Šī, iespējams, ir viena no tām grāmatu sērijām, kuras lasīšanas ilgums ir sasniedzis jau gandrīz otro desmitgadi. Nav jau tā, ka es dikti lēni lasītu. Šī ir jau sestā grāmata, pirmā iznāca tālajā 1999. gadā, tad vēl biju students un fantastiskajam bojevikam biju tik tikko pievērsies. Pievārēju pirmo triloģiju, tad pirms desmit gadiem iznāca turpinājums, tā nu tas tai dzīvē gadās.

Grons jaunajā pasaulē ir iekārtojies godam, atlicis vien nieks konsolidēt savu varu, izrauties priekšā bruņošanās sacensībā un pakļaut pasauli pirms Aizliegtā Meža saimnieki paspētu attapties. Nav jau tā, ka viņš to darītu pirmo reizi, šī ir jau Grona trešā dzīve, un nevar galvot, ka pēdējā. Tās paralēlās pasaules ir visnotaļ interesanta vieta.

Tā kā sēriju lasu neregulāri un ar daudzu gadu pārtraukumiem, tad nemaz tā uzsildītās vakardienas zupas sajūta nav tik nomācoša. Laiku pa laikam smadzenēs pēkšņi parādās uzplaiksnījumi no pirmajām grāmatām, bet konkrēti pārstāstīt to saturu nespētu. Lasījās jestri, un galvenais varonis Grons ir jau kā vecs paziņa. Lasi un saproti, ka ar viņu nekas slikts nenotiks, jo viņš ir gājis KGB skolā vēl uz zemes, dienējis armijā un vispār Maķedonijas Aleksandrs viņam nespētu kalpot pat par kājslauķi. Ja vajadzēs pašam kaut kur pieķerties, darbu nesmādēs un izdarīs uz glanci.

Varu derēt, ka galvenais varonis ir nedaudz autora ‘es’ vēlamais atspulgs un sapnis padarīt pasauli labāku un apzināties, ka to izdarīt bez vardarbības reizēm nav iespējams, ar’ ir tīri sakarīgs. Iespējams, man un autoram īsti nesaskan ar metodēm, kuras novestu pie labākas pasaules, un tādēļ ir vietas, kas man traucē izbaudīt stāstu.

Šīs vietas ir strukturēta Grona apziņas plūsma, kurā viņš tā teikt salīdzina monarhiju un demokrātiju. Par to kā valdīt taisnīgi, bet tā, lai nedaudz baidās, un citiem niekiem. Joprojām daļu no grāmatas sastāda esejas par tēmu „Monarhijas, tirānijas un neliela genocīda plusi”. Lai gan no otras puses tas labi palīdz saprast galvenā varoņa motivāciju un rīcību.

Līdz šim autoru slavēju par klavieru trūkumu, bet šoreiz gan to nevar teikt, grāmatas finālā nolīst klavieru lietus, it kā izskaidrojums ir un visnotaļ spēcīgs, bet varēja nedaudz pacensties. Pasaule gan joprojām ir laba, cepuri nost, autors tēmu no nekā par karali ir nopulējis līdz pēdējai niansei. Pasaules politika un ekonomika ir vairāk nekā pārliecinoša. Ja var atrast vājo vietu, tad tā ir Melnā Barona spēja paspēt visur savārīt ziepes. Iespējams, ka esmu palaidis kaut ko garām, bet antagonista šīs grāmatas dzīvesveids lāgā neiet kopā ar viņa darbības vērienu.

Lieku 7 no 10 ballēm, šī sērija man joprojām iet pie sirds, nav no tiem labākajiem autora darbiem, bet līmenis un kopējā ideja netiek zaudēti. Protams, ka gaidīšu un lasīšu nākamo. Izskatās, ka šoreiz problēma netiks atrisināta ar kodolenerģijas palīdzību.