Прерванный рейс by Леонид Медведовский
Izvēloties “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” Sērijas grāmatu nolēmu izcelt no plaukta vienu no atlikušajiem padomju detektīviem. Ja jāsaka godīgi, tad ne jau tādēļ, ka ļoti gribētos lasīt, bet gan tādēļ, ka vajag. Par laimi vajag izrādījās ļoti plāns, un izlasījās dienas laikā.
Ir pagājis neliels laika sprīdis kopš pēdējoreiz sastapām Dmitriju Agejevu, nu jau jaunais milicis ir pārcelts uz sevišķi smagu noziegumu izmeklēšanas nodaļu. Kādu rītu kāds autobusa šoferis šķērsojis pontonu tiltu pār Daugavu un, meklējot ūdeni, ar kuru atdzesēt pārkarsušo radiatoru, upē atrod aizdomīgu čemodānu. Izvilkuši to ar vietējiem makšķerniekiem viņi atrod pusi no sievietes līķa. Kas ir nogalinātā, milicija nespēj noteikt, vienīgie pavedieni ir čemodāns, zīmējums ar zivtiņām un slimnīcā nozagta palags. Sākums neizskatās daudzsološs, taču jaunajam milicim noziegums ir jāatšķetina.
Salīdzinot ar iepriekšējo grāmatu, tad te autors ir izpaudies jau daudz kvalitatīvāk un pārdomātāk. Aprakstītais kriminālizmeklēšanas process ir pietuvināts realitātei. No vienas puses tas ir kā mīnuss, jo nav vairs slēgtā istaba, kur Agatas Kristi stilā ar sarunām vien var atrast vainīgo. Te ir vesela pilsēta un visa Padomju Savienība, kurā meklēt vainīgo. Izmeklēšana nav tikai vainīgo vajāšana un atšaudīšanās. Te ir daudzi pavedieni, kas aizved neceļos, liecinieki, kuri neko paši lāgā neatceras. Un sākot risināt noziegumu, vienmēr atradīsies sīki likumpārkāpumi, kuri reizēm pieder pie atrisinājumu, bet reizēm ne. Šeit neviens neskrien pa galvu pa kaklu, ja vajag, sēž nedēļām ilgi pārskatot desmit gadus vecus slimnīcas mazvērtīgā inventāra norakstīšanas aktus. Šajā ziņā grāmata nudien ir ļoti labi sarakstīta, taču zinot autora maizes darbu, tas arī nav nekāds brīnums.
Savukārt grāmatas centrālais sižets un nozieguma sastāvs mūsdienās nemaz nav tik viennozīmīgi vērtējams. Galu galā esam jau kapitālistiskajā sabiedrībā un tādas lietas kā deficīts ir visnotaļ sen aizmirsts pagātnes vārds. Šeit importa prece, deficīts, valūta un kontrabanda ir centrālā problēma. Mūsdienās var teikt, ka valsts pati šādu problēmu ir mākslīgi radījusi ar savu plānveida ekonomiku, tai pat laikā nepietiekami nodrošinot savus pilsoņus ar alternatīvām. Skaidrs, ka negodprātīgie sabiedrības elementi uz šā rēķina mēģinās iedzīvoties. Skatoties kopumā uz astoņdesmito gadu krimiķiem LPSR nākas secināt, ka liela nelaimes sakne ir bijuši jūrnieki. Tie draņķa gabali savu valūtu un bonas tērē ne vien savām vajadzībām, bet pat cenšas spekulēt, apgrozot parastam padomju pilsonim neaptveramas summas. Arī tās summas mūsdienās nešķiet vairs nekas nopietns, nu padomā, 500 Kanādas dolāri. Taču cilvēki reizēm nosit arī pudeles dēļ, tā ka nekas mainījies pēc būtības nav.
Spekulants nerodas pats no sevis, te autors noteikti pats sev nezinot ir replicējis Adamsa Smita neredzamo roku. Cilvēkiem patīk mantas, kuras uz vietas dabūt nevar, pat ja tas ir tikai krekliņš ar Pizas torni. Plānveida ekonomikā tādas izvirtības nav paredzētas, jo atrautu materiālus no militārās rūpniecības, tādēļ pilsoņiem nākas samierināties, vai būt gatavam maksāt nopietnu cenu par importu. Pieprasījums rada piedāvājumu un jūrnieki pavelkoties uz lielo rubli sāk vest kontrabandu, sapinas ar noziedzniekiem un no kalna lejā. No kuģa līdz etapam ir tikai pāris soļu.
Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, varu teikt, ka neskatoties uz visnotaļ nemūsdienīgo nozieguma cēloni, stāsts ir lasāms un kvalitatīvi uzrakstīts. Cēlonis patiesībā ir mūsdienīgs iedzīvošanās, bet iedzīvošanās veids spekulācija sen ir kļuvusi par cienījamu nodarbi.
