Pērnā gada beigās izlasīju Синее пламя cikla pirmo grāmatu Летос. Pirmā man patika un atzīšos godīgi pret šo rakstnieku man ir patiešām būt grūti kritiskam. Esmu nedaudz fanbojs un manu sajūsmu vajadzētu interpretēt kritiski. Tā reizēm gadās, ja autoram sapas ar lasītāju.

Tūkstoš gadus atpakaļ pēc Kataklizmas no pasaules aizgāja varenie burvji. Lai arī viņiem bija milzu vara, pēc savas būtības viņi tik un tā palika cilvēki. Cilvēki, kas vēlējās vēl lielāku varu, kas nebaidījās eksperimentēt ar lietām, kuras līdz galam neizprata, noslēdza līgumus ar radījumiem, kurus labāk būtu bijis atstāt aiz durvīm. Tas viss noveda pie katastrofas. Teo bijušais cirka mākslinieks, Šerona nekromante un Laviani izbijusi slepkava, dodas meklēt Tionu vienu no šiem reiz varenajiem magiem. Šķiet, ka ne visi burvji ir pametuši pasauli. Un pat ja Tions vairs nestaigā pa zemes virsmu viņiem tik un tā nav izvēles, viņi ir noslēguši vienošanos ar šauttu (tas tāds ļoti slikts dēmons). Ja vienošanās netiks izpildīta cietīs Šeronas audžu meita.

Pasaule – kā jau tas no Pehova sagaidāms ir detalizēta līdz sīkumam, viss ir pārdomāts un sabalansēts. Varētu pat teikt, ka pārāk, jo pasaule pārņem un nomāc visu sižetu. Lasītājs ar aizrautību var lasīt par Letosa agrāko varenību, klausīties aizgājušo laiku leģendas un salikt informācijas drumstalas skaistā bildē. Taču tas diemžēl atrauj uzmanību no galvenajiem varoņiem. Reizēm pat šķiet, ka varoņi ir vairāk kā mikrofoni, kuru uzdevums ir vēstīt lasītājam savas pasaules stāstus.

Varoņi – beidzot var saprast, kurš tad no viņiem būs īstais varonis, tas, kurš iespējams izglābs visu pasauli. Pēdējā laukā šautti ir sākuši uzvesties pavisam dīvaini, parādās vietās, kurās tie nekad nav bijušu, slēdz darījumus ar šaubīgiem ļautiņiem. Šķiet, ka viņi vēlas atvērt durvis, kas savieno to pasauli ar Letosu. Teo un viņa komanda to vēl nezina, jo viņu uzdevums ir atrast Tionu pēdējo no burvjiem. Ja es teiktu, ka nav varoņu izaugsmes es melotu. Tā ir, taču tāda nepārliecinoša, izskatās, ka tos visus vada kāds leļļu meistars un noteiktos laika sprīžos piespēlē papildus līmeni. Neteiktu, ka autors spētu noslēpt sižeta attīstību, mājieni ir diezgan tieši un šis tiešums reizēm liek apvainot Teo un viņa komandu stulbumā un citās sliktās lietās.

Piedzīvojums – ar piedzīvojumu ir diezgan pašvaki, ja skatās no malas. Jā pāris cīņas ir episkas un “last stand” arī nav peļami. Beigu boss battle ir cepuri nost. Taču viss piedzīvojums ir tik lineārs un ar veiksmīgām sagadīšanās pilns kā suns ar blusām. Par klavieru lietu es to nesauktu, bet ļoti, ļoti tuvu tam. Lasot izklaide tiek garantēta, bet nedod dies, ja sāksi domāt par notiekošā loģiskumu. Autors gan vienmēr var attraukt, sak pasaulē ir maģija ko tu gribi, viss kas var notikt.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, Pehova faniem jālasa obligāti. Citiem, šo sēriju kā pirmo autora grāmatu nudien nerekomendētu, pirmā bija laba, taču otrā ir daudz vārgāka. Ceru, ka autors uz finālu saņemsies un radīs kaut ko pavisam aizraujošu.

Pehovs viennozīmīgi ir viens no maniem mīļākajiem krievu fantasy rakstniekiem. Viņa grāmatas es cenšos izlasīt pēc iespējas ātrāk, atmetot malā visas esošās prioritātes. Viņš ir arī viens no tiem retajiem rakstniekiem, par kuru grāmatu iznākšanas datumiem es sekoju līdzi un patiešām gaidu viņa jaunos darbus. Tāpēc šīs grāmatas ieraudzīšana grāmatu veikalā man nebija nekāds pārsteigums, drīzāk gaidīts notikums.

