Cikla „Dievu pelni” trešā un, cerams, arī pēdējā grāmata. Autors šogad ir bijis neparasti ražīgs un visu triloģiju izdevis viena gada laikā. Nu labi, es izlasīju visu viņu šogad. Kaja piedzīvojumi Salpas pasaulē turpinās. Ja iepriekšējās grāmatās viņam ir izdevies iegūt zināšanas par šīs pasaules uzbūvi, tad tagad ir pienācis laiks likt viņas lietā.

Varētu jau te gari un plaši aprakstīt Kaja pasaules uzbūves pamatprincipus. To, kā divpadsmit dievi savulaik iesāka Spēli, kuras rezultātā viens iegūtu visu un pārējie neko. Un kā beigu beigās kāds viņus ņēma un uzmeta. Visas šīs jezgas rezultātā Salpa tika norobežota no apkārtējās pasaules ar kupolu, pievienota Tukšumam (tāda paralēlā dimensija, kuras iemītnieki pārtiek no ļaužu ciešanām). Dievi tagad velk nožēlojamu eksistenci un sen neko vairs nevar mainīt. Taču Kaja māte būdama viena no tiem ir pacentusies, un Kajs ir viņas slepenais ierocis, lai atgrieztu pasauli atpakaļ, lai viss būtu kā bijis.

Šī grāmata ir viens vienīgs kvests uz Slēgtās ielejas pilsētu Anda. Tur visticamāk atrodas dievu būvētais templis un, iespējams, arī tas, kas no viņiem palicis pāri. Kaja uzdevums ir tikt līdz Andai, pabeigt rituālu un tad jau kā būs tā būs.

Grāmatā ir diezgan daudz pretrunu ar iepriekšējām, ja agrāk Slēptā ieleja bija liels noslēpums, tad tagad izrādās par to ir bijuši informēti visi. Vēl vairāk tur pat ir bijušas pāris ekspedīcijas. Nekā īpaša jau tur nav, tāda kā virtuālā realitāte, kur ceļiniekam ir izkropļota laika un telpas uztvere. Sižets atbilst visiem fantastiskā bojevika pamatkanoniem.

1. Supervaronis, kuram joprojām piemīt cilvēciskas īpašības un vājības;
2. Supervaroņa iemīļotā ar nodomu pieklīst varoņa komandai un ar laiku kļūst par tādu;
3. Supervaroņa superkomanda te ir padsmitos mērāms ceļabiedru skaits, kas laiku pa laikam iet bojā un pa laikam pieklīst jauni. Pa visiem kopā viņiem nekas nav šķērslis.
4. Supervaroņa sekundārie ienaidnieki un nogalināmie, lai kvests varētu turpināties. Te ir viens īsts laupītāju bandas varonis, kas bez iepriekšējās sagatavošanas daudz neatpaliek no paša varoņa. Un divpadsmit radījumi dievu sargi. Tos obligāti jānovāc, lai tiktu uz priekšu.
5. Supervaroņa primārie ienaidnieki, tie sevi neafišē, bet bīda visus procesus, lai aizkavētu varoni. Parādās beigās, lai visu pavērstu jaunā gaismā un izveidotu smuku „last stand”.
6. Laimīgas beigas vai tikai beigas.

Šī grāmata manuprāt bija visšvakākā no visas triloģijas. Nekas, ka viss atrisinājās, un mēs uzzinājām patiesību. Varoņa motivācija vienkārša, izdarīt, kas jādara un tad redzēs kā būs. Viņa ceļabiedru motivācija ir līdzīga, palīdzēsim varonim, lai realizētu savus mērķus. Tas nekas, kas zinām, ka mūs pa ceļam nokaus, un līdz galam mēs nemaz nenonāksim. Varenie ex-dievi un viņu sargi, bez komentāriem. Ja jau viņi ir tik slīpēti, ko tad viņi sēž savā templī un ārā tiek tikai laiku pa laikam cilvēka veidolā? Arī Kaja mātes plāns, lai atbrīvotos, ir reāli tik sarežģīts, ka izraisa vien līdzjūtību ar savu nerealitāti, pat priekš fantasy pasaules mērogiem. Superkomanda tāda, ka pa desmit iznes ap simts pretinieku lielu armiju pat neiesvīstot.

Kvests nebija slikts, bet tā izpildījums nebija virsotnē. Ja pasaule tiek radīta tik mainīga, tad skaidrs, ka autors var atvēzēties uz pilnu klapi un izvilkt savu varoni no jebkādas situācijas. Viņam faktiski nav nekādas izredzes nomirt un neaiziet līdz galam. Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Lasīt iesaku tikai tiem, kas izlasījuši visas iepriekšējās.

Turpinu savu projektu izlasīt pērn, manuprāt, labākās krievu fantasy grāmatas. Kā es nosaku grāmatu labākumu? Pavisam vienkārši, es lasu to autoru darbus, kurus jau agrāk esmu atzinis par labiem esam. Tas nekas, kaesmu viņiem licis tikai 7 no 10 ballēm, labākas lietas jau šajā žanrā ir visai grūti atrast.

Tātad grāmatas galvenais varonis Kajs ir tipisks bāreņa tēls, kas dzīvo visai dīvainā pasaulē. Pasaule atrodas aplī, kura diametrs ir aptuveni 4000 vietējo kilometru. Debesis te ir ķieģeļkrāsas, nu to sarkano nevis silikātu. „šajā pasaulē dzīvo divpadsmit klani, kas laiku pa laikam savā starpā uztaisa pa kariņiem, ir vietējā inkvizīcija, kas pārstāv globālo Tukšuma reliģiju. Tehnoloģiju un maģijas attīstība tiek stingri ierobežota. Tāpat tiek kontrolēts iedzīvotāju daudzums, ja kaut kas no šiem parametriem neizpildās, sākas liela nelaime. No tukšuma (barjeras, kas norobežo pasaulīti no pārējās planētas daļas) iznāk Tukšuma kalpi un sāk metodiski izkaut visus civiliedzīvotājus, kas nav paspējuši paslēpties.

Kajs savulaik ir bijis viena no vadošā klana līdera bērniem, tomērTukšuma kalpi nolēma, ka klans ir kļuvis pārāk bīstams, un izkāva visus tā locekļus. Kajam izdevās izgklābties un piesisties kādam ceļojošajam cirkam, kur tad viņš arī pavadīja savu bērnību. Bet laiki mainās, un kārtējā tīrīšana nav aiz kalniem, Tukšuma kalpi vietējam valdniekam uzstāda ultimātu, vai nu līdz vasaras beigām Kajs dabū galu, vai arī sākas kārtējais genocīds. Skaidra lieta, ka tādu iznākumu neviens negrib, un sākas reālas medības.

Grāmata, lai arī cik smieklīgs no malas nešķistu izklāsts, ir visai laba. Galvenais varonis, lai ar labi kaujas ar zobeniem un nelielām maģijas spējām, nestaigā riņķī pa pasauli kaudams savus naidniekus. Galu galā viņš cirkā ir audzināts elitāra slepkavu klana pārstāvja uzraudzībā. Ļaunumu neatriebtu netstāj, bet baigi uz nažiem pats arī neraujas, šad tad lasītājs tiek atalgots ar nopietnām bosu cīņām, kur nogalēts tiek kāds īpaši ļauns izdzimtnis. Bet tā lielākoties puisis slapstās pa ceļmalām un vāc sev aizvien lielāku ienaidnieku baru.

Kopumā labs viduslaiku komandoss gabals ar misticisma elementirm. Pasaule autoram ir izdevusies ļoti laba, cerams, ka turpmākajās grāmatās uzzināsims, kādēļ tad šāds anklāvs ir izveidojies un kas slēpjas aiz barjeras. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, man patika. Izskatās, ka autoram pēdējie darbi uzlabojas, nav vairs tik daudz bezmērķīgu dialogu, ir atrasts pareizais balanss starp pasaules aprakstu, vēstures izklāstu, varoņa tēlu un sižeta darbības intensitāti.