Navigate / search

Драконов бастард by Илья Крымов

ДРАКОНОВ БАСТАРД

Šis autors pievērsa manu uzmanību ar savu pirmo darbu Дети Силаны. Паук из Башни. Nevar teikt, ka biju stāvā sajūsmā, bet pilnīgs sviests tas nebija. Un mūsdienās tādu autoru, kas kvantitātei neziedotu kvalitāti, šajā žanrā paliek aizvien mazāk. Tādēļ par šo grāmatu biju informēts jau laikus, un atlika vien sagaidīt, kad tā parādīsies grāmatveikalos.

Tobiuss Kode ir Rivenas Akadēmijas maģistrs. Iespējams, ka jaunākais maģistrs visas akadēmijas vēsture. Taču viss notika godīgi, pārbaudījumi izturēti un maga zizlis saņemts. Liekas, kas nekait, nu var klīst pa pasauli un turpināt savus pētījumus. Taču katram magam ir tāda lieta kā Dzīves pavediens, tas ved viņu cauri dzīve un aizved magu tur, kur viņš ir vajadzīgs. Prātīgam magam, lai arī cik liels egoists viņš nebūtu, ir prātīgi šim pavedienam sekot. Citādi var iziet plāni. Brīvo gribu neviens nav atcēlis, taču iet pret likteni nozīmē drīzu nāvi. Liktenis liek Tobiusam doties tālā ceļā, lai atrastu zudušo magu bibliotēku.

Galvenais varonis ir visnotaļ apdāvināts mags, visu savu salīdzinoši īso dzīvi veltījis maģijas izpētei, izgudrojis daudzas jaunas burvestības, vienu vārdu sakot brīnumbērns. Tas viss nozīmē tikai vienu, viņam praktiski nav vājo vietu, viņš ir neuzvarams un neapstādināms. Vispār tādi pārcilvēki ir visi magi, bet Tobiass ir īpašs gadījums, viņš ir arī pelēkais mags. No visa šī izriet, ka Tobiasam jebkurš uzdevums ir pa spēkam, tur kur citi pirms viņa ir gājuši bojā, tur viņš iet cauri neiesvīstot. Skaidra lieta, ka sižetam šāds supemags nāk tikai par sliktu, jo varoņa ceļš paredz ciešanas no varoņa puses un izaugsmi. Pie tam izaugsmei nevajadzētu būtu tikai kā maģiskā potenciāla palielināšana. Autora vienīgais veids kā ierobežot savu varoni ir ar ārējiem apstākļiem atņemt vai samazināt tā maģiju. Tad viņš paliek par parastu cilvēku ar minimālām iespējām. Taču arī šeit nevarētu runāt ar īpašu izdomu magu cietums un antimaģskie lauki.

Sižets ir kvests aiz kvesta. Varonis uz vietas nesēž ne brīdi. Rodas iespaids, ka Tobiuss piedalās kādā RPG datorspēlē, kuras spēlētājam ir ienācis galvā iespējami ātri sasniegt visaugstāko līmeni. Piedzīvojumi ir visnotaļ spraigi, un ja piemirstam faktu, ka ar Tobiasu nekas slikts nevar notikt, pat interesanti. Piedzīvojumu ģenerētāja ir paša maga Dzīves līnija, kurai viņš neatlaidīgi seko. Tie ir visdažādākie – pazudušu vietu meklēšana, cīņa ar maģiskiem golemiem un beigu beigās pēdējā cīņa ar antagonistu.

Antagonists, manuprāt, autoram izdevies vislabāk. Viņu grāmatā nemaz nevar pamanīt. Viņa darbi jā tie parādās laiku a laikam, bet pats vaininieks slēpjas ēnā. Antagonistam pat ir mērķis apvienot visas sadrumstalotās valstis kopā Impērijā un pacelt maģijas attīstību jaunā līmenī. Stratēģis viņš ir pamatīgs, bet kā jau visi ļaunie viņam pirms pēdējās kaujas patīk gari runāt.

Valemar pasauli apdzīvo desmitiem rasu. Senlaikos tā ir bijusi vienota impērija, kurā valdījis pirmais mags Džassars, bet tad viņš aizgāja un Impērija sabirza gabalos. Lieki spriedelēt par ekosistēmu pasaulē, kurā bez floras un faunas strādā arī maģija un kurā atrodamas būtnes, kas brīvi ceļo starp pasaulēm. Te atrodams gan standarta rūķu, elfu, haflingu komplekts, gan pāris autora izdomātas rases. Nesen lasīju, ka tā esot nodrāzta lieta būvēt pasaules uz sabrukušu Impēriju bāzes. Tas redz nepamatoti rada senas vēstures iespaidu. Nezinu, man kā reiz patīk šādi darbi, kuros jūtams tas, ka pasaule ir sena ar vēsturi, fantāzijas grāmatās tomēr prevalē fantāzija.

No personāžiem kaut cik piestrādāts ir tikai pie Tobiusa, pārējie lielākoties ir fona spēlētāji, nevar teikt, ka slikti, bet viņos prevalē standarta īpašību kopums, kas pārāk viņu neizšķir vienu no otra. Komandas galvenajam varonim nav viņš paļaujas tikai uz maģiskiem konstruktiem un diviem pieradinātiem maģiskiem radījumiem. Bet godīgi, ja tev ir dzīva soma, kas var norīt lielgabalu un noslēpt to blakus dimensijā, tad nekas cits tev arī vajadzīgs nav.

Kopumā lieku 7 no 10 ballēm, autors spiež uz piedzīvojumiem, ātru notikumu attīstību un kauju aprakstiem (tie viņam sanāk ļoti labi).

Дети Силаны. Паук из Башни by Илья Крымов

Дети Силаны. Паук из Башни

Ak vai cik sen nebiju lasījis neko no Fantastiskā bojevika. Iesākumā apskatījos visus savus iemīļotos autorus, kas zina, varbūt kāds ko jaunu uzrakstījis. Diemžēl nekā. Tad vienkārši meklēju starp pēdējā pusgadā izdotajām kaut ko ievērības cienīgu. Neteikšu, ka bija viegli, lielākai daļai bija tik graujošas atsauksmes, ka aizbaidīja pat mani – rūdītu lasītāju. Beigu beigā nosliecos par labu šai grāmatai.

Meskijas Impērijas galvaspilsētā Starkrarā sākušās dīvainas slepkavības. Sākuma nogalinātu atrod kādu augsti stāvošu valstsvīru ar visu viņa ģimeni. Slepkavības veids un iemesls nezināms. Sāk pazust slepenie aģenti, iespējamie liecinieki, tā vien šķiet ka noziedznieku mērķis ir gāzt pašu Imperatoru. Vienīgais, kurš vēl ir spējīgs cīnīties ar noslēpumaino pretinieku, ir Brians l’Moria –tenkriss, pirmais Impērijas izmeklētājs.

Grāmata ir tipiska fantāzija ar steampunk elementiem. Maģija dominē, bet ir parādījušās pirmie tvaika dzinēji, kas kopā ar dēmoniem rada iespaidīgus sasniegumus. Starkrara ir piebāzta ar visdažādākajām rasēm. Tās pēc būtības ir standarta komplekts, kas pārsauktas citā vārdā. Bet pati galvenā rase un valdošā ir tenkrisi, tad vēl ir cilvēki, lupusi (vilkači), ratlingi (tādi goblinveidīgie) un vēl kādas desmit. Notikumi risinās vienas pilsētas ietvaros un diezgan strauji.

Sākums nedaudz lika vilties, viss notika diezgan paredzami. Nezināmais mastermainds lēnu garu iedzen Impērijas galvaspilsētu haosā. Galvenais izmeklētājs neko nespēj padarīt, tikai skraida no viena notikuma uz otru. Būvē dažādas teorijas, vienu vārdu sakot šeptējas, bet jēgas no šīs darbošanās nekādas. Vietām autors ir iestiepis sižetu, nekas globāls nenotiek, l’Moria nododas pārdomām, strīdās ar saviem konkurentiem un apmeklē balles.

Tikai uz beigām galvenais varonis nedaudz atdzīvojas un sāk darboties dikti aktīvi. Es pat teiktu, ļoti aktīvi un, ja ņem vērā, ka tenkrisu sabiedrībā uzvarētājus nesoda, tad situācijai atbilstoši. Protams, ka viss atrisinājums bija triviāls un nedaudz vilka pēc meksikāņu seriālu beigu sērijas.

Kopumā lasāma grāmata, pasaule pārbāzta ar maģiskām un nemaģiskām rasēm tā, ka neviena ekosistēma nevarētu radīt tādu kokteili. Autoram ir skaidrojums, bet ceru, ka turpmākajās grāmatās viņš to nedaudz izvērsīs. Ja godīgi neticas, ka radījumi, kas pēc būtības pārtiek no tās pašas barības ķēdes, spētu vienlaicīgi tādā daudzumā evolucionēt. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Ja autors vēl ko uzrakstīs, izlasīšu.