Хрустальная медуза

Šī bija viena no divām atlikušajām “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatām, tādēļ izvēle bija visnotaļ viegla. Biju sataupījis pašām beigām, šķita būs dikti laba. Jo kas gan varētu pārspļaut astoņdesmito gadu Latvijas rakstnieku fantastikas antoloģiju. Tas nekas, ka šajā žanrā tradicionāli rakstīja krievu valodā, un arī rakstniekiem lielākoties ir krievu uzvārdi.

Uzreiz pateikšu, lielākoties šeit atrastie stāsti sagādāja vilšanos. Stāsti pēc savas kvalitātes sarindojami no makulatūras līdz izciliem. Tas gan nebūtu nekas traks, jo tā gadās visās antoloģijas, ja vien šeit lielākai daļai no stāstiem nebūtu nekādas literārās vērtības, tas pats sakāma arī par domas oriģinalitāti. Tiek aptverts pirmais kontakts, nākotnes cilvēku problēmas, robotu revolūcijas un iekļauti pāris pat visnotaļ šizīgi gabali. Stāsti jau nav diez ko gari, bet dažu labu, lai pievārētu, ir jāpiespiežas.

Visvairāk man atmiņā iespiedās stāsts “Камни и молнии”, kuru sarakstījis Вячеслав Морочко. Sižets pavisam vienkāršs un domāts, lai salīdzinātu dažādas pasaules uztveres. Vienai civilizācijai tā ir tik ātra, ka cilvēki tai šķiet kā statujas. Tad nu viņu planētas tuvumā nonāk kravas kuģis. Tā apkalpe ar diviem cilvēkiem uz visiem laikiem ir zaudējusi cerības atgriezties uz Zemes, jo beigusies degviela. Viņi zinot, ka planēta ir apdzīvota, nolemj nosēsties uz tās, lai tur aizvadītus savu atlikušo dzīvi. Kravas kuģis nav domāts šādiem trikiem tāpēc viņi to trieks pret planētas virsmu un paši izmantos avārijas kapsulu. Taču, ak vai, kuģis krīt uz pilsētu. Skaidra lieta, ka šāds notikumu pavērsiens paģērē no varoņiem klīnisku idiotu statusu un visi autora pārspriedumi par citām planētām pazūd sižeta idiotisma ēnā. 1 no 10 ballēm

“Хрустальная медуза” Любовь Алфёрова –tīrākais avangards, nudien nesapratu, ko autore ar viņu gribēja pateikti. Pārlasīju divas reizes, domāju, ka sapratīšu, bet nē, neko dziļāku par neētisku zinātnieku es neuzraku. Stāsts ir par diviem topošajiem doktoriem, no kuriem viens ir iebāzis matemātiskajā modelī zinātnes virzīšanas prognozi. Draugs iesaka apmeklēt kādu pensionāru, kurš izrādās traks zinātnieks, un apmeklējums pārvēršas narkomāna cienīgā gļukā. 1 no 10 ballēm.

“Закон естественного отбора” Иван Тыщенко – šis savukārt bija īss, aizraujošs un ar ironiju, tādu mierīgi var iekļaut jebkurā antoloģijā, un tas nepavilks uz leju. Par kādu civilizāciju, kur saprātīgā suga ziemo un tā kā pārtika nepietiek visiem, tiek pieļauts kanibālisms, jo izdzīvo stiprākais. Taču izrādās, ka nepietiek būt stiprākajam vien. 9 no 10 ballēm.

“Тридцать третий ход” Леон Гвин, Зигфрид Тренко – netipisks fantastikas stāsts par šaha tēmu. Klīst leģenda, ka eksistē atklātne ar kuras palīdzību var uzvarēt jebkuru spēli ar ne vēlāk kā 33. gājienā. Visu laiku tas bija tikai mīts, līdz ar to saskaras viens no lielmeistariem. Interesanti sarakstīts. 9 no 10 ballēm.

“Мажордом” Николай Гуданец – stāsts par laimīgām vecumdienām robotu aprūpē. Šis autors, manuprāt, ir labākais, kas mums padomju laikā radies. Viņam piemīt Šeklija ironija un Kantera spēja visu aprakstīt tieši. Šajā grāmatā ir vēl daži viņa stāsti – “Забудь, прошу тебя…” un “Дурачок Фаби” par kādu ciematu, kurā visiem cilvēkiem piemīt paranormālas spējas, bet viņi visi tās slēpj pat viens no otra. “Чертовщина” par cilvēku, kuram ir izdevies ar Elli noslēgt preču apmaiņas biznesu. 10 no 10 ballēm. Tieši tie izglābj šo antoloģiju. Citādi nebūtu nekā jēdzīga.

