Pirmā diena (Rīga – Parīze – …)

4. jūnijs

Tie, kuri šo blogu lasa, noteikti būs ievērojuši, ka viens Reinjonas apmeklējums man jau te ir atrodams, bet tai ceļojumā es nepiedalījos un tādēļ vārdi nav mani. Par šo Reinjonas apmeklējumu tika nolemts jau pērngad vasaras beigās. Atzīšos uzreiz, ka plānošanā es praktiski nepiedalījos. Mans lielākais ieguldījums bija atrast, kādu mašīnu es vēlos īrēt. Labi vien ir – cilvēkam savas kompetences tomēr vajag apzināties.

Rīts sākas agri, ceļamies puspiecos, paēdam un speramies uz lidostu. Tur ap sešiem jau esam pabeiguši visas formalitātes un varam sākt gaidīt lidmašīnu. Gaidīšanā esam profesionāļi un lēnā garā sākam tērēt savu viedierīču baterijas. Kā jau tas Latvijā ierasts, cilvēki rindā uz iekāpšanu sāk stāties 20 minūtes pirms tās sākšanās. Mēs savā naivumā ceram, ka vietas visiem pietiks un kājās nebūs jāstāv, tādēļ ielienam lidmašīnā vieni no pēdējiem. Kā par brīnumu vēl pat var novietot līdzņemamo bagāžu augšā.

Runājot par bagāžu, mēs esam izvēlējušies vieglo variantu – katram līdzi ir tikai Airbaltic atļautais minimums 8 kg. Tā kā Reinjonā dzīvosim īrētās mājās ar veļas mazgāšanas iespējām, tad drēbju nemaz tik daudz nevajag. Vispār nav jau tā ka sala ir totāli džungļi, ja vajag, tad tur šo to var arī nopirkt.

Lidojums norit bez starpgadījumiem, tik ikdienišķs, ka pat pasažieri pie nosēšanās neaplaudē!!! Tā kā mūsu nākamais lidmašīnas reiss no Šarla de Golla lidostas izlidos vien vakarā, tad mums ir iespēja apskatīt Parīzi. Sākumā gan ir jāveic daži darbi. Lai ar’ mums ir tikai mugursomas un nelieli velkamie koferīši, nolemjam tās nodot mantu glabātuvē. Ir aizdomas, ka ar tām mūs varētu neielaist muzejos. Šī procedūra izmaksā diezgan sālīti, bet laikam jau ir tā vērta. Nākamais ir tikt pie Parīzes sabiedriskā transporta biļetēm. Es atceroties iepriekšējo reizi, esmu diezgan priecīgs, ka Ernests iesakās, ka viņam dikti griboties ēst. Maija, Matīss un Armands uzņemas veikt biļešu iegādi, es atkal nodrošināšu Ernesta ēdināšanu.

Mums jau vietējā kioskā iepirkšanās daudz laika neaizņem, bet Maijai mēģinājums iegādāties pareizās biļetes gan paņem ilgu laiku pat ar vietējā dzelzceļa pārstāvja palīdzību. Matīss gan apgalvo, ka, salīdzinot ar Minhenes biļešu automātiem, Parīzes esot bijuši pat vietām saprotami. Tikuši pie biļetēm, braucam uz lielpilsētu, iekāpjam pareizā vilcienā un dodamies uz staciju Chatelet les Halles, tur ielienam metro un braucam skatīties Eifeļa torni.

Izlienam ārā no Torkadero metro stacijas un sākam meklēt Eifeli. To atrast var divos veidos, viens ir skatīties uz debesīm un caur mājām mēģināt ieraudzīt, otrs (vieglākais) ir uzmanīgi ieklausīties, ja dzird metāla žvadzēšanu, tad doties uz to pusi, kamēr tā kļūs pavisam skaļa un tu izdzirdi: “hello friend, from which country are you?”. Tad tu esi nonācis pareizajā vietā. Pirms ieraugi īsto torni, tev jau pāris reizes uzņēmīgi biznesmeņi piedāvā nopirkt pašam savus mazākus. Man, šķiet, ir īgns garastāvoklis, jo pirmajam uzreiz pasaku, lai atšujas. Viņš atšujas, bet nu es nolemju laboties un uz turpmākajiem piedāvājamiem vai nu nereaģēju vispār, vai saku ka man jau pietiek ar lielo.

Šī jau ir kāda trešā Eifeļa torņa apskate, jāsaka, ka pa padsmit gadiem viņš nemaz nemainās, stāv kā stāvējis, tikai tagad tam riņķī ir “aptaisīts” žogs. Parīze gatavojas Olimpiādei un jau laikus sāk būvēt infrastruktūru. Pa gabalu skatoties tas nemaz netraucē. Cilvēki, kā jau ierasts, mēģina nofotogrāfēt, nofotogrāfēties un izsisties līdz margām. Mēs arī izpildam šo rituālu un tad nolemjam aiziet pusdienās. Izskatās, ka tepat ir cienījams restorānu piedāvājums. Ir gan viens bet, mums līdzi ir divi profesionāli brāķētāji, kuriem ēšana nav vienkārša kaloriju uzņemšana. Tiek pētītas ēdienkartes, brāķētāji franču mēli nesaprot, bet restorāni viens pēc otra tiek noraidīti kā nederīgi. Beigās nekas nav derīgs. Skaidra lieta diviem cilvēkiem jau vien ir problēmas izvēlēties ēstūzi, praktiski visi konflikti ceļojumos kopā ar Maiju man ir sanākuši tieši ēstūža izvēles dēļ. Pieciem tikt ar šo uzdevumu galā ir vienkārši nereāli. Brīdī, kad visi jau domājām, ka nosprāgsim tepat uz asfalta badā, Maija atrod kaut kādu Birdy Hamburger, uz kuru mums ir jāpāriet pāri Sēnai un tad gar Eifeļa torni. Daži protestē, ka neies, bet brauks ar metro, bet tad tiek informēti, ka aizbraucot mums būs jāgaida atvēršana. Ejam ar kājām.

Mūsdienās ar telefona palīdzību aiziešana no punkta A uz Punktu B nav nekas sarežģīts, izejam cauri vietējam dārzam. Iekuļamies Kazahstānas pilsoņu ekskursijas grupā, ar kuriem kopā šķērsojam ielu. Pirms tilta vietējā autobraucēja, nez kāpēc mēģina visus nobraukt pie sarkanās gaismas, bet sabremzē. Kazahu ekspedīcijas vadītāja, gandrīz izdur man aci plātoties ar savu lietussargu, bet beigās esam Eifeļa torņa piekājē.

Šeit piedāvājums ir daudzveidīgāks. Eifeļa tornis visādos veidos ir biezā slānī, tad vīriņš lohiem piedāvā spēlēt uzpirksteņu spēli (lohi, izrādās, vēl nav beigušies), un vēl par naudu var nofotografēties ar baložiem. Mēs ar Matīsu spriežam, kāds peļņas avots te ir morāli pieņemamāks, nospriežam, ka laikam baloži, jo no tā kaut kas atlec abām pusēm (sevišķi, ja patīk putni). Īpaši nemaldoties nonākam līdz burgernīcai.

Izskatās pēc baigā ūķa, bet novērtējums viņam brangs, tādēļ ejam vien iekšā, mums pat izdodas atrast galdiņu, sasēsties un pasūtīt. Ēdam un spriežam par kartupeļu frī vārīšanas tradīcijām, mums ģimenē par brīnumu atrodas franču stila piekritēji. Jāsaka, ka vērtējums nebija mākslīgi uzkačāts, burgeri bija garšīgi, par pasūtīto brauniju gan nācās atsevišķi atgādināt pie apmaksas.

Paēduši devāmies un Invalīdu namu. Man par pārsteigumu tas ir nevis pansionāts, bet gan muzejs un Napoleona kapavieta. Kā jau visos muzejos Francijā pie ieejas automātiski mūs pārbauda, vai nav kas nelegāls. Nu tā bez īpaša entuziasma. Tad sākas muzeja apmeklējums, vazājamies pa dažādām zālēm, kur mums tiek stāstīta franču varenā militārā vēsture no akmens laikmeta līdz mūsdienām. Bruņinieku bruņas, zirgu bruņas, lielgabali, kas atņemti pat turkiem, Reno tanki un koferī iebāžams mocis. Mēs te pavadām pāris stundas, kamēr galva sāk griezties riņķī. Kad man apnīk es sev par izbrīnu atklāju, ka visi pārējie ir pazuduši, sazvanu, viņi esot aizgājuši uz nākamo sekciju, es nemaz nezināju, ka te visa tā māja ir pilna ar muzejiem.

Cenšos neatpalikt, bet beigu beigās pazaudējam Maiju un Armandu, beigās šie atradās pie suvenīru veikala. Puišu entuziasms sāk noplakt un mēs dodamies uz pēdējo atrakciju apskatīties, kur pierakts Napoleons. Jāatzīst, ka vieta iespaidīga un sarkofāgs ar makans. Atšķirībā no Ļeņina viņš nav izlikts vispārīgai apskatei. Pie reizes apskatām arī Napoleona Otrā kapaplāksni un oriģinālo coffin dance statuju. Nu ir pienācis brīdis, kad visiem viss apnicis un dodamies uz lidostas pusi. Nopērkam kaut ko vakariņām un braucam.

Bagāžu mums izsniedz pilnībā, nekas nav nosperts. Sapakojamies un ejam uz čekiniem, pirms tiem izdzeram visus šķidrumus un apēdam visus kruasānus. Lai tiktu uz Reinjonu mums jāatstāj Šengenas zona, tā kā mums līdzi ir bērni, to nevar darīt automātiski, mums nākas stāvēt rindā ar citu valstu pasu turētājiem un tā ir tik lēna kā gliemezis. Mūsu identitātes tiek apstiprinātas un varam doties uz savu geitu.

Tagad ir dienas garlaicīgākā daļa, kas lielākoties ir telefonu uzlādēšana un par brīvu pieejamo PS5 spēlēšana. Pie iekāpšanas gan mēs kā īsti latvieši sākam stāvēt laicīgi, vairāk jau tādēļ, ka esam diezgan atsēdējušies un vajag pirms 12 stundu lielsēdes izstaipīt kājas.

Lidmašīnā tiekam bez problēmā, bagāžas nolikšana prasa nelielu 3D puzles risinājumu, bet kopumā viss labi. Bļāvējbērni tuvumā netiek dzirdēti un tualete ar’ ir pietiekamā attālumā. Lidmašīnā paēdam vakariņas un liekamies gulēt. Es laikam uz vecumu esmu palicis vājš, man lidmašīnā izdodas aizmigt un pat nedaudz pagulēt, patiesībā diezgan labi pagulēt.

Otrā diena (Saint Denis – Saint-Philippe)

5. jūnijs

Lidmašīna lejā nolaižas veiksmīgi. Nolaišanās procesā pa  logiem var redzēt, ka salā ir kalni un serpentīni, izskatās daudzsološi. Visi raušas kājās un mēģina steigties uz izeju, bet kā jau tas industrijā pieņemts, neviens durvis tā uzreiz vaļā nerauj, nākas kādas desmit minūtes pastāvēt kājās, pariktēt čemodānus un apskatīties jaunumus telefonā. Tikuši ārā dodamies uz lidostas izeju, jo mums vajag dabūt savu automašīnu.

Te visi mašīnu izīrētāji ir pārsimts metrus nostāk no lidostas. Mašīnas iegūšanas process nebija sarežģīts, vienīgais kārtējo reizi man mēģināja iesmērēt mašīnas apdrošināšanu, lai gan carsrental jau biju to paņēmis kopā ar mašīnu. Mašīna, protams, nav tā, ko rezervēju, ir kaut kāds Toyota Yaris, kura navigācija atbalsta tikai androīdus (mani tas nesatrauc, jo man ir Ivars) un nav kruīza kontroles, tas mani sākumā satrauc, bet dienām ritot saprotu, ka nemaz nesatrauc. Ievācamies mašīnā un dodamies dzīvē.

Mūsu pirmā naktsmītne atrodas Saint-Philippe miestā, ievadu to navigatorā un sāku braukt. Pirmais mūsu mērķis ir supermārkets, jo jāiepērk provīzija, nez vai tai piekrastes ciematiņā ko jēdzīgu varēs dabūt. Novietojam mašīnu pazemes stāvvietā un dodamies iepirkties. Sarakstu atbildīgā persona nav izveidojusi un tādēļ nākas improvizēt, kas procesu padarīja visnotaļ haotisku. Es galveno uzmanību vērsu uz vietējo (franču) limonāžu sortimentu apzināšanu. Mums plānoti lieli pārgājieni un tajos bez cukura nu nekā. Kad šķietami esam visu vajadzīgo iepirkuši dodamies tālāk.

Uz vietējā bāņa no sākuma īsti nesaprotu, kāpēc vietējie iekārtojušies kreisajā joslā rāda kreiso pagriezienu. Mani apgaismo, ka tas nozīmē, ka viņi netaisās joslu mainīt. Man nav pretenzijas, arī neko negrasos mainīt, iekļaujos satiksmē un ieslēdzu kreiso pagriezienu. Mūsu pirmais apskates punkts Reinjonā ir vienkāršs okeāna krasts pie Saint-François. Apstājamies stāvlaukumā, lai novērtētu situāciju. Vējelis pūš pamatīgs un var vērot, kā viļņi sitas pret salas vulkānisko iežu krastu. Ar laiku jau Okeāns vinnēs un te būs kā Maurīcijas, kas ir pa pieciem miljoniem gadu vecākas. Bet pagaidām pa skarbo. Pabaudām vēju un to, ka viļņu šļakatas pūš mums ģīmjos un dodamies tālāk.

Ieraugu ceļa malā kaut kādu baznīceli un piestāju, man neviens līdzi negrib nākt, jo tie, kas te jau ir bijuši, saka – LOL nau vērc. Tad nu arī es nofočēju no ārpuses un braucu tālāk. Īstais apskates punkts mums ir Anse des Cascades.

Lai tiktu līdz kaskādēm, ir jābrauc pa serpentīnu un tā man ir jauna pieredze, pie mašīnas īsti vēl neesmu piešāvies, bet nu jau saprotu, ka jaudas šim dampim nav. Kaskādēs atrodam autostāvvietu, sariktējam pārgājiena mugursomas un dodamies. Sākumā paejam kādus 300 metrus ievērtējam ūdenskritumus un ejam atpakaļ. Sāk līņāt lietus. Mēs apģērbjam lietus jakas un ejam atkal. Kaskādes izskatās smuki un pie reizes paši uz savas ādas varam izjust, no kurienes nāk ūdens. Mūsu pulciņam gan ūdenskritumi neliekas ievērības cienīgi. Jo daļai vajag redzēt viļņus, vēlams – lielus.

Tad nu ejam uz vietējo krastu un vērojam viļņus. Ir jau aizraujošs process un, šķiet, ka, jo mazāks, jo lielāks entuziasms gaidīt to vienu īsto, kas uzšļakstīsies sešu metru augstumā. Šeit mums piesitās suns, kas nolēma, ka mūs uz takas vienus atstāt nevar. Armands bija sajūsmā gan par viļņiem, gan par suni.

Lēnām gājām gar krastu, vērojot viļņus, līdz tika pieņemts lēmums kāpt augšā kalnā un līst mežā, krasta taka beidzās un iespēja lēkāt pa akmeņiem neiedvesmoja. Ieejot meža takā es uzstartēju aplikāciju, kas pēc balsīm atpazīst putnus, biju pat speciālu Reinjonas datubāzi uzlicis. Ko tu domājies – apkārt putni čiepst kā traki, bet aplikācija ziņo, putni ir, bet šajā reģionā mums švaki ar atpazīšanu.

Lai ar meža taka bija pielijusi un lietus mūs īpaši nežēloja, es vērtēju pastaigu pozitīvi, pat neskatoties uz to, ka vilkāmies pret kalnu. Tā kā ēduši mēs bijām tikai brokastīs, tad nolēmām uzrīkot nelielu pikniku, apēdām nopirktos kruasānus. Piknika vieta gan bija nedaudz papostīta, laika zobs vai vietējie kreoli – nemācēšu teikt. Devāmies uz mašīnu, lai brauktu tālāk.

Tālāk braukšana izrādījās restorāns Le bertel des laves! Ievadījām adresi un tas atradās vien pāris kilometrus tālāk no mūsu piknika vietas. Tā teikt, kruasānus varējām arī izlaist. Restorānu atradām ātri un, tavu brīnumu, bija palikusi viena vieta, kur noparkoties. Ar mašīnas nolikšanu te ir grūti. Visai salai ir apkārt ceļš un pilsētas, vidū vulkāni, kas laiku pa laikam izvirst un nodedzina kādu ceļu vai pilsētu. Augstā apbūve te nav cieņā, tā nu visi te ir saspiedušies ap klinšmalu un katrs plakanais zemes laukums tiek izmantots pa pilno. Arī mūsu stāvvietu rotāja uzraksts “privāts”, cerēju, ka privāts būs aizķēries cukurniedru plantācijas darbos. Pats kreolu restorāns bija labs un cūkgaļas karijam nebija ne vainas.

Turpinot ceļu uz Saint-Philippe piestājam pie 2007. gada izvirduma lavas lauka. Matīsam ar Ernestu piedzīvojumi šodien pietiekot un viņi paliek mašīnā. Lavas lauka izpēti turpinām tikai es, Maija un Armands. Te varu izvērtēt pārgājienu lavas laukā. Akmeņi ārpus takas un arī pašā takā ir asi un kurpēm ir, ko turēt. Ir nomācies (to varēs teikt par daudzām dienām) un lavas lauks izskatās īpaši drūms. Pat jaunizaugušie ķērpji to baigi neatdzīvina. Nedaudz pastaigājam un dodamies atpakaļ. Izskatās, ka esam nodzīvojuši līdz laikam, kurā varam ievākties naktsmītnē.

Naktsmāju atrašana sagādāja zināmas problēmas, ceļa gals, kur uz viņu nogriežas no lielā ceļa nav pamanāms, pabraucām garām un dabūjām griezties riņķī. Beigās jau māju atradām. Teiksim tā, māja bija ar interesantu arhitektūru, kur visa māja, šķiet, ir vieni lieli bēniņi. Bet nu to jau mēs zinājām pirms izīrēšanas. Izskatās, ka te ir arī nopietni kaimiņu strīdi, jo mašīnas noparkošanas instrukcija ir pielīmēta pie mājas durvīm. Saimniece gan bija laipna, visu izrādīja un novēlēja mums labu atpūtu.

Nedaudz atpūtāmies un nolēmām doties nelielā vakara pastaigā, te gan vakars pienāk ātri un, saulei norietot, krēsla nav ilga. Mēģinām puišus pierunāt uz pārgājienu uz Puits Arabe paskatīties viļņus. Taču viļņu limits ir izsmelts pat Armandam, tā nu pastaigā dodamies es ar Maiju. Pastaiga kopumā ir vien kādi pieci kilometri, lielākoties gar galvenās šosejas malu. Toties tā ir jautra, pirmkārt katrs sētas suns uzskata par pienākumu mūs apriet no visas sirds pa vārtapakšu, rādot zobus. Es viņus saprotu, te suņiem sava nozīme tautsaimniecībā ir jārāda pie katras iespējas, te ir diezgan daudz klaiņojošu suņu. Ejam garām dažādām tirdzniecības vietām, tādas kas jau vakarā aizvērušās un tādām, kas aizvērušās jau pirms desmit gadiem.

Beigās esam Puits Arabe – lava un viļņi, pastaigājam gar krastmalu, ievērtējam viļņus. Nedaudz līņā un kopējais iespaids ir visnotaļ padrūms. Nav jau ar nekāds brīnums, pie viņiem te ir pats ziemas vidus. Jāatzīst, ka man šāda sastingušas lavas un jūras kombinācija nemaz tik daudz ceļojumos nav gadījusies, vairāk grāmatās. Kad skatās uz krastiem ir skaidrs, kādēļ sala līdz 17. gadsimtam bija neapdzīvota, tur, ja kāds piebrauktu, viņa peldlīdzekli sadragātu šķēpelēs. Tie noteikti bija Dodo laimes gadi. Nolemjam, ka vislielāko vilni esam redzējuši un dodamies mājās.

Iekožam vakariņas, piestartējam burbuļvannu un relaksējamies. Ceru, ka pa nakti būs labs miegs, jo lidmašīnā tomēr neesmu diez ko labi izgulējies un uz vakarpusi pie apziņas palikt kļūst arvien grūtāk.

Trešā diena (Saint-Philippe)

6. jūnijs

Guļu kā nosists, nekas man netraucē, pat odi ne. Pamostos gan ātri, jo lāga vēl neesmu aklimatizējies un aiz loga gaudo suns. Pēc kāda laika tam pievienojas gailis, kaķi es vakar redzēju ložņājam ap mūsu miskasti, tāds kā Brēmenes muzikantu koncerts? Iekožam brokastis un konstatējam, ka ārā laiks ir draņķīgs, izskatās, ka būs lietus. Nekas, savīkšķījam mantiņas un braucam uz mūsu pirmo šodienas apskates objektu – Saint-Philippe piekrasti.

Te gan tagad jāatklāj neliels noslēpums – tā Saint-Philippe ir diezgan amorfs veidojums un īsti nevar saprast, kur viņa sākas un kur viņa beidzas. Braukšana nav tāla – pāris kilometru un esam takas sākumā. Laiks no ”iespējams līs” ir nomainījies uz “noteikti līs”. Savelkam lietus manteļus un dodamies iekšā džungļos. Te pirms džungļiem ir vēl neliela pikniku vieta, tā pilna ar strādniekiem, piknika zonu remontē un piekopj.

Džungļu taka mūs no sākuma ved gar jūras krastu, te atkal viļņi un klintis. Puiši nu var izrādīt savu pārkūr skillus, lēkājot pa akmeņiem. Man gan nākas laiku pa laikam pieskatīt, lai kāds nenopārkūro lejā okeānā. Iešana ir interesanta, te nav slāšana pa taku, te jāskatās, kur liek kāju un kur doties tālāk. Vietas, kur viļņi netiek klāt, ir apaugušas ar visnotaļ interesantu zāli un tā smuki kontrastē zaļš uz melnas lavas fona. Daudz apstājamies un pētām viļņu darbību.

Lavas krāvumos atrodam pat, kā Amerika saka, Natural Arch. Bet, jo tālāk ejam, jo grūtāk paliek saprast, kur īsti ir tā pārgājienu taka. Tā te, šķiet, ir entuziastu izmīdīta. Beigās sanāk vien līst džungļos un meklēt taku tur. Teikšu, kā ir, džungļos līst šortos nebija mana prātīgākā dzīves izvēle. Te aug tāds augs ar lapām kuras noklātas ar sīkiem zobiņiem, ja pieķeras pie kādas stīgas citam augam, tad var atklāt, ka tā ir pilna ar dzelkņiem. Armands saka, ka šeit laksti ir Give no mercy.

Vienā brīdī taka izbeidzas un nolemjam iet atpakaļ, es nolemju neiet ar visiem un atrast šortkatu, labāk nebūtu to darījis. Jā, pamēģināju iet pa piekrastes džungļiem bez takas, bet nekas aizraujošs tas nebija. Pārgājiena beigās lietus nolēma, ka nav vērts līņāt, bet sāka maukt pēc pilnas programmas. Tādēļ kopā ar piknikvietas remontbrigādi sēdējām piknika būdiņā un piknikojām.

Kad lietus pierima nospriedām, ka vakardienas haotiskie provīzijas iepirkumi nebija pilnīgi un iebraukt tepat supermārketā. Šeit visos veikalos ir putni, šeit mēs sastapāmies ar pirmajiem, lidinās pa bodi un ēd salātus. Pirms ieejas veikalā ir iespēja nopirkt galda vaskadrānu ar Reinjonas tematiku, domājām – nopirksim aizvedīsim mājās, bet atlikām uz vēlāku laiku, kas tā ar vēl nav pienācis.

Tepat netālu ir vēl viens apskates objekts, kas saucas Souffleur d’Arbonne. Liekas jau nekas īpašs – vēl viens lavas veidojums, kur izskalota liela arka ar bedri. Un, ja pareizi sakombinējas viļņi, tad ūdens tiek uzpūsts gaisā ne švakāk kā geizeriem. Lai ar klints ir plika, te šeptējās mazas radības – krabji. Pavērojam un secinām, ka, lai ar’ laiks neuzlabojas, dosimies tik uz Botānisko taku tepat netālu kalnos.

Nu ir mana pirmā pieredze braukt cauri cukurniedru laukam, nav nekāds joks. Cukurniedre ir garāka par kukurūzu, ceļš līkumains un šaurs. Nav jau neko intensīva satiksme, bet jābrauc dikti prātīgi. Te ir arī mans pirmais nopietnais serpentīns, ka sākumā esmu pat satraucies, vai mašīna pa slapjo asfaltu maz spēs uzvilkties kalnā un vēl vairāk, kā tikšu no tā lejā.

Pie Botāniskās trakas Ernests mums paziņo, ka nekur iet netaisās  – gaidīšot mašīnā, mēs pārējie gan ejam. Neko tālu neesam tikuši, kad reāli sakonfliktēju ar Armandu, par to, ka ejot pa taku nevajag bļaustīties un aizbaidīt visus putniņus. Armands apvainojas ne pa jokam un es saprotu, ka man būs ziepes.

Pati taka ir pastaiga par mežu, kurš izaudzis uz lavas lauka. Vietām pie kokiem ir pievienotas plāksnes ar sugas nosaukumu, bet lielākoties tās jau ir nopuvušas un pazudušas. Lietus te ir nedaudz pierimis un iešana pa mežu vairs nesola salīšanu. Tā nu ejam līdz nonākam līdz vienam meža ceļam, vispār jau tas ir tas pats ceļš, pa kuru atbraucām tikai nedaudz augstāk kalnā. Pie ceļa Armands atsakās iet tālāk un Maija saka, ka viņi mūs te pagaidīs. Mēs ar Matīsu speramies tālāk, lasīdami uzrakstus ar nepazīstamiem augu nosaukumiem. Skaidra lieta, ka viņi izgaist no atmiņas līdz ar pēdējā burta izlasīšanu.

Ejam pa taku un spriežam par to, cik labi būtu, ja mums būtu kaut nedaudz informācijas par mūsu galamērķi, izņemot faktu, ka mūs izvedīs atpakaļ pēc loka izmešanas. Piemēram, cik liels būs tas loks, cik ilgi būs vēl jālien kalnā un kāpēc šķiet, ka tā taka visu laiku ved mūs uz riņķi. Vispār rodas jautājums, kas ir šie botānisko taku mērķauditorija, kas ir tie cilvēki, kuri ejot pa taku domāt, eh kā noderētu, ja te kaut kur būtu zīmīte ar šīs papardes/koka/krūma/liānas latīnisko nosaukumu? Ejam cītīgi un pienāk brīdis, kad esam atpakaļ uz ceļa. Laikam cita vieta, jo ne Armanda, ne Maijas te nav. Zvanu – Nodevība!!! Viņi jau aizgājuši atpakaļ uz mašīnu, mūs nepagaidot. Botānika mums šodien ir pietiekoša un atpakaļ ejam pa ceļu. Skaidra lieta, ka visi pārējie atrodas mašīnā un varam braukt mājās.

Pusdienas gatavojam mūsu izīrētajā namiņā, galvenā problēma piedarbināt cepeškrāsni. Vecais triks uzregulēt pulksteni nedarbojas. Manuāli internetā nevar atrast. Beigās izrādās, ka jātur kādu laiku nospiesta vidējā poga. Labi, ka tā. Paēduši nedaudz atpūšamies, bet ceļojums ir ceļojums  -jāturpina piekrastes izpēte.

Pēcpusdienai esam atstājuši Quai de Sel vai Veco ostu. Nu jau esam piekrastes speciālisti – pareizo krustojumu atrodam uzreiz. Tur neliels pārkings, kurš ir gandrīz pilns, bet viena vieta mums vēl atstāta. Visu laiku smidzina lietus, tādēļ uz krastu no stāvlaukuma kāpjam lejā pa dubļainu taku. Cenšamies nenovelties un nenogāzt pretīmnācējus. Šī taka ir visnotaļ apdzīvota, pretī nāk cilvēki pat ar suņiem.

Skats lejā ir fantastisks, bet tas ko ieraugām tālumā ir vēl fantastiskāks – krastā ir izmests kuģa vraks. Mums uzreiz ir skaidrs pārgājiena galamērķis. Varētu teikt rīta pārgājiena klons, smuks krasts, milzīgi viļņi un tālumā krastā izmests kuģis. Matīss ar Armandu izvēlas tādas takas vietas, kur pēc iespējas vairāk kaut kur jālien. Man pietiek ar iebradāto taku. Ejam un lietus nemaz netraucē.

Kuģi sauc Tresta Star un tas ir tankeris, krastā izmeties 2022. gada februārī, un lai ar rada vizuālo krasta piesārņojumu, visas iesaistītās puses ir pieņēmušas faktu, ka viņu utilizēt nav reāli. Kuģis savulaik mucis no ciklona, pazaudējis motora jaudu un nonācis šeit. Vēl pāris gadi un jūra viņu būs saplosījusi. Vietējie mākslinieki gan ir apzīmējuši gandrīz visu kuģi, lielākoties gan nekas jēdzīgs nav uzzīmēts. Mēs safotografējamies un dodamies atpakaļ. Tagad rakstot un skatoties kartē sev par pārsteigumu atklāju, ka lavas lauks, pa kuru gājām uz kuģa vraku, ir tas pats 2007. gada lavas lauks un mūsu vakardienas taka veda puskilometru no vraka.

Es pamanos netīšām uz lavas iežiem sagriezt ceļgalu, diez kas nav, tie zāģzobu augi bija saudzīgāki. Tā kā atpakaļceļā mūs kuģa vraks negaida, tad motivātors ir tikai lietus, kurš pieņemas spēkā. Lienam iekšā mašīnā un braucam mājās. Atpakaļcelā parādam tiem, kuri vēl nav redzējuši Puits Arabe (tā vieta tiek uztverta bez entuziasma). Tā kā diena iet uz beigām, pagatavojam vakariņas, izmantojam burbuļvannu un liekamies gulēt.

Ceturtā diena (Saint-Philippe – Cascade de Grand Galet – Grande Anse –  Bourg Murat)

7. jūnijs

 Pa nakti pamostos, jo lejā virtuvē kaut kas čabinās. Pirmā doma, tas nav dodo, jo tie jau izmiruši, kaķis ar diez vai būs ticis iekšā, eju skatīties. Gaismu iekšā neslēdzu, jo gribu pārsteigt vaininieku. Skaņa nāk no sauso brokastu iepakojuma, uzspīdinu telefona lukturīti, no tā izlec kaut kas peles lielumā un diezgan naski aizjož pa sienu uz vannas istabu, laikam mazgāt ķepas pēc ēšanas. Nolieku paku, lai neviens cits netiktu klāt un eju atpakaļ gulēt.

No rīta dzirdu, kā Armands dodas lejā virtuvē un, izskatās, viņa nodoms ir uzēst sausās brokastis. Uzsilda pienu un dzirdu, kā iebāžot roku pārslu iepakojumā, bērns iekliedzas, ka tur ir ķirzakas. Eju skatīties, tik tiešām, kastē sēž un uz mums blisina acis veseli divi gekoni! Iznesam kasti ārā un izlaižam gekonus brīvībā. Bijām aizmirsuši aizvērt virtuves logu. Nu man skaidrs, kā pele var tik ātri paskriet pa sienu. Armandam pēc šī notikuma ķirzaka ir top dzīvnieks.

Apēdam to, ko gekoni vēl nav apēduši, sakravājam mantas mašīnā, pārbaudām, vai kaut kas nav aizmirsts un braucam tālāk. Vakardien visu piekrasti vēl neesam paspējuši apskatīt, Maija ir atradusi vēl vienu apskatāmu krasta struktūru, dabisko arku. Nav ilgi jābrauc un esam Cap Mechant. Ernests pasaka, ka no mašīnas ārā nekāps, pārējie ejam skatīties viļņus, arku, kokus, zāli. Jo jaunajā mājā mūs ātrāk par trijiem negaida un diena priekšā – gara.

Šeit viss civilizēti, krastmalā žogs, neviens pa taisno iekšā neiegāzīsies, bet, ja grib smukas bildes, žogā ir caurums, kur var uzlīst uz krasta strēles un fočēties pēc sirds patikas. Paejam uz vienu pusi, paejam uz otru. Ernestam apnīk mūs gaidīt, viņš nāk aktualizēt savas bērna tiesības, bet, neko nesasniedzis, pievienojas mums. Tas pats kas vakar un aizvakar, jūra un viļņi, tikai tagad ar sauli. Mēs ar Armandu atrodam slepenas trepes, kas ved uz mazu līci un skatāmies viļnus tajā, bet mūs iztraucē kāds vietējais, kurš acīm redzot te brokasto, jo ēd bageti.

Kad nu visiem viss apnicis, nolemjam aizbraukt uz vietējo bodi pēc kruasāniem un citām lietām, dzeramais mums iet uz urrā un tas jāpērk katru dienu. Mašīnas bagāžnieks ir tāds, ka tur neko vairāk par mūsu četrām mugursomām nevar ielikt, tā ka lielas rezerves nevar uzkrāt. Veikals nav liels, bet ar savām dīvainībām – bez zvirbuļiem mēs te redzējām veikala darbinieku, kas pa ailēm stūma tačku ar zemi. Joki mazi, pat apsveicinājos ar viņu, lai pārbaudītu, vai man nerādās.

Tā kā rīts bija padevies dikti saulains, nekavējāmies un devāmies uz Cascade de Grand Galet, latviski Dikti smukais Ūdenskritums. Saule jau te tāda, labāk izmantot, kamēr ir, jo pēcpusdienās parasti līst, vismaz ziemā.

Man vakar likās, ka es jau esmu rūdīts serpentīnu braucējs, bet te bija nākamais līmenis. Galvenais palīgs bija Ivars (TomTom balss, ja kāds to vēl nezina) viņš mani aizveda pa kaut kādu dīvainu ceļu. Normāli pabraucu kalnā un tad Maija man paziņoja, ka šis nav īstais ceļš, nebiju sajūsmā (klusībā domāju, ka Ivaram noteikti bija kāds govju ceļš padomā, kas aizvestu uz īsto ceļu, jo tagad pētot karti nesaprotu, kā šis mūs tur plānoja aizvest. Nekas, pazaudējam kādas desmit minūtes, mums gan tās ir daudz ko zaudēt, kamēr atrodam īsto pagriezienu. Tad jau īsti vairs nav kur sprukt, speries vien kalnā augšā. Te jau sākas ceļi, kuros izmainīties vairs nevar, serpentīni, kuros pirms līkuma pīpini un turi logus vaļā, lai dzirdētu citus pīpinātājus. Man, kā šādas lietas neradušam, tas nedaudz uzdzina stresu. Līkumi likās pa stāviem, tilti pa šauriem un ceļmalas banānu pārdevēji par aizdomīgiem.

Beigās tikām līdz apskates objektam, sev vienu vietu atradām un devāmies skatīties. Teikšu banāli – ar acīm redzēto apstāstīt nevar. Dikti smuki nudien  – kaskāde ar daudziem ūdenskritumiem. Cilvēki stāv pie margām un skatās, mēs ar tiekam pie margām un skatāmies. Lai gan sākumā skatu traucē divi klinšu kāpēji, kas striķos karājās pašā ūdenskrituma vidū. Apakšā ūdenī uz viņiem skatās vēl trīs tādi paši alpīnisti hidrotērpos. Cilvēkus uz skatu laukuma es saprotu, viņi skatās un klusībā cer, ka kas atgadīsies. Nekas neatgadās, piecas minūtes un abi kāpēji lejā un kanjoningo tālāk, skatītāji izklīst momentā. Mums nav kur skriet, vērojam ūdenskritumu, akmeņus un upi. Tad Ernests atceras par kruasāniem un nākas doties atpakaļ uz mašīnu.

Lejupceļš izrādījās daudz vieglāks, nekā es biju gaidījis, un nu jau jūtos serpentīnu profesionālis. Pa ceļam piestājam pie viena banānu tirgotāja un nopērkam vienu vietējo ķekaru. Pagaršoju, nudien nav peļami, pavisam cita zorte kā veikalā.

Tagad ir laiks pludmalei – puiši ir sajūsmā, man ar nekas nav pretī, lai ar’ zinu, ka būs diezgan garlaicīgi. Reinjona nav nekāda Maurīcija, te pludmales ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas. Grande Anse apskatot nekas grand vis nav, te pat peldēt nevar iet, jo priekšā nav rifa, bet viļņi ir episki un, ja esi piesardzīgs, tad var pat pašā krastā pastāvēt un viņus izbaudīt, nebaidoties tikt aizrautam okeānā. Puiši to dara ar entuziasmu.

Tepat noris vietējo kāzas un es novēroju viņu precību paradumus. Neteikšu, ka dikti atšķiras no mūsējām, jaunais pāris priecīgs, viesi ar’ priecīgi, bet acis vairāk skatās uz cienastu telti un vīriem, kas viesiem cep vistiņas. Pēc smaržas šķiet, ka vistiņu meistari prot savu darbu. Kad svinīgais pabeigts, viesi dodas ieturēties, bet jaunais pāris pie okeāna kādu pusstundu fotografējas, nu un, lai viss būtu pavisam brangi, fonā lido drons un to visu filmē. Tehnoloģiju un gadsimtiem senu tradīciju apvienojums.

Tā kā puišiem nav vēlmes līst ārā no viļņiem, es pastaigāju pa pludmali, viņa tomēr ir garāka nekā pirmajā iespaidā liekas, otrā galā ir pat tāda kā mākslīga lagūna, kurā, ja vēlas, iespējams, var pat nopeldēties. Kādus simts metrus no pludmales ir neliels celiņš, kas ved gar dažādiem restorāniņiem. Zinot mūsu ceļotāju preferences, es uzreiz saprotu, ka sendviču bārs būs tas īstais.

Kad man visi nenoklausītie podkāsti noklausīti, dodos pie ģimenes un ierosinu iet paēst, lai nebūtu uzbāzīgs, saku, ka nu tā pēc piecpadsmit minūtēm. Sendvičus visus ņemam amerikāņu gaumē, tagad gan esot tieši tā diena, kad steiki nav pieejami, ņemam hotdogus. Nedaudz besī, ka šeit joprojām kafejnīcās var smēķēt, bet ko padarīsi. Novēroju, ka te zvirbuļi ir smukāki nekā mūsu, jo dzelteni. Kamēr ēdam, mums atnāk ziņa, ka māja gatava, varam ierasties – atslēgas zem lieveņa.

Šādu ziņu iedvesmoti dodamies uz Plaine des Cafres, adresi Ivars nezina, bet uzlieku centru, cik tad liela tā pilsēta var būt. Turpceļā varu pielietot visas jauniegūtās serpentīnzinības, jo mums jābrauc kalnā, dzīvosim pusotra kilometra augstumā. Jo augstāk braucam, jo tumšāks paliek, bet tas nekas -mūsu jaunā dzīvesvieta mums kalpos veselas trīs dienas. Pilsētas pa ceļam sauc interesantos vārdos piemēram Divpadsmitais kilometrs vai Septiņpadsmitais kilometrs. Super – gan zini pilsētu, gan kilometru. Māju atrodam bez problēmām, taču ar iekšā tikšanu rodas zināmas problēmas.

Visi te raksta franciski un no uzrakstītā saprotam, ka atslēgas ir zem terases. Kā lai saka terase ir uz 20 kvadrātmetriem, ārā līst lietus, zem lieveņa dzīvo skudras, mitrenes un citi insekti. Meklējam, neko neatrodam, es jau lēnām sāku lietot nenormatīvo leksiku. Pieņemam, ka, iespējams, terase ir atvērtā tipa šķūnītis ar miskastēm, pārmeklējot to sadauzu galvu uz vietējā auga zaru un saīgstu pa visam.

Beigās atradām atslēgu kastītē ar koda atslēgu, kas netālu no durvīm pieskrūvēta pie viena no terases balstiem. Mums pat ir pinkods un varam doties mājā iekšā. Teikšu, kā ir, māja ir paliela, mēs te katrs varējām gulēt savā istabā un vēl palika pāri. Visi slēģi aizvērti, diena lietaina, bērni uzreiz iesauc viņu par Spooky house. Tā kā ir ziema, tad vienīgā apsildes iespēja, bez čurāšanas uz kājām ir kondicionieri, tad nu tos ieslēdzam uz pilnu jaudu. Iekārtojamies un dodamies apskatīties vietējās iepirkšanās iespējas.

Sākumā nedaudz sajaucam virzienu un aizejam līdz bērnu rotaļu parkam, tas vēl nav pabeigts, bet pēc izmēriem izskatās, ka tas būs brangākais visā šī vulkāna pusē. Tad, ejot pa ielu, pamanu dīvainu parādību, lietus līst, saule nespīd, bet no asfalta žūst nost mitrums. Laikam no tā vulkāna tomēr ir kāds labums. Iepirkšanās iela ir interesanta sīkbodītes, maiznīca un benzīntanks. Šo to nopērkam un dodamies mājās.

Piektā diena (Bourg Murat – Piton de la Fournaise)

8. jūnijs

Šorīt ceļamies ļoti agri, miegs jau tāpat īpaši nenāk, bet tam ir iemesli. Pirmais un galvenais – saule. Mūsu galamērķim ziemā ir tendence uz pēcpusdienu ietīties mākoņos un blandīties pa miglu kalnos prieka nekāda nav. Otrais, jābrauc kamēr vēl nav daudz cilvēku un satiksme nav intensīva. Serpentīni ar dzīvu satiksmi nav diez ko patīkami, vismaz man tā šķiet. Tagad ar pakaļprātu varu teikt, ka pa lielam vienalga.

Paēdam brokastis, izeju sēta pie mašīnas un tavu brīnumu mašīnai logs aizsalis. Tas vispār ir episko, jo mašīnai ir vasaras riepas un īsti nevar zināt vai tas ir prāta darbs ar tādu maz braukt kalnos, ja nu tur ir ledus? Pieņemu lēmumu un skatīties pēc apstākļiem, vietējie taču kaut kā tiek galā. Braucienā viss ir kā prognozēts satiksmes nav un ceļa posmā nekur temperatūra zem četri nenokrīt, apledojumu nav.

Skati ir iespaidīgi, bet ne tik iespaidīgi kā brīdis, kad rīta saule aiz pagrieziena Tev tieši iespīdina acīs un Tu neko uz brīdi neredzi. Man veicas – nevienā šajā brīdī nekas īpašu redzēšanu neprasīja. Lēnā garā esam uzlīduši uz vulkāna krātera malas, piestājam, lai pabildētu pašu vulkāna lielāko krāteri (vispār jau šis ir supervulkāns un reiz te viss ir bijis tāds krāteris 8 km diametrā. Tagad laikam nedaudz norimis, izvirdumi notiek regulāri, bet nu pēdējais lielais 2007. gadā, mazo krāterīšu te ir simtiem). Skats ir iespaidīgs – lavas lauks, kuru klāj sarkanas marsa smiltis un tālumā paceļas galvenais vulkāna krāteris.

Piestājot skatu laukumā, mašīna kaut ko ar apakšu aizķer, ka nograb vien, taču tūlītēja apskate neliecina, ka būtu kādi bojājumi. Mierinu sevi, ka gan jau būs labi. Nobraucam lejā uz smilšu lauku, kuru sauc Plaine des Sables un nospriežam te uzkavēties atpakaļceļā. Ceļš no asfalta pārtop par granteni (precīzāk laveni). Bedres te ir tādas, kādas parasti rāda Panorāmā ar lūgumiem pašvaldībām sakārtot. Lēnām velkamies uz stāvlaukuma pusi, te vēl ir neliels kāpums, lai uzlīstu augšā vēl vienai krātera malai un klāt esam. Pas de Bellecombe. Neesam pirmie, atrodam vietu stāvvietā, un pārgājiens var sākties.

Safočējamies pie skatu laukuma, ja nu kas notiek, lai vismaz ir laba Last seen alive bilde. Jau no sākuma ir skaidrs, ka ne visi varēs aiziet uz Piton de la Fournaise. Mēs ar Matīsu nolemjam veikt pilnu 13 kilometru garo pārgājienu, Maija ar Ernestu un Armandu aiziet līdz tuvākajam krāterim Formica Leo un tad skatīties pēc apstākļiem. Šis krāteris tā nosaukts, jo izskatās pēc skudru lauvas izraktas bedres.

Taka sākas ar smukām trepītēm uz leju, kas no krātera sienas mūs noved līdz pašam kalderas lavas laukam. Uz leju pa trepēm kāpt vienmēr ir viegli un te ir vien kādi 300 metri augstuma izmaiņas. Kāpjot lejā, sadalām pārtikas un dzēriena rezerves. Tepat no vietējiem taku pārziņiem es uzzinu, ka man bez cepures doties uz Pitonu ir diezgan dumja ideja. Viņi esot vietējie un garantējot, ka man apsvils pauris kā špicka. Nez kādēļ viņi nepiesienās cilvēkiem ar matiem uz galvas. Aizrādījumu ņemu vērā un nosmērēju visu galvu ar pretiedeguma krēmu, kādu stundu vajadzētu pietikt. Puikas smejas, ka es esmu kā Voldemorts tikai ar degunu. Nokāpjam lejā un sākam doties uz īsto krāteri, pie Leo nemaz nepieejot.

Iešana pa lavas lauku daudz neatšķiras no iešanas pa nekvalitatīvu bruģi, skaties zem kājām un ej. Matīss ir tas, kurš uzdod tempu un es knapi varu tikt viņam līdzi. Lai tūristi nenovirzītos no pareizā ceļa, te taka ir apzīmēta ar baltiem punktiņiem, strīpām un, ja takas vilcējam ir bijis labs garastāvoklis, pat bultu. Temps ir labs un panākam daudzus gājējus. Ainava man nepierasta, riņķi sastinguši akmeņi un šur tur var redzēt pa vulkānu krāterim. Taka uz vienu galu sola ka jāiet būs 2:45 stundas. Bet ar mūsu tempu un atpūtu domājam, ka tiksim galā četrās, jo tehniski te nav nekā sarežģīta un taka labi iebradāta.

Tā man likās līdz brīdim, kad bija jārāpjas augšā 600 metrus uz galveno vulkāna krāteri. Manam līdzgājējam ir tik ātrs iešanas temps, ka drīz vien man jau liekas, ka atdošu galus, nekas – paiet kādas desmit minūtes, organisms pārslēdz režīmus atrod otro elpu un kāpšana kalnā vairs problēmas nesagādā. Vairāk problēmas sagādā priekšā gājēju apdzīšana, bet kalns te liels un, palēkājot pa akmeņiem, varam diezgan viegli tikt garām.

Redzu, ka cilvēki te iecienījuši nūjas un, jo vecāks palieku, jo vairāk sliecos to štelli pamēģināt. Krātera kori redzam jau no paša kāpiena sākuma, bet tā ir viltīga, visu laiku šķiet, ka tūlīt būsim pie tās klāt, bet tad taka pagriežas, tad izrādās, ka aiz šīs kores ir vēl viena kore un nākas vien līst augstāk. Tualešu uz takas nav, tādēļ vietām ir jāskatās ne tikai lai neuzkāptu uz kustīga akmens, bet arī uz mīksta akmensveidīga objekta.

Kā jau plānots, pēc divu stundu gājiena esam klāt krātera malai un varam to apskatīt visā viņa godībā. Bedre iespaidīga, negribētu būt klāt brīdī, kad te tas ietu gaisā, bet visādi citādi smuki. Galvenais – mēs esam paspējuši, no jūras jau sāk līst augšā mākoņi, aizsedzot piejūras lavas laukus, bet mums vēl spīd saule un viss notiek. Iekožam kruasānus, uzdzeram limonādi, kādas desmit minūtes pabaudām skatu un dodamies atpakaļ.

Sazvanāmies ar pārējiem ceļabiedriem, tie jau šturmē kakao automātu un labi pavada laiku. Atpakaļceļš ir pavisam vienkāršs, kāp tik uz leju, lec no akmens uz akmeni, centies nenovelties un nepaiet ilgs laiks, kad esam jau pie kāpnēm uz autostāvvietu. Te nu izrādās, ka pa trepēm nemaz nav tik viegli uzkāpt, man nākas diezgan saņemties, lai uzturētu normālu tempu un apstāšanās lai kaut ko  “nofotogrāfētu” neaizņemtu aizdomīgi ilgu laiku, jo pēc tam grūti atsākt.

Beigās esmu augšā, un kas to būtu domājis – pēc trepēm izrādās uz pašu stāvvietu ar’ vēl jāvelkas pret kalnu, kā es to būtu varējis aizmirst! Satieku visus pie mašīnas un braucam atpakaļ mājās.

Bišķi nogurums ir, bet nekas traks. Mājupceļš nav nekas īpašs – uz grantenes veicu autobusa apdzīšanu. Un uz serpentīna nedaudz traucē riteņbraucēji, kas te nodarbojas ar Downhill pasākumiem. Daļa velkas kā gliemeži, tos apdzenu. Daļa uzskata, ka joslas ir priekš mīkstajiem, kas serpentīnos ir diezgan ambiciozi un redzu, kā viens no šī uzskata nesējiem, lai izvairītos no pretīmbraucoša auto, dabū ielekt ceļmalas lavas akmeņos, zinot, kā šie akmeņi griež, jūtu viņam līdz. Tur tūlīt piestāj pārējie riteņbraucēji un ceļš priekšā brīvs.

Mājās nedaudz atpūšamies un nolemjam aizdoties uz apkaimes galveno miestu, rīt svētdiena un visas bodes būs ciet. Mūsu mērķis ir atrast lielāko bodi La Plaine des Cafres. Mūsu miestā jau ir nomācies un lietus līst ka čīkst. Pa ceļam piestājam ceļmalas tirgotavā, jo Maija apgalvo, ka tur vislabākie augļi, nopirka Passion fruits, mandarīnus un Chouchu (vietējā kabača paveids). Vakariņām tiek nolemts izcept vistu, tā kā jau gatavu nevar dabūt, nākas pirkt indegrientus. Arī šajā pilsētā vulkāns žāvē lietu no apakšas. Vakaru visi noguruši nobumbulējam. Rīt mūs sagaida Bebūru mežs.

Sestā diena (Bourg Murat – Forêt de Bébour – Panorama du trou de fer – La Plaine-des-Palmistes)

9. jūnijs

Šodien mums ir lieli dienas plāni un tāpēc jau ap pulksten septiņiem no rīta es eju uz vietējo maiznīcu iepirkt produktus. Šī strādā brīvdienās (aizvakar apskatījāmies), man līdzi ir saraksts uz lapiņas. Kruasānu bode nez kāpēc šorīt ir tālāk nekā aizvakar vakarā, esmu gandrīz drošs, ka tā vakar bija divreiz tuvāk mūsu mājai, lai gan ceļš tas pats. Nospriežu, ka man laikam uz prātu iedarbojas vulkāna izgarojumi.

Bodītē man jāstāv rindā, parādu pārdevējai lapiņu, viņa man sakomplektē bulciņu pieprasījumu, tādā veidā, ka es to nevaru iebāzt līdzpaņemtajā iepirkumu maisā un man tās visas jānes rokās, bodes iepakojumā. Tā nu ar bageti padusē dodos atpakaļ. Mājās pa to laiku ir sakravātas somas un atliek tik vien salādēt tās bagāžniekā. Sētai pāri iet vads un uz vada sēž vietējie baloži, mašīna pa nakti ir dabūjusi trūkties, bet nekas tāds, ko šovakar lietus nespētu nomazgāt.

Bebūru mežs ir vārda tiešajā nozīmē aptuveni 6000 hektāru lieli džungļi, agrākos laikos te ir veikta saimnieciskā darbība, bijušas plantācijas un cilvēki kaut ko provējuši darīt, taču zeme te nabadzīga un nav vērts ķēpāties. Tagad te ir milzīgs mežs, kuram cauri ved pāris ceļi, bet tāds īsts ir tikai tas, pa kuru mēs braucam. Lai te tiktu mēs tiekam pāri kalnu pārejai, atkal pārvaram serpentīnus lejā, satiksme te ir dzīva vismaz līdz Bebūru mežam. Pats brauciens pa mežu gan nav nekas interesants, šaurs džungļu ceļš, knapi var izmainīties. Dažiem šķiet, ka viņiem jābrauc pa ceļa vidu un es pats pavākšos malā, bet nu šādas gaidas es viņiem nokauju uzreiz, iekārtojoties precīzi mana ceļa pusē.

Laiku pa laikam man aiz muguras parādās kāds skrējējs, tad piebraucu malā un palaižu garām, reizēm skrējējs esmu es un vietas, kur pabraukt malā, te netrūkst. Pa mežu jābrauc tikai divdesmit kilometri, bet diez ko ātri mums neiet. Beigās esam stāvlaukumā, aizņemam pēdējo normālo parkošanās vietu bez celma apakšā un dodamies pārgājienā.

Ceļu kā vienmēr zina tikai Maija, un tādēļ sekojam viņai, no sākuma ir jāpaiet atpakaļ pa to pašu ceļu pa kuru atbraucām, ņemot vērā nepārskatāmos līkumus, kur visu skatu aizsedz tamarīni un fanjan palmas, jābūt uzmanīgiem. Beidzot atrodam pareizo taku, kas saucas Piste Forestiere Alle Cavaliere. Kaut kas par kavalēriju un ejam iekšā. Taka izrādās ir parasta meža stiga, tikai stigas malā neaug meža zemenes, bet skatam nav ne vainas. Izskatās, ka mums būs vieglā diena.

Koki te apauguši ar baltiem ķērpjiem un Ernests sāk izteikt aizdomas, ka te ir bijusi vai vēl ir zirnekļu invāzijā kā Harija Potera mežā. Zirnekļus mēs redzēsim citā dienā, te pat nav lāga tīklu. Par to, vai tie ķērpji ir slavenie likopogiju dzimtas pārstāvji, kas esot drausmīgi reti, es nemāku spriest. Arī putneļi te ir izlaidušies, sēž uz zara, čiepst un ignorē gājējus. Pēc kāda laika nonākam pie īstās takas, kura mūs aizvedīs uz skatupunkta, no kura varēsim redzēt Francijas augstāko ūdenskritumu.

Pie takas sākumstaba gan ir pienaglots valdības apkārtraksts franču valodā. Īsumā tas vēsta, ka atbilstoši ES regulām pēc lielajām lietavām taka ir pasludināta par neejamu un slēgtu līdz tās atjaunošanai. Šur tur malās var redzēt ierobežojošo lentu driskas. Bet neba jau mēs tādu gabalu braukuši griezīsimies riņķī tādu nieku dēļ kā 2023. gadā pielijušas takas dēļ. Ejam vien iekšā.

Taka mijas ar vieglām un dubļu sekcijām. Ir aizdomas, ka pēc tās mēs būsim nomūrējušies tā, itkā cauru dienu būtu strādājuši mālbedrēs. Kamēr ir koka laipas, viss ir izcili, iet kā pa asfaltu, te pat ar režģīti apsists, lai kājas neslīd. Kad jālien lejā vai augšā bez laipām, tad jāmīca dubļi starp koku saknēm. Saknes ir glumas un var viegli paslīdēt. Puiši sāk lielīties, kurš mazāk reizes paslīdējis. Pagaidām Armands ir čempions ar nulle reizi. Ar manu piezīmi, ka es esmu redzējis viņu nogāžoties, man tiek atbildēts, ka tā nav īsti mana darīšana, ko es esmu redzējis, jo tā ir bijusi tikai pieturēšanās pie saknes.

Tā uz aci nemaz īsti nevar saprast, kādēļ taka slēgta un baigie likumpārkāpēji nejūtamies. Ja nu kas, džungļos mūs tāpat neviens neatradīs. Taka uz skatu laukuma noslēdzas ar brangu kāpienu lejup. Diemžēl mēs jau zinām, ka atpakaļceļā būs branga augšā kāpšana.

Trou de fer ir tāds kā kanjons Reinjonā, kurš sākas ar ūdenskritumu, skatu laukums paver skatu uz ūdenskritumu un kanjonu. Ūdenskritums skaitās augstākais visā Francijā kopējā kaskāde ir 725m augsta, bet man nez kādēļ liekas, ka tā nevar būt patiesība. Skats jau smuks, bet no tiem, ko ar aci var redzēt, bet fotografējot tālāk nepadosi. Pie paša ūdenskrituma klāt nemaz nevarot tikt, pirmo reizi tas esot izdevies 1989. gadā, bet tas nav mūsu līmenis.

Vieglākais veids, lai izbaudītu kanjonu bez nākšanas uz skata platformu, ir atlidot te ar helikopteru. Diena saulaina un helikopteri ap ūdenskritumu griežas kā mušas. Maija padalās ar interesantu faktu, ka te esot filmēti Juras laikmeta parka skati, bet man tas izklausās pēc pasakām un mārketinga.

Kad visas acis izskatītas, dodamies atpakaļ, uzkāpjam augšā un izvēlamies šortkatu. Te atkal ir pašvaldības ziņojums, ka viss ir slikti un pat priekšā aizkritis koks, bet tas mūs neattur. Šoreiz gan taka ir izpuvusi un man pat nākas mācīt saviem ceļabiedriem kā pareizi jāstaigā pa sapuvušiem dēļiem neizmežģot potīti un neiedzenot pēdā naglu. Brīdī, kad liekas visi visu sapratuši, Matīss nolemj sķērsot sabrukušu tiltu, doma laba, bet viņš no tilta noveļas. Neko nesadauza, bet nu es viņu nolamāju, pēc kāda laika lamājamies jau visi.

Par laimi taka beidzas un atkal esam uz izcirtuma ceļa, daļa tā noguruši, ka nevēlas redzēt ne tamarīnu mežu, ne aiziet palūrēt uz Salazie (to es tagad rūgti nožēloju), man jāiet pēc mašīnas un viņi takas galā jāsavāc. Savācu ar’ un braucam uz La Plaine-des-Palmistes meklēt kādu vietu kur paēst. Atpakaļceļā ir daži papildus grūtības elementi, jo šeit ir ogu laiks, vietējie mīl apstāties visnepārredzamākajās vietās, lai ātri salasītu kādu spaini ar guavjē ogām. Svētdiena ir arī ģimenes pikniku diena un tad ir labais stils kādā ceļmalā uzriktēt galdu ar ēdienu un pavadīt laiku kopā ar ģimeni. Mežs pirms ceļa uz Palmistes vispār ir piebāzts ar cilvēkiem, gandrīz kā zaļumballē.

Maija atradusi miesta vislabāko restorānu, noparkojamies netālu un ejam. Restorāna ēka izskatās nav vērta vaļā dažus gadus, lai ar google rāda Open. Nolaižam latiņu un ejam uz nākamo, tas kā reiz veras ciet, tad atrodam kreolu virtuves branču, bet tur izņemot mani un Matīsu neviens negrib iet. Ejam tālāk, beigās atrodam ēdnīcu kaut kādā mākslas kvartālā. Izskatās pēc standarta ēdnīcas, taču apkalpošana bija laipna un ātra. Man karijam bija beigusies mērce, bet tā vietā atnes pavairāk viņu to aso piedevu, kuru es tāpat nevaru daudz ieēst. Maijai zivs gan bija garšīga.

Paēduši nolemjam braukt mājās un uzskatīt dienu par slēgtu. Šī būs mūsu pēdējā nakts šajā būcenī. Vakarā sev par pārsteigumu atklāju, ka joprojām nav karstais ūdens. Jau vakar nomazgājos aukstā dušā, bet cerēju, ka šodien parādīsies. Maija uzraksta saimniekiem, tie apgalvo, ka jābūt, jo viņiem tak ūdeni silda saule un uz jumta esot milzīga tvertne. Tad man viss saliekas  – puiši iepriekšējos divus vakarus gāja vannā, saule te pa dienu nespīd, laikam tvertne tā arī nevar uzsilt. Mazgājos aukstā.

Septītā diena (Bourg Murat – Le Tampon – Saint-Gilles les Bains)

10. jūnijs

No rīta pabrokastojam, aizveram visus slēģus, savācam savas mantas, sakravājam mašīnu un braucam prom. Sūri grūti atrasto atslēgu atliekam atpakaļ kastītē un māja var gaidīt nākamos iemītniekus. Atvadāmies no kaimiņmājas suņa, viņš vienmēr izskrēja uz ceļa apsveicināties, kad kāds sāka gramstīties gar vārtiņiem.

Tā kā mums māja būs tikai ap trijiem, tad nolemjam aizbraukt uz marsa smilšu lauku pirms vulkāna. Diena saulaina, visam vajadzētu būt ok. Ceļu jau pazīstu un braukšana vedas raiti. Taču tuvojoties pēdējai kalnu pārejai debesis nomācas, sāk gāzt lietus un nospriežam, ka nebūs tā vērts, jo smiltis smuki izskatās tikai saulē.

Lai to kompensētu, piestājam Belvédère du Nez de Boeuf, līdz šim mums tam nebija pieticis laika. Labi, ka piestājām, mēs jau esam pieraduši pie episkiem skatiem, bet šis bija episki episks. No šīs kalnu ielejas mēs vēl ilgi netiksim vaļā. No informatīviem materiāliem uzzinu, ka šādu ieleju maza upe var uzbūvēt 30000 gadu laikā.

Tālāk dodamies Le Tampon virzienā, pa ceļam piestājam Sentier botanique Notre Dame de la Paix. Jā, uzminējāt botāniskajā takā. No sākuma gan aizejam apskatīties, kā aiza, ko jau redzējām, izskatās 6 km tuvāk jūrai, lieki piebilst, ka tas pa gaisa līniju, ar mašīnu es ap stundu tur vilkos cauri dažādiem miestiem un mežiem. Skats ir tikpat labs. Ceļu uz skata laukumu atrast viegli, no sākuma taciņa, vēlāk rasā iemītas pēdas.

Arī šeit vietējie kaut ko remontē, vismaz tēlo ka remontē, sēž stūrītī un mierīgi skatās tiktoku. Mēs atkal fotografējamies un skatāmies smukos skatus. Fotografēšanās procesā Armands apvainojas un paziņo, ka nekādas takas neies, mēs viņu atstājam piknika zonā un dodamies mācīties visu par Reinjonas floru. Lai visiem nebūtu jākašķējas, tad es ar Matīsu ejam apli uz vienu pusi, Maija ar Ernestu uz otru. Ejam un brīnāmies kā var būt botāniskā taka, ja visi uzraksti nopuvuši, varbūt tas ir kāds papildus grūtības līmenis. Kopumā gan pastaigai un kāju izlocīšanai laba taka. Ernests, šmauklis tāds, nemaz neveic visu apli, bet kaut kad viņam vien zināmu baiļu dēļ (gan jau ka sabijās no frančiem) nāca atpakaļ un mēs viņu panācām. Armands ar izskatās ir atguvis spēkus, kurus tūdaļ izmanto, lai izkautos ar brāļiem.

Rīts izdevies un varam braukt uz Le Tampon. Pa ceļam uz veikalu un pašu pilsētu mums tiek dota iespēja ievērtēt ananāsu laukus, pašus ananāsus gan neredz, bet tas loģiski, ābolus un ķiršus jau ar ceļmalās neredz. Ar lielveikalu sanāk aplauziens, iebraucam stāvvietā, tas galīgi tukšs un nobloķēts, bote vērsies vaļā tikai pusvienos, mums ir daudz brīvā laika.

Neko darīt, brauksim uz palmu parku, pirms gadiem desmit, kad Maija ar Matīsu te bija pirmo reizi, parks bija tikko sastādīts, tā ka mums būs, kas novērtē progresu. Ir pienācis laiks uzpildīt degvielas bāku. Degviela te visur ir vienādā cenā – 1,71 eiro pa litru. Piebraucu pie tanka tur uzpildītājs man visu laiku prasa Sans Plomb, no sākuma pat neiebraucu ko viņš prasa, bet tad paveroties riņķi ieskatoties mašīnas tehniskajā talonā, man pielec, ka ar to ir domāts benzīns, saku ka jā, un lai pilda pilnu.

Aizbraucam līdz parkam, Maijai ir flešbeki no iepriekšējā ceļojuma, viņa zina skolas un kas aiz nākamā pagrieziena, es neko – tik stūrēju. Pie parka ieejas piestājam, pārvelkam siltam laikam piemērotus apavus. Bet var redzēt, ka mūsu ekspedīcijā ir pienācis brīdis, kad daļa neko negrib. Ernestam nemaz to stulbo parku nevajag, bet pierunājam.

Parks pa desmit gadiem nudien esot paaudzies, izskatās, ka viņi te apgūs vēl vienu piekalnīti, te vēl palmas nav sastādītas. Bērnu rotaļu laukums izrādījās bija māns, tas vēl nav nodots ekspluatācijā. Armands ar Ernestu uzrīkoja klopi – tādu pa īsto, kad es tur ierados uz džastisa dispensošanu, viens no dēliem jau no manis kā tēva atsacījās. Atpakaļceļam par labu nenāca arī starp palmām tīklus savijušie zirnekļi neliela akmens lielumā. Morāle visiem negatīva, dodamies uz veikalu.

Veikalā tiek izmantots vecais labais garantētais morāles pacelšanas līdzeklis, katrs var paņemt sev vienu našķi. Beigās jau sanāk daudzas lietas, kas ir “kopīgie našķi” un “vajadzīgas lietas, kas citiem ar garšo”, bet vismaz neviens neinteresējas par slepkavu algošanu. Pie kases mūs sagaida izklaide, franču pamatiedzīvotāji maksā ar čekiem. Mēs jau duraki nesapratām, bet cilvēki rindā aiz mums gan pārmeta krustu un stājās blakus garākā. Tātad tu, cilvēks, uz bodi nenāc ar naudu, bet ar čeku grāmatiņu. Tev vajag zināmu uzņēmību, jo vismaz 90% no rindas vēlēs tev ātru nāvi. Kasiere, ieraugot čeku, mainās vaigā, nopūšas un sāk procedūru. Paprasa dokumentus un uzraksta datus čeka otrā pusē, tad iebāž savā kases aparātā, tas uzdrukā summu un čeks tiek parakstīts. Forši, bet lēni. Pirmā ar čeku lietām nodarbojas sieviete, tad izrādās, ka viņas džeks paiku pērk vai nu kādam citam, vai pats sev bageti pērk atsevišķi, nevarēju saprast. Bet nu viņš velk ārā savu čeku grāmatiņu un iesniedz dokumentu, pārdevēja sāk rakstīt un piefiksē, ka čeku grāmatai viens vārds, bet doķim cits!!! Mēs jau aizmugurē smejamies “Call the Police”. Cilvēks ar’ apmulst, sāk rakāties pa kabatām un naudasmaku. Mums par nelaimi kabatu viņam daudz. Beigās labi sieviete samaksās izsniedz dokumentu čeku grāmatiņu – rakstīšana var sākties. Kasiere jau gandrīz pabeigusi, bet vīrs pēkšņi atrod pareizo dokumentu un nu jāpilda viņa čeku grāmata!!! A mums ****** uz lentes saldējums kūst.

Pie veikala apēdam saldējumu un braucam uz naktsmājām. Gabals priekš šīs salas brangs, bet pa lokālo autostrādi. Ivars kā par brīnumu zina adresi un lai ar braucam pa šaubīgiem ceļiem, kad tiekam nost no bāņa, esam klāt. Piebraucam. Bet neviens mūs iekšā nelaiž, nodirnam kādas minūtes piecas, līdz beidzot iznāk namamāte un izrāda mums apartamentus, būs labi, istabas ar kondicionieri, kurus nokalibrēju uzreiz, lai dikti nepūš, bet garantē foršu vēsumiņu.

Pie mājas mums ir arī pašiem savs dārzs ar banāniem un kokosriekstiem. Situācija vispār ir diezgan nopietna, jo iznesot atkritumus uz miskasti, tev uz galvas var uzkrist kokosrieksts. Mašīna gan jāparko publiskajā stāvlaukumā tepat pāri ielai. Labi, ka tajā vietu netrūkst.

Kad esam iekārtojušies, tiek pieņemts lēmums doties uz okeānu peldēt, mums kādus 50 metrus no mājas ir viena no retajām pludmalēm, kurā var peldēties, nebaidoties tikt aiznestam uz Madagaskaru. No ierastās Jūrmalas pludmales te gan atšķir fakts, ka smilts kā tāda te nemaz nav, bet sadragāti koraļļi un gliemežvāki. Mazā frakcija jau štrunts bet uz lielākiem jau var sagriezt kājas un tā nav nekāda joka lieta. Prātīgākajiem no mūsu ģimenes ir līdzi speciāli apavi, es brienu basām kājām.

Pludmale te ir rifa aizsargāta lagūna, kur milzu viļņi sitas pret rifu, bet tu mēģini metru dziļajā lagūnā atrast vietu, kur normāli papeldēt. Lielie viļņi arī rada straumes, kas tevi nes paralēli krastam. Ir diezgan jānopūlas, lai noturētos uz vietas. Taču Armandam ar Ernestu te patīk. Vakarā visi ir noguruši kā suņi, paēdam vakariņas un liekamies gulēt.

Astotā diena (Saint-Gilles les Bains – Akvārijs – Kelonia)

11. jūnijs

Rīts sākas ar pārsteidzošu atklājumu – mums mājā dzīvo skudras, mazās faraonu. Neskatoties uz to, ka mazas, viņas ir ļoti daudz. Līdz ar to mūsu brokastu maizes kukulis ir pilns ar skudrām. Tā kā tas ir sagriezts šķēlēs, tad maizi nav iespējams lietot, ja vien neesi skudrlācis. Pārtiekam no maizes, kas tālredzīgi iebāzta ledusskapī. Pēc brokastīm dodamies uz pludmali. Mani peldēšana no rīta neuzrunā un mēs ar Matīsu nolemjam doties pastaigā.

Pastaiga mums ir gar pludmali, plāns ir doties līdz pludmales galam, teorētiski varētu rasties situācija, ka mēs apejam salai apkārt, bet vizuālie novērojumi liecina, ka šāda iespēja ir mazvarbūtīga. Iešana pa pludmali te nozīmē iešanu pa visnotaļ slīpu krastu, kas visu slodzi uzliek kreisajai kājai, laiku pa laikam ir jāpamūk no kāda lielāka viļņa. Vērojam cilvēkus, kuri lielākoties nodarbojas ar staigāšanu, braukāšanu ar supu vai suņu staidzināšanu.

Pēc trīs ar pus kilometriem mums pludmale beidzas, varētu iet atpakaļ, bet tas būtu dikti garlaicīgi, tādēļ nospriežam, ka iesim atpakaļ pa pilsētu. Kas gan varētu būt vieglāk, ej tik pa pirmo ielu līdz nonāc līdz mājām! Prātīgi būtu bijis apskatīties kartē, bet ar tādām lietām jau neviens nenodarbojas.

Iešana ir visnotaļ interesanta, te acīmredzot ir nopietna grafiti komūna, jo apzīmēts ir viss, ko vien var apzīmēt. Mūsu favorīts ir viens ar segvārdu Vast. Ievērtējam picēriju un restorānu piedāvājumus, pat ieejam vietējā maiznīcā nopirkt bageti, kuru pa ceļam pagrauzt, jo brokastis jau bija pirms stundas. Vienu vārdu sakot, labi pavadām laiku, ceļš gan neved tur, kur bija plānots, jo visu laiku no galvenā ceļa atdalās ieliņas, tostarp uz jūras pusi, un brīdī, kad nonākam šosejas malā, kur vairs nav ietves, nolemjam koriģēt savu virzienu.

Ar pirmo piegājienu līdz jūrai tikt neizdodas, privātā teritorija, toties pasveicināmies ar vietējiem. Jāpiezīmē, ka te arī pirmo reizi redzēju vietējo bomzi, tā paskats atbilda dekomisionētam pirātam, arī bļaustījās kaut ko vietējā kreolu valodā, atstāja pozitīvu iespaidu. Pa ceļam uz mājām atrodam iepirkšanās centru tuvu mājai, tīri nejauši nogriežamies uz pareizo ielu un esam klāt. Aizejam pie peldētājiem, tiem tur uzradušies divi draugi, klejojoši suņi. Suņi šos paņēmuši savā aizgādībā, mums tuvojoties šie pat uzrei, sak, svešiem te nav ko darīt.

Šāds rīta iekārtojums bija tādēļ, ka vēlējāmies sagaidīt akvārija atvēršanu. Tepat šai pilsētā, kas izstiepta kā desa gar krastu, ir brangs akvārijs, kurš parāda vietējo floru un faunu. Ar mašīnu tas ir pāris minūšu brauciens, galvenā problēma ir stāvvietas atrašana, tā te ir visiem, bet mums paveicas. Ejam uz akvāriju.

Šodien ir kaut kāda bērnu diena, jo pilns ar mazāko klašu skolniekiem, mums kasieris pat iesaka pāris stundas pagaidīt, lai noskrien masa. Mēs veicam stratēģisko apspriedi un nolemjam, ka tik mazus varēsim izgrūstīt, lai tiktu līdz stikliem, sakām, lai dod tik biļetes.

Šis nav nekāds megaklases akvārijs, tāds pieklājīgs vietējais, rāda jau viņi tikai vietējās zivis nevis kādus aizjūras monstrus. Vietējo zivju viņiem pietiek, katrā akvārijā ir pa murēnai, lielākā haizivs. Valis gan izlikts tikai kā makets, pie kura nofotogrāfēties, bet vaļu ap šo salu ir daudz. Jau pirmajā dienā Maija sarunā ar saimnieci uzzināja, ka pirmie vaļi te jau atpeldējuši. Īstajā sezonā to te esot ap pāris tūkstošiem. Neteiksim, ka man zivju vērošana baigi uzrunātu, tādēļ ātri iepazīstos ar piedāvājumu. Pie lielāka akvārija vienkārši padirnu un tēloju, ka skatos zivis.

Man jau arī sagādā problēmas tas, ka te viss ir franciski, izlasot man ir tikai nojausma, par ko te rakstīts, puiši pēc pirmās pusstundas vienkārši garlaikojas. Joka pēc ierakstām kaut ko atsauksmju grāmatā. Beigās Maija visu ir apskatījusi un mēs dodamies prom.

Armands ieminas, ka vajag aiziet uz restorānu paēst. Atrodam tuvāko iestādījumu vārdā Leon un ejam iekšā. Burgeri te ir garšīgi, Fish&Chips ar’ nav ne vainas. Paēduši dodamies uz nākošo apskates objektu pilsētiņā Saint-Leu vietā, kas sauca Kleonia.

Kelonia nodarbojas ar jūras bruņrupuču rehabilitāciju un dakterēšanu. Cilvēki jūras ir piesārņojuši ar plastmasu tik daudz, ka pat šie milzeņi nespēj izsprukt sveikā. Laiku pa laikam vietējie zvejnieku atstiepj kādu, kas saēdies par daudz plastmasas, sapinies tīklos, palicis bez kājas. Tā teikt, darba pietiek. Lai kaut kā nopelnītu naudu, šis centrs ir atvērts apmeklētājiem.

Galvenā ideja iemācīt cilvēkiem, ka mest atkritumus okeānā nav prāta darbs. Te ir izstāde ar okeānā atrastajiem materiāliem, jāsaka, diezgan iespaidīgi, nemaz nezināju, ka jūra var izskalot zobubirstes, mums te lielākoties ir koki. Tad ir baseins, kur varam aplūkot pirmos bruņrupučus – vienam trūkst pāris kāju, bet izskatās visnotaļ ņiprs. Tad pa trepītēm lejā un varam vērot bruņrupuču dzīvi no zemūdens akvārija. Tur var piesēdēt un apskatīties bruņrupuču ikdienu. Tad aizejam uz nākošo ekspozīciju, kas vairāk veltīt bruņrupuču apstrādei. Nu tas par veciem laikiem, ko var ēst, kā uztaisīt smuko monokli ar bruņrupuča bruņas rāmi, ķemmes sprādzes un citas lietas. Vietējiem tas ir bijis arī kā svētku ēdiens. Klimata pārmaiņas ar čakarē bruņrupučus, jo viņu šķilšanos ietekmē temperatūra.

Tad var uzkāpt tornī un pavērot apkārtni, vairāk jau okeānu. Es ekspozīcijai tieku cauri ātri un sēžu un domāju, ko nozīmē zīme, kurā attēlota nosvītrota roka un bruņrupucis. Loģiski sanāk, ka barojot bruņrupučus ar nocirstām rokām jāskatās, lai tiem nav pieci pirksti. Kādēļ bruņrupučus nevar barot ar piecpirkstu rokām, gan nesaprotu. Franču valoda man nav tādā līmenī, lai to kādam vietējam pajautātu.

Pirms iestādes atstāšanas apmeklējam suvenīru veikalu. Nospriežam, ka šodienai pietiks un braucam mājās. Pa ceļam gan aizšaujam uz veikalu nopirkt kaut ko brokastīm. Ernests arī pieprasa peldēšanas kurpes, jo viņam ar’ nepatīk koraļļi, kas duras pēdās.

Vakarā peldēšanās okeānā, šodien gan tāda nomākusies diena, bet Armandu tas neattur, ūdens jau silts.

Devītā diena (Saint-Gilles les Bains – Port de plaisance – Saint-Denis)

12. jūnijs

Šorīt ir agri jāceļas, jo jau astoņos jābūt uz kuģa, vieta tur, kur vakar bijām uz akvāriju. Es kaut kā biju sapratis, ka mēs jau astoņos būsim uz kuģa klāja, tāpēc neesmu dikti priecīgs, kad izbraucam no mājām tikai ar piecpadsmit minūšu rezervi. Izrādās, kuģis aties tikai 8:30 un *:00 sākas biļešu pārbaude. Nākas pusstundu nīkt piestātnē.

Kuģis mūs vedīs iepazīstināt ar Reinjonas jūras zīdītāju daudzveidību. Kamēr dirnam piestātnē, man izdodas identificēt kuģa jungu, koku, bocmani un kapteini. Bocmanis un koks gan ir viena un tā pati persona. Kambīze ir tikai izlietne un tējkanna. Attopamies, ka soma ar lietus jakām mums ir atstāta mājās un jācer, ka lietus nebūs. Ja uzmet acis debesīm, ir redzams, ka tādas cerības ir muļķu cerības.

Beidzot sākas biļešu kontrole un varam kāpt uz kuģa klāja. Pieredzējuši cilvēki aizņem labākās vietas. Tuvāk bortam un ar brīvu skatu uz jūru. Ernests uzliek austiņas un saka, ka te neko neskatīsies. Sākumam nav ne vainas — izbraucam no ostas, kuģa kapteinis pagaida brīvu brīdi starp lielajiem viļņiem un izšmauca no mola aizsardzības. Kuģīti uzreiz sāk pamatīgi šūpot.

Tālāk seko braukalēšana uz riņķi un delfīnu meklēšana. Teikšu, kā ir, pirmo delfīnu baru man tā ar neizdevās ieraudzīt, lai gan man pat rādīja uz kuru pusi jāskatās. Neko neredzēju. Bet nav jau tā, ka te šīs mantas trūktu, delfīni pietika visiem. Laiku pa laikam kādiem uzkuļamies blakus, tad šie peld kuģītim līdzi lēkā un uzvedas kā jau īstenam delfīnam pienāktos. Kad delfīni apskatīti, latiņa tiek pacelta augstāk.

Pēc kārtējās norādes redzu pamatīgu plunkšķi, Matīss, kurš to visu redzējis no paša sākuma, saka, ka tas esot bijis kaut kas liels. Tagad visi meklē vaļus un ko tu domājies – beigās arī atrod, nu arī es varu apskatīt kaut ko vairāk nekā plunkšķi. Vaļi gan nav kā delfīni, viņi nemaz nepeld kuģim līdzi, uzsit ar spuru, izpūš savu ūdens strūklu un pazūd uz nenoteiktu laiku. Man pat nav ne jausmas, vai redzējām vienu un to pašu vali, vai tie bija vairāki.

Tagad pēkšņi pienāk brīdis, kad man piemetas jūrasslimība. Dīvaini, man šķita ka pret to esmu imūns. Pēkšņi sāk likties, ka brokastis pa daudz paēstas, uz augšklāja skatu laukumu vairs nemaz negribas, kāpt, bet vienkārši sēdēt kuģim pa vidu un cerēt, ka tas viss pasākums pēc iespējas ātrāk beigsies. Arī mazie franču bērneļi, kas pirms tam tā ņēmās pa kuģi, ka gandrīz izkrita ārā, pēkšņi piesēž un sāk pūst maisiņos. Manu situāciju tas neuzlabo. Kā jau visas lietas, par kurām tu vēlies, lai tās beigtos, šī ievelkas. Laiku pa laikam uzduramies kādam delfīnu baram, cilvēku entuziasms jau ir manāmi noplacis, bet nu skatītāji atrodas. Tad atkal uzrodas valis un tas atkal jāskatās. Beigās kapteinis atceras, ka samaksāts par laiku un izved mūs nopietnā ekskursija gar krastu, smuki jau, bet varētu tomēr braukt uz krastu. Beigās, kad esam dabūjuši visu, par ko samaksājuši, braucam uz cietzemi.

Krastā pavisam cita lieta, nelabums kā ar roku atņemts! Braucam mājās, paēdam pusdienas, piedāvājam braukt uz Saint-Denis. Puiši no tā atsakās, tā dodamies vieni ar Maiju. Ceļš viegls – brauc tik pa lielo šoseju, te viņi pa Eiropas naudu pat izbūvējuši pāris kilometrus autostrādes kā tiltu okeānā. Iebraucot pilsētā gan nākas secināt, ka šeit notiek kaut kādi svētki. Tad atminamies, šodien te ierodas Olimpiskā lāpā, kuru izvazās pa salu un tad viņa ceļos tālāk. Tādēļ daudzas ielas ir nobloķētas un es pirmo reizi ieraugu vietējos policistus.

Mūsu pirmais apskates objekts ir Lielais tirgus. Te var nopirkt dažādas saimniecībā noderīgas lietas – vaniļu, iepirkumu somas, kleitas, dvieļus, kokgriezumus, pinumus. Mēs iepērkam vaniļu, šis gan ir tirgus, kur lielākoties mantas nāk no Madagaskaras. Laikam neesam pareizā laikā jo apmeklētāju maz, par laimi pārdevēji nav pārāk uzbāzīgi un vari mierīgi aplūkot preces.

Tirgu izstaigājuši dodamies uz vietējo šopinga ielu, te atrodami visi zīmolu veikali un tādēļ ielas apmeklējums nav pārāk interesants. Kad esam tikuši līdz ostai, redzam, ka tur noris olimpiskās svinības, tādēļ griežam riņķī un dodamies uz mazo tirgu.

Mazais tirgus ir veltīts augļiem un dārzeņiem, jāatzīst, ka vēl nepazīstu vietējos augļus, bet tas netraucē mums tos nopirkt. Bet tā, ja vajag svaigus kokosriekstus, tad te ir īstā vieta. Nākošais apskates punkts ir galda spēļu veikals L’Ork et le Nain. Ar visu mobilo navigācijas ierīču palīdzību, bodi nebija viegli atrast, pat sasniedzot durvis radās šaubas, vai tās ir īstās. Spēros vien iekšā, veikals piedāvāja cienījamu izvēli. Lielākoties gan franču mēlē, bet bija uz ko paskatīties. Parunājos ar saimnieku un izrādījos, ka es nebūt neesmu pirmais latvietis viņa bodē! Pirms manis te esot bijusi viena meitene, kas rakstījusi Reinjonā doktora disertāciju un dzīvojusi Saint Denis sešus mēnešus. Nekas – būt otrajam ar’ nav slikti. No vietējām spēlēm viņam nekā nebija, jo tādu faktiski neesot. Ieteica mēģināt atrast Timelines klonu, kas veltīts Reinjonai.

Tagad ir laiks apmeklēt vietējo botānisko dārzu, bet tas atliekas. Aizejot līdz dārzam, redzam, ka arī šeit norit Olimpiskās lāpas ballīte. Lai tiktu iekšā, jāiziet bagāžas kontrole un jāizstāv rinda, kas aizņemtu pusstundu. Tādēļ ejam uz mašīnu, lai brauktu mājās.

Vakariņās mums ir nolūkots Go by Cap Mechant apmeklējums, tāda vietējā ēstuve, kur kā brančā samaksājot naudiņu var tikt pie branča vai šinī gadījumā vakariņām, kur vari ēst ko un cik vien vēlies. Zinot to, cik vietējie ir naski uz ēšanu saplānojam visu precīzi un ierodamies tūlīt pēc atvēršanas, tiekam pie galdiņa, pasūtam dzērienus un ejam ēdiena meklējumos. No pieaugušā ne prasa 25 eiro, kas priekš šīs salas ir normāli. Viņu biznesa modelis vairāk ir dzērienu pārdošana, par tiem jāmaksā atsevišķi. Nu un ēdienā pamatā ir rīsi un ar tiem 25 eiro ir grūti noēst. Paēdam un dodamies mājās.

Desmitā diena (Saint-Gilles les Bains – Port de plaisance – Palge de L’Etang-Sale)

13. jūnijs

Šodien mums ir atslodzes diena, uz kalniem nav vērts braukt, visā salā līst, kaut kur sola vētru, tā ka speciāli kaut kur braukt nav pārāk prātīgi. Puiši ir priecīgi par brīvdienu un nodarbojas ar aktīvo atpūtu ekrānos. Pirms tam gan no rīta uz stundiņu ir aizšāvuši uz okeānu nopeldēties. Es, Maija un Matīss nolemjam uzrīkot ekspedīciju gar pludmali. Mēs ar Matīsu jau vienu pludmales galu esam sasnieguši nu ir laiks aiziet uz otru.

Tā kā līst, tad peldētāju nav daudz, lielākoties tie ir aktīvā dzīvesveida piekopēji  -skrējēji un riteņbraucēji. Riteņbraucēji, protams, kā tas visur pasaulē, notiek ignorē zīmes riteņbraucējiem braukt aizliegts. Šeit gan ir izlikti lieli stendi, kuros tiek uzskaitīta nedrīkst bauslība. Ir arī brīdinājumi, pie ieejas mežā tevi brīdina, ka uz galvas var uzkrist zars – iet vai neiet ir tevis paša izvēle. Mēs saņemamies un ejam. Nav brīnums, ka piekrastes mežs ir tāds patukšs. Pirmā zīme sak,a ka te nedrīkst būvēt teltis, braukt ar mašinu/ motorolleri un velo, mētāt pudeles un dedzināt sērkociņus. Nedrīkst arī vest suņu pataigās, bet, kā redzam, ja suns ir klaidonītis, tad viņš var atsaukties uz lasītneprasmi un mierīgi iet. No nopietnajiem nedrīkst ir – kāpt uz koraļļiem, ķert zivis ar rokām, kurināt ugunskurus un klausīties skaļi mūziku, šķērsot rifu, spīdināt ūdenī gaismu, burāt, makšķerēt, braukt ar ūdens motociklu, harpunēt. Vienu vārdu sakot, neko nedrīkst. Lai viss tas tiktu kontrolēts, mežā manāmi uzraugi ar binokļiem.

Piespiežu rokas pie sāniem un eju pa taku cerībā, ka man nenāksies kurināt ugunskuru. Vispār jau taka ir forša arī bez ugunskuriem un harpunēšanas, viegli smidzina lietutiņš, mēs ejam pa mežu, tad pa privātmāju rajonu. Pēkšņi mums pa labi tiek piedāvātā iespēja apmeklēt Indian motociklu bodi, mēs iekšā neejam, jo ar močiem te nedrīkst un tavu brīnumu – atnākam pie vakardienas ostas. Te pasēžam pie mola. Uz paša mola nedrīkst, bet, redzot viļņus, es nemaz tur nelīstu. Te pludmalē ir izskalotas dīvainas lietas, tukšas vēžveidīgo čaulas, dažas ir tādas, ka man rodas aizdomas, ka te dzīvo horseshoe krabji, smuki gliemežvāki.

Atpakaļceļam izvēlamies pašu pludmali, nekāds lielais prieks tas nav, brien pa smiltīm kā tāds muļķis ar slapju muguru, laiku pa laikam jāskrien augstāk, lai aizbēgtu no viļņiem. Atrodu dīvainus akmeņus vai kādas kalcificētas organismu čaulas, kas izskatās, kā mazas smukas ovālas flīzītes. Beigās padodamies un ejam atpakaļ uz taku.

Pusdienas nolemjam ēst Leon restorānā, te nu visi zina, ko katrs grib ēst un pasūtīšana daudz laika neaizņem. Ēdam nesteidzoties tā ap stundu. Krājam spēkus dienas lielajam ceļojumam uz melno smilšu pludmali. Mani vienmēr ir intriģējis tas melno pludmaļu fenomens, lai kur tu neaizpertos, vienmēr būs kāda melno smilšu pludmale. Te Reinjonā tas ir īpaši fancy, jo, paskatoties uz krasta akmeņiem, te ir tikai melni ieži, tā ka jāizceļ būtu balto smilšu pludmales, bet te pludmalēs nemaz nav smiltis, vairāk koraļļu grants.

Sala maza un ja Tu startē no krasta un galamērķis ir krastā, tad līdz turienei mierīgi var tikt stundas laikā. Plage de L’Etang-Sale nav izņēmums – 25 kilometri gar krastu un esam jau klāt. Pa nedēļu jau esmu iemanījies vietējās satiksmes niansēs. Ja gribi braukt pa kreiso joslu un ignorēt pārējos, rādi kreiso un neviens nepiečakarēsies, visi tā dara. Visa brauciena laikā man tikai viens gudrinieks uzradās, kas aizmugurē uzmidžināja. Satiksmē te +20 kmh izskatās ir normāla parādība tāpat kā -30kmh. Katrs brauc pēc spējām un visi rāda kreiso pagriezienu. Tai pat laikā nekādu agresiju uz ceļa nejūt.

L’Etang-Sale miests nav diez ko liels, klausām Ivaru, noliekam mašīnu un dodamies meklēt melnās smiltis. Tās ir tepat, bet ir viena nianse  – mēs esam mazā ostā, nekas, dodamies tālāk, kur var redzēt pludmali. Sākumā ir zīmes, ka te peldēties nevar, bet vietējais sērfotājs zīmi ignorē un plunčājas ar savu dēli viļņos. Tad nāk glābšanas stacija, pie kuras uzvilkti divi karogi – oranžs un ar haizivi. Nez ko tas varētu nozīmēt? Šodien jūru apmeklē noteikta tipa cilvēki, tie, kas sēž smiltīs un veras jūrā. Haizivis jau ir tādi radījumi, kas attur no ūdens.

Mēs pastaigājam pa krastu, atrodam labu vietu. Puiši saņem atļauju iet pie jūras, bet tikai stāvēt viļņos. Pludmale nudien ir melnā un pēc sajūtas ir vairāk dubļi nekā smiltis, tas jau vairāk krāsas dēļ. Paskaloju kājas okeānā, liels vilnis man samērcē šortus un es nolemju, ka man te pietiek. Dodos pastaigā pa pilsētu ar mērķi atdzīt mašīnu uz pludmales stāvlaukumu.

Pilsētiņas galveno ielu remontē, akvaparku remontē, bet ar kājām paiet te vēl var. Aizejam palūrēt vietējo baznīcu, bet tur cilvēki, tādēļ iekšā neejam, ja nu tas ir kāds vudū kults. Tūrisma informācijas centrā gan ieeju un parunājos ar tā vadītāju. Tas visu ko grib zināt, no Latvijas vēl nevienu nav saticis, ko mēs te darot, kur vēl brauksim, vai mākam kreolu valodu, kā par šo vietu uzzinājuši. Uzzinām, ka visā salā esot totāla vētra, tik te bišķi gar krastu ir mierīgi, esot bijis nedaudz augstāk kalnos, tur koki liekti pie zemes. Patarkšķam kādu laiku un dodamies tālāk.

Atrodam mašīnu, pārbraucam uz pludmales stāvvietu un ejam atpakaļ uz pludmali. Pašā pludmalē nekas nav mainījies, Armands un Ernests nomūrējušies ar smiltīm lēkā viļņos, sēžam čillojam un tad pēkšņi uz krasta iznesas visu viļņu vecfāteris. Mūsu mantas noliktas vietā, kur neviens vilnis nekad tuvāk par pieciem metriem nav bijis, un vienā mirklī dižvilnis jau velk iekšā mūsu somas, drēbes un zandales okeānā. Episki, mantu izglābjam, bet puišiem vairs nav sausu maiņas drēbju. Mēs ar Matīsu nospriežam, ka tā ir Madagaskaras konspirācija. Debesis ar riņķī sāk nomākties, pabaudām ūdeni vēl kādu pusstundu un braucam prom.

Pludmales krūmājs ir vienkārši episks, ja tu ej ar basām kājām, tad tur ir tādi mazi sūda čiekuri, kas reāli durās kājās, ja ar zandalēm, tad viņi salien zandalēs un nodrošina konstantu diskomfortu. Smiltis, izrādās, nemaz negrib tik viegli notīrīties. Lai vai kā, kāpjam mašīnā un braucam mājās.

Pa ceļam piestājam Saint-Leu piekrastē un apskatām objektu, kurš nes nosaukumu Souffleur de Saint-Leu. Ko tikai nevar ar cauru akmeni un vilni izdarīt! Šī ir tāda kā dabiskā strūklaka, kur viļņiem sitoties pret akmeņiem izveidojas nopietna ūdens strūkla. Ja liels vilnis, tad lielāka, ja mazs – mazāka. Vispār mēs jau esam labi viļņu šļakatu prognozētāji. Zinām, ka sākotnējais lielais vilnis nenozīmē labu rezultātu, ja iepriekšējais vēl tek atpakaļ okeānā, tad tas nodzēsīs nākamo, lai cik dižs tur nebūtu. Ja pievērš uzmanību, tad var saprast viļņu dabu. Kad strūklakas pavērotas, braucam mājās. Vakariņās izcepu vietējo kabačveidīgo, kas nes lepnu vārdu Chouchou un kuru izrunā Šūšū. Atminos kopmītņu laikus un izcepu arī ceptus kartupeļus.

Pašā vakarā uzspēlējam Kakerlaken poker un Skull.

Vienpadsmitā diena (Saint-Gilles les Bains – Maido – Saint-Paul)

14. jūnijs

Šorīt beidzot ir labs laiks un var doties uz Maido skatupunktu 2,190 m augstumā, kur ir iespēja stāvēt Mafate krātera malā. Armands jau no paša rīta paziņo, ka šis nekur nebrauks, dumpi apspiežam. Sasienam pauniņas un lecam mašīnā, svarīgi ir paspēt līdz pusdienlaikam, pēc tam mākoņi un Saule pazudīs. Ceļš ir nieka 35 kilometru, bet īsumu ar uzviju kompensē pats ceļš. Tas ir viens vienīgs serpentīns. Situāciju neuzlabo arī fakts, ka mūsu navigatoram patīk izvēlēties zirgu takas. Šoreiz uz to iekrītu pāris reizes. Tu, cilvēks, līkumo pa stāvu serpentīnu un paklausi kārtējam griezties pa kreisi un atklāj, ka navigators ir atradis kā ieekonomēt pārdesmit metrus, paņemot serpentīnu pa taisno un samazinot ceļu pa trīs līkumiem, bet tev jābrauc pa zemesceļu stāvus pret kalnu. Pēc pāris trikiem es turos pie galvenā ceļa, tam teorētiski mūs jāaizved līdz galapunktam.

Maido laikam ir populārākā vieta līdz šim, te pat ir atdzīti pāris tūristu autobusi, arī parkošanās vieta ir jāpameklē. Tagad zinu, ka 20 metrus tālāk ir vēl viens pārkings, kas bija galīgi tukšs un, ja izliecies, ka nesaproti stopzīmes kā kādi 20 vadītāji, vari līdz Belvedērei aizpērties ar mašīnu. Ar pakaļprātu jau visi gudri. Šeit no stāvlaukuma var redzēt pilsētu apakšā – visus pārdesmit kilometrus, kurus esam uzbraukuši augšā. No šejienes ir mānīgs skats, kas mudina domāt, ka līdz okeānam ir maksimums pāris stundas ar kājām. Mēs sapakojam līdzņemamās lietas mugursomā un dodamies ar kājām puskilometru līdz skatu laukumam. Armands uzreiz piesaka streiku, viņš joprojām nekur neies. Maija paliek ar viņu dīlot pozīciju, mēs ejam skatīties.

Lai gan skatu laukums ir remontā, tik un tā skats no klinšu malas ir episks. Man kā līdzenumu bērnam – pat prātam neaptverams. Lai cik es nebraukātu uz kalniem, tik un tā man viņos neveidojas pieraduma sajūta. Tā kā te ir izmesti pāris autobusi ar pensionāriem, lai nofotografētos nākas stāvēt bezmaz vai rindā. Ernests pēkšņi sāk satraukties par klinšu struktūras stabilitāti un neļauj nevienam līst tuvu malai. Ierodas Armands un viņš ir skābāks par skābo ķirsi. Saprotam, ka nebūs aršana, bet mēģināsim.

Mūsu plāns ir doties pa ģimenei draudzīgu taku uz De la Glaciere, lai ko tas arī nenozīmētu. Ģimene it kā esam, par draudzību šodien neko nevar garantēt, bet ejam. Vēl neesam tikuši nost no asfalta, kad saprotam, ka līdz galam visi netiks, Armands neiet ne par ko. Sadalām mantu, lai katram paliek kaut kas piknikam, un es, Matīss un Ernests turpinām ceļu uz Ledusskapi, Maija ar Armandu apmeklēs vietējo atmosfēras Observatoriju tepat netālu.

Mūsu ceļš ved pa ne pārāk stāvu akmeņainu taku, puiši turās braši un iešana vedās raiti. Ejam tā kādu pusotru kilometrus un tad Ernests saka, ka viņš vairs negribot iet pa šo taku, Matīss ar paziņo, ka taka viņam ne visai un viņi labāk ietu atpakaļ. Tautas valodā runājot – pilnīgs dizāsters! Sazvanos ar Maiju, saku, ka sūtu puišus lejā no kalna un pats turpinu ceļu, te jau tik nieka stunda palikusi, pielikšu soli aiziešu pa 40 minūtēm un atpakaļ vispār būšu stundas laikā.

Bērni aiziet, nodrošināti ar ēdamo un dzeramo, es varu iet tālāk. Takai nav ne vainas, var pētīt akmeņus, vietējo krūmu paveidus un līst lēnā garā augšā kalnā. Te vietām ir izveidoti ūdens rezervuāri, kuros ir pārdesmit tonnas ar ūdeni, laikam kādiem dzēšanas darbiem. Norāžu stabiņi ar lēnām rāda 30 min, tad 5 minūtes. Man gan nav nemazākās nojausmas, ko es eju skatīties. Varētu uzguglēt, bet domāju, ka tas ir kāds mikroledājs un to jau pa gabalu redzēs. No piecminūšu norādes speros augšā ieteiktajā virzienā.

Kāpums stāvs un taku daudz, eju un eju, pēc kādām divdesmit minūtēm sāku apjaust, ka kaut kas nav īsti riktīgi, jo nonāku pie takas, kas jau saucas le Grand Benare. Skaidrs – kaut kur esmu nošāvis greizi. Nekas, eju atpakaļ, nolemju saīsināt ceļu, galu galā pazaudēju taku vispār un nonāku pie kaut kādas aizas, kurā redzamas alas ar ūdeni. Tad arī saprotu, kur esmu aizgājis garām. Kāpt lejā un skatīties aukstās alas man vairs nav ne mazākās vēlmes, es dodos atpakaļ.

Atpakaļceļā gan nedaudz nolienu malā no takas un pieeju pie krātera malas paskatīties aizu apakšā. Un tad diezgan ātri parādās migla, mākoņi ir atnākuši, var ar aci redzēt, kā tie veļas ārā no ielejas. Drīz te vairs neredzēs tālāk par savu degungalu. Eju prom. Atpakaļceļā domāju, ka pie šīs situācijas vislabākais būt bijis iet gar krātera malu, skatīties smukus skatus, laiku pa laikam un nebrist pa vienmuļu kalnu taku vien. Pie tam to Glaciere es tā ar īsti neredzēju un, skatoties bildes saprotu, ka tas nudien nebija gājiena vērts.

Kad nonāku pie mašīnas, brālīši ir nolēmuši izskaidroties ar nelielu lamāšanos ar kautiņa elementiem. Man nav spēka būt par šķīrējtiesnesi, izrādās, ka viņi par savu megaperfomanci ir izdīlojuši makdonalda apmeklējumu. Man ir reālas šaubas par darījuma godīgumu, bet tā kā pats ar’ gribu ēst, piekrītu. Tuvākais maķītis atrodas Saint -Paul. Parkojoties pie tā mani mēģina taranēt vismaz divas citas mašīnas. Episki – šodien laikam nav diena, kad braukalēt pa stāvlaukumiem. Ēdiens gan bija labs un visi dumpinieki lēnām nomierinās.

Ja jau esam atpērušies uz pilsētu tirgus dienā, tad būtu grēks neaizbraukt uz pašu tirgu. Šis ir tāds sakņu un vaniļas tirgus. Pulkstens divi laikam te ir tirgus laika beigas, jo daļa stendu jau novākti. Mēs pastaigājam pa tirgu, ievērtējam piedāvājumu, nopērkam nedaudz vaniļas, jo ko gan citu te vajadzētu? Nopērkam kartupeļus un batātes vakariņās. Pārdevēja izpalīgs ir dikti runātīgs puika no Ceilonas, kas māk angļu valodu. Viņš domā, ka mēs esam no Ungārijas. Kāpēc tā es īsti nesaprotu, beigās izskaidroju, ka tomēr no Latvijas.

Aizbraukuši mājās visi atpūšamies, vakariņās izcepu jaunos kartupeļus, nudien pārdevējs nebija samelojies – tie bija garšīgi. Maija aiziet skatīties saulrietu, es izvērtēju, vai skudrām nebūs iespēja mums kaut ko mēģināt apēst.

Divpadsmitā diena (Saint-Gilles les Bains – Saint-Pierre- Plage de L’Etang-Sale)

15. jūnijs

Šodien mums ir lielā diena – pusastoņos jābūt Saint-Pierre lidostā, jo astoņos mēs lidosim ar helikopteru. Rīts izskatās plus mīnus ok, braucam. Nav jau baigās opcijas nebraukt, ja neieradīsimies, mums atvilks naudu par rezervāciju un neierašanos. Lidostu atrast nav grūti, grūtāk ir atrast pareizos helikopteru īpašniekus. Kā jau lidostā pieņemts, te šķūņi ar lidaparātiem ir pietiekoši daudz. Pusastoņos esam pareizajā ofisā un uzzinām bēdu vēsti, te ir saulains, bet diemžēl visur citur ir mākoņi un mēs varam savu lidojumu pārcelt. Izvēlamies pirmdien desmitos un domājam, ko darīt tagad.

Šai pašā miestā šodien ir lielais tirgus, braucam uz turieni. Šoreiz atrast vietu, kur atstāt mašīnu nav viegli, bet mums paveicas. Ejam uz tirgu. No tās puses, kur mēs ienākam tirgū, pirmā piedāvātā prece ir gaiļi un vistas. Šie radījumi iet pa 20 EUR gabalā, redzu arī kā pareizi iesaiņot svaigi pirktu gaili. Izmauc pa plastmasas maisa stūra galvu un nes uz mašīnu. Pārējais ir vaniļa, cepures, tkrekli un dažāda veida dārzeņi un augļi.

Joka pēc nopērkam otrajām brokastīm maniokas donatus. Aizejam tepat uz pludmali blakus tirgum un ieturamies. Vispār nav ne vainas, tādi nedaudz ķepīgāki un, šķiet, daudz barojošāki. Tad dodamies atpakaļ. Armandam vajag kokosriekstu sorbertu, to te taisa ar ulmeņlaiku tehnoloģijām, vismaz izskatās interesanti. Ernests pieprasa slushy. Visi laimīgi, varam staigāt pa tirgu. Pusdienām iepērkam grillētu vistu, nopērkam vēl vaniļu. Rodas aizdomas, ka lidostā mūs paņems ciet kā garšvielu kontrabandistus. Vispār viņiem te garšvielām ir laba izvēle. Par pusi no tām es dzirdu pirmo reizi, iespējam, tie ir kādi specifiski maisījumi ar savu nosaukumu. Tad pameklējam pa tirgu Jack fruit, Ernestam dikti viņu vajag, par laimi neatrodam.

 Kad esam iepirkušies braucam uz Melno pludmali, ir vēl rīts – pulkstenis ir tikai 10. Laiks gan jau savilcies uz tumšo pusi, bet pamēģināt jau var. Nu jau mēs pilsēteli zinām kā savu kabatu, noparkojamies tieši kur plānots un ejam lēkāt pa viļņiem. Es gan nelēkāju, bet nolemju paieties uz priekšu gar krastu. Melnās smiltis nepiedāvā vieglu iešanu, bet, ja iet pietiekoši tuvu viļņu līnijai, tad tās ir cietas. Vienā vietā gan man sāk šķist, ka tūlīt noderēs manas bērnībā iegūtās zināšanas par plūstošajām smiltīm, bet nekā – pēc pāris metriem viņas beidzas.

Kad esmu nogājis nedaudz virs kilometra, sāk līt lietus, sākumā ar retām, bet lielām lāsēm. Jožu atpakaļ pie jūras mērītājiem. Tie jau paši pamanījuši, ka nebūs labi un vāc mantas. Neko darīt, lietus nevienu neizkausēs, bet prieku ar’ nedos. Braucam mājās. Maijai ir laba ideja, ka nebraucam pa šoseju, bet pa piekrastes ciematiņiem. Finālā kādu pusstundu stāvam dažādos korķos, izbaudām haotisku satiksmi, kur pa kreisi cilvēki griež neskatoties un es nedaudz sapīkstu, jo nekā šādas braukšanas vērta es neredzu.

Nonākuši mājās secinām, ka mums īsti nav ko darīt – lietus līst ka čīkst, mēs dirnam istabā. Ap pusdienas laiku nolemjam vistu atstāt vakariņām un aiziet uz kādu vietējo restorānu, jo Matīsam tomēr dzimšanas diena. Pirmajā netiekam iekšā, te tikai ar rezervāciju. Tā nu mums kreolu virtuve paliek nenogaršota. Restorānā, kas nes latvisku nosaukumu La Manta, mums ar’ prasa rezervāciju, sakām nav. Nekas, atrod vietu un mūs apsēdina. Ēdiens ir labs, porcijas lielas. Ēšanas laikā atklāju, ka man zobenzivs karijs nemaz pie dūšas neiet.

Izejam no iestādes, lietus turpina līt. Atlikušo dienas daļu vienkārši nobumbulējam, jo nepārtraukti līst un miglā neko daudz kalnos neredzēsi.

Trīspadsmitā diena (Saint-Gilles les Bains – Cilaos)

16. jūnijs

Šodien no rīta atklājas, ka, lai ar diena ir saulaina, pārgājienos neviens nevēlas doties. Pēc aizvakardienas pieredzes saprotam, ka spiest laikam nav vērts un uz Cilaos ar Maiju dodamies vieni paši. Puišiem atstājam naudu, par kuru aiziet paēst un paši braucam.

Pirms ceļa uzsākšanas es nemaz nezināju, ka vietējie to sauc par 400 pagriezienu ceļu. Jā, es zināju, ka būs jābrauc pa serpentīnu, ka gabals būs garš, bet es pat iedomāties nevarēju, ka tik intensīva stūres griešana. Vienā no pēdējām pilsētām pirms īstā serpentīna sākšanās secinu, ka man pa priekšu brauks veseli divi tūristu autobusi. No vienas puses šie noteikti vilksies kā gliemeži (pārsteidzīgs secinājums), no otras puses braucot viņu ēnā man nebūs jāsatraucas par pretī braucošo satiksmi. Autobusi noteikti spēs turēt sitienu, man atliks vien būt pacietīgam.

Serpentīns nudien ir episkākais visā ceļojuma laikā, mašīnai ir gan jālien kalnā, gan jābrauc no tā lejā. Ceļš vietām ir ļoti šaurs un dažos līkumos atliek vien cerēt, ka neviens nebrauks tev pretī. Autobusu plāns gan lēnām izgāžas. Pirmais nolien pieturā jau pēc pāris kilometriem, nākamais pie platākas ceļa vietas apstājas un palaiž visu kolonu garām. Tagad katrs ir pats par sevi. Iesēžos astē kādam pēc braukšanas stila spriežot vietējam, ieturu distanci un sekoju. Ātrums labs un kādu laiku braucam kopā. Tad uzrodas smuks bergbliks, nākas piestāt, pafotografēt un vizuāli novērtēt nākamo kāpienu.

Kopumā pēc kādas pusotras stundas esam miestā, kurš saucas Cilaos. Apstājamies gandrīz pie baznīcas, jo sākotnējā pieturvieta ir aizņemta ar tirgotājiem. Savācam mantas un spriežam, kur iet. Brauciena laikā visu laiku bija saulains, bet tagad Cilaos viss sākt nomākties, un brīdī, kad esam savīkšķījušies, te jau ir mākonis, jo esam aptuveni kilometra augstumā.

Sākumam aizejam uz tirgu un tur es nopērku pāris mandarīnus, pārgājienā jau vis kaut kas noder. Tad es pierunāju Maiju, ka mums noteikti vajag aiziet uz La Chapelle. Tas ir salīdzinoši grūts maršruts un ir iespējams, ka mēs to varam pieveikt. Tad ejam kilometru pa kalnu uz leju līdz takas sākumam. Pa ceļam gan ieejam veikalā un nopērkam bulciņas un Bageti. To visu saliekam somā un esam pie takas sākuma.

Taka izskatās padrūma, apkārt aug savvaļas Šušū kabači, mākoņi ir nolaidušies līdz biezas migalas līmenim. Redzamība kādi desmit metri. Mēs smejamies ka būs kārtējais Dievu ceļš, apkārt episki skati, kurus mēs neredzam miglas dēļ. Pārgājiens nav pārāk garš – nieka 6 kilometri. Problēma ir tajā, ka augstuma izmaiņas te ir 700 metri, no sākuma 300 nokāpj lejā , tad 200 uzlien augšā un tad 300 lejā, atpakaļceļā viss uz otru pusi.

Takas sākumdaļa kamēr nokāpjam no mākoņiem ir diezgan miglaina, te nesen lijis (kas to būtu domājis) daudz slapju akmeņu, gar taku ved strautiņš, kuru laiku pa laikam jāšķērso. Kāpju lejā un jau domāju, ka man tas viss vēl būs jākāpj atpakaļ. Vienā upes šķērsošanas vietā Maija piesmeļ botu, bet nekas traģisks. Zem mākoņiem izrādās ir visnotaļ jauks skats uz kalnu ieleju.

Kad sākam līst augšā pēdējā kalnā, Maija paziņo, ka viņa tālāk vairs neiešot un iešot atpakaļ. Man liekas nesaprotami, kur cilvēks var tā vietā, lai uzkāptu vēl 100 metrus, iet atpakaļ un kāpt 300 metrus. Vienojamies, ka es iešu tālāk, bet viņa mani pilsētā pagaidīs. Atstāju ūdeni un lēkšoju augšā kalnā, jo nu uz mani jau cilvēki gaida.

Uzlīdis virsotnē ieraugu savu galamērķi, Kapellu. Tāda dīvaina plaisa klintīs ar ūdenskrituma elementiem, tikai, lai līdz tai tiktu, pa taku ir jānolien lejā līdz no tā iztekošajai upei. Skats iespaidīgs, zvanu Maijai  un prasu, vai viņa tomēr nepārdomās, bet nekā – iešu viens pats. Lejā kāpšanai jau daudz spēka nevajag, ej tikai un ceri, ka nenovelsies.

Pie upes satieku dažus franču tūristus, kuri man parāda pareizo taku, pie takas ir brīdinājuma zīmes, kuras rekomendē neiegāzties lavas caurulēs, izvairīties no nogruvumiem un citām lietām, no kurām izvairīties var tikai ejot uzreiz atpakaļ.

Takas sākums ir cerīgs, lien gar upīti, pa akmeņiem līdz nonāc līdz vietai, kur tālāk līst vairs nav iespējams, taka turpinās upītei otrā krastā. Lai tiktu otrā krastā, ir jābrien upei pāri. Es esmu lasījis daudz par kalnu upju šķērsošanu un zinu, ka teorētiski tas ir visnotaļ riskants pasākums. Te gan straume nav liela, novelku kurpes un brienu pāri. Pārbridiens izdodas veiksmīgs. Ceru, ka līdz brīdim, kad bridīšu atpakaļ neuznāks megalietus un upe neapplūdis, jo tad būs ziepes.

Nosusinu un apauju kājas, paeju pāris metrus un atklāju, ka atkal var vilkt kurpes nost, jo jābrien vēl. Ir grūti aprakstīt, kāda man bija škrobe par paša stulbumu, tā vietā, lai nedaudz pakustinātu pakaļu un paietu uz priekšu, es veselas divas minūtes esmu darījis bezjēdzīgu darbu. Nekas aujos nost un brienu tālāk. Tālāk ir visnotaļ sūdīgi, ar basām kājām izbrienu līdz lieliem akmeņiem, tad lienu pa tiem augšā un virzos uz Kapellas pusi. Tagad nolemju neķēpāties ar apavu maiņu, eju ar basām pēdām. Kā jau lauku bērns, man jau nav īpašas problēmas atrast mazāk durstīgu ceļu, bet prieks nav nekāds.

Beidzot nonāku līdz lielam akmens krāvumam, no kura Kapellu var redzēt, te jau jābrien pa ūdeni līdz viduklim un tam es neesmu gatavs. Vispār es nezināju, bet paralēli gāja vēl viena gultne, bez tik ekstremāliem akmeņiem un brišanas dziļumiem. Saprotu, ka ja turpināšu iet , pasākums ievilksies līdz naktij un uz mani tomēr gaida. Griežos atpakaļ līdz pašai aizai neaizgājis. Bišķi žēl, bet ko darīt, vienam lēkāt pa akmeņiem ar nav nekāds prāta darbs.

Tagad es zinu, kur man būs jāvelk nost kurpes, nolemju apaut kājas un tās novilkt tik pie pēdējiem brasliem. Līdz ar to atpakaļceļš ir diezgan komfortabls. Tomēr pirms pēdējā brasla man uz viena jauka akmens paslīd kāja un es iegāžos upē ar visām drēbēm un mugursomu. Tā jau nieks, bet trīs franču jaunkundžu priekšā – kā teiktu Matīss – kauns visai ģimenei. Par laimi neko salauzis neesmu, mugursoma ir ūdensizturīga, pat bagete nebija samirkusi. Kurpes bija mugursomai ārpusē – tās slapjas.

Leju no viņām ārā ūdeni un škrobojos, būtu zinājis, ka iekritīšu, visa tā apavu maiņa bija veltīga, varēju uzreiz brist pa taisno ūdenī un neķert kreņķi. Kamēr pārvietoju kabatu saturu uz mugursomu, telefons vēl strādā, pienāk vācu pārītis un interesējas par iešanas apstākļiem. Karoče – ir divi varianti ar vai bez kurpēm, saku, ka tas ir pēc preferencēm, francūzietes man piekrīt, ja kājas tur, tad labāk ar basām.

Dodos atpakaļ uz Cilaos un sāku līst kalnā, neteikšu, ka tas man nāktu viegli un mitrās drēbes nesagādā nekādu prieku. Saule ir apmākusies tieši tik daudz, lai nekas nežūtu. Cenšos pret kalnu turēt tempu tā, lai kilometrs paņemtu 17 minūtes un īpaši to nemainīt, lai sevi neizsistu no ritma.

Vēl neesmu uzvilcies pirmajā kalnā, kad man zvana Maija, viņa tikusi takas galā, prasa, kur esmu es. Apbēdinu, ka nupat kā esmu sācis iet atpakaļ. Atpakaļceļš bija diezgan nogurdinošs vietām likās, ka nosprāgšu. Brīdī, kad iekāpu atpakaļ mākonī, palika auksti un sāka nedaudz līt. Nu jau mani sāka uztraukt, ka nenoķeru kādu plaušu karsoni. Takas galā mani sagaida Maija, iekožam bulciņas, tās man somā un ejam uz pilsētu. Pilsētā visas bodes ciet, vaļā ir vien pāris kafejnīcas. Vienā nopērkam pa karstai šokolādei un nedaudz atvelkam elpu. Tad beidzot sāk līt pa nopietnam.

Tiekam līdz mašīnai, novelku kreklu, uzvelku sausu jaku un braucam mājās, atpakaļceļš sākumā ir diezgan stresains, migla tāda, ka neko nevar redzēt. Mašīnai automātiskie uguņi, kuri uzskata, ka iekšā nav jāslēdzas, ieslēdzu manuāli. Vietējie brauc bez ugunīm un tādēļ laiku pa laikam kāds no miglas vienkārši iznirst. Pie viena no tuneļiem dabūjam gaidīt līdz no tā izbrauks autobuss, tas prasa iesaisti no visiem satiksmes dalībniekiem. Tuneļi te tādi, ka mūsu mazajai mašīnai šķiet spoguļi skrāpē sienas, a te vesels autobuss tiek cauri.

Tikuši mājās, konstatējam, ka šeit viss ir saulaini, nav nekāda lietus, dodamies uz pludmali, tā mums būs pēdējā iespēja nopeldēties Indijas okeānā. Šodien jūra ir gluda kā spogulis, lagūnā praktiski nav viļņu, guli un čillo bēdas nezinādams. Vakarā pakojam mantas, jo rīt no rītam mums laikus jābūt uz helikoptera lidojumu un jāpaspēj sakārtot mājas, jo tā mums te ir pēdējā nakts.

Četrpadsmitā diena (Saint-Gilles les Bains – Saint-Pierre – Salazie – Hell-Bourg – Saint Denis)

17. jūnijs

Šodien ir mūsu pēdējā diena Reinjonā, tad nu rītu sākam ar brokastīm un mantu pārnešanu uz mašīnu. Nevar teikt, ka esam pārāk apauguši ar mantām. Galvenās problēmas mums sagādā vakar izmazgātā veļa, kura nav paspējusi izžūt un tādēļ sver par pāris kilogramiem vairāk nekā vajadzētu. Cenšamies neko vērtīgu neatstāt, atvadāmies no saimniekiem un braucam uz lidostu, kur mūs teorētiski gaida lidojums ar helikopteru.

Ceļu es jau zinu, tikai te darba dienā ir jauna grūtības pakāpe, šeit ir sapulcinātas visas salas fūres, kuras kaut ko ved. Noparkojamies un ejam ofisā, mums tiek pavēstīta labā vēsts, laiks lidošanai labvēlīgs. Sākas pirmslidošanas procedūra visi tiek nosvērti, tas, lai viņi varētu pareizi izlīdzsvarot helikopteru. Mūs vizinās ar Airbuss AS350. Viņam ir veselas septiņas vietas, tas nozīmē, ka ar mums lidos vēl kāds svešais. Liek noskatīties drošības instrukciju, kur stāsta par piesprādzēšanās svarīgumu. Domāju gan avārijas gadījumā nevienam nevajag to čakarēšanos lasīt pa vulkāna nogāzi nepiesprādzētos. Un tad aizsūta gaidīt savu kārtu.

Pirms mūsu reisa varam pavērot kā izlido cilvēki pirms mums, helikopteram uzpilda degvielu, saliek atsvarus un visus sasēdina. Mani gan uztrauc uzgaidāmās platformas atklātums, ja helītim aiziet pa pieskari rotors, tad mūs te visus teorētiski var sašrederēt. Bet šodien nav tā diena.

Beidzot sagaidām savu kārtu, visus sasēdina pēc svariem man sanāk sēdēt vidū, tas nozīmē, ka neko nevarēšu nofotografēt, bet labi vien ir, jo labāk jau ir skatīties. Šis lidojums mums ir kā visa ceļojuma atkārtojums, mūs aizved uz visām vietām, uz kurām mēs jau esam bijuši, gājuši pārgājienus vai vienkārši apskatījusi. Tas iedod interesantu perspektīvu, jā, uz kartes var redzēt, ka te viss ir kompakti blakus, taču dabā no augšas to visu redzēt ir pavisam sajūta.

Apmeklējam gan salas augstāko punktu, tur mēs neesam bijuši, tad lidojam uz lielo krāteri, kur var redzēt gan Maido, Cilaos un Salazie. Cilaos, kas vakar bija mākoņu ieskauta šodien ir saulītē kā uz delnas. Ielūkojamies Mafatā, uz to var aiziet tikai ar kājām vai arī aizlidot ar helikopteru. Bebūru mežā lidojam pie augstākā ūdenskrituma cauri aizai, sajūtas episkas. Ūdenskritumu pa īstam var novērtēt tikai no helikoptera, mūsu pilots to zina un tādēļ viņu aplidoja reizes trīs. Tad speramies pāri visam Bebūru mežam un no augšas var redzēt, ka te civilizācijas nav vispār. Tad aizlidojam uz Piton de la Fournaise, šķērsojam vulkānisko smilšu laukus un aplidojam krāteri. Atpakaļceļā lidojam virs okeāna cerībā ieraudzīt kādu vali. 40 minūtes pagāja vienā acu mirklī. Izkāpjam ārā, samaksājam, viņi iekasē naudu tikai pēc lidojuma, tas nozīmē, ka par pēdējo lidojumu viņi naudu nedabūs. Nopērkam viņu stock video par lidojumu un dodamies tālāk.

Plānu īsti nav, mašīna jānodod ap četriem, tādēļ mums vēl ir piecas stundas laika. Nolemjam braukt uz Salazie, jo tur vēl nav būts. Pusdienas paēdam maķītī netālu no Saint-Denis, pa to laiku izliekam mašīnā drēbes žāvēšanai. Iekožam pamatīgi, jo brauciens aizņems divas stundas. Pēc kāda laika varu paziņot, ka esmu apbraucis salai apkārt, lai gan norādi uz lidostu mums neizdodas ieraudzīt. Ceļš uz Salazie ir serpentīnu un ūdenskritumu pilns. Pašā sākumā pat ir fīča, kad mašīnām uz ceļa virsū gāžas neliels ūdenskritums. Šur tur piestājam, uzfočējam un aplūkojam ūdenskritumus. Šķiet, ka te visas klintis ar viņiem piebāztas. Cits par citu smukāki.

Salazie piestājam pie futbola laukuma un arī nodarbojamies ar apkārtnes baudīšanu. Man jau liekas mērķis izpildīts – braucam atpakaļ, bet Maijai ir citas domas, tepat netālu ir Hell Bourg, kas esot dikti smuka vieta, es paskatos uz to vietu augstu kalnos un saprotu, ka tur vēl būs augšā jātiek. Mēģinu atrunāt. Labi, ka neatrunāju.

Serpentīns uz Hell Bourg ir vissūdīgākais šai salā, tur ir dažādi ceļa profila lūzumi, kas liek matiem celties stāvus, sevišķi, ja īsti nevar saprast, ar kādu ātrumu braukt. Tikuši ciemā noparkojamies pie milzīgas bambusu audzes, tur smuks stāvlaukums. Dodamies pilsētiņā. Te lielākoties staigājam pa suvenīru bodēm un iepērkam vajadzīgas lietas, mans lielākais guvums ir tā Reinjonā izdotā galda spēle par Reinjonas vēsturi, tas nekas, ka es par viņu neko smalki nezinu, bet būs labs suvenīrs, kas atgādinās par ceļojumu. Armands ar’ sev grib suvenīru, bet ir šokēts, ka te viss ir made in China, atsakās no visiem piedāvājumiem. Paskatāmies uz Salazie no šīs pilsētas skatlaukumu un, ejot gar bambusu birzi, pēc smaržas varam nojaust’, kādēļ tie te ir tik lekni. Šī ir tāda neoficiālā pārkplača tualete.

Ceļojumu pasludinām par pabeigtu un braucam uz lidostu. Pa ceļam pielejam pilnu bāku ar degvielu kā līgumā atrunāts. Sev par brīnumu uz pirmo atrodam nomas mašīnu placi, vienīgā problēma, ka netiekam iekšā, mums tiek prasīts kaut kāds PIN. Kad tā prasa, es atminos, ka pirms divām nedēļām mums pateica PIN. Par laimi mums aiz muguras viens onkuliņš PIN zina, viņam tā liekas, izrādās, ka nezina gan. Autostāvvietas darbiniece ir spiesta mums, lohiem, nosaukt pareizo.

Savācam mantas no mašīnas, Maija pamanās izliet uz atvadām limonādi uz sēdekļa un ejam nodot atslēgas. Tur saku, ka mašīna ir perfektā stāvoklī un pilnu bāku. Lidostā pirms iekāpšanas uzrīkojam eksprespikniku, kurā apēdam visu, ko vien vēl varam apēst, lai nav jāmet nekas ārā. Izejam drošības kontroli, vaniļu mums neviens nokonfiscē, šo to nopērkam Taxfree bodēs un pusotru stundu lādējam savus gadžetus un gaidām iekāpšanu.

Pusastoņos jau esam lidenē, bagāžai vieta ir atradusies un netālu no mums kauc divi bērni. Pirms man pašam bija bērni, man viņu raudāšana tracināja, tagad esmu norūdīts un saprotu, ka viņiem tur viss vienkārši – baidās un grib ēst, vai baidās un pampers pilns. Nekā daudz vairāk tur nav. Vismaz nekā ļauna tai viņu raudāšanā ar mērķi ieriebt tur nav. Paēdam vakariņas lidmašīnā un liekamies uz auss. Guļu diezgan saraustīti, jo te cilvēkiem ir mode, ejot uz toču, atspiest rokas pret katru sēdekļa atzveltni, kropļi!

Piecpadsmitā diena (Parīze – Rīga)

18. jūnijs

Brokastojam lidmašīnā un jau ap pussešiem esam zemē Parīzē. Šarla de Gola lidosta ir visdīvaināka lidosta, kur man nācies būt, esmu te redzējis kā uzspridzina pamestu bagāžu, centies paspēt izskriet pasu//bagāžas kontroli desmit minūtēs, lai tiktu uz savienoto reizi, kovidlaikos stāvējis divas stundas uz sertifikātu kontroli rindā ar cilvēkiem no kuriem vismaz pusei nebija nekādu sertifikātu. Šoreiz nolemjam apčakarēt sistēmu un lai nebūtu vēlreiz jāiet pasu kontrole, ejam uz transfēru koridoru. Tur mums noskenē biļetes, nočeko bagāžu un tavu brīnumu, lai tiktu uz mūsu termināli mēs atgriežamies tai pat vietā, kur nogriezāmies uz transfēru pirms paskontroles.

Nekas, ienākam Šengenas zonā un ejam uz savu terminālu. Tur, tavu brīnumu, mūsu noskanētās AirBaltic biļetes rāda, ka mēs jau esam iegājuši terminālā un iekšā nelaiž! Drošībnieki ar’ nezina, ko darīt šajā situācijā, saka ejiet uz reģistratūru un dabūjiet papīra biļetes. Čekins vēl nav atvērts, pazvanu uz AirBaltic servisu, apstāstu situāciju tie brīnās, atceļ mūsu reģistrāciju, mēs iečekojamies no jauna un nu jau ar jaunām biļetēm ejam uz terminālu. Cerības lielas, bet tik un tā netiekam iekšā.

Tā ņemoties esam sagaidījuši reģistrācijas atvēršanu, ejam tur, izskaidrojam situāciju un mums iedod drošībnieku gribētās papīra biļetes. Ejam uz termināli, drošībnieki jau mūs sveicina kā vecus draugus, skenējam biļeti, ieeja liegta. Prasām viņu priekšniekam – ko nu? Teici  -būs papīrs un viss būs kulē, a nav! Viņš atmet ar roku uzdod saviem minjoniem, pārbauda mūs pēc pasēm un ielaiž bez skanēšanas.

Laimīgi tikuši iekšā velkamies uz savu geitu un gaidām savu lidmašīnu uz mājām.