Navigate / search

Поводырь мёртвых; Губитель живых (Дорогой мертвеца #5-6) by Павел Корнев

Ar to LitRPG žanru ir tā, ka, sākot lasīt vienu, nevari apstāties un nākas lasīt arī nākamo. Un te runa neiet tikai par vienu sēriju, rodas vēlme izlasīt visu, kas gada laikā iekavēts. Un kādēļ gan atteikties no tik pārbaudītas vērtības kā Miroņa ceļš? Pirms gada izlasot sērijas ceturto grāmatu par uzmešanu un uzmetēju, man bija pilnīga pārliecība,, ka viss sērija beigusies un līdz ar Džona Dou tikšanu prom no “Varas Torņu” spēles un atgriešanos realitātē. Tomēr man ir prieks, ka autors ir izdomājis veidu, kā atgriezties pie šīs sērijas un aizvest lasītāju jaunā piedzīvojumā.

Tagad Džons Dou ir atgriezies, lai spēlētu, un atkal spēles cena ir viņa dzīvība. Vecie ienaidnieki ir atgriezušies un viņu atraduši. Pārmaiņas pēc šoreiz viņa spēles laukums ir “Dziļais sapnis”. Tā nu ir sanācis, ka pasaulē kāds vīruss ir pārvērtis simtiem miljonus cilvēkus par dārzeņiem un tie, lai izklaidētos un dzīvotu, pavada savas dienas šajā spēlē. Te ir arī kāds spēlētājs, kura atrašanās vietu vēlas noskaidrot attiecīgi dienesti, un tas ir galvenā varoņa uzdevums.

Ja salīdzina ar iepriekšējām četrām grāmatām, autors ir uzlabojis kvalitāti, varoņa kvesti ir kļuvuši interesantāki, un ir pat šāda tāda mijiedarbība ar citiem spēles personāžiem. Pasaule ir cita nekā pirmajās četrās sērijas grāmatās un varbūt tas ir tas, kas manās acīs šo grāmatu lika novērtēt augstāk. Arī uzdevums viņam ir konkrēts un skaidri saprotams, tādēļ lasītājam nav īpaši jāuztraucas, ka notiks branga peldēšana pa straumi kopā ar galveno varoni.

Pats varonis kā cilvēks ir palicis nemainīgs, taču viņa personāžs nekromants ir daudz interesantāks nekā dzīvais mironis. Viņam pieder pašam sava kapsēta, kuru uzraudzīt, miroņi, kurus pierakt, un vietējās problēmas ar demonologiem. Kā jau labos spēles kvestos, par tiem vienmēr pienākas balva – izvēle starp kaut ko sliktu un ļoti sliktu. Spēlē nekromanti nav diez ko lielā cieņā un palikt dzīvam vien jau ir sasniegums. Arī ar varoņa izaugsmi ir pavisam čābīgi, jo te viņam aug tikai līmeņi un pa pāris nedēļām jau gluži cits cilvēks arī nekļūsi. Vienīgā izvēle, kas viņam ir jāizdara, ir tas, cik nopietni viņš grib specializēties nekromantijā , kas spēles izpratnē nozīmē līķu sadalīšanā un rituāliem nepieciešamo komponenšu vākšanā.

Izlasīju abas sērijas turpinājuma grāmatas vienā piegājienā, nav jau diez ko biezas. Objektīvi skatoties literārās vērtības viņās nav daudz, un no loģikas viedokļa ar sērija jau it kā bija noslēgusies un kādēļ mironi vēlreiz augšām celt? Bet no mana kā neizvēlīga lasītāja viedokļu nudien bija vērts lasīt, atpūtināju smadzenes, atslēdzos no ikdienas un reizēm jau neko vairāk arī nemaz no grāmatas nevajag. 7 no 10 ballēm.

Свита мертвеца, Костяной дракон (Дорогой мертвеца #3-4) by Павел Корнев

Ja var būt varoņa ceļš, tad kādēļ lai nebūtu miroņa ceļš? Šo ceļu es jau lasu labu laiku, tas gan vairāk saistīts ar grāmatu iznākšanas biežumu nevis ar manu lasīšanas ātrumu. Neteikšu, ka man ļoti interesēja uzzināt, kas notiek pēc pirmajām daļām, bet brīdī, kad nebija ko lasīt un vēlējos ko vieglu, paņēmu turpinājumus.