Prasīsiet, kur tad ir tā laika zvaigzne Mihailovs – arī viņš te atrodams, taču acīmredzot stāstu nav paspējis sarakstīt un tādēļ kompensējies publicējot pāris nodaļas no kādas savas noveles. Simts lapaspuses bez stāsta beigām, lai ar tajā laikā normāla prakse, tagad šķiet papīra tērēšana un grāmatas mākslīga sabiezināšana.

Kopumā lasīt var, ja esi gatavs stulbus un pārlieku bezsakarīgus stāstus izlaist un neveltīt tiem pārāk daudz laika. Vidējais līmenis ir 5 no 10 ballēm. Ir, protams, pāris zvaigznes ideju un kvalitātes ziņā, bet lielākoties autoriem ir trūcis meistarības izteikt savas domas un tādēļ stāsti vairāk kalpo kā vitrīna, kurā parādīta sapīšanās meistarībā.

Черные журавли by Владимир Михайлов

%d1%87%d0%b5%d1%80%d0%bd%d1%8b%d0%b5-%d0%b6%d1%83%d1%80%d0%b0%d0%b2%d0%bb%d0%b8

Pēc būtības man vajadzēja lasīt pēdējo atlikušo “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas karastāstu, taču palasot iesākumu, es nevarēju sevi piespiest. Tādēļ paņēmu visplānāko no atlikušajām. Iesākumā es pat cerēju, ka šīs grāmatas stāsti pārklāsies ar latviski izdotajiem stāstu krājumiem, un man pat nekas nebūs jālasa.

Tomēr tā nebija viss – pārklājas tikai titulstāsts “Черные журавли”. Tas nudien ir labs gabals par apsēstību mūža garumā, par to kā cilvēks viens, lai ar atbildīgs un uzcītīgs, ieslīgst rutīnā un nespēj izrauties no sava pieņēmumu gūsta. Nepieciešamas jaunas asinis, cilvēki, kuri uz problēmu spēj paskatīties no malas no citas sfēras. Melnās dzērves ir kosmisks fenomens, kurš laiku pa laikam parādās kādā kosmosa apgabalā, reizēm bojā iet kuģi, izstaro interesantu starojumu, un tas arī viss, ko cilvēki par tām zina. Pārāk jau netraucē, un izpēte balstās tikai uz pētnieku fanātismu. Nerunāšu par pašu zinātnisko daļu, jo kosmosā nejauši uzdurties uz objektiem pārdesmittūkstoš kilometrus lieliem ir praktiski nereāli, tāpat kā informācijas apmaiņa, kas rit ātrāk par gaismu. Bet tas šai stāstā nav galvenais. Lieku 9 no 10 ballēm, labākais no šī autora.

Среди звёзд – vairs nebija tik pārliecinošs, tās vēsta par kādu vājstrāvas speciālistu, kurš savas nolaidības dēļ ir palicis aiz kosmosa kuģa borta. Tāds sešdesmito Gravity, bet bez liekas drāmas un mājienu uz pirmo kontaktu. Autors arī cenšas izvērtēt morālo problēmu. Uz tālas planētas iespējams bojā iet cilvēku tūkstoši, bet redz kur puisis nejauši atklāj citplanētiešus! Ko darīt – griezt kuģi atpakaļ un saukt palīgā vai varonīgi atstiept pekas skafandrā glābjot citus. Neteikšu, ka stāsts mani dikti aizrāva, jo varonis pārkāpa drošības noteikumus, un pats vien bija vainīgs. Un visi viņa spriedelējumi bija smieklīgi, jo autors stāsta beigās izvelk ko tādu, kas parāda, ka viņam nemaz nebija izvēles. 6 no 10 ballēm nebija tik izdevies, kā gaidīju.

