Navigate / search

ДЖАНГА С ТЕНЯМИ by Алексей Пехов

Dzanga s tenami

Šī ir Siālas hroniku otrā grāmata. Un varētu teikt, ka zagļa Garreta piedzīvojumi turpinās. Viņa „komandos” grupa jau ir veikusi pusceļu no valsts galvas pilsētas līdz Zagrabas mežiem. Tomēr apstākļu un vajātāju spiestiem viņiem ir jāiegriežas otrajā lielākajā pilsētā Ranneg. Te nu viņiem Nenosaucamā pakalpiņi nozog Atslēgu (tāds kalnu kristāla veidojums). Bez šī artefakta vīriem nav nekādas izredzes tikt pie „Likteņa raga”, un sākas kārtējie piedzīvojumi.

Kopumā var teikt visai cienīgs pirmās grāmatas stāsta turpinājums. Pehovs tiešām ir pacenties un nav žēlojis laiku savas pasaules izveidei. Viņš gan ir atzinies, ka visam par pamatu tomēr ir ņemta datorspēle Thief. Tas gan nekādā mērā nesamazina pasaules detalizāciju un vēsturi. Šī ir vien no tām retajām grāmatām, kurām vēstures notikumu atcerēšanās nāk tikai par labu un rada lasītājam priekšstatu, kādēļ grāmatā pieminētās rases savstarpēji nespēj sadzīvot un naidojas savā starpā.

Izskatās arī, ka autors ir Evereta daudzo pasauļu teorijas piekritējs. Galu galā ar ēnām šeit tiek saprastas pasaules, kas visas ir tikai ēnas no pirmās pasaules Haosa. Tiem, kas fantasy lasījuši pavairāk, uzreiz šķitīs, ka šī ideja ir pa tiešo nosperta no Žeļaznija Haosa un Kārtības idejas viņa Amberas hronikās. Kaut kas līdzīgs jau ir tomēr sižeta strukturējums ir savādāks, darbība noris tikai vienā ēnā (pasaulē) un nekāda alternatīvo pasauļu apmeklēšana nenotiek.

Grāmatai lieku 8 no 10 balles, izskatās ka iegriešanās Rannegā ir vairāk domāta kā sižeta pavilkšana garumā. Iemesls, kas lika novirzīties no kursa ir diezgan smieklīgs un nepārliecinošs. Tomēr iesaku grāmatu izlasīt visiem krievu autoru fantasy žanra cienītājiem. Starp citu grāmata ir sarakstīta vēl pirms perioda, kad krievu fantasy pēkšņi ienāca dīvaina tendence varoņiem cīnoties lēni, bet ātri pārtecēt no viena stāvokļa otrā.

СТРАЖ by Алексей Пехов

Strazh

Pasaule ir pilna ar dažnedažādiem mošķiem, un būtu brīnums, ja cilvēki katram no viņiem neatrastu veidu kā pielikt to dzīvēm punktu. Arī grāmatas varonis Ludvigs fon Normaijens pēc amata ir Sargs. Sargi sargā pārējos cilvēkus un pasauli kopumā no ļaunām dvēselēm. Skaidra lieta, ka pakalpojums tiek sniegts par naudu jo Sargu Brālībai sevi kaut kā ir jāuztur, jāaudzina jaunie sargi. Ne jau visi var redzēt dvēseles.

Par grāmatas esamību uzzināju tikai pēc tās iznākšanas, tā ka nevarētu teikt, ka biju viņu gaidījis. Pēdējā laikā vispār nesanāk grāmatas „gaidīt” apskatos, kas ir, un pērku nost. Tā kā Pehovs vienmēr ir bijis top krievu fantasy rakstnieku listē, tad viņa grāmatu iegādājos tikko to ieraudzījis.

Grāmata sastāv no sešiem stāstiem, kuri hronoloģiski mūs ieved Ludviga von Normaijena pasaulē un dzīvē. Ludvigs ir tipisks sargs, pilda savu pienākumu pret pasauli, nenogalina dvēseles, kas nav kaitīgas cilvēkiem, tai pat laikā iznīcina praktiski visas ceļā sastaptās tumšās dvēseles. Viņam ir pāris pavadoņi, tie kurus parasti cilvēki neredz garīdznieka dvēsele un Putnubiedēklis. Ja ar garīdznieku viss ir skaidrs, parasts īgņa ciema garīdznieks, kas mīl lamāties, spēlēt kārtis un nosodīt citus, tad par Putnubiedēkli īstas skaidrības nav. Putnubiedēklis ir noslēpums. Viņš visticamāk ir tumšais dēmons, kas iemiesojies priekšmetā, bet viņa mērķi nav skaidri.

Katrs stāsts ir lasāms atsevišķi, katrs no tiem atklāj kādu Ludviga pasaules šķautni un viņa darba specifiku. Lielākoties tie sevī neaizskar nekādas globālas pasaules glābšanas tēmas. Notikumi parasti risinās vienas pilsētiņas ietvaros. Ir Sargiem savi ienaidnieki, kas traucē viņiem pildīt darbu (Taisnīguma Ordenis), ir cilvēku nesapratne un naids un ir ļaunās dvēseles, kas mīl šad tad nozūmēt pa kādam pilsētniekam vai lauciniekam. Tā nu mēs tiekam izglītoti par mēra īstajiem izraisītājiem, cik neveiksmīgi ir piedzimt par cilvēku, kas spēj attīrīt cilvēku no ļaunuma un, ka par tilta uzbūvēšanu dēmonam var nākties maksāt arī pēc 400 gadiem.