Džons Dou apstākļu spiests ir apmeties kādā no virtuālajām datorspēlēm, kamēr pārējie spēlētāji var no tās brīvi izlogoties, Džonam tādas iespējas nav. Lai atgrieztos realitātē viņam ir jāpaveic kvests, jāiegūst Atdzimšanas burvestība, jāsasniedz simtais līmenis un sapņi piepildās. Pirmajās divās sērijas grāmatās viņš cītīgi kačāja līmeņus un nu ir nonācis finiša taisnē.

Galvenais varonis vārda tiešā nozīmē cīnās par izdzīvošanu un tādēļ lasītājam tiek piedāvāts viens liels kvests. Ja no sākuma vēl nedaudz spēja pavilkt autora izdomātā pasaule, tad šeit tās spozme beidzās. Lai kaut cik dzītu sižetu uz priekšu, Džona veiksmei ir jāstrādā virsstundas. Viņš, protams, ir ieguvis sev vārdu un nu tik atliek to pareizi izmantot. Šajā grāmatā par intrigu vispār nav vērts runāt, jo te viss notiek uzreiz. Lai piedotu sižetam asumu (cik nu tas iespējams datorspēles aprakstā) visi mēģina apčakarēt visus un galvenais varonis cenšas šajā spēlē neatpalikt.

Par varoņiem kā tādiem un to iekšējo pasauli nav pat ko īpaši runāt. Džons cīnas par savu dzīvību un tādēļ viņam ir attaisnojums jebkurām spēles situācijām. Pārējie varoņi pilda savus kvestus un Džons viņiem ir statusa nostiprināšanai. Ja nu ir kāds tēls kuram pieķerties, tad tas ir koda gabals, kas nes vārdu Neo un sevī iemieso Tumšā Fēniksa ordeņa pavēlnieku. Viņam nudien ir padevies īsts varoņa ceļš no ciema puišeļa līdz Tumsas pavēlniekam. Reizēm man pat šķita, ka tieši Neo ir pateisais galvenā varoņa titula nesējs.

Šī sērija ir pieskaitāma smadzeņu košļenei, kuru ir vērts lasīt vien tad, ja nesagaidi neko episku, izcilu un pārdomas rosinošu. Var lasīt kā vienkāršu piedzīvojumu, kuru uz priekš dzen notikumi, kas iespējams nav diez ko loģiski, bet savā ziņā interesanti. Lieku 5 no 10 ballēm un lasīt ieteiktu tikai litRPG faniem, kam aptrūcies lasāmā.

Царство мёртвых (Дорогой мертвеца #2) by Павел Корнев

Царство мёртвых (Дорогой мертвеца #2) by Павел Корнев

Pirms dažām nedēļām izlasīju šīs sērijas pirmo grāmatu. Nenoliegšu, otrās grāmatas meklējumiem pagāja vismaz nedēļa. No sākuma vēlējos dabūt grāmatu fiziskā formātā, Rīgā tā arī neizdevās atrast. Tad nācās vien pirkt elektroniski. Nopirku un izlasīju.

Mūsu varonim Džonam Dou tā arī nav izdevies kļūt par dzīvu spēles varoni. Viņš joprojām ir iespundēts virtuālās realitātes zombija miesā. Viņa mērķis spēlē ir iegūt Atdzimšanas burvestību, taču laika vairs nav daudz, un naidnieka spēki vajā viņu ne tikai reālajā, bet arī fiziskajā pasaulē. Labi, ka levelaps ir līmenī.

Melošu, ja apgalvošu, ka grāmata ir žanra šedevrs. Īstenībā nākas uz daudz ko pievērt acis, lai nosauktu to par labu. Tādēļ nemelošu, šoreiz autoram darbs ir izdevies zem vidējā. No sākuma tūlīt pēc izlasīšanas iešķiebu labu vērtējumu, bet laikam ejot sapratu, ka tas tikai dēļ piedzīvojuma, ko autors piedāvāja lasītājam. Bet piedzīvojums bija tikai tāds acumirklīgs, un laikam ejot iespaidi izplēn.

Galvenais varonis joprojām ir visu vajātais underdogs, kuram uz katra soļa no visiem ir jābaidās. Viņš pat īsti nesaprot, kas ir viņa draugi, kas ienaidnieki. Labi, ka vismaz mērķis ir skaidrs. Lai šis nabags neatmestu pekas jau pašā sākumā, viņam nākas piedzīvot ļoti garu veiksmju sēriju. Pat ja gadās neveiksme, tad tā patiesībā ir tīrākā veiksme. Autors savu varoni mīl, un tas ir redzams, var lasīt droši un zināt, ka nekas slikts jau ar šo neatgadīsies. Viņam tāpat kā Pāvestam ir tiešā līnija ar sistēmas administratoriem, un tas ir nevājš atspaids.