Дальней дороги – šoreiz galvenais varonis ir Tālā kosmosa izlūkošanas izbijis darbinieks. Tagad viņš vada institūtu, kura mērķis ir Visuma kolonizācija. Cilvēki jau sen ir sasnieguši zvaigznes, taču kolonizācija nevedās, daudzi no migrantiem pēc kāda laika atgriežas atpakaļ uz savu dzimto planētu. Cilvēka daba sauc viņu mājās, un kaut kas šajā lietā ir jādara. Te nu autors par eksperimentiem raksta tipiski padomju garā. Cilvēks ir jāmaina un, lai viņu nevilktu uz mājām, ir nedaudz jāizmaina tā smadzenes ar nelielu operāciju. Uz žurkām jau izmēģināts, nu kārta cilvēkiem, bet neviens nav ar mieru. Tā vietā, lai varonis pats liktos zem skalpeļa, viņš mēģina pielauzt savu izbijušo paziņu šim mērķim nodot savu vēl nedzimušo bērnu. Mūsdienās tas kotētos kā ļaunā ģēnija pirmsākumi. Te autors, šķiet, nezinot pētniecības standartu protokolus, ir radījis kaut kādu fašistisku murgu, kurā galvenais ir būt spožam zinātniekam. Tad varēsi mierīgi apsvērt eksperimentus ar cilvēkiem, tiem pat neprasot atļauju. Līdz ar to stāstu neglāba arī paralēlā sižeta līnija, par ramakiem mākslīgo intelektu, kura uzdevums bija pētīt galaktiku robotizēti. Šai grāmatai lieku 4 no 10 ballēm.

Kopumā stāstu krājumu var lasīt, lai gan daudzas to idejas mūsdienu kontekstā nešķitīs nekas izcils, arhaisks un ar totalitārisma iezīmēm pāris stāstos. Tur nu neko nevar darīt, jo cilvēki nav nekādi ramaki, viņu pasaules uztvere ar laiku var mainīties un vecās lietas var nomainīt jaunas, kuras gan obligāti nav labākas.

Исток by Владимир Михайлов

Tā nu sanācis, ka jūnija-jūlija mēnešus es, iespējams, varu saukt par Mihailova mēnesi, šī jau ir ceturtā grāmata no viņa daiļrades „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijā, kuru es apskatu šajā salīdzinoši nelielajā laika sprīdī.

Šis ir viens no autora stāstu krājumiem, kas, kā jau ierasts, aplūko nākotnes cilvēku problēmas. Tehnoloģijas attīstās, taču cilvēki vienmēr paliek cilvēki, viņus uz priekšu virza uzdevums, atbildība pret pārējiem un jūtas. Krājumā ietverti trīs stāsti: „Свисток, которого не слышишь”, „День, вечер, ночь, утро” un „Исток”.

Ja esmu pavisam godīgs pret sevi, tad man šie stāsti un apcerētās tēmas pārāk nepavilka. Lasīju un nedaudz garlaikojos. Vietām pat atļāvos pavīpsnāt par autora vienkāršo pasaules uztveri un sižeta vienkāršību. Šī acīmredzot ir vairāk tāda garastāvokļa grāmata, kuru ir vērts lasīt, ja uznāk vēlme domāt par lielām lietām. Nu par katru stāstu atsevišķi.

„Свисток, которого не слышишь” – beidzot ir noticis Kontakts, Zeme sevi ir parādījusi no labās puses, atliek vien palīdzēt ciemiņiem atvērt durvis uz mājām. Tādēļ uz neliela asteroīda tiek nosūtīta kosmosa kuģa ekipāža, kas tur uzstādīs ierīci, lai palīdzētu ciemiņiem pāriet hipertelpā. Taču lielākā daļa komandas locekļu iet bojā, ar darbu jātiek galā tikai diviem atlikušajiem.

Diezgan dīvains stāsts, kas neiztur nekādu loģiku. Visa komanda aizgājusi pa pieskari, taču divi atlikušie nemaz par to neziņo Zemei, lai tos lieki nesatrauktu. Tiks galā paši un tad, lai nepakļautu riskam, citus vēl uzlaidīs visu gaisā. Sižeta pamatnostādnes ir tik dumjas, ka pat nekaunos samaitekļot. Tās nomāc visas cēlās runas par pienākumu un atbildību. Kāda tur atbildība, tā ir nekompetenta cilvēka lēmuma pieņemšana. Lai gan mirušais kapteinis un kuģa ārsts arī nav pie pilna saprāta, viņi visu jau bija izokšķerējuši un zinājuši tikai nebija pateikuši to dzīvajiem. 4 no 10 ballēm.

