Navigate / search

Хрустальная медуза

kristala-meduz

Šī bija viena no divām atlikušajām “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatām, tādēļ izvēle bija visnotaļ viegla. Biju sataupījis pašām beigām, šķita būs dikti laba. Jo kas gan varētu pārspļaut astoņdesmito gadu Latvijas rakstnieku fantastikas antoloģiju. Tas nekas, ka šajā žanrā tradicionāli rakstīja krievu valodā, un arī rakstniekiem lielākoties ir krievu uzvārdi.

Uzreiz pateikšu, lielākoties šeit atrastie stāsti sagādāja vilšanos. Stāsti pēc savas kvalitātes sarindojami no makulatūras līdz izciliem. Tas gan nebūtu nekas traks, jo tā gadās visās antoloģijas, ja vien šeit lielākai daļai no stāstiem nebūtu nekādas literārās vērtības, tas pats sakāma arī par domas oriģinalitāti. Tiek aptverts pirmais kontakts, nākotnes cilvēku problēmas, robotu revolūcijas un iekļauti pāris pat visnotaļ šizīgi gabali. Stāsti jau nav diez ko gari, bet dažu labu, lai pievārētu, ir jāpiespiežas.

Visvairāk man atmiņā iespiedās stāsts “Камни и молнии”, kuru sarakstījis Вячеслав Морочко. Sižets pavisam vienkāršs un domāts, lai salīdzinātu dažādas pasaules uztveres. Vienai civilizācijai tā ir tik ātra, ka cilvēki tai šķiet kā statujas. Tad nu viņu planētas tuvumā nonāk kravas kuģis. Tā apkalpe ar diviem cilvēkiem uz visiem laikiem ir zaudējusi cerības atgriezties uz Zemes, jo beigusies degviela. Viņi zinot, ka planēta ir apdzīvota, nolemj nosēsties uz tās, lai tur aizvadītus savu atlikušo dzīvi. Kravas kuģis nav domāts šādiem trikiem tāpēc viņi to trieks pret planētas virsmu un paši izmantos avārijas kapsulu. Taču, ak vai, kuģis krīt uz pilsētu. Skaidra lieta, ka šāds notikumu pavērsiens paģērē no varoņiem klīnisku idiotu statusu un visi autora pārspriedumi par citām planētām pazūd sižeta idiotisma ēnā. 1 no 10 ballēm

“Хрустальная медуза” Любовь Алфёрова –tīrākais avangards, nudien nesapratu, ko autore ar viņu gribēja pateikti. Pārlasīju divas reizes, domāju, ka sapratīšu, bet nē, neko dziļāku par neētisku zinātnieku es neuzraku. Stāsts ir par diviem topošajiem doktoriem, no kuriem viens ir iebāzis matemātiskajā modelī zinātnes virzīšanas prognozi. Draugs iesaka apmeklēt kādu pensionāru, kurš izrādās traks zinātnieks, un apmeklējums pārvēršas narkomāna cienīgā gļukā. 1 no 10 ballēm.

“Закон естественного отбора” Иван Тыщенко – šis savukārt bija īss, aizraujošs un ar ironiju, tādu mierīgi var iekļaut jebkurā antoloģijā, un tas nepavilks uz leju. Par kādu civilizāciju, kur saprātīgā suga ziemo un tā kā pārtika nepietiek visiem, tiek pieļauts kanibālisms, jo izdzīvo stiprākais. Taču izrādās, ka nepietiek būt stiprākajam vien. 9 no 10 ballēm.

“Тридцать третий ход” Леон Гвин, Зигфрид Тренко – netipisks fantastikas stāsts par šaha tēmu. Klīst leģenda, ka eksistē atklātne ar kuras palīdzību var uzvarēt jebkuru spēli ar ne vēlāk kā 33. gājienā. Visu laiku tas bija tikai mīts, līdz ar to saskaras viens no lielmeistariem. Interesanti sarakstīts. 9 no 10 ballēm.

“Мажордом”  Николай Гуданец – stāsts par laimīgām vecumdienām robotu aprūpē. Šis autors, manuprāt, ir labākais, kas mums padomju laikā radies. Viņam piemīt Šeklija ironija un Kantera spēja visu aprakstīt tieši. Šajā grāmatā ir vēl daži viņa stāsti  – “Забудь, прошу тебя…” un “Дурачок Фаби” par kādu ciematu, kurā visiem cilvēkiem piemīt paranormālas spējas, bet viņi visi tās slēpj pat viens no otra. “Чертовщина” par cilvēku, kuram ir izdevies ar Elli noslēgt preču apmaiņas biznesu. 10 no 10 ballēm. Tieši tie izglābj šo antoloģiju. Citādi nebūtu nekā jēdzīga.

Prasīsiet, kur tad ir tā laika zvaigzne Mihailovs – arī viņš te atrodams, taču acīmredzot stāstu nav paspējis sarakstīt un tādēļ kompensējies publicējot pāris nodaļas no kādas savas noveles. Simts lapaspuses bez stāsta beigām, lai ar tajā laikā normāla prakse, tagad šķiet papīra tērēšana un grāmatas mākslīga sabiezināšana.

