18. jūnijs (Jūrmala- Jozefova)

Šodien ir tā lielā diena, kad jāceļas jau pussešos, lai ap sešiem varētu doties ceļā uz Slovākiju. Šogad esam izvēlējušies uz turieni vienkārši aizbraukt ar auto. Tad nav jāķēpājas ar aviokompāniju labvēlību, kas šajā starp-mēru posmā ir diezgan neuzticamas. Un vispār ideja šķiet tīri praktiska -bērni paaugušies un mierīgi varēs 700-800 kilometrus mašīnā nosēdēt.

Ernests ceļošanai pieiet vispraktiskāk, nevēlas tapt atstāts mājās un jau iepriekšējā vakarā no ir dabūjis bezmaz vai ar asinīm noslēgtu līgumu, ka viņu mašīnā ieliks pat aizmigušu. No rīta mājās iekožam brokastis un dodamies ceļā, kā par brīnumu startēt izdodas ap pusseptiņiem.

Dienas plāns ir tikt līdz Varšavai, nav nekas grandiozs un tāls. Teorētiski, ja varētu braukt visus 1200 kilometrus līdz Slovākijai vienā piegājienā, bet tas nebūtu diez ko komfortabli, tāpēc ceļu sadalījām aptuveni tā – divas trešdaļas vienā dienā un atlikušais – otrā. Pats brauciens jau ne ar ko īpaši neizceļas, Polijā pēc Suvalkiem piestāju uzpildīt bāku, labi, ka cenas poļu zlotos un nav ne jausmas, cik tas maksā. Pēc benzīntankā redzamajām latviešu mašīnām nospriežu, ka tas ir tāds vidējais ceļa gabals, kuru latvieša pūslis var izturēt. Nedaudz izlocu kājas un braucu tālāk uz Varšavas pusi.

Tā kā Polijā tiek attīstīta transporta infrastruktūra, tad laiku pa laikam notiek ceļa darbi un vienā tādā vietā man izdodas nomaldīties no ceļa. Ivars savā kalkulācijā uzreiz piemet +20 kilometrus un braukšana notiek, pa aizvien šaurākiem ceļiem, kad nākošais pagrieziens mūs aizved pie kāda ciema kūtspakaļām un sūdu čupām, man sāk rasties aizdomas, ka kaut kas nav labi. Bet nekā, pēc brīža esam atpakaļ uz šosejas un brauciens uz Varšavu var turpināties. Pats braukšanas process ir diezgan vienmuļš, labi, ka poļi tradicionāli brauc +15 km/h, un kilometri vācas ātrāk. Procesu atvieglo arī fakts, ka ir sestdiena un uz šosejas nav daudz fūru.

Ap trijiem esam savā viesnīcā Holiday Inn Jozefow, kas atrodas Mežaparkam līdzīgā Varšavas piepilsētā, iečekojamies un ejam pētīt piedāvātās izklaides iespējas. Sākumā baseins un burbuļvannas, jo puišiem tas ir apsolīts, tad nedaudz minigolfa tiem, kas vēlas, un pēc tam vakariņas viesnīcas restorānā. Vakariņu laikā šķiet esam nosēdušies aklajā zonā, jo viesmīlis nenāk ilgu laiku, bet beigās jau pie ēdiena tikām. Tad jau ari pienācis vakars un var likties gulēt – rīt mūs gaida pārbrauciena otrs posms uz Tatranska Lomnica.

19. jūnijs (Jozefova – Tatranska Lomnica)

No rīta iekožam brokastis viesnīcā un dodamies ceļā. Viesnīcas stāvvieta gan ir par maksu, un lai no tās izvairītos, esmu spiests pārdot “velnam” dvēseli un pieteikties viņu lojalitātes programmai. Tā kā plānoju ierasties nākamnedēļ šeit vēlreiz, esmu nolēmis, ka tas ir tā vērts.

Tā kā ir svētdienas rīts, tad satiksme Varšavas piepilsētā ir minimāla un braukšana ir pat patīkama. Tikuši uz lielākas šosejas, iestrēgstam uz pāris kilometriem aiz pāris kazahu fūrēm, kuras arī ir vienīgās fūres, kuras šodien sastopam uz ceļa. Sākotnējais plāns ir braukt līdz Krakovai, pa apvedceļu tai apbraukt riņķī un tad uz robežu. Bet gadījās tā, ka vienā brīdī Ivars (Tomtoma instance) nolēma, ka izvest cauri pašai pilsētai ir baigi labā doma. Es kaut kā šo plānu maiņu nogulēju un attapos pilsētas centrā, kurā nemaz nebiju plānojis nokļūt, vienīgais mierinājums, ka, iespējams, ieekonomējām trīs minūtes. Brauciens uz Slovākijas robežu mani pārliecina, ka nākamsestdien jāperas no Slovākijas ārā cik agri vien var, jo pretīm braucošā plūsma no Zakopanes ir viens vienīgs sastrēgums.

Lai vai kā ap pusdiviem jau esam galā un varam apmesties savos apartamentos, kuros mums būs jāpavada gandrīz visa nedēļa. Villa Beatrice ir diezgan smuka un tā mums turpmāk kalpos par bāzi. Kad esam nedaudz iekārtojušies (izpakojuši somas) , mēs ar Maiju nolemjam, ka varētu paspēt līdz vakaram uzrīkot vienu pārgājienu. Puišiem šī ideja neliekas ok un mēs viņus atstājam mājās. Lai nokļūtu uz takas sākumu, mums no sākuma jātiek uz miestu Tatranska Lesna. Varētu braukt ar mašīnu, bet var arī aizbraukt ar vilcienu, kas uz takām bieži vien ir elastīgāka opcija, jo nav jāiet pa to pašu taku atpakaļ. Vilcienu sistēma te ir pavisam vienkārša, kursē tādi mazbānīši ik pa stundai, nopērc biļeti un brauc. Mēs stacijā ierodamies piecas minūtes pirms vilciena atiešanas un pie kases ir mega rinda. Šķiet, ka varēsim dirnēt pusstundu, un tad es ieraugu biļešu automātu, tas gan pieņem tikai monētas, bet nepieciešamo apjomu izdodas sagrabināt un paspējam uz vilcienu.