„День, вечер, ночь, утро” – sirdsmīļotais cilvēks aizlido uz tāltālu planētu un atgriezīsies uz Zemes tikai pēc 500 gadiem. Viņa sieviete aiz bēdām grib vai darīt galu, taču atgriežoties mājās, puisis jau priekšā. Un ne šā tā, bet ar ideju, viņš grib savu mīļoto dabūt pie sevis nākotnē. Lai to izdarītu, tāds nieks vien jāpaveic.

Stāsta galvenā ideja – no cilvēka var dabūt ārā neiedomājamas lietas, galvenais ir viņu pareizi motivēt. Te gan Aleksandrs nav nekāds Kiras speciālists, jo šķiet, ka nekas meiču nepārliecinās pamest visu tagadnē un doties nākotnē. Tāds stāsts par jūtām 6 no 10 ballēm, pagarlaicīgi dialogi ar lielu patosa piešprici.

„Исток” – civilizāciju attīstība, iespējams, noris pa dažādiem ceļiem. Kāda beidz savu dzīvi kodolkarā, cita iztērē pilnīgi visus resursus, cita pārceļas uz pavisam citu dimensiju. Stāstā parādās viens no agrākajiem vakuuma enerģijas pieminējumiem, ko nācies sastapt. Lieku 7 no 10 ballēm.

Kopumā stāstu krājumu vērtēju 6 no 10 ballēm. Lasīt var, ja vēlas iepazīt reiz Latvijā dzīvojošos fantastus. Autors attīsta cienījamas idejas, un kas zina, ja ikdienā nebūtu jāstrādā milicijā, tad noteikti sanāktu ļoti labs rakstnieks.

Тогда придите, и рассудим by Владимир Михайлов

Kārtējā „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” cikla grāmata. Šī ir „Капитан Ульдемир” diloģijas otrā grāmata. Lasīju tūliņ pēc grāmatas „Savam brālim sargs”, baidījos, ka citādi man nepietiks spēka viņu atsākt.

Kapteinis Uldemīrs ar savu komandu dodas kārtējā ekspedīcijā. Pēc atgriešanās no Dāla ekspedīcijas viņš un viņa biedri tā arī nespēja atrast vietu nākotnes zemē. Viņiem, cilvēkiem no pagātnes, jaunā pasaule un tās cilvēki neizraisa īpašas simpātijas, un tādēļ viņi dodas ceļā. Taču šoreiz viņu kuģis cieš avāriju – uzsprāgst tā reaktors, un komanda sadalās atomos. Taču viņi attopas Meistara mājā, zemes cilvēki ir nepieciešami kādam uzdevumam. Kādā kosmosa nostūrī sāk mainīties fizikas likumi, sākumā tas nav pamanāms, un sairst tikai smagākie elementi, taču ar laiku tas var progresēt. Likumu izmaiņa atstāj tiešu ietekmi uz kādas zvaigžņu sistēmas divām planētām, kuras jau daudzus gadu simtus karo viena pret otru. Patlaban viņas atrodas aukstā kara apstākļos, un jebkurš notikums var izjaukt trauslo līdzsvaru. Uldemīram tiek dots uzdevums nepieļaut atklātu karu starp planētām.

Grāmatas autors, kā vienmēr, ar niekiem nekraujas. Šajā grāmatā viņš mēģina rast atbildi uz jautājumu, kādēļ cilvēki vispār dzīvo, un kāds ir to mērķis. Var jau teikt, ka var dzīvot vienkārši dzīvošanas pēc bez mērķa un ambīcijām. Bet kāpēc gan cilvēkam nevarētu būt daudz lielāks mērķis, saglabāt stabilitāti un līdzsvaru ne tikai savā pasaulē, bet visā Visumā. Tā teikt, lielas lietas sākas no maziem notikumiem. Nevaru teikt, ka autora ideja par labo domu un darbu spēku, kas izmaina Visuma struktūru un fiziskās konstantes, mani pārliecinātu. Ideja jau pati par sevi nav slikta, taču visam nākas ticēt tikai balstoties uz Uldemīra sarunām ar Meistaru un Fermeri. Meistars ar Fermeri ir tādi kā augstākas civilizācijas pārstāvji, kuriem zemes iedzīvotāji tādā skudru līmenī vien ir. Taču viņi nevar atstāt saprātīgus radījumus nelaimē. Tieši jau neiejauksies, taču netieši palīdzību sniegs.