Kopumā lasīt var, ja esi gatavs stulbus un pārlieku bezsakarīgus stāstus izlaist un neveltīt tiem pārāk daudz laika. Vidējais līmenis ir 5 no 10 ballēm. Ir, protams, pāris zvaigznes ideju un kvalitātes ziņā, bet lielākoties autoriem ir trūcis meistarības izteikt savas domas un tādēļ stāsti vairāk kalpo kā vitrīna, kurā parādīta sapīšanās meistarībā.

Пещера отражений by Сборник

Пещера отражений

Šoreiz izvēloties, kuru „Piedzīvojumi. Ceļojumi. Fantastika.” grāmatu lasīt, nolēmu paņemt kādu no fantastikas stāstu krājumiem. Ļoti, ļoti sen atpakaļ jau biju viņu lasījis, bet, kas tajā iekšā, neko neatcerējos. Pēc anotācijas zināju tik vien, ka grāmatā apkopoti veseli 21 autora darbi, no kuriem daļa izdošanas brīdī bija nostabilizējušies kā nopietnie autori, bet daļa iesācēju darbi. Visus autorus vieno tas, ka viņi dzīvoja Latvijā, un kas to lai zina, iespējams, dzīvo vēl šobaltdien. Antolģijā ietverties stāsti ietver plašu problēmu spektru – zinātnes attīstību, nākotnes tehnoloģijas, cilvēku attiecības un atbildība par savu pasauli.

Kā jau bija sagaidāms, stāstu kvalitāte bija kā pa kalniem, no laba uz vāju, no interesanta uz garlaicīgu. Diemžēl jāatzīst, ka ne visi no autoriem sēja izpatikt manai gaumei. Daži stāsti lika uzdot jautājumu, kādēļ viņi te vispār atrodas. Piemēram,  stāsts Сауна by Юрий Касянич. Kinouzņemšanas grupa piedzeras pirtī un viņu dvēseles mēģina nolaupīt citplanētieši. Iespējams, ka tur bija baigā psiholoģiskā fiška, bet es tajā īsti neiebraucu. Nācās veselas 32 lapaspuses garlaikoties. Un tad man radās arī tāds visnotaļ šovinistisks priekšstats, ka vismaz šajā grāmatā atrodamo rakstnieču darbi ir diezgan viduvēji, maigi izsakoties. Astoņdesmito gadu beigās rakstniecēm acīmredzot pienācās rakstīt tikai par jūtām un veidot tik samudrītus darbus par savu varoņu iekšējiem pārdzīvojumiem, ka tos uztvert bez smīkņāšanas man bija lielas problēmas. Iespējams, ka tā vairāk ir mana, nevis grāmatas problēma.

Uzskaitīšu stāstus, kurus atzinu par lasīšanas un ievērības cienīgiem. Pirmkārt, ievērību ir pelnījis Николай Гуданец. Viņa darbos ir daudz ironijas, pasmiešanās par pasauli un varoņiem. Kaut kas viņā man atgādina Katneru.

Ягненок Билли и серый ящик – kāds kosmosa kuģa kapteinis nemāk lāgā uzvesties, lamājas, apspiež komandu. Viņam tiek piešķirts uzvedību koriģējošs robots. Pēc kāda laika ar kapteini viss ir štokos, to gan nevar teikt par robotu. Pavisam īss un kodolīgs 8 no 10 ballēm.

Петля – ceļošana laikā un tā paradoksi. Reizēm pirms iekāpt laika mašīnā, kuru tikko esi izgudrojis, vajadzētu pārbaudīt visus savus izvedumus un izsvērt izrietošās sekas. Savas dzīves izmainīšana ir laba lieta, taču to vajag darīt ļoti, ļoti uzmanīgi. 8 no 10 ballēm, galvenais varonis pārāk ir ieciklējies uz savu labklājību.

Машина счастья – kāds puisis šķūnī uzbūvē mašīnu, kura piepilda katra cilvēka viskvēlāko vēlēšanos. Cilvēku ar vēlmēm netrūkst, taču problēma ir tā, ka viskvēlākā vēlēšanās ne vienmēr ir tā ,kuras piepildīšanos vēlamies. 10 no 10 ballēm, jautrs stāsts par cilvēka patieso dabu.

Otrs pieminēšanas vērts autors ir Владимир Михайлов. Viņa darbi man ir patikuši jau no bērnu dienām.

Приглашение на ночную охоту – zemes diplomātiskā misija tiek nosūtīta uz Sinerianas impēriju. Tur viss būtu normāli, ja ne Kodekss, kurš atspoguļo tikai un vienīgi patiesību. Sen atpakaļ kāds no impērijas monarhiem izteica apgalvojumu, kas neatbilda realitātei un civilizācijā sākās lielas problēmas. Labs stāsts par dogmatismu, nespēju mainīties un autokrātiju. 9 no 10 ballēm.

Trešais autors, kura darbi man iepatikās bija Вячеслав Морочко. Viņam gan ir tendence likt saviem varoņiem uzupurēties cēlu mērķu vārdā. Stāstā На грани – kādam kosmosa kuģa pilotam ir jāizvēlas paša dzīvība vai planēta, kuru viņš tikko ir apmeklējis. «Пыль» – runa vairāk ir par patiesību un vēlmi tās vārdā mirt.

Kopumā stāstu krājumam var likt 6 no 10 ballēm. Par daudz ir tādu stāstu, kurus var šķirt pāri, neko nezaudējot. Taču ir atrodama arī laba un kvalitatīva zinātniskā fantastika. Daļa no autoriem ir amatieri, kuriem sanāk ne pārāk. Bieži gadās, ka ideja ir laba, taču dikti samudrīts izpildījums. Pavisam traki ir, ja nav ne idejas, ne izpildījuma, taču darbs ir nopublicēts. Vienam stāstam uz trīs lapām pat bija divi autori, un pats stāsts veidots kā lasītas grāmatas pārstāstījums. Kādēļ viņš iekļauts šajā krājumā –  nesapratu.

Платиновый обруч by Бааль Вольдемар, Николай Гуданец, Вячеслав Морочко, Александр Дукальский, Владлен Юфряков, Сергей Кольцов, Любовь Алфёрова, Валентин Сычеников

Платиновый обруч

Kārtējā “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas izlasīšanas projekta grāmata. Šoreiz man gribējās izlasīt kaut ko no fantastikas, un paņēmu šo stāstu krājumu. Kaut kad agrāk jau bija nācies viņu lasīt, taču neko konkrēti atcerēties nespēju.

Grāmatā atrodami pāris desmiti lielākoties Rīgā dzīvojošu Latvijas fantastikas rakstnieku darbi. Šī antoloģija ir veltīta nestandarta zinātniskajai fantastikai. Te centrā nav tehnoloģiju attīstība un cilvēka un cilvēces spēja tikt ar to galā. Te lielākoties dominē stāsti par cilvēka sastapšanos ar brīnumaino un neizskaidrojamo. Kā cilvēks rīkosies nestandarta situācijās, autori arī iedziļinās sava varoņa rīcības motīvos, tajā, kas notiek tiem galvās, un pasaules uztveri.

Teikšu kā ir – tāda eksperimentālā fantastika. Varbūt astoņdesmitajos šiem stāstiem bija kāds īpašs novitātes piesitiens, mūsdienās viņus lasot, tie (ar dažiem izņēmumiem), šķiet nedaudz primitīvi un īpaši nesaistoši. Trakākais ir tas, ka pēc izlasīšanas liela daļa no viņiem tūdaļ izplēn no atmiņas. Jo nekā tāda atmiņā paliekoša tur nebija. Daļa no viņiem ir ļoti samudrīti, kādēļ ir jāraksta tik garlaicīgi, riņķī un apkārt, nesapratu. Būšu pavisam godīgs, dažu labu stāstu un viņa būtību es nesapratu nemaz. Izlasot pat divas reizes, tā arī nespēju iebraukt, ko autors ar to mums vēlējies pavēstīt! To, ka dzert ir slikti, var kļūt par zirnekli, dzeršana noved pie sieviešu iekaustīšanas. Reizēm man radās aizdomas, ka daļa no stāstiem ir sarakstīti, lai paustu negatīvu nostāju pret alkoholismu PSRS. Par to, kā tas var novest pie globālas degradācijas un citām sliktām lietām. Lai gan stāsts par pohainu virpotāju frēzētāju man garantēti iespiedīsies atmiņā. Tas nekas, ka tur absolūti nebija nekā fantastiska.

Viens no plusiem, kas jāatzīmē, ka šajā stāstu krājumā Padomju laikmetam neraksturīgi vietām dominē misticisms, tiek piesaukts Dievs, spekulēts par aizkapa dzīvi, un komunisms ne vienmēr ir iestājies. Diezgan detalizēti tiek veltīta uzmanība blatam, deficītam, birokrātijai un tam, ka totalitārs režīms pie laba gala var nenovest.

Arī antoloģijas titulstāsts „Платиновый обруч” by Бааль Вольдемар, godīgi sakot ir nežēlīgi garlaicīgs vēstījums fabulas formā, par to cik slikti būtu, ja zemas attīstības pakāpes radībai būtu iespējams iegūt visu, ko tā vēlas ar dažiem ierobežojumiem. Tiekot līdz pusei, jau sen ir skaidrs kā tas viss beigsies, bet autors to neapzinās, un kā cītīgs grafomāns apraksta putnus, kas piedēvē sev latīniskus titulus un iet aiz sava vadoņa uz savu un pasaules bojāeju.

Kopumā lieku 5 no 10 ballēm. Lasīt ieteiktu cilvēkiem, kurus interesē nestandarta padomjlaiku fantastu sacerējumi. Antoloģijas mērķis acīmredzot nav bijusi kvalitāte, bet gan iespēja salikt vienā grāmatā Rīgas fantastu darbus. Grāmata sevi ir izsmēlusi jau pēc pirmajām deviņdesmit lapaspusēm, tad vēl nekas eksperimentāls nav sācies un dominē daudz maz zinātniski fantastiski stāsti.