Sākot lasīt grāmatu šķita, tā atkal esmu uzrāvies uz kādu Vedņmak remeiku. Bet nevajag jau visu kategorizēt, nenoliedzami vienpatnis cīnītājs par labu pasauli, šajā žanrā diez vai ir saucams par jaunumu, tomēr sakarīgs stāsts un labi izstrādāta pasaule ļauj aizmirst par sižeta nodrāztumu.

Kopumā grāmatai dodu 10 no 10 ballēm nav nemaz sliktāks par Sapkovska Veģmaku. Laba izklaidējošā literatūra, pārlieku netiek piesātināta ar moralizēšanu par labo un ļauno. Visos cilvēkos ir gan labais gan ļaunais un kā ir tā jādzīvo. Tas viss ielikts pasaulē ar labām un ļaunām dvēselēm, citu dimensiju mošķiem, eņģeļiem un svētajiem, burvjiem un inkvizitoriem, raganām un parastiem cilvēkiem.

ПЕРЕСМЕШНИК by Алексей Пехов

Peresmeshik

Rapgar ir pilsēta, kurā kopā dzīvo daudz un dažādas rases, no tru-tru (pussaprātīgiem monstriem cilvēkēdājiem) līdz čeriem – Rapgaras aristokrātijai. Arī grāmatas galvenais varonis Tils er’Kartija mīt šajā pilsētā. Reiz viņam pagadījās atrasties nepareizajā vietā un nepareizajā laikā. Tagad apkārtējie uz viņu skatās ar līdzjūtību, nepatiesi apvainots noziegumā, viņš pavadījis cietumā veselus septiņus gadus. Tomēr viņš nav metis plinti krūmos, un viņa dzīves mērķis ir atrast patiesos vainīgos.

Grāmata ir sarakstīta kā kriminālromāns fantasy pasaulē, pareizāk būtu teikt pilsētā. Pehovs atkal izdomājis jaunu pasauli. Darbība norisinās maģijas un agrīnā industriālisma laikmeta sākumā. Ir parādījusies elektrība, mehānismi, tomēr arī maģija nav atstāta gluži novārtā. Arī visi noslēpumi netiek atklāti uzreiz, kas un kā noticis tiek atklāts pamazām un beigās visi bildes gabaliņi smuki noliekas savās vietās, un parādās patiesie vaininieki. Tā kā visa grāmatas darbība aprakstīta pirmajā personā, tas klātbūtnes efektu pastiprina. Īstais vaininieks pie Tila nelaimes, lasot grāmatu, nemaz nav tik viegli atklājams, lai gan autors šādas tādas norādes laiku pa laikam pamet, bet kamēr nepasaka priekšā, tikmēr viņas liekas maznozīmīgas.

Čeri ir interesanta rase tiešie pasaules radītāja pēcnācēji, piemīt maģiskas spējas un protams viņi ir galvenie pilsētā. Viņi ir sapratuši, ka pasaulē, kas attīstās arī viņiem ir jāmainās tai līdzi, tagad pilsētā pilsonību var saņemt gan cilvēki, gan kaķveidīgie mjaurri, gan uzņēmīgie biznesmeņi ka-ga. Vienīgie apdalītie ir zombiji, tos neviens pa pilnu neņem.

Nav jau tā, ka grāmatā viss sižets būtu perfekti nostrādāts, šur tur galvenajam varonim negaidīti paveicas, bet no negaidītas nāves viņš vismaz brīnumaini glābts netiek un apstākļu sakritības lielākoties ir diezgan labi pamatotas. Tikai viena vieta, kur čeru dievs dabū augšāmcelt Tilu man dikti nepatika, kādēļ tas bija vajadzīgs nesapratu, sižetam tas nekādu pievienoto vērtību neradīja. Varbūt tā bija ilustrācija tam, ka pat dievi nav piekrituši netaisnīgajam sodam, kas piemērots Tilam, nezinu.

Ja pirms laika domāju, ka diez vai Pehovs vairs spēs uzrakstīt kaut ko jēdzīgu. Pēdējā laikā viņš piedalījās projektos, kuros grāmatu rakstīja pat veseli trīs autori kopā. Dažas pamēģināju lasīt, bet pēc pārdesmit lappusēm atliku atpakaļ grāmatu plauktā, nav vērts tērēt laiku pat man. Šķita, ka viņa labākie laiki ir pagājuši un viņa jaunie darbi lēnām nonivelējas ar vidivēju bojeviku, tad tagad jāatzīst, ka esmu kļūdījies. Šo grāmatu mierīgi varētu nosaukt par labāko krievu fantasy rakstnieku veikumu, kuru man šogad ir nācies lasīt. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm (9 par varoņa gandrīz nobendēšanu grāmatas vidū un tūlītēju augšāmcelšanu). Gaidīšu cikla turpinājumu, cerēšu vismaz, ka tāds būs.