Ar kvestiem te viss ir kārtībā, var kopā ar vampīriem ieņemt pārkačātu burvju cietoksnī, iebrukt pavisam jaunā spēles lokācijā pašam pirmajam un kačāt līmeni ordenī,  par kuru pārējie spēlētāji nemaz nenojauš. Patiesībā tā arī ir visas grāmatas saturs. No jaunajiem varoņiem ir tikai vampīri un mirušais fēnikss, viss pārējais ir no iepriekšējās grāmatas. Jā, pasaules un kvestu apraksti ir augstā līmenī, taču ja nav nekā cita, tad grāmata ir vairāk smadzeņu košļene, kuru izlasi un aizmirsti.

Protams, trešo grāmatu es ar izlasīšu un ceru, ka autors sasparosies, nedaudz vairāk investēs varoņos un nefokusēsies tikai uz piedzīvojumiem. Ceru arī, ka visi gali beigās tiks savilkti kopā un, iespējams, pavērsīs visu notiekošo pavisam citā perspektīvā. Iespējams, cerības nepiepildīsies. Šai lieku 5 no 10 ballēm, lasīt var, bet ja neesi žanra cienītājs, tad mierīgi vari nelasīt neko nezaudēsi.

Мертвый вор (Дорогой мертвеца #1) by Павел Корнев

Мертвый вор (Дорогой мертвеца #1) by Павел Корнев

Turpinot lasīt litRPG darbus, nevarēju palaist garām nelasītus arī žanra lielmeistarus. Šis autors man ir sirdij tuvs, un, lai ar’ nav tā, ka es visu mestu malā un lasītu viņa jaunāko veikumu, lielākoties es visus iegādājos, lai izlasītu –vēlāk. Nu šim vēlāk pienāca īstais brīdis.

Virtuālās pasaule ļauj aizbēgt no reālās dzīves. Bet ko darīt, kad aizbēgšana nav pat plānota un atgriešanās nav iespējama? Galvenajam varonim gadījās tieši tā, viņu nogalināja spēles laikā. Fiziskais ķermenis komā, bet pats spēlē atdzimis kā zombijs. Liekas viss zaudēts, bet ir vēl iespēja iegūt savā īpašumā Atdzimšanas burvestību un …

Atzīšos, grāmatu izlasīju pirms divām nedēļām un tagad galvenā varoņa vārdu nevarētu atcerēties, pat ja mani spīdzinātu. Jā, viņš ir tieši tik izcils un tā atšķiras no citiem šī žanra varoņiem, ka man viņš jau ir iekļāvies metavaroņa koptēlā un zaudējis savu vārdu. Taču ir lietas, kuras es atceros, viņam ir episks zobens, superspējas, un vispār spēles sistēma par viņu rūpējas. Bet šajā žanrā tas ir normāli, ka galvenais varonis ceļ savu līmeni, jo viss pasākums ir pilns ar tādiem gličiem, ka taisni vai jābrīnās, kādēļ cilvēki vispār ko tādu spēlē.

Nenoliegšu, varoņa ceļš no parasta zombija uz nopietnu nekromantu nudien nebija slikta štelle, lasījās viss vienā rāvienā. Darbības ir pietiekoši daudz, lai lasītājs neaizrautos ar nepatīkamiem jautājumiem. Kādēļ varonim tā veicas? Kā īsti tā spēle strādā? Ko nozīmē visi tie bonusi? Kāpēc nekas tāds nav gadījies jau agrāk? Arī ar pasaules aprakstiem ir pavisam švaki, nav nekas tāds kas iepiestos atmiņā, nu kaut kas oriģināls, kaut kas tāds ko nebūtu manījis jau bērnu dienās kapājot Diablo. Visi tie paši Gaismas un Tumsas tēli, ar tām pašām problēmām.

Jā, grāmatai ir zināmas problēmas, taču savu galveno uzdevumu tā izpilda – izklaide tiek nodrošinātu labu labā. Lieku 7 no 10 ballēm, vairāk par standarta pasauli un standarta problēmu risinājumu. Ja litRPG ir tava vājība, tad var droši lasīt, nekas nepārsteigs, bet pohas nositīs.

%d bloggers like this: