdz izmetu ārā. Izskatās, ka te ir vēl daudz veikalu, pāris apskatām. Un tad beidzot ir brīdis, kad varam doties uz viesnīcu.

Viesnīcai šodien jau esmu braucis garām reizes divas, problēmas ir ar noparkošanos, lai tiktu recepcijā, vietas maz un visu laiku jāspēlē pārparkošanās ar citiem auto. Labi, ka šis vāģis ir maziņš. Tur dabūjam savu atslēgu un braucam uz apakšzemes stāvvietu, tur atstājam auto un ejam uz numuriņiem.

Bērniem šodien viss pietiekot, nekur neviens neies, tikai vakariņās. Mēs ar Maiju gan izstaigājam Füssen centru krustām šķērsām. Ieejam visādās bodēs, tāpat garlaicības mākti. Mūsu viesnīca ir uz centrālās ielas, var apskatīties kafejnīcu piedāvājumu, dikti modē viņiem te ir ādas izstrādājumu veikali, pilnīgi žēl, ka man jau ir normāla soma. Tad aizsperamies uz vietējo klostera baznīcu, te nu ir Svētā Manga benediktiešu klosteris un baznīcā atbilstoši statusam ir pilns ar dažnedažādām svēto relikvijām. Ja būtu datorspēle, tad te dabūtu Holy baff +5 uz pāris dienām. Es gan neesmu drošs, vai organiskā stikla krusta vienā spraislī iestrādātā šķēpele ir īstais krusts un vai tajā pudelītē ir Kristus asinis. Tad uzkāpjam līdz pilij, te jau viss sācis romiešu laikos un pils kādreiz ir bijusi svarīga vieta Ausburgā. Bet mēs jau tikai paskatīties. Kāpjam lejā un dodamies uz viesnīcu.

Puiši neko nav izdemolējuši un ir jau arī vakariņu laiks, saprotam, ka ar kafejnīcu būs par īsu, izlemjam par labu viesnīcas restorānam. Viņiem te sparģeļu sezona un man nav nekas pret to. Uztaisīts jau viss bija dikti garšīgi.

Pēc vakariņām, tie kas vēl spēj, nolemj paiet aiziet līdz Forggensee, paskatīties, kā tur ir. Pastaiga ved cauri pilsētas privātmāju rajonam, un kā par brīnumu te izrādās ir arī reljefs. Daudz jau te nav ko redzēt, kāda kuram sētā mašīna, cik augsti žogi utt. Ezers arī kā jau ezers – ūdens klajums no kura pūš vējš. Bet vismaz vakara pastaiga sanāca labā. Liekamies gulēt, jo rīt sākas ceļš mājup.

Ceļojums uz Vāciju Sestā diena

11. jūnijs (Centerpark – Steibis)

Šodien mums pēc brokastīm ir ieplānots pārgājiens, tiek nopirkti līdzņemšanas kruasāni, iekostas arī pašas brokastis, kuru laikā mēs ar Maiju uzzinām, ka no mūsu trīs dēliņiem tikai viens ir gatavs ūdenskrituma apmeklējumam. Matīss ar Armandu ir tā pārguruši, ka viņi nu nekādi gājēji nesanāks. Bez maz vai kā tajos senajos stāstos, kad atveras vecās kara laika brūces pa jaunu un nekādi darītāji vairs nav. Ja jau negrib, nevajag ar’, brauksim trijatā! Abus atkritējus atstājam mājās, pasakām, ka var iet uz veikalu, ja ko sagribas un dažādus ieteikumus, ko padarīt izklaižu parkā. Bet tāpat jau zinām, ka viņi praktiski nebūs izkustējušies no saviem ekrāniem.

Lai tiktu uz Steibis ir jābrauc uz Oberštaufeni. Daļu ceļa es jau zinu no iepriekšējiem izbraukumiem. To, ka Vācijā neviens nekur nesteidzas, es jau sen esmu pamanījis, bet šorīt man priekšā gadās viens, kurš nesteidzas pavisam nekur, nu tā, ka nemaz. Līkumainā ceļa, nepārredzamības un pretējās satiksmes dēļ sēžu viņam astē ap divdesmit kilometriem, vienīgais, kas priecē, ka nelaimē neesmu viens –  mēs te esam jau pieci spēkrati. Beigās izdodas sagaidīt drošu apdzīšanas logu un brauciens var sākties pa īstam.

Oberštaufenei navigācijas vadīti nolienam garām pa nomali, garāžu kooperatīvi te gluži nav, bet atļautais ātrums ap trīsdesmit. Tad braucam uz Steibis, ja ticam Maijai, tad tur ir tikai viens parkošanās laukums un pašā pilsētas nomalē. Nu vispār mums visizdevīgāk būtu bijis noparkoties pie baznīcas, bet tur uzraksts, ka tikai dievkalpojuma apmeklētājiem un tas nebūtu smuki, tā patvaļīgi tur atstāt mašīnu. Tā nu braucam cauri līdz stāvvietai, kura ir mūsu plānā.

Stāvvieta ir maksas un mums praktiski nav skaidras naudas (automāts pieņem tikai kapeikas), mums naudiņa pietiek divu stundu laikam, bet līdz pilnai dienai trūkst divdesmit centi. Nelīdz kabatu pārbaudīšana un somiņu izkratīšana, tātad pārgājiens mums būs divas stundas. Praktiski jau neko vairāk jau arī nevajag.

Sākam gājienu ar iešanu atpakaļ cauri pilsētai uz baznīcas pusi, pie tās vajadzētu sākties mūsu takai. Ejam ejam un taka nekur nesākas, tiek vilktas ārā google kartes, āboļa kartes un pat visādas takziņu kartes (pēc tās mēs visu arī sapratām) un noskaidrojam, ka mums jāpaiet nedaudz atpakaļ un pie sierotavas jāgriežas pa kreisi. Bonusā redzam, kā siera automātā tiek salādēti produkti.

Sākums ir diezgan garlaicīgs, ved pa asfaltētu celiņu pilsētas nomalē, te ir kautkādas lauksaimniecības ēkas un skats ar nav pārāk izcils. Tad nonākam mežiņā atrodam norādi uz Buchenegger Wasserfälle un sākam savu ceļu. Te iešana ir interesantāka, pēc neliela pārgājiena pa mežu nonākam govju ganībās, kur jāskatās, lai neiekāptu pļekās, neuzskrietu virsū govīm, kurām šķiet ka vislabākā ganīšanās ir tieši uz pašas takas.

Tad atkal neliels gājiens pa mežu, kur no tiltiņa var vērot mazāku ūdenskritumu. Tagad gan ir sausā sezona un ūdenskritums nav dikti bagāts. Tad atkal govju ganības un meža taciņa, kurā no sākuma jārāpjas uz augšu un tad pa serpentīniņu uz leju. Esmu nedaudz atrāvies no pārējiem un pie ūdenskrituma nonāku pirmais, atrodu vietu uz akmeņiem kur piemesties, sēžu un skatos, gaidu pārējos. Kad šie atnāk, uzrīkojam nelielu pikniku un tad sarunas gaitā man par pārsteigumu tiek atklāts, ka mēs šo ūdenskritumu apmeklējam jau otro reizi. Pirmā ir bijusi pirms trīspadsmit gadiem. Nu jāsaka godīgi es neko tādu neatminos, par ūdenskritumu arī saku – līdzīgs jau ir, bet upes gultne bija pavisam citādāka.

Dodamies atpakaļ, es ātrāk, lai paspētu paņemt mašīnu pirms laika izbeigšanās, sarunājam tikties sierotavas stāvvietā. Smukais serpentīniņs, kas veda pie ūdenskrituma, atpakaļceļā tik foršs vairs nešķita – viena vienīga kāpšana uz augšu. Tagad ejot atpakaļ mēģinu saskatīt ko pazīstamu, bet, kamēr nenonāku pie Steibis transformatora kastes, man nekādas atmiņas galvā neparādās. Eju uz stāvlaukumu, jā, viss ir tā kā kaut kur redzēts, bet tās jau noteikti ir viltus atmiņas. Savācu mašīnu, noparkojos pie sierotavas, gaidu un skatos savu blogu 2010. gada Vācijas izbrauciena aprakstu, un ko tu domājies – es tik tiešām te esmu bijis!

Atnāk Maija ar Ernestu un dodamies pie siera automāta sapirkt bergkēzi, ko vest mājās. Produkta iedošanas mehānisms ir tik interesants, ka tā dēļ vien nopērkam vēl vienu siera gabalu. Dodamies mājās. Pa ceļam nolemju Oberštaufenē paņemt degvielu, jo mašīnai bāka jau tāda patukša. Pateicoties tam mūs mašīna ved cauri vecpilsētai, kaut kādu lokālu svētku laikā, varam paklausīties pūtēju orķestri un paskatīties ko andelē laukumos.

Tikuši atpakaļ mājā secinām, ka mājās palikušie nudien nav mainījuši vietas uz dīvāna, nolemjam doties uz vietējā maķīša analogu paēst. Salasām kaut kādus burgerus ar kartupeļu frī, Ernests paņem asos vistu spārniņus. Te dzeramos dod tādās daudzreiz lietojamās glāzēs, ar depozītu viens eiro. To gan pamanu ēdot un pētot čeku. Skaidrs, ka uzreiz rodas jautājums, kur tad tās glāzes nodot. Varētu jau iet pie kases un paprasīt, bet tas nav mūsu stils. Ēšanas laikā vērojam blakus galdiņus un analizējam notiekošo. Algoritms ir sekojošs, savāc savas plastmasas glāzītes un aizstiep uz kasi, tur tās tev paņem un izdod naudu.

Paēduši dodamies uz izklaidēm, mēs ar Ernestu uz spēļu automātiem, Matīss ar Armandu uz minigolfu. Spēļu automāti ar savu ticket pelnīšanas sistēmu ir viens vienīgs cilvēku apkāsiens, bet Ernests sen ir gribējis visus šos štruntus izmēģināt. Pēc tam akvaparks, peldplēve vēl nav sākusi augt.

Ceļojums uz Vāciju Piektā diena

10. jūnijs (Centerpark – Waldburg – Ravensburg)

Šodienas plānā mums atkal ir staigāšana, bērni nav pārāk lielā sajūsmā, bet nevar jau visu dienu akvaparkā ar’ sēdēt. Iekožam brokastis, sasienam pauniņas bez pārspīlējumiem, jo staigāsim pa civilizētām vietām. Tā kā mašīnu vakar atstājām stāvlaukumā visi kopā, tad arī atrodas uzreiz un braucam uz mūsu pirmo pieturvietu Waldburg.

Waldburgā, redz, esot viena pils, par kuru tiekot likti augsti vērtējumi un rakstīti jūsmīgas atsauksmes. Tā nu mums ir par visu varu jāredz. Pati pilsētiņa ir visnotaļ sīka, bet virs tās kalna galā tad uzbūvēta Valdburgas pils, no kuras savulaik, visa apkārtne tika pārvaldīta. Lai tiktu pilī no sākuma ir jāuzkāpj kalnā, iespējas ir dažādas – mēs izvēlamies taciņu, kas ved gar kalna maliņu, šad tad ieved mežā un tā lēnām raušoties esam pie pils vārtiem.

Ieejam iekšpagalmā pie vietējiem saimesļaudīm noskaidrojam, kur pirkt biļetes un dodamies tur. Biļešu pārdevējs mums ne tikai pārdod biļetes bet arī iekopē audiogidu vācu valodā. Mēs gan mēģinām atteikties sākumā, bet vienu tomēr esam spiesti paņemt. Uzparikti iekārtoju uz pleca tā, lai īpaši netraucē un dodamies skatīties pils dārgumus.

Te savulaik šeptējuši dažāda līmeņa aristokrātiņi, kas laika gaitā lēnām izsitušies pat līdz grāfiem, daži apslaktējuši episkus zemnieku daudzumus (par to gan ekspozīcijā neatradu ne vārda!). Bet ja godīgi, tad pilī apmeklēšanas vērta ir iespēja uzkāpt uz jumta tornīša un apskatīt apkārtni, viss pārējais ir nu tā filleris, ja vien neesi Waldburgas dinastijas entuziasts.

Te ir bijis savulaik viens traks mednieks, kas šāvis visu, kas kustas, un rezultātu izbāzis. Redzama iespaidīga buķeļu ragu kolekcija un autentiska aristokrātu gulta ar kožu saēstu deķi.

Man reti tā gadās, bet šoreiz nākas atzīt – nebija vērts sperties šurp. Visādu gaiteņu un koridoru pētīšanai nebija ne vainas, pat atradām vietējās kapellas balkoniņa ieeju, taču reizēm ar to vien ir par maz. Atdodu tā arī neizmantoto audiogidu, pasēžam pagalmā apskatām, vai kaut ko neesam palaiduši garām un kāpjam lejā.

Nākošais pieturas punkts mums ir spontāni izvēlēts Rāvensburga. Par to visi ir dzirdējuši kaut vai no puzlēm. Labi, ka tā šepat blakus un tālu nav jābrauc. Mums ir “paveicies”- esam uztrāpījuši uz tirgus dienu. Mašīnu noparkoju kādā iepirkšanās centrā un izskatās, ka tepat ir arī pilsētas centrs. Tirgus ir pa visu vecpilētu, var apskatīties kliņģeru piedāvājumu. Iegriežamies arī slavenājā pužļu ražotāja veikaliņā, bet muzeju gan neapmeklējam. Tad lēnā garā velkamies pa ielu uz priekšu, ieejam grāmatu bodē, novērtējam situāciju, šo to nopērkam.

Saprotam, ka vajag kaut ko arī iekost, beigās piestājam vienā saldējuma bodē, kas sola paštaisītu saldējumu. Varat tikai minēt, kurš izvēlējās visnegaršīgāko, jo gribēja pamēģināt. Lavandas salčuks ir kaut kas līdzīgs lavandas ziepēm. Pārējiem gan bija tīri smeķīgs, bet ar mani mainīties neviens nevēlējās. Pēc tam vēl nedaudz pastaigājamies un dodamies uz auto, lai brauktu mājās.

Šovakar pirms akvaparka mums ir boulings. Legolandē tas bērniem dikti iepaticies un nākas vien īrēt celiņu. Visiem ir jautri līdz brīdim, kad Armandam sāk neiet, tad mums ir neliela reidžošanas izrāde. Bet tas jau pieder pie lietas. Tad laiks akvaparkam, peldplēve vēl nav sākusi augt. Mums jau tagad varētu teikt ir jau pašiem savs skapītis, un aizvainojums, ja kāds cits tai numurā jau kaut ko ielicis. Pa lielam visi dodas uz upi, kura, šķiet, te varētu būt arī galvenā atrakcija.

Ceļojums uz Vāciju Ceturtā diena

9. jūnijs (Centrpark – Obersdorf)

Šodien brokastis jau jāgādā pašiem, tādēļ rīts sākas ar vietējās beķerejas apmeklēšanu, kruasānu iepirkšanu, un tad jau var ķerties klāt ēšanai! Izskatās, ka te ir tik mežonīga daba, ka gar mūsu āra galdu slapstās zaķis. Tā kā mums nav šaujamo, tad paliekam bez gaļas.

Salasām lietas, kuras mums, iespējams, vajadzēs pārgājienā un dodamies meklēt mūsu mašīnu parkplacī. Problēma ir tā, ka placis liels – mašīnas virs tūkstoša un man ir visnotaļ aptuvena ideja, kur es to vakar noliku un kāda viņa īsti izskatās. Kā par brīnumu dārdeli atrodam visnotaļ ātri un varam doties uz Oberstdorfu.

No sākuma gan sajaucu izbrauktuves un aizsperos nevis ārā no parka, bet iekšā parkā, tad navigācija piedāvā izbraukt pa vecu zirgu ceļu, kam skaidri nolikta zīme – tikai vietējiem. Bet es jau ceļu uz šoseju zinu. Tagad sākas braukalēšana pa vācu otrās kategorijas ceļiem, kas viltīgi piedāvā kapāt uz 90 km/h, bet tai pat laikā ir dikti šauri, nepārredzami un līkumaini. Izskatās, ka te vidējais braucējs izvēlas ātrumu tā ap 70 maksimums un lielākoties bišķi virs piecdesmit. Man Latvijas braukšanas apstākļos radinātam tas ir diezgan kaitinoši.

Lai vai kā, līdz tai Oberstdorfai tiekam, tad aizbraucam tai garām, jo mums jau vajag Fellhornbahn, kas mūs vedīs bezmaz vai uz pašu Fellhorn. Savā neziņā aizperos uz maksas stāvvietu pie paša funikuliera, turpat puskilometru pāri upei ir arī bezmaksas. Parkojos, cenšoties nesalauzt priekšā stāvošajiem tūristiem kājas. Mani atstāj pie parkomāta un pārējie aiziet pirkt funikuliera biļetes.

Jāsaka, ka Maija bija bērniem šo pārgājienu sahaipojusi, Gandrīz visi ir sajūsmā par faktu, ka tur uz takas būs vietas, kur viena kāja ir Vācijā un otra Austrijā. Armands ir reāli sapriecājies, jo tas būs viņa pirmais Austrijas apmeklējums. Tad nu tādā pacilātā garastāvokli dodamies uz funikulieri. Šis gan nav nekāds VIP, kur kabīnītē seši cilvēki, te vairāk ir brētliņu bundžas simulātors, kur iekšā laidējs vairāk skatās ne uz to, cik cilvēki jau sakāpuši, bet cik trose nostiepusies. Mēs esam atnākuši par vēlu un vieta mums ir funikuliera vidū. Tas nozīmē, ka nav nekādu dižo bergbliku.

Uzbraucam līdz vidusstacijai un dodamies uz nākamo agregātu, kas mūs uzraus 1900 metru augstumā. Arī te līdz logiem neizspiežamies. Izkāpjam ārā un visi tiek nozieķēti ar pretsaules krēmu (izņemot mani, man saule vairs nespēj kaitēt). Nospriežam, ka slaveno Fellhorn izlaidīsim, jo nav prātīgi sākt uzreiz kāpt pret kalnu. Tāpēc izvēlamies taku, kas rāda nosaukumu Kanzelwand, jo tā sākas ar trepītēm uz leju. Vispār jau kāpt uz leju ir diezgan nogurdinoši, labi, ka ir trepītes un nav jāriskē braukt pa oļiem. Bet vēl nogurdinošākā ir doma, ka te nāksies kāpt atpakaļ. Daļa no mūsu ekspedīcijas priecājas par Austrijas apmeklējumu. Tā nu kāpjam lejā atspirdzināmies ar cukurūdeņiem. Uz takas cilvēku nav daudz un rindā nekur nav jāstāv.

Kad nokāpiens paveikts, ir jāraušas kalnā augšā pa tik pat stāvu taciņu, kas nu ekonomējot uz kāpnēm ir izveidota serpentīna izskatā. Es kā vienmēr pieļauju savu standarta kļūdu un eju pret kalnu tikpat ātri, it kā būtu uz līdzenas vietas un tad pēc kilometra sāku brīnīties, kas notiek, kur tāds sagurums. Nav prāts, cieš rumpis. Esmu arī dikti atrāvies no pārējiem.

Skats te ir foršs, var skatīties uz citiem kalniem (bergbliks), uz ciematiņiem apakšā (dorfbliks) vai kalnu ezeriņu (zēbliks). Serpentīnam gar malu ir izveidota nopietna irigācijas sistēma, kas kalna avota ūdeni pa koka silēm ved uz leju. Lai gājējiem zem desmit būtu iespēja izpētīt hidrodinamikas pamatprincipus, te ir uzliktas dažādas slūžas un ūdens dzirnaviņas. Viens sīkais ir nolēmis radīt pasaulē episkāko hidrotriecienu, piesaistījis pie tā savus radus , kuriem noteiktā intervālā jārauj vaļā slūžas. Pavecāki kungi gan parasti pēta ūdensdzirnavas, noteikti mēģinot rast atbildi uz jautājumu, kas tur tā čīkst.

Mēs ar Matīsu tiekam līdz piknika vietai, Matīss apgalvo, ka viņam jau sāpot ceļi un viņš nekur tālāk neies, sazvanos ar Maiju, arī viņas līdzgājējs nav baigais gājējs. Nolemjam, ka viņi piknikos, bet es pa to laiku aizsperšos uz tuvīno virsotni.

Ceļš uz tuvīno virsotni nav nekas pārāk grūts (man pat nav ne jausmas kā viņu sauc, galā krusts un diezgan pastāvs kāpums, tagad pētu kartē un kaut kāda noname virsotnīte uz kuru visi nez kāpēc speras). Nedaudz problēmas sagādā dubļi un sniegs, jo man īsti nav piemērotu apavu kājās, bet tā vieta ir lēzena un nekur novelties nevar. Tā kā mani lejā gaida, tad īpaši nekavējos, speros fiksi augšā, labi ka tak plata un nav problēmu apdzīt citus gājējus.

Kalns piedāvā dažādas iespējas-  var iet ar kājām kā es, bet var kāpt pa alpīnistu vietu, tur savilkti striķi un cilvēki trenē savas iemaņas, kā pareizi strādāt ar karabīnēm un līst gar klints radzēm. Ticis augšā, nedaudz atvelku elpu, atjaunoju cukura līmeni asinīs, pavēroju iespējas, kur vēl varētu uzkāpt, ja būtu laiks un dodos atpakaļ lejā.

Atpakaļ ceļā satieku Armandu, kurš nu jau ar ir iesvaidīts hidrodinamikas mistērijās, pačolkājamies ar ūdeņiem, aizejam uz Kanzelwandbahn staciju, ievērtējam skatu tur un dodamies atpakaļ pie pārējiem piknikotājiem. Uzreiz ir skaidrs, ka nevienam nav vēlme līst atpakaļ pa trepēm augšā un tiek izlemts, ka dosimies uz Fellhornbahn vidus staciju. Te ceļš lielākoties vedīs lejā un nekur (maldi) nebūs jākāpj.

Atpakaļceļš ir tīri foršs – kalnu pļavas, meži, jā ir nelieli un pat lieli kāpumi, bet nav ne pārāk karsts, ne pārāk auksts. Perfekti. Matīss aizskrien visiem pa priekšu, lai dabūtu pirmā statusu, mēs pārējie velkamies, kā nu protam. Beigās visi satiekamies stacijā, Armands nošļūca pa bērnu trubu un speramies uz funikulieri, lai tiktu lejā. Šoreiz rīkojamies kā Profesionāļi. Ielienam vagoniņā pirmie, aizsitam labākās vietas pie logiem un braucam lejā.

Atpakaļceļā mums ir maķītis. Katrs, kas braucis ceļojumā ar bērniem, zina, ka šis pasākums ir pārpildīts ar dažādu tagadnes un nākotnes darījuma slēgšanām, apsolījumiem un pēkšņas defaultēšanas uz tiem. Tiek uzkrāta labā griba un tā izrādītājs pēc tam to apmaina pret restorāniem, rotaļlietām vai izklaidēm. Maķītī viss bija labi, tik nejauši izlējās kola un nācās pārsēsties pie cita galdiņa un tēlot, ka nekas nav noticis.

Vakarpuse, protams, tiek pavadīta akvaparka zīmē, peldplēves man vēl neveidojas, bet nav vairs tālu. Vakarā visi noguruši liekas gulēt.

Ceļojums uz Vāciju Trešā diena

8. jūnijs (Legolande – Centerpark)

Pirmais darbs ir doties brokastīs, tās ir tepat Ritterburgā, blakus pilī, tā teikt. Ēstūzis iekārtots Lego stilā, puišiem patīk, arī ēdamais ir labs, var izvēlēties, ko sirds kāro. Pēc ēšanas dodamies uz numuriņu un sākam pauniņu siešanas procesu. Galvenais uztraukums ir, kā visu to sabāzīsim mašīnas bagāžniekā, neesmu ikdienā radis šeptēt ar tik maziem bagāžniekiem. Kā par brīnumu beigās viss bija sakrauts mašīnā un varējām atkal doties uz Legolandi.

Šodien sākam ar atrakcijām, kuras mums patika vakar. Armands pierunā mammu izbraukt ar Maximus. Ernests pabraukā ar vienkāršāku atrakciju un tad nolemj, ka viņš arī grib Maximus. Iestājamies rindā, pēc 10 minūtēm viņam ir apnicis un nākas doties ārā. Tad dodamies braukt ar laivu pa ūdenskritumiem, šorīt rinda ir īsa (cilvēki vēl nav atnākuši), un lai ar rindas sākumā rāda, ka jāgaida stunda, mēs tiekam pie braukšanas 10 minūtēs. Par laimi man šoreiz nav jāsēž priekšā.

Tagad, kad krējums nosmelts, dodamies uz teritoriju, ko vēl neesam izpētījuši. Pastāvam brangā rindā, kas ļauj apmīties apkārt Lego Duplo veltītajai sekcijai un apskatīt visu no trešā stāva augstuma (nebija tās rindas vērts). Izejam spoguļu labirintu, tie jau vienmēr ir forši, te gan pareizo ceļu varēja viegli noteikt pēc nobružātajām stenderēm. Te ar pamanījāmies nozaudēt Ernestu uz īsu brīdi. Aizsperamies uz Observation Tower, lai apskatītu visu no augšas, tur iekāpjam praktiski bez rindas. Smuki var visu izpētīt. Tad veltam laiku nelielai iekošanai un dodamies uz Fire Dragon amerikāņu kalniņiem, te nu gan dabūjām reāli izstāvēt rindu visas pils garumā. Teikšu, kā ir, man amerikāņu kalniņi nemaz nepatīk, visas tās braukšanas ar galvu uz leju ir kaut kas manam organismam nepieņemams, tīri tā filosofiski, puišiem gan patika. Labi, ka rinda bija gara un neviens nevēlējās stāvēt vēlreiz.

Tad mums ir brīvais laiks ar izklaidēm bērnu rotaļu parkā, tur lielākoties stāvu un dežūrēju, lai kādam nerastos sajūta, ka šis pamests. Armands uztaisa konfliktu ar citu sīko par kurpēm, viņam šķita, ka tās ir viņa. Nākamais pieturas punkts ir Lego veikaliņi, labi, ka Latvijā nav tādi Pick Your Brick izvēles. Puišiem tiek noteikts limits un viņi kā tādas žagatas izlemj, ka būvēs Treasure Cave un sapērk visas tai nepieciešamās lietas. Tad vēl aizsperamies u Lego klucīšu rūpnīcu, kurā tiekam iesvaidīti lego klucīšu tapšanas mistērijās. Tad gan visiem pietiek un dodamies prom uz mašīnu.

Tagad varam braukt uz Center Parcs Allgäu, kas kalpos mums par mājvietu veselas četras naktis. Atrodas tas netālu no Leutkirch, un lai līdz tam nokļūtu, ir tāds gabaliņš (stundiņa) jānobrauc. Nu jau pie mašīnas esmu puslīdz pieradis, sapratis, ka viņai nav uzrāviena, tādēļ cenšos braukt mierīgāk. Šodien visā valstī izejamā diena un fūres uz ceļa nav, toties viņas ir visos benzīntankos un ēstuvju vietās. Iebraucot vienā tādā iekošanas vietā nākas braukt caur fūru labirintu un ignorēt navigatora vēlīgos ieteikumus. Paēdam vietējas nozīmes burgerkingā un ir cerība, ka mums enerģija pietiks līdz pašam galam.

Center parcs mēs jau esam bijuši, tamdēļ kārtība ir visai skaidra, no sākuma savāc aproces, tad aizbrauc pie savas mājiņas, izkrāmē mantas un tad mašīnu aizdzen uz lielo stāvlaukumu. Braukšana uz māju ir pa vienvirziena ceļu, kas izlocās cauri praktiski visam parkam, kaut kur es nolohojos un pabraucu zem ķieģeļa, toties saīsinu ceļu līdz mājai vismaz uz pusi.

Mājiņa smuka – iekārtota govju stilā (visur fototapetes un abažūri ar teliņiem). Virtuves fototapetē uzsvars bija likts uz čurājošām govīm – vācieši, ko viņiem padarīsi! Ievācamies mājā, aizdzenam mašīnu uz stāvlaukumu. Šodienas galvenā atrakcija ir akvaparks! Tā kā te būsim daudzas dienas, man ir pamatotas aizdomas, vai mums starp pirkstiem nesāks augt peldplēve. Pirmajā reizē iepazīstamies ar visām piedāvātajām atrakcijām, tiek izvērtēts trubu ātrums, viļņu augstums, baseinu siltums. Par vislabāko atrakciju tiek atzīta kalnu upe, un peldēšana uz leju pa to ir mūsu visapmeklētākā izklaide. Iznākot no akvaparka, kas starp citu nes Aqua Mundo Allgäu nosaukumu, secinām, ka ir lijis lietus un ka tūlīt līs vēl. Nolemjam meklēt šortkatu uz mājām caur mežu, tas pārvēršas farsā un sabristās kājās. Jo vācieši ir tagad par bioloģisko daudzveidību, tamdēļ zālājus nopļauj tikai divu sprīžu platumā gar celiņu un pārējo atstāj, lai aug. Varētu jau iet atpakaļ uz to pašu ceļu pa kuru gājām uz akvaparku, bet tas būtu par vienkāršu.

Vakariņas nu jāgatavo pašiem, ēdam makaronus un šo to ko esam iepirkuši vietējā veikalā. Liekamies gulēt, jo rīt dosimies uz vietu, kur satiekas Vācijas un Austrijas robežas.

Ceļojums uz Vāciju Otrā diena

7. Jūnijs (Ulm – Legolande)

No rīta pieceļamies un dodamies brokastot. Piedāvājums ir viesnīcu standarta, paēst var, bet nekādas baigi lielās izvēles. Tad savācam savas mantas, īpašu uzmanību pievēršot tam, lai nekas netiktu aizmirsts un dodamies uz Legolandi.

No sākuma gan piestājam vietējā Edeka, kur iepērkam nedaudz provīzijas, jo no Lego klucīšiem jau nepaēdīsi. Piebraucot klāt Legolandei uzreiz var redzēt, ka te viss ir pa nopietno. Meklējot pārkingu (mums vajadzēja to, kur ir hoteļi, nevis lielo apmeklētāju), redzam, ka te tiek spiests uz tēmu un varam novērtēt pirātu hoteli. Beigās atrodu brīvu vietu netālu no recepcijas un dodamies uz parku. Mēs zinām, ka mūsu istaba ir Bruņinieku hotelī, bet to nekādi nevaru ieraudzīt. Nekas, atstājam problēmu uz vēlāku laiku, jo īsziņa par to, ka istaba mums gatava, tāpat vēl nav pienākusi.

Diena padevusies visnotaļ karsta un tādēļ ir patīkami iet pa meža taku, kas sola mūs aizvest uz pašu atrakciju parku. Pie parka ieejas gan sanāk nedaudz noņemties līdz atrodam emailu, kur atsūtīti mūsu QR kodi. Kad esam tikuši iekšā, uzreiz rodas jautājums, kā visus noganīt, jo intereses ir dažādas, un bērns, līdz ko tu no viņa novērs acis, pazūd.

Ernests pieprasa, ka jāsāk ir ar Desert X-cursion, rinda nav liela un izskatās, ka atrakcija nav ļoti pieprasīta. Pavizināmies ar gaisa balonu un meklējam ko darīt tālāk. Armands ar Matīsu pa to laiku noskatījuši Maximus amerikāņu kalniņa paveida atrakciju. Man centrbēdzes aparāti patiesībā riebjas, bet neko darīt, ja jābrauc, tad jābrauc. Te arī iepazīstos ar Legolandes patieso un vienīgo atrakciju -stāvēšanu rindā. No sākuma tu stāvi ārā aiz pāris cilvēkiem un domā, cik tad te ir pēc piecām minūtēm būšu klāt pie agregāta. Bet nekā, rinda pagriežas un tu nonāc lielā zālē, kur rindā stāv jau 200 cilvēku. Pēc kāda laika tu jau esi tik daudz ieinvestējies rindā, ka izstāvēšana jau ir principa jautājums. Labi, ka te stāvot rindā nav īpaši garlaicīgi, jo ir taču telefoni un dažādas Lego skulptūras.

Kad esam tikuši līdz agregātam, saprotu, ka situācija ir nopietna, jo man pie kāpšanas iekšā noņem brillēs, mazāk redzēšu un varbūt tas arī ir labi. Pats brauciens mani pārliecina, ka nudien man amerikāņu kalniņi riebjas joprojām un, lai ar fizikas likumi nav ticības jautājums, man ar viņiem ir kognitīvā disonanse. Puiši gan ir iedvesmojušies, un nu ir laiks doties uz Temple X-pedition.

Šis jau ir mierīgs pasākums pa sliedēm brauc mašīnīte un tu ar pistoli, kā no vecā labā žilitona, šauj pa dažādiem Ēģiptes dārgumiem. Kaut kādā veidā dārgumu sašaušana tev pārvēršas punktos. Man pašam par šoku es sašauju megaskoru, tik labu, ka nolemju aiziet kā uzvarētājs un nekad vairs atrakcijā neatgriezties. Matīss ar Ernestu, ieraugot manu rezultātu, tūdaļ iestājas rindā ar mēŗķi pārspēt. Mēs ar Armandu dodamies uz nelielu bēbīšu atrakciju kas saucas Canoe X-pedition.

Te nu ir auguma ierobežojumi uz otru pusi un man kanoe neviens nedos, bet Armands atzīst to par labu esam. Atgriežas pārējie un dodamies uz Jungle X-pedition, kur galvenais fans ir krist lejā no mākslīga ūdenskrituma ar laivu. Te nu rinda ir branga un nostāvam kādas  40 minūtes. Gaidot paspējam gan iekost, iedzert un izkašķēties. Pašam braucienam nav ne vainas, bet laivas priekšā es kā cilvēks, kuram bail no augstuma vairāk nesēdīšos.

Pēc tam pienāk kārta bērnu laukumam, mēs ar Matīsu no tā esam izauguši un speramies uz Ninjago ciemu, tur iestājamies rindā kaut kādā templī. Šī nu bija visgarākā rinda līdz šim un nākas vien cerēt, ka tur būs kaut kas labs, jo tik daudz cilvēki taču nestāvētu uz kaut kādu štruntu! Pasākums, kā es te tagad skatos, saucās Lego Ninjago 4D ride. Ja godīgi, nebija tā vērts, varbūt esmu pa dumju, bet tā arī nesapratu kā čanelēt to enerģiju, lai varētu cīnīties ar ienaidniekiem.

Kad nākamo reizi visi salasāmies kopā, apskatām Lego pilsētiņu (visos bildos lietots Cragle!!!) un nolemjam doties kaut ko ieēst. Paēst te var, bet cenas ir kosmiskas, kā jau tas populāros apskates objektos piedienas. Paēduši vēlas pusdienas, aizejam uz Lego veikalu iepērkamies un dodamies uz viesnīcu, jo visi dikti noguruši. Pie vārtiem mūs apzīmogo, ja nu gadījumā vēlēsimies atnākt vēlreiz.

Bruņinieku hoteli atrodam pa ceļam uz recepciju, nudien ir jābūt aklam, lai to nepamanītu no rīta, ejot uz atrakciju parku. Izrādās, ka elektroniskā iečekošanās ir jāizdara recepcijā, kur pēc vairākiem mēģinājumiem noskanēt kodu man izdodas tikt pie istabas atslēgām.

Savācu savu mašīnu, nav vēl evakuēta, aizbraucu pārsimts metrus līdz hotelim, izkravājamies un var teikt, ka diena galā. Numuriņš ir foršs Lego stilā, kondicionieris nestrādā un midžina gaismu “izsauciet servisa meistaru”. Es viņu pārstartēju, bet šis kādu laiku padarbojies nosprāgst. Atmetu ar roku un taisu vaļā logu.

Ernests ir atradis kvestu, kuru izpildot var tikt pie dārgumiem. Sākam skaitīt lego figūras, atslēgas un zirgus, dabūjam kombināciju, bet seifs vaļā neveras. Pamēģinu brūtforsot, bet man nav īsti skaidrs, kā tā kombināciju atslēga strādā. Maijai pieriebjas mūsu ņemšanās un viņa ar Armandu un Ernestu aiziet uz recepciju paprasīt kodu (hakeri).

Man jau šķita, ka nu būs viss, varēs veldzēties ar kolu un gaidīt rītdienu, bet nekā – mums ir jāiet spēlēt boulings. Nu tā bija laba izklaide, kas visiem patika. Pēc tam turpat iekodām vakariņas, es gan paņēmu tikai alu, jo zināju, ka man būs jāpilda dežūrcūkas pienākums.

Ceļojums uz Vāciju Pirmā diena

6. jūnijs (Rīga-Štutgarte-Ulma)

Šodien ir pienākusi tā diena, kad visa ģimene dodamies uz to slaveno Legolandi, par kuru daudz kas ir dzirdēts, bet kura nekad nav redzēta. Pauniņas ir sasietas jau iepriekšējā vakarā, tā ka atliek vien doties uz lidostu un doties prom.

Lidosta nekādas problēmas nesagādā, izejam drošības kontroli, pasēžam, paspēlējamies bērnu laukumā, pagaidām, atklājam, ka AirBaltic mums nav samelojis un patiešām savā vietā atsūtījuši mums SmartWings lidmašīnu, saprotu, ka tagad tā jau ir norma. Sēžamies iekšā un sākam lidojumu. Mēs esam bijuši tik dulli, ka pasūtījām ēdienu pirms lidojuma. Stjuarte sāk braukalēt ar ratiņiem, bet mums neko neizsniedz. Uzdodam jautājumu, kā tad tā? Saņemam atbildi, nekāda informācija nav nodota, atvainojamies varat prasīt naudu atpakaļ. Nekas, iekožam cepumus. Pēc kādām desmit minūtēm stjuarte gan atgriežas un paziņo, ka ēdiens esot atradies un viss būšot. Viņi svešā lidmašīnā nav varējuši atrast!

Nonākot Štutgartē mūsu pirmais uzdevums ir tikt pie automobiļa, to esam iznomājuši kompānijā, kuru nekādi neizdodas lidostā atrast. Pieejam pie Sixt apjautāties, vai šie par tādiem neko nezina, zina gan – tie esot viņi. Forši, sākam formēt dokumentus, man piedāvā apdrošināt savu potenciālo skādi es atsakos sakot, ka man jau ir rentalcars apdrošināšana. Šiem sistēmā nekas neesot, bet nu ja kas, viņi prasīs no manis un tad jau lai es pats tieku galā. Man būs nākotnē mācība, labāk drošināties pa tiešo no iznomātāja.

Kad tiekam pie atslēgām, ieejam vietējā bodē, iepērkam atspridzinošos dzērienus un dodamies uz mašīnu. Auto ir kaut kāds Renault Capture, bet pielaist var, izdodas ievadīt galamērķi navigācijā un sākam braucienu uz Ulmi. Sākumā aprodu ar mašīnu, īpaši nekur neskrienu, jau no sākuma ir skaidrs, ka motors šim dampim ir nīkulis, bet funkciju pilda, par ko samaksāju, to arī dabūju.

Gabals nav liels – nieka 80 kilometri. Armands pa to laiku pat paspēj nosnausties. Viesnīca mums Ulm nomalē kaut kādā zinātnes inkubatorā un saucas ne vairāk ne mazāk kā IQ Hotel. Kā par brīnumu IQ te nevienam nemēra, iedod atslēgas un vari doties. Mums gan plānā ir pašas slavenās Ulm apmeklējums. Savulaik viņa vēsturē bija nozīmīgs kultūras centrs.

Mūsu izvēlētais transporta līdzeklis ir tramvajs, kura pietura ir pārsimts metru attālumā. Sākumā gan sajaucām puses un nogriezāmies ne tur. Pie pieturas mēs sagaida slavenais vācu sabiedriskā transporta biļešu pārdošanas automāts. Mēs ar Matīsu viņa pakalpojumus līdz mielēm izbaudījām šī gada braucienā uz Minheni. Tāpēc biļešu pirkšanā jūtamies profesionāļi. Viss iet labi līdz brīdim, kad jāsāk maksāt un mūsu bankas karte nez kādēļ neder. Tad kasām pa makiem kapeikas.

Brauciens ar trambuli ir ok, jo iekāpām gala stacijā un ir kur apsēsties, laiku pa laikam redzam slaveno katedrāli un pat dzelzs tiltu. Vecpilsētā izraušamies ārā un dodamies apskatīt vietas. Sākam ar Ulmas katedrāli, man ir cerība, ka varēs uzkāpt kādā tornī, bet diemžēl, esam ieradušies stundu par vēlu.

Atliek vien apskatīties to no iekšpuses, uzreiz ir skaidrs, ka te akmens un stikls nav žēlots. Vitrāžas, es teiktu, vienas no iespaidīgākajām, ko esmu redzējis. Šķiet, ka vietējie ar’ to nojauš, jo vitrāžām ir veltīta vesela ekspozīcija. Ne visas vēl ir atjaunotas, tā ka pēc desmit gadiem var aiziet vēlreiz un apskatīties, vai nav kas jauns. Priekškambarī ir arī iespēja apskatīt baznīcu saliktu no Lego, jāatzīst diezgan iespaidīgi. Detalizācija nav pārāk diža, bet modelis smuks.

Baznīcu izstaigājuši, nolemjam aiziet un palūkoties uz Donavu. Bet mūsu dēli mums nepiekrīt un saka, ka vajadzētu kaut ko iekost. Pastaigājam gar baznīcas kvartālu un beigās izlemjam iet ēst burgerus. Tā kā maķītis bija tālu, gājām vien iekšā iestādījumā, kas saucās Hans im Gluck. Pašu Hansu gan nekur neredzējām, bet burgeri bija labi.

Paēduši dodamies uz Donavas krastmalu – pilsētas kvartāli blakus tai iztaisīti pa Kuldīgas modei ar kanāliem un vietām pat vecām koka mājām. Līdz pašai upei gan neejam, tur izskatās ir iecienīta piknika pļava, bet novērtējam situāciju no mūra, savulaik šis aizsargājis pilsētu, nu kalpo kā tusiņu vieta. Upe kā upe, paskatāmies un dodamies uz tuvējo parku.

Parkā notiek jogas nodarbība, tāpēc pārāk neuzkavējamies. Uzmanīgi izvairīdamies no daudzajiem zemē samestajiem izsmēķiem, aizejam līdz vietai, kur var paraudzīties uz pilsētu (Stadtblick). Pastaigājam gar kanāliem, atrodam vienu šķību koka māju Schiefes Haus, kura lielās ar to, ka stāv te no 1443. gada pēc Kristus un esot visšķībākais hotelis pasaulē. Esmu redzējis arī šķībākus šķūņus, bet nu tie nebija hoteļi.

Tagad šķiet, ka viss ir apskatīts un varam doties atpakaļ uz viesnīcu pagulēt.

Ceļojums uz Saravaku Trīspadsmitā un Četrpadsmitā diena

26. augusts

Singapūra

Šorīt tehniski ir mūsu ceļojuma pēdējā diena, no rīta pabrokastojam un sasienam pauniņas, pārliecināmies, ka šoreiz gan neesam aizmirsuši neko no savām mantām un dodamies čekoties ārā. Bagāžu atstājam hotelī un dodamies dzīvē.

Mūsu šodienas plānā ir šiverēt pa Sentosas salu. Darīt tur ir daudz ko, bet mēs esam izvēlējušies akvārija apmeklējumu. Aizbraucam no rīta līdz Vivo city iepirkšanās centram un dodamies uz monoreilu. Starp citu, šeit pirms piecpadsmit gadiem es pirmo reizi braucu ar monoreilu. Meklējam, kur var samaksāt, izrādās, ka līdz septembrim var braukt pa brīvu. Sagaidām reisu un braucam.

Akvārijs ir episks, dzīvē ir nācies redzēt dažādus, bet šis ir viens no labākajiem. Milzīgi akvāriji ar daudz un dažādām zivtelēm, sākot no haizivīm un beidzot ar klaunzivīm. Tā kā mums priekšā ir visa diena, varam nekur nesteigties. Cilvēku priekš rīta ir diezgan padaudz, vietām nelīdz pat lielie akvāriju logi, jāskatās pa gabalu. Senos laikos vēl vecajā akvārijā pasākuma nagla bija tunelis, kurš ļāva iziet cauri akvārijam, tad tagad tie ir garāki un veseli divi.

No šoviem apskatāmies zivju barošanu, tas nav nekas pārāk episks, visas zivis pēkšņi sapeld vienā vietā un kaut ko ēd. Uz haizivīm var skatīties, cik vien vēlies, tās nemetas virsū nevienai citai zivij un tās nesaplosa. Delfīniem atvēlētais akvārijs mani pārsteidz – tur ir tikai ūdens un betons, delfīni, protams, ņemas kā traki, varbūt viņi arī jau ir sajukuši prātā, kas to lai zina?

Kad akvārijs izskatīts, izejam ārā un konstatējam, ka ir sākusies lietusgāze. Cilvēki slapstās zem nojumēm un blandās pa veikaliem. Pablandāmies mēs ar’, aizejam uz konfekšu bodi, nav ne vainas. Aizejam uz Lego bodi, daudz kas jau man ir, un te vairāk paskatīties, jo cenas nav diez ko draudzīgas un lielo kasti somā neiestūķēsi. Tad dodamies iekost uz vietējo virtuļu kafejnīcu. Virtuļi, izrādās, ir dikti garšīgi.

Tagad laiks iet uz salas iekšieni. Matīss ar Viesturu dodas uz Skyline Luge & Skyride, kur pavada veselas četrdesmit minūtes braucot. Mēs ar Maiju aizejam apskatīties tauriņu māju, tā ir ciet, tad iečekojam, ko piedāvā daudzdimensiju kinoteātrī, man ir aizdomas, ka te mauc to pašu, ko senāk. Beigās vienkārši pasēžam un atpūtinām kājas.

Kad braucēji atgriežas, sūdzoties par indiešiem, kas bloķē ceļu un fotografējas, mēs dodamies uz Imbiah Nature trail. Taka ved pa salas daļu, uz kuras vēl nav paspējuši uzbūvēt hoteļus. Daudz dažādu koku, vietām pat orhidejas un tad seko pats trakākais. Saravakā mēs gājām meklēt hornbilus kilometriem pa džungļiem, un tad ar’ redzējām lidojam pāri koku galotnēm. Te viņi kā baloži sēd krūmos un lūr uz tevi. Ir pāris mākslīgie ūdenskritumi, bet taka īsa un drīz vien esam Singapūras šauruma krastos.

Nolemjam pabradāties pa jūru, noaujam kājas un brienam pa pludmali, tā te izskatās uzbērta. Lai mums nebūtu tik garlaicīgi, Singapūras glābšanas vai kāds tur dienests pacēlis gaisā helikopteru un rinķo gar pludmali, viņam līdzi brauc krasta apsardzes, varbūt glābšanas, kuģis un rāda dažādus manervus.

Kad pludmale beidzas, ejam uz Āzijas tālāko dienvidu punktu, jo vairāk nav īsti ideju un vēlēšanās kaut ko darīt. Tur nekas nav mainījies – iekārts tilts, divi skatu tornīši, viens remontā un viss. Pavadām kādu laiciņu te vērojot helikopteru un kuģīti. Parādās viens arī uz supdēļa un mēs ar Matīsu aiz gara laika izdomājam stāstu par cilvēku, kurš Lego veikalā izveidojis aizliegtu savienojumu ar lego klucīšiem un nu viņu Lego policijas uzdevumā meklē visa Singapūra. Maiteklis (viņš beigās aizbēga pie Indonēzijas komunistiem).

Šķiet, ka Sentosa mums šodien pietiek, braucam ar monoreilu atpakaļ uz Vivo city, kur paēdam vietējā maķītī un pastaigājamies pa lielveikalu. Pēc pastaigas dabā kondicionētas telpas šķiet dikti labas.

Tagad mums esot jābrauc uz ķīniešu kvartālu, braucam ar’. Jāatzīst, ka ķīniešu kvartāls te izskatās ķīniskāks nekā pati Ķīna. Visi bodnieki dikti šeptīgi, sak’, re, praķis pa lētu naudu, reku, duriāns pa dārgu naudu, gribi kaltētu ķirzaku pie alus, šeit štābelis. Nemaz nerunāsim par tautas medicīnas pulveriem, tie cilvēki ir traki!

Apmeklējam arī tempļus, nejauši iesperamies vienā hinduistu templī ar noautām kājām. Grīda ir aizdomīgi lipīga, bet kulta kalpi sevi nežēlo, lai veiktu vajadzīgos rituālus. Apstājamies nedaudz maliņā un vērojam. Troksni milzīgs, paveros apkārt un ieraugu iemeslu, man blakus aiz kolonas noslēpies bungotājs, kurš brangi rībina bungas ar apskaužamu entuziasmu.

Templī, kurš sevī glabā vienu no Budas zobiem, iekšā tikt mums neizdodas, nav jau arī baigās vēlmes. Toties blakus ir āra koncerts, kurā uzstājas vietējais Lapčenoks, piekrišana viņam ir, un tautas ar daudz.

Nu pienāk laiks iet uz hoteli savākt mantas un lidot prom no Singapūras. Hotelī palūdzam izsaukt taksometru. Darbiniece cenšas sazvanīt tos kādas piecas minūtes, bet tur nevar pat piezvanīt, viss aizņemts. Nekas, brauksim ar metro, ņemam savus koferīšus un ripinām uz tuvāko metro staciju, lai izbrauktu ar to vēl pēdējo reizi. Izskatās, ka piektdienās viņiem te pieņemts upurēt dieviem, vietām redzami tādi altārīši ar dedzināmajiem upuriem, tas vismaz novērš domas no kofera vilkšanas.

Metro mums visu ceļu nākas stāvēt kājās, bet gan jau lidmašīnā atsēdēsimies. Lidostā nododam bagāžu, dabūjam iekāpšanas kartes, bet pirms imigrācijas mēs dodamies uz Čangi lidostas Jewel, kurš savieno visus terminālus. Tas ir tāds milzīgs kupols ar tikpat milzīgu ūdenskritumu centrā, kuram apkārt ir milzīgs dārzs un dārzam apkārt iepirkšanās centrs.

Ūdenskritums vakarā ir dikti smuks, izgaismojas dažādās krāsās un izskatās dikti vareni, ja grib pieiet tuvāk ūdenskrituma augšai jāmaksā ekskursija, bet ja nu kādreiz gadās sēdēt tranzītā ap piecām sešām stundām un negribas pērties uz pilsētu, tad te laiku mierīgi var nosist. Apskatām visu ūdenskritumu pa stāviem no augšas līdz lejai. Tad noskatāmies uz tā projicētu lāzeru un gaismas šovu. Tas gan vairāk bija kā winamp plagina vizualizācijas projekcija uz ūdens. Pastaigājam pa bodēm, no ievērības cienīgajiem te ir Pokemonu oficiālais veikals.

Visas lietas ar laiku apnīk, ejam uz imigrāciju un savu iekāpšanas geitu. Esam kādas divdesmit minūtes pirms noliktā laika, stāvam un gaidām. Cilvēki sarodas arvien vairāk – visi stāv un gaida, cilvēkam, kuram mūs būtu jāattur no iešanas geitā pirms laika, šķiet, paliek neomulīgi, šis saka – ko jūs stāviet, ejiet prom, vēl nav pienācis jūsu laiks. Bet būsim godīgi, te nav kur sēdēt un atliek vien stāvēt un gaidīt.

Lidmašīna nekavējas un ceļš uz Stambulu var sākties. Tajā nekas ievērības cienīgs nenotiek, mēģinu pagulēt, tas iznāk daļēji, bet no rīta piecos izkāpjot no lidmašīnas noguris un negulējis nejūtos. Loģiski, jo Singapūrā jau ir desmit pa dienu.

27. augusts

Stambula – Rīga

Pablandāmies pa lidostu, apmeklējam šurpceļā noskatītos veikalus, gaidām lidmašīnu, un beigās lidojam mājās. To, ka esam atlidojuši uz pareizo lidostu, saprotu, kad pēc nosēšanās atskan pasažieru aplausi.