Kataklizma ir sašķēlusi reiz Vienoto karalisti daudzās hercogistēs. Maģija ir iznīcinājusi ierasto pasauli, varenie burvji ir krituši, varoņi pazuduši un nabagi tikuši pie varas. Kopš kataklizmas ir pagājuši tūkstoš gadus, un cilvēki tā laika notikumus atceras tikai vairs kā leģendas un māņus. Senos dievus un mošķus cilvēki ir aizmirsuši, bet tas gan nenozīmē, ka tie ir aizmirsuši cilvēkus. Letos ir skarba zeme, te nav ieteicams nomirt naktī, te mirušie medī dzīvos, un laiku pa laikam parādās kaut kas tāds, kas citur tiek uzskatīts par leģendu. Letos, iespējams, būs vieta, kur reiz zaudējušie mēģinās atgūt varu.

Kas mani saista Pehova pasaulēs? Tā ir detalizācija. Šeit ir pārdomāts gandrīz viss ekonomika, sabiedriskā iekārta, reliģija un maģijas sistēma. Te visam ir noteikti parametri, un kaut kam notikt ārpus definētajiem ietvariem ir mazvarbūtiski. Viņa pasaulēs nav raksturīgi „izstumt no krūmiem klavieres” vajadzīgajā brīdī. Pat ja kāds brīnumaini izglābjas, tam ir sava cena. Arī šī grāmata nav izņēmums, šeit ir pasaule, kurā cilvēki cenšas izdzīvot jau tūkstoš gadu. Kataklizma vēl nav beigusies, no pēdējā kara starp burvjiem un Piekalto ir palicis pāri bagātīgs mantojums. Daļa no pasaules nav cilvēku dzīvošanai piemērota. Pārējā pasaule kalpo kā nemitīgs atgādinājums par zaudēto zelta laikmetu. Cilvēki dzīvo uz bijušā civilizācijas drupām un saprot, ka viņiem nākotnē nav nekādas perspektīvas.

Otra lieta ir varoņi, tie savā būtībā ir pakļauti žanra kanoniem, taču tie nekad nav baltā tērpti taisnības cīnītāji. Teo savulaik ir bijis slavens cirka akrobāts, viņa hobijs ir seno vietu pārmeklēšana, un kāds atradums viņam atnes nelaimi. Vispirms viņš nonāk kādas pilsētas mēra nežēlastībā un vēlāk uzzina, ka viņam ir visas izredzes pārtapt par dēmonu mājokli. Grāmatas gaitā Teo no vientiesīga cirkus mākslinieka kļūst par nopietnu piedzīvojumu meklētāju. Sadursmes ar algotiem slepkavām, augšāmceltiem miroņiem, nārām un citiem brīnumiem viņu norūda un maina dzīves prioritātes. Laviani ir nedaudz ragana, taču viņas galvenais arods ir slepkavošana. Viņa nāk no kāda ļoti slepena klana, kas pēc būtības kontrolē visu hercogistu kriminālo pasauli. Ja kāds vietējais pārstāvis iziet no rāmjiem, tad tādi kā viņa tiek sūtīti viņu likvidēt. Viņai Letos ir bērnības zeme, un kad nav citu iespēju aizbēgt no vajātājiem, viņa nolemj atgriezties tur. Taču viņa nav radusi dzīvot bez mērķa, un šeit viņa savu mērķi atrod. Šerona – nekromante, kuras ikdienas uzdevums ir dažādu mošķu iznīcināšana un mirušo aizgādāšana prom no dzīvo pasaules. Taču vienu dienu viņai nozog pameitu un nekromante dodas viņu glābt. Viņa arī ir tā, kas virza sižetu. Kāds dēmons ar viltību un solījumiem panāk, ka gan Teo, gan Laviani pievienojas Šeronas meklējumiem.

Sižets ir standarta varoņa ceļš, īsti gan vēl nav skaidrs, kurš būs šis varonis – Teo vai Šerona. Laviani uz varoni nevelk, jo viņa ir pārāk vīlusies šajā pasaulē un vairāk uzņemas atbalsta lomu. Iespējams, ka varonis būs Tions, viens no tiem, kas ievārīja Kataklizmu. Lai gan daļu no viņa ceļa mēs uzzinām no leģendām.

Grāmata izlasās vienā elpas vilcienā un pēc tās izlasīšanas gribētos uzreiz lasīt arī turpinājumu. Lieku 9 no 10 ballēm. Ja patīk fantasy, kurā ar bagātu mitoloģiju un smalki pārdomātu pasauli iesaku izlasīt.