Cita lieta ir abas planētas, tajās valda totalitārie režīmi, un autoram kā jau PSRS iedzīvotājam, to atspoguļojums ir padevies visai dzīvs. Režīmā katram ir noteikta funkcija, un par to pienākas atlīdzība. Vienā planētā valda Imperators un Apaļais galds, otrā Pirmie. Taču patiesībā viņi visus lēmumus ir uzvēluši uz skaitļojamo mašīnu pleciem. Visumā viņi ir visnotaļ viduvējas personības, kas uz pasaules procesiem skatās no pamatskolnieku viedokļa, viņi neprot interpretēt informāciju un pat formulēt pareizi jautājumus kibersmadzenēm. Pamiers starp abām planētām saglabājas tikai tādēļ, ka patiesos procesus nosaka divi mākslīgie intelekti, kas savstarpēji ir vienojušies par darbību protokolu. Tas gan neizslēdz kara iespējamību, jo kibersmadzenēm tas viss ir tikai spēle. Pat totālas planētas iedzīvotāju iznīcināšanas gadījumā viņas pašas necietīs.

Tad vēl ir tā Uldemīra tieksme copēt sieviešus un runāt par īstu mīlestību. Diloģijas garumā Min Alika ir jau trešā viņa īstā mīlestība. Autors gan apgalvo, ka tikai tā cilvēks iemācas mīlēt un zaudēt. Man gan personīgi tā vairāk šķita tāda kā apgreidošanās uz augšu ar katru jauno „mīlestību”. Lai tas viss neizskatītos amorāli, autors beigās izveic vienu viltīgu sižeta pagriezienu, lai viss nostātos savās vietās.

Galvenais bonuss šai grāmatai ir tas, ka man tā bija pirmā vieta astoņdesmitajos gados, kurā es uzzināju, ka teorētiski var izmainīties fizikas likumi laiktelpā. Tas man no šīs grāmatas pirmās lasīšanas reizes bija vienīgais palicis atmiņā. Jāatzīst, ka joprojām man šķiet, ka parādības fizikālo pusi autors ir labi atspoguļojis. Par novēršanas metodi, kas ir tāda kā karmas rata griešana, man gan ir nopietni iebildumi.

Stāstam lieku 7 no 10 ballēm. Rakstīšanas stils ir tāds nelīdzens, vietām lasās raiti un jauki. Vietām pārņem bezcerīga garlaicība – īsti nevar saprast kādēļ konkrēti šis pārspriedums par cilvēka dabu pēkšņi parādās šajā grāmatā. Temats izvēlēts interesants, iespējams, ka te ir daudz kas pasmelts no Aukstā kara laikiem un tādēļ aprakstītais šķiet īsts. Ja patīk tāda nedaudz savādāka zinātniskā fantastika par sociālām problēmām, tad iesaku.

Savam brālim sargs by Vladimirs Mihailovs

Šo „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatu lasīju ar prieku. Bērnībā man viņa ļoti patika, un cerēju, ka patiks arī tagad. Savulaik viņa bija tāds kā mini bestsellers, jo izdota ir vismaz trīs reizes. Divas reizes krievu valodā kā atsevišķa grāmata „Сторож брату моему” un diloģijā „Капитан Ульдемир” un latviski Fantastikas pasaule sērijā kā „Savam brālim sargs”.

Zemei draud briesmas. Divpadsmit gaismas gadu attālumā kāda zvaigzne draud pārvērsties par supernovu. Sprādziena radītais cietais starojums iznīcinās visu dzīvo uz Zemes. Taču zinātnes attīstības līmenis ļauj salīdzinoši viegli novērst supernovas sprādzienu. Zvaigznes tuvumā ir jānogādā agregāts, kas daļu no zvaigznes atbrīvotās enerģijas iemetīs pārtelpā. Zvaigzne lēnām izdzisīs, un cilvēce būs glābta. Tā kā ceļš ir tāls un riskants, bet nākotnes cilvēki nav gatavi riskēt ar savām dzīvībām, viņi ir nokomplektējuši kosmosa kuģa komandu ar cilvēkiem no pagātnes. Viņi tāpat būtu gājuši bojā savā laika līnijā, tādēļ mirkli pirms nāves viņi aizstāti ar biorobotiem, bet paši nogādāti nākotnē. Tā nu kuģi vada kapteinis Uldemīrs, kurš noslīka Gaujā, inženieris ir indiānis Garā roka, pilots ir Luftvaffes pārstāvis, vēl komandā ietilpst viens no 300 spartiešiem, pikeantrops Piteks, kurš dzīvoja laikā, kad verdzības iekārta vēl bija tikai gaišā cilvēces nākotne, un kāds krievu garīdznieks.

