Šī bija viena no divām atlikušajām “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatām, tādēļ izvēle bija visnotaļ viegla. Biju sataupījis pašām beigām, šķita būs dikti laba. Jo kas gan varētu pārspļaut astoņdesmito gadu Latvijas rakstnieku fantastikas antoloģiju. Tas nekas, ka šajā žanrā tradicionāli rakstīja krievu valodā, un arī rakstniekiem lielākoties ir krievu uzvārdi.

Uzreiz pateikšu, lielākoties šeit atrastie stāsti sagādāja vilšanos. Stāsti pēc savas kvalitātes sarindojami no makulatūras līdz izciliem. Tas gan nebūtu nekas traks, jo tā gadās visās antoloģijas, ja vien šeit lielākai daļai no stāstiem nebūtu nekādas literārās vērtības, tas pats sakāma arī par domas oriģinalitāti. Tiek aptverts pirmais kontakts, nākotnes cilvēku problēmas, robotu revolūcijas un iekļauti pāris pat visnotaļ šizīgi gabali. Stāsti jau nav diez ko gari, bet dažu labu, lai pievārētu, ir jāpiespiežas.

Visvairāk man atmiņā iespiedās stāsts “Камни и молнии”, kuru sarakstījis Вячеслав Морочко. Sižets pavisam vienkāršs un domāts, lai salīdzinātu dažādas pasaules uztveres. Vienai civilizācijai tā ir tik ātra, ka cilvēki tai šķiet kā statujas. Tad nu viņu planētas tuvumā nonāk kravas kuģis. Tā apkalpe ar diviem cilvēkiem uz visiem laikiem ir zaudējusi cerības atgriezties uz Zemes, jo beigusies degviela. Viņi zinot, ka planēta ir apdzīvota, nolemj nosēsties uz tās, lai tur aizvadītus savu atlikušo dzīvi. Kravas kuģis nav domāts šādiem trikiem tāpēc viņi to trieks pret planētas virsmu un paši izmantos avārijas kapsulu. Taču, ak vai, kuģis krīt uz pilsētu. Skaidra lieta, ka šāds notikumu pavērsiens paģērē no varoņiem klīnisku idiotu statusu un visi autora pārspriedumi par citām planētām pazūd sižeta idiotisma ēnā. 1 no 10 ballēm

“Хрустальная медуза” Любовь Алфёрова –tīrākais avangards, nudien nesapratu, ko autore ar viņu gribēja pateikti. Pārlasīju divas reizes, domāju, ka sapratīšu, bet nē, neko dziļāku par neētisku zinātnieku es neuzraku. Stāsts ir par diviem topošajiem doktoriem, no kuriem viens ir iebāzis matemātiskajā modelī zinātnes virzīšanas prognozi. Draugs iesaka apmeklēt kādu pensionāru, kurš izrādās traks zinātnieks, un apmeklējums pārvēršas narkomāna cienīgā gļukā. 1 no 10 ballēm.

“Закон естественного отбора” Иван Тыщенко – šis savukārt bija īss, aizraujošs un ar ironiju, tādu mierīgi var iekļaut jebkurā antoloģijā, un tas nepavilks uz leju. Par kādu civilizāciju, kur saprātīgā suga ziemo un tā kā pārtika nepietiek visiem, tiek pieļauts kanibālisms, jo izdzīvo stiprākais. Taču izrādās, ka nepietiek būt stiprākajam vien. 9 no 10 ballēm.

“Тридцать третий ход” Леон Гвин, Зигфрид Тренко – netipisks fantastikas stāsts par šaha tēmu. Klīst leģenda, ka eksistē atklātne ar kuras palīdzību var uzvarēt jebkuru spēli ar ne vēlāk kā 33. gājienā. Visu laiku tas bija tikai mīts, līdz ar to saskaras viens no lielmeistariem. Interesanti sarakstīts. 9 no 10 ballēm.

“Мажордом”  Николай Гуданец – stāsts par laimīgām vecumdienām robotu aprūpē. Šis autors, manuprāt, ir labākais, kas mums padomju laikā radies. Viņam piemīt Šeklija ironija un Kantera spēja visu aprakstīt tieši. Šajā grāmatā ir vēl daži viņa stāsti  – “Забудь, прошу тебя…” un “Дурачок Фаби” par kādu ciematu, kurā visiem cilvēkiem piemīt paranormālas spējas, bet viņi visi tās slēpj pat viens no otra. “Чертовщина” par cilvēku, kuram ir izdevies ar Elli noslēgt preču apmaiņas biznesu. 10 no 10 ballēm. Tieši tie izglābj šo antoloģiju. Citādi nebūtu nekā jēdzīga.

Prasīsiet, kur tad ir tā laika zvaigzne Mihailovs – arī viņš te atrodams, taču acīmredzot stāstu nav paspējis sarakstīt un tādēļ kompensējies publicējot pāris nodaļas no kādas savas noveles. Simts lapaspuses bez stāsta beigām, lai ar tajā laikā normāla prakse, tagad šķiet papīra tērēšana un grāmatas mākslīga sabiezināšana.

Kopumā lasīt var, ja esi gatavs stulbus un pārlieku bezsakarīgus stāstus izlaist un neveltīt tiem pārāk daudz laika. Vidējais līmenis ir 5 no 10 ballēm. Ir, protams, pāris zvaigznes ideju un kvalitātes ziņā, bet lielākoties autoriem ir trūcis meistarības izteikt savas domas un tādēļ stāsti vairāk kalpo kā vitrīna, kurā parādīta sapīšanās meistarībā.

Šoreiz izvēloties, kuru „Piedzīvojumi. Ceļojumi. Fantastika.” grāmatu lasīt, nolēmu paņemt kādu no fantastikas stāstu krājumiem. Ļoti, ļoti sen atpakaļ jau biju viņu lasījis, bet, kas tajā iekšā, neko neatcerējos. Pēc anotācijas zināju tik vien, ka grāmatā apkopoti veseli 21 autora darbi, no kuriem daļa izdošanas brīdī bija nostabilizējušies kā nopietnie autori, bet daļa iesācēju darbi. Visus autorus vieno tas, ka viņi dzīvoja Latvijā, un kas to lai zina, iespējams, dzīvo vēl šobaltdien. Antolģijā ietverties stāsti ietver plašu problēmu spektru – zinātnes attīstību, nākotnes tehnoloģijas, cilvēku attiecības un atbildība par savu pasauli.

Kā jau bija sagaidāms, stāstu kvalitāte bija kā pa kalniem, no laba uz vāju, no interesanta uz garlaicīgu. Diemžēl jāatzīst, ka ne visi no autoriem sēja izpatikt manai gaumei. Daži stāsti lika uzdot jautājumu, kādēļ viņi te vispār atrodas. Piemēram,  stāsts Сауна by Юрий Касянич. Kinouzņemšanas grupa piedzeras pirtī un viņu dvēseles mēģina nolaupīt citplanētieši. Iespējams, ka tur bija baigā psiholoģiskā fiška, bet es tajā īsti neiebraucu. Nācās veselas 32 lapaspuses garlaikoties. Un tad man radās arī tāds visnotaļ šovinistisks priekšstats, ka vismaz šajā grāmatā atrodamo rakstnieču darbi ir diezgan viduvēji, maigi izsakoties. Astoņdesmito gadu beigās rakstniecēm acīmredzot pienācās rakstīt tikai par jūtām un veidot tik samudrītus darbus par savu varoņu iekšējiem pārdzīvojumiem, ka tos uztvert bez smīkņāšanas man bija lielas problēmas. Iespējams, ka tā vairāk ir mana, nevis grāmatas problēma.

Uzskaitīšu stāstus, kurus atzinu par lasīšanas un ievērības cienīgiem. Pirmkārt, ievērību ir pelnījis Николай Гуданец. Viņa darbos ir daudz ironijas, pasmiešanās par pasauli un varoņiem. Kaut kas viņā man atgādina Katneru.

Ягненок Билли и серый ящик – kāds kosmosa kuģa kapteinis nemāk lāgā uzvesties, lamājas, apspiež komandu. Viņam tiek piešķirts uzvedību koriģējošs robots. Pēc kāda laika ar kapteini viss ir štokos, to gan nevar teikt par robotu. Pavisam īss un kodolīgs 8 no 10 ballēm.

Петля – ceļošana laikā un tā paradoksi. Reizēm pirms iekāpt laika mašīnā, kuru tikko esi izgudrojis, vajadzētu pārbaudīt visus savus izvedumus un izsvērt izrietošās sekas. Savas dzīves izmainīšana ir laba lieta, taču to vajag darīt ļoti, ļoti uzmanīgi. 8 no 10 ballēm, galvenais varonis pārāk ir ieciklējies uz savu labklājību.

Машина счастья – kāds puisis šķūnī uzbūvē mašīnu, kura piepilda katra cilvēka viskvēlāko vēlēšanos. Cilvēku ar vēlmēm netrūkst, taču problēma ir tā, ka viskvēlākā vēlēšanās ne vienmēr ir tā ,kuras piepildīšanos vēlamies. 10 no 10 ballēm, jautrs stāsts par cilvēka patieso dabu.

Otrs pieminēšanas vērts autors ir Владимир Михайлов. Viņa darbi man ir patikuši jau no bērnu dienām.

Приглашение на ночную охоту – zemes diplomātiskā misija tiek nosūtīta uz Sinerianas impēriju. Tur viss būtu normāli, ja ne Kodekss, kurš atspoguļo tikai un vienīgi patiesību. Sen atpakaļ kāds no impērijas monarhiem izteica apgalvojumu, kas neatbilda realitātei un civilizācijā sākās lielas problēmas. Labs stāsts par dogmatismu, nespēju mainīties un autokrātiju. 9 no 10 ballēm.

Trešais autors, kura darbi man iepatikās bija Вячеслав Морочко. Viņam gan ir tendence likt saviem varoņiem uzupurēties cēlu mērķu vārdā. Stāstā На грани – kādam kosmosa kuģa pilotam ir jāizvēlas paša dzīvība vai planēta, kuru viņš tikko ir apmeklējis. «Пыль» – runa vairāk ir par patiesību un vēlmi tās vārdā mirt.

Kopumā stāstu krājumam var likt 6 no 10 ballēm. Par daudz ir tādu stāstu, kurus var šķirt pāri, neko nezaudējot. Taču ir atrodama arī laba un kvalitatīva zinātniskā fantastika. Daļa no autoriem ir amatieri, kuriem sanāk ne pārāk. Bieži gadās, ka ideja ir laba, taču dikti samudrīts izpildījums. Pavisam traki ir, ja nav ne idejas, ne izpildījuma, taču darbs ir nopublicēts. Vienam stāstam uz trīs lapām pat bija divi autori, un pats stāsts veidots kā lasītas grāmatas pārstāstījums. Kādēļ viņš iekļauts šajā krājumā –  nesapratu.