Taciņas sākumā es ar Maiju pakašķējos par iešanas ātrumu, jo tā nu ir sanācis, ka manā uztverē viņa velkas un es viņas –  skrienu. Pa lielam kopā noiet kādu pārgājienu mums nekad nav sanācis. Bet nu pie tā mēs esam pieraduši, mūsu galvenais mērķis ir ūdenskritums. Tad nu dodamies gar Studeny potok (tāda krāčaina upīte ar daudz akmeņiem, no kuriem katrs desmitais mūsu zemē tiktu atzīts pa dižakmeni). Riņķī tāds smuks pamežs un taciņa, kura visu laiku ved kalnā. Iešana patīkama un, ja apnīk, var piestāt pie strauta un skatīties tā tecējumu. Ja paveicas, tad var mēģināt saskatīt galveno ūdenskritumu, tas gan izdodas tikai pēdējā kāpiena posmā. Sākumā man uzbrūk pāris odi, tos apsitis es sāku satraukties, ka šie te būs visas takas garumā. Es esmu no tiem cilvēkiem, kuri odiem patīk. Par laimi tie, izskatās, ir vienīgie odi visā Slovākijā un vairāk ar tiem saskarties nenāk. Ap strautu esošo mežu ir pārņēmusi kaut kāda sērga, koki tādi apkaltuši nolauztiem galiem, taču ieklausoties nevar dzirdēt deviņzobu mizgraužu zāģīšus, laikam savu darbu tie te jau ir izbeiguši.

Ūdenskritumam nav ne vainas – viņu var apskatīt no apakšas no speciāli izbūvētas koka platformas, bet var uzlīst arī līdz pašai augšai un apskatīties no augšas. Kad ūdenskritums apskatīts, Maija paziņo, ka mums tagad vajadzētu doties tālāk pa taku līdz Stary Smokovec miestam. Taka gan vairs nav tik interesanta – nonākam līdz Hrebrienok (redzam to pa gabalu) un tad kāpjam lejā uz ciemu. Atrast dzelzceļa staciju nav nemaz tik grūti, galvenais ir iet pa kalnu uz leju un tad jau vislīdzenākajā vietā būs arī vilciens.

Tikuši ar vilcienu atpakaļ līdz Tatranska Lomnica, nolemjam aiziet paēst vakariņas. Izvēlamies mājām tuvāko ēstūzi itāļu restorānu. Neteikšu, ka izvēle bija tā labākā. Kartupeļu frī te nebija, kas uzreiz pazemināja tā reitingu bērnu acīs pa divām zvaigznēm. Pica bija ok, man atnestā lazanja bija pārcepta (es pa to laiku pats labāku būtu uztaisījis) un zivju zupa pārsālīta. Es personīgi biju vīlies un nolēmu nekad šeit vairs nenākt.

20. jūnijs (Tatranska Lomnica – Skalnate Pleso – Hrebrienok – Stary Smokovec – Poprada)

Lai ar’ rit jau ceļojuma trešā diena, tā arī neesam piešāvušies tam, ka viss notiek stundu vēlāk. Esam pamodušies krietnu laiku pirms brokastīm, tik krietnu, ka es pat apsveru vakardienas neapēstās picas apēšanu. Taču saņēmu sevi rokās un sagaidīju brokastis. Brokastis bija ok, nekas izcils, bet paēst varēja. Kā par brīnumu, pat šajā nostūrī daļa no brokastotājiem izrādās latvieši. Cik sapratu šie bēg no Jāņiem, nevaru viņus nosodīt, jo izskatās, ka mēs darām to pašu.

Paēduši sasienam pauniņas ar līdzņemamo ēdamo un dodamies uz šīs dienas starta punktu. Par laimi tas ronams šajā pašā miestā un līdz tam var vienkārši aiziet. Mēs gan kā pilsētiņas nespeciālisti izvēlamies iespējami visneefektīvāko un garāko ceļu līdz funikulierim. Pēc pirmās apskates izrādās, ka funikulierim ir atvērtie soliņi, un tie man riebjas, jo bail no augstuma. Tad, tikuši līdz vārtiem atklājam, ka internetā pirktās biļetes ir jāatprečo kasē, kas atrodas netālu no funikuliera starta vietas. Tā kā Maija izrādīja iniciatīvu nopērkot biļetes, viņa iet tās atprečot. Es ar puišiem pa to laiku dirnu tuvējā pļavā, vērojam vietējos būvniekus un dalām vietas funikulierī. Mūsu galvenais satraukums ir kaut kāda klase, kas ar izvēlējusies līdzīgu maršrutu, un negribētos gaidīt aiz 60 mazgadīgajiem rindā.

Kad Maija atgriežas, izrādās, mēs visi esam tikuši pie personalizētām gopass kartēm, kas ļaus mums braukt un iet visur, kur būsim nopirkuši biļetes. Jau pie paša sākuma visi plāni, kurš kuram sēdēs blakus, aiziet pa pieskari un beigās sanāk, ka kopā krēslā sēžu es ar Armandu. Armands ir nedaudz pikts, ka tā sanācis, taču kā ir, tā ir. Braucienu augšā pavadām runājoties, meklējot strautiņus un pētot koku galotnes. Nākamajā uzbrauciena posmā, lai tiktu uz Skalnate pleso, mums ir īsts funikulieris ar gondolu, un tas jau ir kruti.

Maija ar Matīsu nez kāpēc iekāpj vienā vagoniņā ar kaut kādiem tūristiem, es, Armands un Ernests nolemjam, ka brauksim vieni paši savā VIP vagoniņā, un uzrīkojam tur disenīti ar Baby Shark fonā. Kad esam tikuši augšā, tad arī sākas mūsu pārgājiens pa “Tatru maģistrāli” no Skalnate Pleso uz Hrebienok. Sākumā gan appūšamies ar pretiedeguma krēmu un apskatām vietējo ezeriņu. Tad iečekojam iespēju uzbraukt pašā Tatru virsotnē Lomnicky štit, bet tur jau nebūtu īsti ko darīt. Iedzeram cukurūdeni un dodamies ceļā.

Šis ir tāds viegls pārgājiens, kas lielākoties ved gar kalna malu, pa smuku ar akmeņiem izliktu taciņu. Nav nekādu kāpienu, tāds neliels slīpums uz leju. Sākums mums padodas brašs – pētām pilsētiņu no augšas, laiku pa laikam iedzeram cukurūdeni. Cilvēku uz takas ir maz un nekāda drūzmēšanās nesanāk. Es eju kopā ar Armandu un mums iet diezgan labi. Ernests gan pēc kāda laika kļūst dusmīgs un runā par takas ienīšanu, vēlmi iet atpakaļ, bet mēs jau viņu pazīstam un tas mūs neizbrīna. Takas kopgarums ir ap 6 kilometriem, kur vietām nākas doties pa sauli, vietām pa mežu. Matīss nevar tik lēni pavilkties un dodas tālāk viens pats, sarunājam, ka ja pie kādām krustcelēm šis nesaprot, kur doties tālāk, lai pagaida mūs.

Aptuveni pusceļā mana ideja uzrīkot pikniku no Ernesta puses tiek noraidīta, bet mēs ar Armandu tik un tā uzrīkojam nelielu pasēdēšanu uz akmeņiem iekožot picu ar cukurūdeni (mystery fanta, starp citu). Kad nākam tuvāk Hrebrienok, parādās aizvien vairāk citu cilvēku. Izskatās, ka ūdenskritums ir lielākā atrakcija, te uz tiltiņa nākas diezgan pagrūstīties un tapt pagrūstītam, lai varētu izsisties līdz vietai, kur to nofočēt.

Uz takas ir sastopami arī tādi kā vietējie šerpas, kas nes cukurūdeņus uz tālākām kalnu mājām, no sākuma biju pārsteigts redzot, ka vīri stiepj gāzētus dzērienus ap 30 -40 kilogramu svarā uz muguras. Bet vēlāk, kādā kalnu būdā paskatoties, cik maksā kola, biju vēl vairāk pārsteigts. Daļa no takām vispār nav pieveicama ar jebkādu transportu, tikai kājām. Pēc ūdenskrituma ir tiltiņš pāri Studeny potok, tur arī beidzot ir atrasts kvorums īsta piknika uzrīkošanai. Vispār jau ar šo lietu te nodarbojas praktiski visi. Ieturējušies dodamies uz noslēdzošo pārgājienu posmu Hrebrienok un braukšanu lejā ar kalnu vilcieniņu, kurš tehniski ar laikam ir ierindojams kā funikulieris tikai ar sliedēm.

Pirms tikšanas lejā gan pusstunda jāuzgaida, jo mēs atnākam stacijā tūlīt pēc vilciena atiešanas. Puišiem ir jāiepērkas suvenīru bodē, tad dirnam uz krēsliem un pūtinām kājas. Tad dodamies uz vilciena staciju Stary Smokovec, tur atkal nedaudz uzgaidām, es jau esmu iekrājis monētas un biļetes sanāk mums visiem. Tikuši mājās, nedaudz atpūšamies un dodamies uz Popradas akvaparku.

Akvaparks ir daļa no darījuma – puiši iet taku, pēc tam akvaparks. Sākam ar AquaCity Poprad. Līdz Popradai ceļš ir visnotaļ interesants, sevišķi, ja ļaujas navigatora ieteikumiem, tas ved pa visādām kazu takām, un kas zina varbūt tā pat ietaupīja kādas 15 sekundes.

Popradā pa ceļam uz akvaparku iebraucu uzpildīt degvielu (zinot, ka iespējams mums vilciena biļetēm vajadzēs monētas, benzīntankā (degvielas uzpildes stacijā) mēģinu samainīt divdesmitnieku, kasiere savukārt man mēģina pārdot vinjeti, beigās saprotam viens otru un tieku pie sīcenes) un tad jau arī esam klāt. Ar Īsto parkošanās vietu te neko lāga nevaru saprast (izskatās, ka tā ir pilna vienmēr un jau no vakardienas), tādēļ parkojos turpat kur visi citi – tādā grantētā puspļavā, savācam peldpiederumus un dodamies iekšā.

Jau sākumā problēmas sagādāja izklaides zonas atrašanas vieta, beigās kaut kā ejot gar peldbaseinu atradām pareizo ieeju. Man situāciju neatviegloja arī fakts, ka bez brillēm es redzu diezgan švaki. Tā jau nebija ne vainas, bet lielākā daļa no trubām bija ciet un vienīgās darbojošās mūsu pusaudzis nosauca par garlaicīgām. Kad puiši bija iztrakojušies, devāmies mājās. Mājupceļā man priekšā braucošā mašīna pamanījās pacelt gaisā akmeni, kurš savukārt man stiklā uztaisīja smuku zirneklīti, tas nedaudz nosita entuziasmu. Šodien vakariņas nolēmām ieturēt citā vietā – Grill bārā, un tā bija laba izvēle. Es izvēlējos ceptas ribiņas, pēc kuilēna gaļa neoda un apcepta ar bija labi, tā ka sūdzēties nebija par ko. Tā kā šeit bija pieejami kartupeļu frī arī bērni bija visnotaļ apmierināti ar vakariņām.

21. jūnijs (Tatranska Lomnica – Štrbské Pleso – Vodopád Skok)

Šodien mums plānā ir kāda ūdenskrituma apmeklējums. Tā kā ledāji uz mūsu Zemes iet mazumā, tad tādas lietas jāapskata, kamēr tās vēl ir. Man gan nav ne jausmas par ledāju un sniega segas dinamiku Tatru kalnos, bet drošs paliek drošs. Mūsu izvēlētais ūdenskritums saucas pavisam vienkārši Skok ūdenskritums.

Lai tur nokļūtu nāks braukt uz pilsētu ar neizrunājamu nosaukumu Štrbské Pleso, pirmā daļa nudien nav latvietim pieveicama bez aukslēju deformācijas. Braucam pa serpentīnu un nelieliem ciematiņiem, dažiem jau redzētiem un dažiem ne. Iebraucot pilsētiņā ir skaidra zīme, ka tālākais parkings ir ciet, bet vai es tai klausu? Protams, ka nē, ja ticēsi visam, kas rakstīts, tālu dzīvē netiksi. Tā arī šoreiz pārliecinos, ka rakstītais ir pareizs, griežu apkārt un noparkojos tur, kur man sākotnēji tika piedāvāts. Pārkings te ir standarta 7 eiro un ej, kur acis rāda.

Lai tiktu uz ūdenskritumu no sākuma ir jāatrod taka, lai atrastu taku, vajag atrast norādi. Mums norādi atrast izdodas uzreiz un, ja vien mēs prastu tai sekot, tā arī nekad nebūtu nonākuši tā ezera krastā, kuram pa godu nosaukts šis ciematiņš. Tur es pabaroju dažus veiksmīgākus odus, neveiksmīgos apsitu un kolektīvi mēģinām saprast, kur doties tālāk. Vispār jau bērniem ir pa lielam vienalga, viņi vēl ir tai vecumā, kad domā, ka vecāki zina ko dara. Maija ir skatījusies kartē un viņai ar nav jautājumu. Vienīgais, kuram nepieciešama sapratne, esmu es, un pēc pāris stulbiem ierosinājumiem eju, kur man iesaka iet. Finālā esam apmetuši nelielu līkumu gar ezera krastu un apskatāmies tramplīnlēkšanas ietaises, no pļaviņas, kur skaidri norādīts, ka gājējiem ienākt aizliegts. Un tad jau esam klāt pie takas sākuma.

No sākuma ejam visi kopā. Taka izskatās kā nokaisīta ar šķembām, un lai ar’ nedaudz pret kalnu, var iet normāli. Bet tad taka pagriežas un sākas akmeņi, kāds randomā izbēris laukakmeņus un sak’ – baigi labā taka. Skaidra lieta, ka kalni bez akmeņiem nav iespējami, bet nu varēja jau nedalīt tik nevienmērīgās frakcijās. No sākuma taciņa ved pa jaunaudzīti un, ja skatās uz kājām, paiet var nekrītot.

Sadalāmies grupās, Maija iet kopā ar Ernestu, es ar Armandu un Matīss skrien pa priekšu. Dzeramie visiem ir līdzi, tā ka neviens nenoslāps. Armands priekš sešgadnieka ir nopietns gājējs, tur tempu un nečīkst. Nečīkstēšana  šādos pasākumos ir zelta vērta. Pēc jaunaudzītes tiekam īstā mežā, te ir vēl vairāk akmeņu un kāpums stāvāks. Bet nu godīgi sakot, pēc pusstundas iešanas mani tas nedaudz piebesī, visu laiku tik mežs un akmeņi, bet neko darīt – ūdenskritumu redzēt gribas. Es speciāli bildes neskatījos. Ātrums nav liels, kādi trīs kilometri stundā, jo laiku pa laikam apstājamies, iedzeram cukurūdeni un/vai ūdeni. Pikniku rīkosim tikai pie ūdenskrituma, vismaz tā mēs ar Armandu nolemjam. Laiku pa laikam satiekam Matīsu, kurš mūs pagaida, paprasa vai esam redzējuši mammu un aizskrien tālāk.

Kad beidzas mežs, sākas neliela piekalnīte ar zemāku krūmu veģetāciju un akmeņi ar’ paliek ejamāki. Vietām pat pāri takai tek strautiņš, kur man tiek demonstrēts, kas ir pareizs parkūrs. Es nekvalificējos, jo, drošinot speciālistu, piesmeļu botu. Un tad sākas vējš, ja līdz šim pa taku iets komfortabli, ne par aukstu, ne par siltu, tad tagad tā zēģelē, ka velk cauri līdz kaulam. Savelkam jakas un dodamies tālāk. Nu jau var dzirdēt ne tikai strautu, bet arī tā kā ūdenskritumu un vienā brīdī pēc kārtējā līkuma to jau var arī redzēt. Pirms ūdenskrituma ir tāda kā pludmalīte, kur varētu uzrīkot pikniku, bet mēs nolemjam pieiet tuvāk. Ūdenskritumam nav ne vainas, nav tā ka ūdens būtu maksimumā, bet pietiek. Vējš gan zēģelē kā traks, bet piknikam atrodam aizvēju un sākam. Mums piezvana Maija, viņi ar Ernestu iešot atpakaļ. Matīss ar fiksi iekodis, dodas prom. Paliekam mēs ar Armandu, skatāmies ūdenskritumu, tur ir taka, kas ved līdz pašai tā augšai un tad iet tālāk, to mēs šoreiz neiesim. Tad nedaudz palīdzu cilvēkiem fotografēties. Sapakojam mantas un dodamies atpakaļ.

Atpakaļceļš ir daudz vieglāks, jo jākāpj uz leju, nu un jābūt nedaudz uzmanīgākam, jo cilvēks jau visbiežāk krīt kāpjot lejā nevis augšā. Mums viss rit diezgan veiksmīgi, bet pretī nākošie pensionāri sāk uzdot jautājumus, cik tālu vēl jāiet, cik ilgu laiku tas prasīs. Labi, ka mūsdienu tehnoloģijas ļauj visu izmērīt un salikt laika rāmjos. Tad nu atbildu jums vēl kāds kilometrs vai cilvēkiem, kas ir tikai iegājuši pirmajā mežā, Jums vēl tikai kāda stunda, ja nenožausies un nesalauzīsi kāju. Mežā kūko arī kāda dzeguze, kas acīmredzot vēlas visus bez naudas makiem iedzīt nabadzībā. Daļa pretimnācēju ir apkārušies ar kaut kādiem zvaniņiem, iet un zvana. Es domāju vai nu kaut kāds ākstu izbraukums, vai vienkārši govju gani. Tikai vēlāk uzzinu, ka šī ir taka uz kuras iespējams var sastapt lāčus. Lai ar cenšamies, cik varam, pārējos mūsu pārgājiena dalībniekus panākam tikai takas beigās, kur mūs gaida. Dodamies uz auto un braucam mājās.

Pēc nelielas atpūtas nolemjam aiziet uz vietējiem rodeļiem. Rodeļi ir gandrīz blakus vienīcai, tikai mēs no sākuma pamanāmies aiziet uz pavisam citu atrakciju parku, kurā nav rodeļu. Tur vispār nevar saprast, kas tur ir. Es jau saules apsildīts esmu kļuvis neciešams ne tikai citiem, bet arī sev. Tad dodamies meklēt rodeļus pa citu ceļu un beigās arī atrodam netālu no vilciena stacijas, blakus autoostai, kas savukārt ir turpat blakus mūsu viesnīcai.

Bērniem rodeļi patīk, man jau arī, bet rodeļmeistars ir īsts p***is. Ja mūsu zemē, braucot ar rodeli un vedot bērnu, kurš viens nedrīkst braukt, tu piķo par vienu braucienu ar agregātu, tad te tu maksā par cilvēku. Tātad man vedot bērnu, kurš viens nevar braukt auguma ierobežojuma dēļ, nākas maksāt par diviem braucieniem. Bet tas jau tā ekonomiskais apsvērums, jo laiku pavadījām jautri. Šoreiz priekšā mums nebija bremzētāju un tas vien jau bija tā vērts. Izbraukalējušies dodamies atpakaļ uz viesnīcu, tur sākas ekrānlaiks un vakariņot šodien dodamies uz iestādi, kas saucas Stara mama, tai nebija ne vainas. Arī te ir puišiem nepieciešamie un vitāli svarīgie kartupeļu frī un pareiza cukurūdeņu izvēle. Liegt jau neko nevar, jo 10 kilometru pārgājiens uz ūdenskritumu ir noiets. Ārā ejot  gandrīz norauju uz muti, paklupdams pret slieksni.

nica – Demänovská jaskyňa slobody – Tatralandia)

Šodien dodamies nodarboties ar speleoloģiju, mums nāksies braukt uz paša Čopoka piekāji, jo vislabākās Slovākijas alas rodamas vien tur. Iekožam brokastis, šodien latviešus vairs nemana, sasmērējam līdzņemamās sviestmaizes un dodamies ceļā. Iepriekšējā vakarā esam nopirkuši vinjeti, kas mums ļaus vīlēt pa autostrādi. Tā nu pirms Popradas nogriežamies uz to un beidzot var normāli atvilkt.

Ivars līdz alas stāvlaukumam mūs aizved bez problēmām, tur mums autostāvvietas pārzinis ierāda pareizo un īsto parkošanās vietu. Iekasē septiņus eiro, nedaudz parunājamies, visnotaļ jauks cilvēks, lai arī nemāk noteikt āra temperatūru. Viņš apgalvoja, ka alā esot +18 grādi pēc celsija. Tad pa nelielu serpentīniņu kāpjam augša uz alas ieeju un pirkt biļetes. Maijai, šķiet, ka mēs visi tomēr tai alā nosalsim, un dodas atpakaļ pēc papildu jakām. Uzkāpjam augšā, iegādājāmies biļetes un gaidām iekšā laišanas rituāla sākšanos. Atrodam soliņu, piesēžam, pie ieejas stāvošā klases ekskursija, gan visi stāv kājās un atsevišķi tās locekļi izklaidējas ar došanos uz labierīcībām.

Kases telpās var papētīt alu kompleksa atklāšanas vēsturi un secināt, ka te visi tie kalni ir kā Holandes siers pilns ar alām. Šī gan esot atklāta vien 1921. gadā, varu derēt, ka neolīta iedzīvotājiem būtu ko pasmieties par šādu apgalvojumu. Pati ala ir ap 8 km gara, bet tūristiem apskatāmi tikai 1800 metri. Protams, ir arī brīdinājums, ka daudz pakāpienu un fotografēt uz visstingrāko noliegts. Ja dikti vajag un gribas, tad var nopirkt speciālu atļauju un knipsēt cik lien. Es daudz esmu domājis par šo alām raksturīgo fotografēšanas aizlieguma fenomenu un esmu nonācis pie secinājuma, ka tā nav mantkārība, bet lai daudz maz nodrošinātu ekskursantu plūsmas virzību. Jo mēs jau zinām, kā ir ar fotografēšanu tumšā vietā ar telefona zibspuldzi.

Beidzot sākas ekskursija, alas klimats ir visnotaļ patīkams. Diemžēl ekskursija norit slovāku valodā un ja vien vārdam nav kāda latīņu vai slāvu sakne, ir diezgan grūti saprast, par ko tiek runāts. Tā var klausīties un izdomāt pats savu stāstu. Pēc būtības šī ir tipiska ala, stalaktīti un stalagmīti, šur tur pa ūdens iedobei, kuru sauc par ezeru, dzidrs ūdens, veiksmīgi izvietots apgaismojums un jauka pastaiga pa tuneļiem.

Skaidra lieta, ka mūsdienās fotografēšanas aizliegums ir cilvēktiesību klajš pārkāpums un visi fočē uz nebēdu, gidam ar pa lielam pie kājas, tikai šad tad saka, lai netraucē pārējiem. Mums priekšā ir gadījusies īstena fočēšanās aktīviste, šķiet, ka visu alu viņa redzēja caur telefona ekrānu. Laiku pa laikam nācās apstāties, jo viņai bija jāfotografē kāds random stalaktīts, vai stalagmīts. Bet tā kā es pats ar neesmu galīgi bez vainas, es neko nevienam nepārmetu.

Pēc stundas, kad visiem jau akmensmežģīnes ir līdz kaklam, tiekam ārā un dodamies uz šodienas izklaidi – Tatralandia akvaparku. Šis jau ir nedaudz labāks pasākums kā Aquacity, vismaz vēriens lielāks. Bet arī te daļa no trubām ir ciet, pie esošajām lielas rindas, toties ir termālie baseini, kuros zīmes brīdina, lai nesēž ilgāk par 20 minūtēm. Tā arī daru vienā nosēžu 20 minūtes, tad kāpju ārā un eju uz nākošo, lai sēdētu atkal 20 minūtes. Puiši ir atraduši baseinu ar piepūšamo atrakciju  – krokodilu un izpaužas tur kā nu var, viņus nekas cits vairs neinteresē. Kad esam nedaudz saguruši, apmeklējam iestādes ēdnīcu – negaidīti laba. Tad atklājam ka Ernests ir pazaudējis savu rokassprādzi ar čipu, atrast to vairs nevaram. Puiši patusē vēl kādu stundu un dodamies ārā. Par zaudējumu jāmaksā 5 eiro, bet ir ok.

Vakarā esam tā saguruši, ka ārpus mājas ēst nemaz nedodamies. Taču tā kā mammai rīt ir dzimšanas diena, mēs ar Armandu “izlavāmies” no viesnīcas, lai tuvējā veikalā iepirktu šo to dāvanai. Vakarā ar Maiju apspriežam rītdienas pārgājienu, tas nebūs nekāds nieks – ap 12 km (dabā izrādījās ap 16km) un, lasot aprakstu, uzzinām, ka tur ir posms, kur ejot būs jāturas pie ķēdes. Apskatāmies bildes – neizskatās nekas nopietns.

23. jūnijs (Tatranska Lomnica – Skalnate pleso – Veľká Svišťovka – Chata pri Zelenom plese – Biela Voda)

Šodienas pārgājienam gatavojamies nopietni, mums līdzi būs veselas divas mugursomas. Arī puiši ir informēti, ka nebūs nekādi joki un rīt pēc takas noiešanas, par šo sasniegumu visiem tiks kārtējais akvaparks. No rīta morāle ir laba. Paēdam brokastis, apsveicam Maiju dzimšanas dienā un dodamies ceļā.

Ceļš nu jau ir zināms – dodamies līdz pacēlājiem, šoreiz pa īsāko ceļu, nu tur, kur reklamē veikalu, kas pārdod Norvēģiju. Šoreiz nolemjam neskriet uz kasi, bet uzreiz nočekot, vai pacēlāja biļetes jau ir gopass kartē. Un tavu brīnumu – ir! Tiekam iekšā un tad slovāku vietu ierādītāji mēģina mūs dabūt tālāk uz krēsliem. Stāsta mums kaut ko un brīnās, ka mēs neko nerubījam slovāku mēlē, jaucam norādījumus. Ko lai saka, reizēm parādīšana ar pirkstu var izteikt vairāk nekā pusminūtes garš monologs svešā valodā.

Lai vai kā, esam iekšā visi vienā beņķī, ar Armandu nodemonstrējam, kā var nolaist priekšā barjeru un braucam augšā. Tur pārsēžamies gondolā, šoreiz tikai mēs un visi vienā, un uzrīkojam ballīti. Tikuši līdz stacijai Skalnate pleso nopūšamies ar pretiedeguma krēmu un sākam taku. Takas sākumā pēc neliela kāpuma gar apgādes sliedēm esam pie observatorijas vārtiem. Tur ieeja ir uz visstingrāko noliegta. Lai esam veikuši tikai pāris minūtes no ceļa, esam jau izretojušies. Matīss aizsteidzies visiem priekšā, es eju kopā ar Ernestu un Maija – ar Armandu. Pēc kāpuma nedaudz iedzeram cukurūdeni un dodamies tālāk. Taka ir smuka, visu laiku pret kalnu, un jo augstāk kāp, jo mazāk veģetācijas paliek. Vietām ir pa nelielam serpentīniņam un beidzot esam klāt pie akmeņu nogruvumiem. Es Ernestam pastāstu, ka vispār jau tā lieta ir visnotaļ bīstama, jo tie akmeņi var sākt ripot pie mazākās nestabilitātes, bet šie izskatās sen nekur nav ripojuši un izveidotā taka ar’ dod tādu kā drošības sajūtu. Ernests uzņemas svarīgo Pathfaindera lomu. Šķērsojam pirmo tādu akmeņu lauku un lienam tik pa taku augšā, šad tad mums ir pa kādam pretimnācējam, atšķirībā no Vācijas te uz takām neviens nesveicinās. Mums ir labs progress, ātrums gan nav liels, bet nu ne visiem te ir garas kājas.

Beidzot kalna nogāzi esam šķērsojuši un nonākuši pie Veľká Svišťovka piekājes, kur mūs sagaida neliels serpentīns. Nedaudz uzrāpjamies pa to augšā un domās jau esam virsotnē. Tad saņemam zvanu no Maijas, viņi ar Armandu ir dikti atpalikuši un mums esot viņi jāpagaida. Armands arī pieprasa, ka pikniks drīkst sākties tikai pēc viņa ierašanās. Atrodam nelielu aizvēju, sēžam un gaidām. Te mūs uz takas latviski pasveicina un novēl priecīgus Līgo svētkus. Mūsu atrastā vieta ir ok, īsti ērta sēdēšana nav, Ernests apgalvo, ka te esot zirnekļi un apkārt sāk lidināties mušas, kuras tēlo, ka ir lapsenes. Beigās ieraugām gaidāmos, es dodos viņiem pretī un palīdzu Armandam pieveikt atlikušo posmu.

Beidzot var sākties pikniks, un patiesībā nemaz tik tālu jau no sākuma vēl nemaz neesam tikuši. Kad visi atpūtušies, dodamies augšā kalnā. Man par brīnumu visi ir tā izbesījušies, ka to nelielo gabalu līdz pašai virsotnei neviens nemaz nevēlas iet un līdz galam kāpju es viens pats. Vispār jau skats ir visnotaļ smuks – kalni, ezeriņi un, ja skatās uz otru pusi, tad Tatranska Lomnica un var redzēt pat Popradu!

Tālāk seko takas vispretīgākais posms – kāpšana lejā un te vilkšanās lejā ir pa megastāvu serpentīnu. Es pēdējo reizi kaut ko tādu esmu piedzīvojis Madeirā. Puišiem arī sāk kristies morāle, sākam dzirdēt apvainojums par stulbo taku, par tiem, kas viņus te atvilkuši un vispār Ernestam ir daudz kas sakrājies. Bet nu labi, ar ko tādu mēs bijām rēķinājušies, lienam tik lejā, ir jābūt diezgan uzmanīgam, lai nejauši nenokristu pāris blokus zemāk, Minecraft terminos runājot.

Viss ir puslīdz okei līdz brīdim, kad tiekam līdz tai ķēdes vietai. Kritums nudien ir daudz stāvāks nekā es biju iedomājies. Matīss iet pirmais un lēnā garā tiek lejā. Mums ar Armandu tik ātri neiet, jo sešgadniekam šis pārbaudījums nav domāts – viņam rokas ir par īsām (vai arī kājas), bet kaut kā komandējot viņu un reizēm izmantojot sevi kā atbalsta punktu, mēs lejā tiekam. Aiz mums lejā mēģina tikt kaut kāda tūristu grupiņa, viņiem iet pavisam lēni un tad takas galā ierodas Maija ar Ernestu. Ernests uzreiz paziņo, ko viņš par šo nokāpienu domā. Skaidra lieta, ka man vajadzēs palīdzēt tikt viņiem lejā. Vispār, ja rāpjas neturoties pie ķēdes uz augšu pa klinti, process ir daudz vieglāks un daudz ātrāks. Ernesta entuziasmu piebeidz neliels kritiens posma augšgalā, kur viņš nobrāž kāju, tā nu lejā kāpj lamādamies un bļaustīdamies. Un mēs neesam nogājuši pat septiņus kilometrus, kur katrs vidēji prasījis bezmaz vai pusstundu.

Tālāk ceļš ir vienkāršāks un vēl pēc diviem serpentīnu kilometriem esam pie Chata pri Zelenom plese, lai kas viņa arī nebūtu, man viņa turpmāk asociēsies ar atvērtas atejas bedres smaku. Pa gabalu gan skats nav peļams, smuks kalnu ezeriņš, kam pāri slejas kalnu siena. Vietām redzami nenokusuši sniega lauki un ja grib var pat pieiet klāt un aptaustīt pērno sniegu. Visi arī nedaudz sasparojas, jo pat man šķiet ka nu jau esam gandrīz galā. Ar prātu jau saprotu, ka nē bet sirds saka – galā.

Tur vietējā ēdnīcā iepērkam saldumus, nedaudz piesēžam un dodamies uz autobusu. Ir tikai viena nianse – līdz autobusam ir vēl septiņi kilometri. Tā kā ceļš ir veidots no lieliem akmeņiem, kas izvietoti visnotaļ nelīdzeni, pastaiga nav nekāda patīkamā, un, protams, visu laiku taka iet uz leju. Vislielākais mīnuss visam iepriekšminētajam, ir, ka bez strautiņa, kas šad tad šķērso vai plūst blakus ceļam, te nav ko redzēt un viss pārgājiens ir diezgan vienmuļš, pa saulē nokaitētiem akmeņiem. Mums tas prasa vēl divas stundas. Tā kā autobuss iet reizi pusstundā, mēs pat pamanāmies pirms pēdējā posma, kad pēc norādēm atlikušas vien 40 minūtes, uzrīkot nelielu pikniku. Nedaudz pašķiramies un brīdī, kad mēs ar Armandu jau redzam šoseju, saņemu informāciju no Matīsa, ka viņam zvanījusi mamma, Ernests ir nokritis un noskrāpējis asiņainu celi, plāksteri ir manā somā un man jāiet atpakaļ. Atrodu vietu, kur atstāt Armandu, ņemu plāksterus un dodos atpakaļ.

Kad esmu līdz viņiem ticis, redzu, ka Ernests jau sadaktarēts (kāds uz takas bija iedevis dezinficējošo šķīdumu un plāksterus) klibo lejā. Par tādiem pārdzīvojumiem nonesu viņu lejā līdz šosejai. Tur sagaidām autobusu un braucam uz savu ciemu. Braucienā atklājam , ka ciema autoosta ir nosacīti blakus rodeļu trasei un arī mūsu viesnīcai.

Vakariņās dodamies uz “Stara mama” pavakariņot, spēka kaut kam citam nevienam vairs nav.

24. jūnijs (Tatranska Lomnica – Slovak Museum of Nature Protection and Speleology – Waterpark Park Bešeňová)

Šodien mums ir atslodzes diena, rīt jau dosimies uz māju pusi un pēc vakardienas pārgājiena kādu vilkt pa kalnu takām būtu tīrais neprāts. Tātad akvaparks. Bet lai visa diena nebūtu dirnēšana baseinā, no sākuma dodamies apmeklēt vietējo novadpētniecības muzeju Liptovský Mikuláš miestā. Muzejs vismaz savā mājas lapā sola iepazīstināt ar speleoloģiju un citām tikpat interesantām lietām.

Izpētot apkaimi secinām, ka visprātīgāk ir parkoties pie lielveikala un, ja jau tur reiz esam piestājuši, tad ejam arī iekšā, muzejs uz kādu stundu tiek atcelts. Pats muzejs ir ar standarta ekspozīciju, tiek stāstīts par vietējo vēsturi, no laika, kad te vēl dzīvoja alu lāči līdz mūsdienām, kad parādās pirmie motorzāģi. Sākam ar pagrabu un pamatīgi iepazīstamies ar kādu atgadījumu, kur zirgs stallī iekritis karsta kritenē, un tad cilvēki zem tā staļļa atraduši alas. Ja tā padomā – zirgs ta’ nieks, bet ja iekrīt sivēnmāte ar visiem sivēniem?

Tad var uzzināt visu ko par stalaktītiem un stalagmītiem un vēl dažādiem alu veidojumiem. Tad dodamies uz nākamo stāvu un tur ir tā uzparikte, kas smilšu kasti pārvērš par topogrāfisko karti. Puišiem patīk, un būvējam kalnus līdz atvelkas vietējo skolnieku klase un izspiež mūs no atrakcijas. Nekas, kāpjam augšā uz observatoriju, kur var redzēt visus tuvākos kalnus no muzeja jumta platformas.

Muzejā ir arī plosījies traks taksidermists, kurš brīvi izvērsies pa tēmu – mamuts, alu lācis un citas ledus laikmeta radības. Tas kārtējo reizi parāda, ka galvenais ir gribēšana nevis talants.

Tad apskatām vietējās tautsaimniecības brīnumus un dodamies uz minerālu nodaļu, tā ir tāda kā alķīmijas, ķīmijas un mūzikas sintēze, visnotaļ neparasti un līdz šim neredzēti. Kad visi dinozauru kauli apskatīti un dārgumi atrasti, dodamies uz mašīnu. Laiks ķerties klāt akvaparkam ar nosaukumu Bešenova.

Teikšu uzreiz, šis, manuprāt, bija labākais akvaparks šajā ceļojumā, te nekas nebija aizslēgts un, kad beidzot esi apjautis teritorijas izkārtojumu, te labi laiku var pavadīt stundām ilgi. Pie tā mēs arī ķeramies klāt un nodirnam akvaparkā kādas četras stundas. Kad viss ir apnicis, dodamies mājās kravāt somas, daļu pat aiznesu uz mašīnu, jo rīt jāvācas ārā. Vakariņās aizejam uz Grill bāru.

25. jūnijs (Tatranska Lomnica – Kopalnia Soli „Wieliczka” – Jozefova)

Mostamies tā, lai uz brokastlaiku būtu jau savākuši visas mantas un varētu uzreiz doties ceļā. Plāns izdodas perfekti, apartmamentus gan pārčekojam reizes trīs, lai neaizmirstu kādu elektronisko ierīci vai lādētāju. Paēduši dodamies ceļā, šodienas galamērķis Varšavas piepilsēta, un viesnīca kurā nakšņojām šurpceļā.

Tā kā ir vēl agrs, tad satiksme uz šosejas nav liela un var lēnīgākos mierīgi apdzīt, biju jau nedaudz piemirsis, cik līkumains ir Polijas- Slovākijas pierobežas ceļš. Lai visu dienu nebūtu vienkārši jākapā, esam nolēmuši piestāt Veļičkas sāls raktuvās. Tā ir vieta, par kuru man ir daudz stāstīts, par kuru es pat esmu daudz lasījis un arī redzējis video. Var teiktu, ka tas man ir obligāts apskates objekts. Ivars uz šo objektu mani aizved vēsā mierā, ceļi gan izskatās dikti dīvaini, es teiktu kaut kādi trešās kategorijas.

Tiekam pilsētā un nu vajag atrast pārkingu, cik noprotu šis pasākums te ir atstāts privātā biznesa ziņā un pa ceļam uz raktuvēm tiek piedāvātas pārkinga iespējas. Kad esam gandrīz galā, tad to arī izmantojam. Izrausušies no mašīnas dodamies uz raktuvēm.

Te biļete jāpērk atkarībā no valodas grupas, ja rubī poliski izcili, tev pat biļete būs lētāka. Ja angliski vai franciski, bišķi dārgāk un grupas ies raktuvēs retāk. Krievu valodai virsū uzlīmēta balta lapiņa. Nopērkam angļu valodas tūri un esmu pārsteigts, ka man ieskopē biļeti uz 10:30, es jau biju domājis, ka veiksmīgi paspēsim uz to ekskursiju, kura ies pēc minūtēm desmit.

Neko sēžam un gaidām, puiši iepērk saldējumu, es – kapeju. Cenas nav īpaši draudzīgas, bet šī tak ir tūristu vieta! Kad esam labi padirnējuši, varam sākt pulcēties uz mūsu ekskursiju. Diena te labi iesilusi uz trīsdesmit, varu sevi tikai mierināt, ka tas viss ir nieks salīdzinot ar Antilopes kanjona rindu ASV tuksnesī.

Beidzot atrodas ekskursijas vadītāja un dodamies uz raktuvēm. No sākuma mums jākāpj lejā uz pašu ekspozīcijas vietu. Tas aizņem kādu laiku un tad jau esam tuneļos. Tie esot dikti gari un ja kāds atsitīsies no grupas, tad viņu atradīšot tikai uz Ziemassvētkiem. Te gan atsisties nav iespējams, jo aiz un pirms tavas grupas ir kāda cita grupa.

Ekskursija ir standarta, stāsta par raktuvju vēsturi, vietējās leģendas, rāda sālsskulptūras. Laiku pa laikam ir jāatver un jāaizver kādas durvis, lai caurvējš visus neizpūstu laukā. Vispār jau gadsimtu laikā, cilvēki te ir strādājuši un izklaidējušies uz nebēdu. Mūsdienās ej pa bruģīti un tikai vietām redzi agrāko laiku pēdas.

Protams, ka mūs aizved uz slaveno pazemes baznīcu, tā nudien ir izveidota iespaidīgi, ņemot vērā, ka zem zemes. Varu derēt, ka tās projektētāji jutās kā savulaik romiešu vajātie kristiešu vergi, kas arī savus pasākumus rīkoja pazemes telpās. Man gan tiek aizrādīts, lai noņemot cepuri, jo baznīca, nudien bija piemirsies.

Kad baznīca apskatīta, tad dodamies uz vienu pazemes zāli noklausīties koncertu, pa ceļam iegriežoties suvenīru kvartālā. Tur skatos, mazā kola iet pa 9, biju šokēts līdz sapratu, ka tas zlotos. Pēc koncerta ceļš ved caur suvenīru veikalu uz ēstuvi, nolemjam papusdienot. Nekāds dižais restorāns jau nebija, paņēmu kāpostus ar gaļu un pat man kā sāls mīlētājam šķita dikti sasālīts. Cerams, ka tā gaļa nebija no akmenslaikmeta alās iekrituša lāča, kuru sāls iekonservējis. Kola pazemē gan nav tā, kas virszemē.

Dodamies uz liftu pareizo pa vidējo ceļu. Tur gan nākas pagaidīt, līdz mums atnāk pavadone un sāk vest. Lifts ir tālāk nekā iedomājos, kāds kilometrs noteikti, tik iet un iet. Neviens pat neko nestāsta, no vienām durvīm līdz otrām. Pēc laika esam liftā un braucam augšā.

Izejot no ēkas, es saprotu, ka nu nav labi, jo tā nav tā vieta, kur nobraucām lejā un nekas pazīstams tuvumā ar neizskatās. Nedaudz paklaiņojam pa apkārtni, tad ņemam palīgā google maps un dodamies uz vietu, no kuras sākās ekskursija. Nemaz nebiju iedomājies pieglabāt stāvvietas atrašanās vietu un citādi nebija ne jausmas, kā tur nokļūt.

Diena ir brangi iesilusi un mašīnā vispār ir krāsns simulators, uz ātro izvēdinām un braucam prom. Šoreiz Ivaram neklausām un Krakovā iekšā neperamies, braucam pēc ceļazīmēm. Ceļš uz Polijas galvaspilsētu lielākoties ir dzīšanās pa šoseju cenšoties visiem tikt garām.

Tikuši viesnīcā, mēs jau zinām procedūru, sākumā nedaudz atvelkam elpu. Mēs bijām pasūtījuši divus savienotos numuriņus, protams, ka to mums neiedeva, toties iedeva veselas divas papildgultas. Ejam uz restorānu, tur laikam nomainījusies darbinieku komanda, lai tiktu pie ēdiena nācās iet prasīt ēdienkarti pašam, desertiem mums vispār neatnesa štrumentus, tos ar nācās prasīt, atnesa nepareizos, bet tā jau viss garšīgi. Pēc tam ar Ernestu aizejam uz baseinu, jo apsolīts, un solījumi ir jāpilda.

26. jūnijs (Jozefova – Jūrmala)

No rīta esam pamodušies tieši uz brokastīm, pirms tām aiznesu mantas uz mašīnu, lai varētu startēt pēc iespējas agrāk. Pabrokastojam un dodamies ceļā. Šodien nenotiek nekā interesanta, vien braukšana pa šoseju, un vēlme pēc iespējas ātrāk nokļūt mājās.

Polijā visinteresantākais notikums ir paskatīties kā viens vācu pilotēts folksvāgens pie nobrauktuves ir pamanījies uzlekt tramplīnu noberot visu ceļu ar mašīnas detaļām un pats atdusas grāvī. Par laimi visi auto pasažieri izskatās mundri. Lietuvā vienmēr pirms krustojuma var likt likmes, vai tev tūlīt priekšā izlēks leišu mašīna, kura brauks ar -15 km/h zem atļautā. Uzvarošā stratēģija ir, jā, izlēks!

Lai vai kā, pēcpusdienā esam mājās un izskatās, ka esam paspējuši uz karstuma vilni.