Ja par „Viņpus durvīm” es sajūsmā nebiju, tēma šķita nodrāzta un variācija ne pārāk izdevusies, tad šīs grāmatas ideja par kontaktu bija labi realizēta. Šeit ekspedīcija uz vienas no zvaigznes planētām atrod dzīvību. Saprātīgās būtnes ir humanoīdi un vēl vairāk, tie ir kādas Zemes ekspedīcijas pēcteči. Vēl vairāk viņi joprojām runā Zemes universālajā valodā. Šķiet nekādām problēmām ar kontaktu nevajadzētu būt, cilvēki viens otru saprot un ir cēlušies no vienas planētas. Taču te sākas grūtības.

Grāmatas nosaukums ir radies no Bībeles, kur Kains Dievam pēc Ābela nogalināšanas saka: „ … vai tad es esmu sava brāļa sargs?”. Autors apspēlē sev iemīļotu tēmu, kā cilvēkiem palikt par cilvēkiem. Ja resursi ir ierobežoti, vai ir iespējams saglabāt noteiktu attīstības pakāpi. Vai ir iespējams izveidot sabiedrību, kura plāno savu nākotni racionāli paceļot sabiedrības intereses pāri indivīda interesēm? Autora piedāvātais risinājums ir diezgan filigrāns – Līmenis. Balstoties uz pieejamajiem resursiem un enerģijas daudzumu, civilizācija tiek nostabilizēta noteiktā attīstības Līmenī. Savukārt cilvēkiem, kuri iestājas par progresu, izgudro kādas lietas, tos sūta savu potenciālu realizēt uz karstajām smiltīm, tur var būvēt torņus un citādi izpausties.

Otra tēma ir par to, vai puses, kuras kontaktē, spēj saprast viena otru. Zemes pārstāvji, kuru zinātne ir gājusi uz priekšu lieliem soļiem, uzskata planētas Dāla iedzīvotājus par tādiem kā pastarīšiem. Bērni, kas nepazinās situācijas nopietnību. Tādus, kas jāpasargā un jāglābj. Viņi pat nespēj iedomāties, ka patiesība nemaz nav tik viennozīmīga. Savukārt planētas iedzīvotājiem Zemes pārstāvji ir gaisa jaucēji, viņi ierodas, lai izjauktu rūpīgi kopto balansu starp resursu pieejamību, iedzīvotāju skaitu un attīstības līmeni. Viņi grib cilvēku evakuēt uz Zemi, solot tiem brīnumu lietas, nemaz nepainteresējoties vai viņi to vēlas.

Maiteklis. Vienu lietu gan es nesapratu. Kāda velna pēc Uldemīram uz planētas bija jāsastopas ar savas mīļotās klonu. Un mīlestība tur ar vairāk platoniska un idealizēta nekā faktiska. Pie tam šīs līnijas ienesums sižetam bija minimāls. Pat nepieķeroties atsevišķām indivīdam, komanda psiholoģiski bija gatava darīt visu iespējamo, lai visus izglābtu.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Ļoti patika, veiksmīga un ironiska kontakta interpretācija. Iesaku lasīt visiem zinātniskās fantastikas cienītājiem.

Пещера отражений by Сборник

Šoreiz izvēloties, kuru „Piedzīvojumi. Ceļojumi. Fantastika.” grāmatu lasīt, nolēmu paņemt kādu no fantastikas stāstu krājumiem. Ļoti, ļoti sen atpakaļ jau biju viņu lasījis, bet, kas tajā iekšā, neko neatcerējos. Pēc anotācijas zināju tik vien, ka grāmatā apkopoti veseli 21 autora darbi, no kuriem daļa izdošanas brīdī bija nostabilizējušies kā nopietnie autori, bet daļa iesācēju darbi. Visus autorus vieno tas, ka viņi dzīvoja Latvijā, un kas to lai zina, iespējams, dzīvo vēl šobaltdien. Antolģijā ietverties stāsti ietver plašu problēmu spektru – zinātnes attīstību, nākotnes tehnoloģijas, cilvēku attiecības un atbildība par savu pasauli.

Kā jau bija sagaidāms, stāstu kvalitāte bija kā pa kalniem, no laba uz vāju, no interesanta uz garlaicīgu. Diemžēl jāatzīst, ka ne visi no autoriem sēja izpatikt manai gaumei. Daži stāsti lika uzdot jautājumu, kādēļ viņi te vispār atrodas. Piemēram, stāsts Сауна by Юрий Касянич. Kinouzņemšanas grupa piedzeras pirtī un viņu dvēseles mēģina nolaupīt citplanētieši. Iespējams, ka tur bija baigā psiholoģiskā fiška, bet es tajā īsti neiebraucu. Nācās veselas 32 lapaspuses garlaikoties. Un tad man radās arī tāds visnotaļ šovinistisks priekšstats, ka vismaz šajā grāmatā atrodamo rakstnieču darbi ir diezgan viduvēji, maigi izsakoties. Astoņdesmito gadu beigās rakstniecēm acīmredzot pienācās rakstīt tikai par jūtām un veidot tik samudrītus darbus par savu varoņu iekšējiem pārdzīvojumiem, ka tos uztvert bez smīkņāšanas man bija lielas problēmas. Iespējams, ka tā vairāk ir mana, nevis grāmatas problēma.

Uzskaitīšu stāstus, kurus atzinu par lasīšanas un ievērības cienīgiem. Pirmkārt, ievērību ir pelnījis Николай Гуданец. Viņa darbos ir daudz ironijas, pasmiešanās par pasauli un varoņiem. Kaut kas viņā man atgādina Katneru.

Ягненок Билли и серый ящик – kāds kosmosa kuģa kapteinis nemāk lāgā uzvesties, lamājas, apspiež komandu. Viņam tiek piešķirts uzvedību koriģējošs robots. Pēc kāda laika ar kapteini viss ir štokos, to gan nevar teikt par robotu. Pavisam īss un kodolīgs 8 no 10 ballēm.

Петля – ceļošana laikā un tā paradoksi. Reizēm pirms iekāpt laika mašīnā, kuru tikko esi izgudrojis, vajadzētu pārbaudīt visus savus izvedumus un izsvērt izrietošās sekas. Savas dzīves izmainīšana ir laba lieta, taču to vajag darīt ļoti, ļoti uzmanīgi. 8 no 10 ballēm, galvenais varonis pārāk ir ieciklējies uz savu labklājību.

Машина счастья – kāds puisis šķūnī uzbūvē mašīnu, kura piepilda katra cilvēka viskvēlāko vēlēšanos. Cilvēku ar vēlmēm netrūkst, taču problēma ir tā, ka viskvēlākā vēlēšanās ne vienmēr ir tā ,kuras piepildīšanos vēlamies. 10 no 10 ballēm, jautrs stāsts par cilvēka patieso dabu.

Otrs pieminēšanas vērts autors ir Владимир Михайлов. Viņa darbi man ir patikuši jau no bērnu dienām.

Приглашение на ночную охоту – zemes diplomātiskā misija tiek nosūtīta uz Sinerianas impēriju. Tur viss būtu normāli, ja ne Kodekss, kurš atspoguļo tikai un vienīgi patiesību. Sen atpakaļ kāds no impērijas monarhiem izteica apgalvojumu, kas neatbilda realitātei un civilizācijā sākās lielas problēmas. Labs stāsts par dogmatismu, nespēju mainīties un autokrātiju. 9 no 10 ballēm.

Trešais autors, kura darbi man iepatikās bija Вячеслав Морочко. Viņam gan ir tendence likt saviem varoņiem uzupurēties cēlu mērķu vārdā. Stāstā На грани – kādam kosmosa kuģa pilotam ir jāizvēlas paša dzīvība vai planēta, kuru viņš tikko ir apmeklējis. «Пыль» – runa vairāk ir par patiesību un vēlmi tās vārdā mirt.

Kopumā stāstu krājumam var likt 6 no 10 ballēm. Par daudz ir tādu stāstu, kurus var šķirt pāri, neko nezaudējot. Taču ir atrodama arī laba un kvalitatīva zinātniskā fantastika. Daļa no autoriem ir amatieri, kuriem sanāk ne pārāk. Bieži gadās, ka ideja ir laba, taču dikti samudrīts izpildījums. Pavisam traki ir, ja nav ne idejas, ne izpildījuma, taču darbs ir nopublicēts. Vienam stāstam uz trīs lapām pat bija divi autori, un pats stāsts veidots kā lasītas grāmatas pārstāstījums. Kādēļ viņš iekļauts šajā krājumā – nesapratu.

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …