ОХОТНИК. ЗАМОК ДРЕВНИХ by Андрей Буревой

Darts ir parasts sniega leopardu mednieks, visu bērnību pavadījis nelielā ciematiņā kalnos. Viņam ir nelielas no vecākiem mantotas maga dotības. Tā kā ciemā pavadīt visu mūžu negribas, viņš nolemj doties uz pilsētu mācīties par magu. Tomēr ne viss ir tik vienkārši. Gaidot iestāšanās eksāmenu sākumu , puisim sanāk saķeršanās ar vienu no pilsētas augstmaņiem, finālā augstmanis beigts, bet puisim jātinas prom no pilsētas. Viņš uzņemas pavadīt kādu magu un viņa palīdzi Mēriju nelielā pasākumā, kura mērķis ir iegūt senus artefaktus kādā labi nomaskētā seno laiku magu mājvietā.

Kā jau redzams, tipiska mūsdienu fantasy. Centrālais varonis nodarbojas ar piedzīvojumu meklēšanu, piedzīvojumi no viņa neslēpjas. Varonis laiku pa laikam nonāk situācijās, kurās viņa dzīvība karājas mata galā, tomēr viņam izdodas izkulties cauri sveikā. Arī viņa ienaidnieki ar laiku progresē, sākot no parasta pilsētelas aristokrāta līdz pat slepenpolicijas darbiniekiem (tie tādi kā fantasy Džeimsi Bondi, ar licenci nogalināt). Skaidra lieta, ka šādā situācijā vairs vidējas zināšanas nepalīdzēs, tādēļ arī varonis palēnām tiek nedaudz apgriedots, iemācās šādas tādas burvestības, pāris labi artefakti un naudas pārpilnība plus labi draugi ir viņa panākumu atslēga. Galvenais iztikas avots varonim ir blandīšanās pa senu kara lauku, kur reiz notikušas magu kari un lasot tur artefaktus, pasākums riskants, bet ienesīgs.

Neteiksim, ka šai grāmatai būtu apakšā kāda ideja, kas vēlētos izcelt kādu cilvēku savstarpējo attiecību šķautni. Nē, te viss ir balstīts uz darbību, notikums dzen notikumu, galvenā varoņa motīvi ir vienkārši, nopelnīt naudu, palikt dzīvam, atriebties un aizmukt. Arī ar bagātu iekšējo dzīvi viņš neizceļas, reizēm viņam sāp, reizēm ir nesaprašanā, reizēm salst un reizēm ir nobijies (kad cīnās ar kādu dēmonu). Stāsts netiek izmantots arī, lai ilustrētu kādu sociālekonomisku vai sociālpolitisku fenomenu.

Personīgi no grāmatas izlasīšanas neko neieguvu, jā, kamēr lasi ir interesanti, tomēr pēc grāmatas izlasīšanas nekā nozīmīga prātā neaizķeras. Tipiska grāmata nav slikta, bet par labu ar nevarētu saukt, tāda viduvēja 7 no 10 ballēm.

У ВЕЛИКОЙ РЕКИ by Андрей Круз

Krievu fantasy žanra, iespējams, uzlecošās zvaigznes diloģija (vismaz tā izskatās uz doto brīdi). Kāpēc uzlecošās zvaigznes? Tādēļ, ka izdevniecība pēdējo pāris mēnešu laikā jau ir izdevusi piecas viņa grāmatas. Tātad pieprasījums ir. Nospriedu uzrakstīt apskatiņu par abām viņa grāmatām kopā, tam ir divi iemesli: slinkums un mārketings. Slinkums – tas skaidrs jebkuram, mārketings tādēļ, ka viens stāsts patiesībā sagriezts uz pusēm un izdotas divas grāmatas – tātad vairāk ienākumu.

Sižets, varētu teikt, ir klasisks. Kaut kad mūsu nākotnē, bet grāmatas 200 gadu pagātnē, kataklizmas dēļ mūsu Zeme sadūrās ar paralēlo pasauli. Sadursmes rezultātā daļa no zemes apgabaliem iekļāvās paralēlās planētas ainavā ar visiem cilvēkiem, rūpnīcām un tehniku. Paralēlajā pasaulē jau dzīvo rūķi, elfi, dēmoni un vēl dažādi pasaku radījumi, darbojas maģija – viss notiek. Grāmatas galvenais varonis Aleksandrs Volkovs piestrādā par dažādu nešķīsteņu mednieku. Ja kādā attālākā ciematiņā kāds nezvērs sāk mieloties ar cilvēkiem, vai vampīri pazaudējuši mēru, tad mūsu varonis steidz palīgā un par taisnīgu samaksu problēmas likvidē. Tā nu šis dzīvo cepuri kuldams, līdz kādu dienu satiek burvi vārdā Maša, kura cenšas notvert kādu citu burvi vārdā Panteļejs, kurš, iespējams, ir nolaupījis viņas māsu. Tad nu mūsu varonis nokārto lietas tā, ka Panteļejs tiek izsludināts meklēšanā, un atradējam pienākas laba samaksa, piedzīvojumi var sākties.

Grāmata ir virs vidējā krievu fantasy darbu līmeņa. Pasaulīte ir visai dinamiska. Uzreiz redzams, ka autors mīl tehniku un ieročus. Ekipējuma aprakstam var tik veltītas pat pāris lapaspuses, tiek rūpīgi apzelēti visi par un pret, salīdzinot vienu berdanku (šaujamo) ar otru. Darbība gan ir tīrais action, īsti nav skaidra pasaules ekosistēma, kurā mīt vieni vienīgi plēsēji. Kā tur izdzīvo zālēdāji, man īsti nav skaidrs. Pats galvenais varonis un viņa motivācija likās dīvaina. Tā arī nespēju saprast burvja vajāšanas motīvus, reizēm liekas, ka nauda, tomēr tā kā piedzīvojumu laikā varonis kļuva turīgs, nauda kā motīvs kalpot nevarēja. Otra iespēja- patīk meklēt piedzīvojumus uz savu pakaļu, arī atkrīt, jo tieši par piedzīvojumu pārpilnību galvenais varonis sūkstās. Skaidrs, ka nevar izslēgt, ka varonis patiesībā ir divkosīgs sesks, kas pat sev neatzīst piedzīvojumu kāri.

Kā grāmatai, kur viss balstīts uz action lieku 7 no 10 ballēm, īsti zemē metama nav. Pārlasīt netaisos un diez vai par viņu pēc pāris gadiem kaut ko no viņas atcerēšos.

Алексей Справедливый by Юрий Иванович

Kārtējais Ivanoviča šedevrs. Grāmata ir tieša Дочь – повелительница Зари sižeta līnijas ekstrapolācija. Tātad tēti Semjonu, kurš jau sakārtojis meitas dzīvi, sāk pārņemt bažas par sava dēla Aleksandra labklājību. Šis puisis tā vietā, lai lēni ar gudrību un naudu izvirzītos karalistes sauktas Mrak galvgalī, nolemj iesaistīties revolucionārā kustībā. Skaidra lieta, ka pie laba gala tas nenoved un nākas vien sēdēt cietumā. Kā jau karalistē, kurā varu sagrābuši uzurpatori, cietumā mūsu varonis sastop īstu grāfu vecā torņa mantinieku. Pa to laiku uz karalisti ir atkūlies arī Aleksandra tēvs Semjons, un pat muļķim ir skaidrs, ka revolūcija var sākties.

Ja runājam Diablo II analoģijās, grāmatas galvenajam varonim ir level up pēc level up. Autors saviem varoņiem superspējas nežēlo. Protama lieta, netiek aizmirstas arī laimīgas sakritības. Pati sižeta līnija ir viena vienīga laimīga sakritība. Tālāk spoileris. Tātad grāmatas varonim Aleksandram jākļūst par karali. Kā to panākt? Iesēdinām cietumā vienā kamerā ar īsto troņa mantinieku. Sadraudzējam viņus. Tālāk atvelkam uz karalisti Semjona tēvu, liekam viņam iegādāties īpašumu, kurā nejauši uzradīsies viņa dēls, bēgot no cietuma. Īpašumu naktīs kontrolē dīvaini akmens radījumi (skatāmies uz grāmatas vāka), tas nekas, laimīgas sagadīšanās dēļ atrodam artefaktu, ar kuru palīdzību tos var kontrolēt. Tad noskaidrojam, kas patiesībā pārvalda karalisti (ir tur tāds sindikāts) un traucē tikšanai pie troņa. Tālāk seko virkne ar laimīgām nejaušībām, un dēls Aleksandrs apprec tiešo troņa mantinieci aiz mīlestības. Domāju, ka reti kurš meksikāņu seriāls no šādas sižeta līnijas atteiktos. Pa starpam, lai interesantāk, karalis ir nēģeris – ķīlnieks, kuru kā marioneti vada sindikāts.

Grāmatas pluss, ja abstrahējamies no sižeta, ir visai labas dekorācijas. Par pašu saturu sajūsmā neesmu, tāda vilcienā lasāmā lubene nekas vairāk. Latvijā es šo grāmatu nekad nepirktu – žēl naudas, nopirku Krievijā tur viņas ir lētas. Grāmatai dodu 5 no 10 ballēm. Ja nelasi ar ātrumu vismaz 100 lpp stundā, tad labāk laiku netērē.

ВСЕЛЕННАЯ НЕУДАЧНИКОВ by Роман Злотников, Сергей Мусаниф

Kārtējais krievu fantastu fast food. Grāmatas galvenais varonis Alekss, žurnālists bezdarbnieks, dažādu apstākļu sakritību dēļ nonāk Belizā. Tur pāris mēnešus atpakaļ sākušās interesantas lietas, naktī spīd džungļi, bet dīvaino gaismu izcelsmes avotu nevienam nav izdevies noskaidrot. Galvenais varonis vēloties uzzināt, kas tad īsti par lietu, nonāk diezgan attālā nākotnē. Nākotne nebūt nav tāda, kādu varonis ir iedomājies. Tā patiesībā nekur tālāk tehnoloģiju attīstībā par mūsdienām nav tikusi, ja nu vienīgais kosmosa apguves jomā. Tā kā nākotnes cilvēkiem nav īsti skaidrs, ko darīt ar pagātnes ūnikumu, viņu vienkārši nogrūž kosmiskā bomžatņikā, kuras nosaukums ir tāds pats kā grāmatas.

Ko lai saka, nav pat tipiska Zlotņikova grāmata, impērisko filozofiju nedaudz atšķaidījis otrs autors, bet kuru daļu kurš rakstījis, īsti atšķirt nespēju. Koprezultāts ir diezgan viduvējs. Grāmatas divas trešdaļas nekas lāga nenotiek, galvenais varonis peld pa straumi bez mērķa un plāniem ar nākotni. Vienkārši risinās darbība pašas darbības pēc. Sākumā lasot sevi mierināju, ka iespējams tiek gatavota skatuve kaut kam grandiozam, bet nekā – aplauziens. Ja galvenajam varonim kļūst pa visam grūti, tad no krūmiem tiek izstumtas klavieres (negaidīts sižeta pavērsiens), un viss var turpināties tālāk. Visvairāk izbrīna, ka nav pat normāla action (tas parasti ir raksturīgs grāmatām, kurām nav nekā cita ar ko lepoties), gan Musafins, gan Zlotņikovs, parasti ar šo lietu neskopojas.

Spoileris. Ak jā, beigās Alekss lai audzinātu raksturu iestājas armijā, no kuras izgājis učebku un paostījis pulveri tūlīt arī dezertē, jo skaitās tak oficiāli miris.

Tātad grāmatelei, citādi pat nenesās prāts nosaukt, šo veidojumu ar diviem vākiem un aprakstītām lapaspusēm, maksimums varu dot 4 no 10 ballēm. Ļoti laba lasāmviela braucot vilcienā, staciju nenokavēsi, lasīšana netraucēs skatīties ārā pa logu. Patiesībā es domāju, ka izdevniecība ir nolēmusi mūsu grūtajos laikos sākt profitēt uz pazīstamiem autoriem. Zlotņikovs pēdējā laikā kā pa celmiem no normālām grāmatām uz totāliem lubu gabaliem (pie tam pēdējos darbos sācis sevi uzskatīt par imperiālisma sludinātāju un nemaz necenšas savu sprediķu tekstus salāgot ar sižetu). Musafins tāds viduvējs bojeviku rakstītājs. No pēdējiem darbiem Zlotņikovam vērā ņemams ir tikai Gron cikla turpinājums. Tomēr izdevniecībai ir savas idejas un šo visai vārgulīgo kompilējumu izdevusi veselos 25’000 eksemplāros.

Дочь – повелительница Зари by Юрий Иванович

Šis man sanāk tāds kā Ivanoviča pavasaris. Būšu izlasījis veselu kaudzi ar viņa grāmatām. Šo grāmatiņu iepirku Maskavā, tur, starp citu, grāmatām krievu valodā cenas ir vismaz divas reizes draudzīgākas par latviešu grāmatu bodē piedāvātajām.

Grāmata tipiska šim autoram, ja tā var teikt. Galvenā sižeta līnija shematiska, varoņi pārcilvēki un darbība norisinās pasaku pasaulē. Ja salīdzina ar nopietniem fantasy žanra pārstāvjiem, tad šim vairāk kā trešo šķiru dot nevar, bet tagad jau grūti ko cienīgi atrast. Grāmatas galvenais varonis, vārdā Semjons kopā ar visiem saviem bērniem neveiksmīga eksperimenta rezultātā nonāk uz planētas (iespējams paralēlas pasaules), kurā darbojas maģija, burvestības un tā pati atrodas viduslaiku attīstības līmenī. Protams, ka galvenais varonis ar šādu situāciju nav īsti mierā un nolemj attīstīt jaunās pasaules tehnoloģijas līdz līmenim, kas ļaus viņa ģimenei atgriezties atpakaļ uz Zemes. Lai vis noritētu pēc plāna, ir vajadzīga visu zemju apvienošana vienā lielā impērijā. Tad nu Semjons mērķa realizācijai nolemj katru no saviem bērniem padarīt par karali. Pirmā grāmata veltīta Semjona meitas ceļam uz karalienes torni.

Skaidra lieta – tipiska fantasy lubene. Sāksim ar mīnusiem, sižets nodrāzts līdz ārprātam, galvenie varoņi ir pārcilvēki burtiskā nozīmē, advancēti magi, prot komunicēt ar paralēlās pasaules dēmoniem, redzēt viņus un pat būt varenākā dēmona aizbildniecībā. Skaidra lieta, ka šādai blickomandai nekādas reālas problēmas plānu īstenošanu apturēt nevarēs. Galvenie varoņi iet auri pasaku valstībai kā čīteri ieslēguši godmode. Tādēļ viss ir viens vienīgs spraigs sižets, kur notiek mētāšanās no vienas problēmas risināšanas uz nākamo. Pretinieki smieklīgi naivi un diezgan aprobežoti. Ir arī daži stipri pretinieki, bet priekš tiem tīri „nejauši” jau atrodas ieroči. Tēlu raksturi klišejiski, visi gudri, smuki un runā par šaujampulvera priekšrocībām.

Pluss, lai arī nodrāzti, bet smadzenēm sniedz labu labo atpūtu un nedaudz pat rosina fantāziju. Ko nu nevar noliegt, autors prot izveidot interesantas pasaules, kuras it kā ir klišejiskas, bet tai pat laikā nedaudz oriģinālas. Arī pasaules flora un fauna tiek izstrādāta visai daudzveidīga, tas nolīdzina divdimensiju dekorāciju iespaidu. Un jā, sākot lasīt grāmatiņu, nolikt malā nav iespējams.

Grāmatu izlasot nožēlas par patērēto laiku neradās, bet objektīvi skatoties 6 no 10 ballēm. Pārāk jau nu viss raiti gāja. Lasīt ieteiktu tikai autora faniem, cilvēkiem, kas grāmatas lasa minimāli, netērējiet laiku, ir labākas grāmatas ko izlasīt.

ЭЛИТА ЭЛИТ by Роман Злотников

Varenās galaktiskās Impērijas gvardes pārstāvis kaut kādu misēkļu dēļ nonāk no nākotnes (nākotne tā, kas laikā, ne tā kas apdzīvota vieta Latvijā) uz Zemes Lielā Tēvijas kara pirmajās dienās. Pliks bez nekā, nu tāpat kā Terminators. Tā nu viņu samaņu zaudējušu sagūsta PSRS karaspēka daļa. Puisim nākot pie samaņas un noskaidrojot situāciju, viņš nolemj izveidot no šīs planētas Impērijas cienīgu kandidāti un ķeras pie darba.

Tiem, kas šad tad palasa mūsdienu krievu fantastiku, Zlotņikovs nebūs nekas svešs. Arī viņa stāsti rada „copy paste” iespaidu. Sižets visiem gandrīz vienāds. Stāsta centrālais varonis ir īsts supercilvēks. Superspējas viņš iegūst dažādos veidos – atceļojot no nākotnes, ciešot dīvainā negadījumā vai vienkārši iedzimti talanti. Skaidra lieta, ka šādi vīri luni nelaiž un cenšas dzīvē izsisties. Te nu nonākam pie autora nākamās idejas – monarhijas. Visās šī autora grāmatās vīd kopīga ideja – monarhija un aristokrātija ir vienīgais jēdzīgais un efektīvais valsts pārvaldes veids. Autoraprāt tieši šāda iekārta ir vislabākā cilvēkiem.

Grāmata ir pilna ar dažādiem kauju aprakstiem, kurās galvenais varonis sit fašistus – viens pats vai kopā ar paša sakomplektēto pulku. Varoņa galvenais mērķis ir izsisties līdz vadošam amatam PSRS struktūrās un no turienes veikt nepieciešamās reformas. Te autors nedaudz uzbrauc staļinismam, bet tā maigi un attaisnojoši – sak: „A ko citu darīt, lai no agrāras valsts pārietu uz industriālu?”. Kauju aprakstiem īpaši piesieties nevar, autors tomēr ir profesionāls karavīrs un pasniedzējs.

Tā arī nevarēju saprast, kā cilvēks, kura smadzenēs sadzīti tik daudz fakti, ka mūsu Internets nobālētu, tomēr nespēja atkost, ka Zeme ir viņa nākotnes Impērijas mātes planēta, citadele. Galu galā viņam tak bija kartes un pēc kontinentu formas taču vajadzētu atpazīt. Vēl mani interesē no kurienes Baltkrievijas mežos galvenais varonis pēkšņi ņem akupunktūras adatas. Galvenajam varonim nekādas iekšējās dzīves nav (it kā jau viena beibe ir piemesta romantikai, pat paralēls sižets attīstīts, bet nepārliecina), visi brīvo laiku viņš domā kā sasniegt mērķi – „Vispasaules Impēriju”. Atlikušo laiku viņš velta iekšējam monologam par monarhijas pozitīvo ietekmi uz tautsaimniecību. Monologs reizēm var aizņemt ap desmit lapaspuses un ir mierīgi šķirams pāri. Pēcvārdā autors gan liek saprast, ka tie pāri šķīrēji ir visai sekli radījumi, kas nespēj saskatīt lietu patieso dabu un valsts izzadzēji reiz stāsies taisnas tiesas priekšā. (par to viņam +1 balle).

Tātad grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, ir jau interesanti lasīt par karu un supervaroņiem, bet ar laiku tomēr piegriežas. Arī monarhijas piekritējs neesmu, tādēļ autora argumenti mani nepārliecināja. Ceru, ka profesionālais karavīrs Zlotņikovs tomēr izdomās kaut ko oriģinālāku savās turpmākajās grāmatās.

ВОЙНА НЕВМЕНЯЕМОГО by Юрий Иванович

Kremoniādes piektā grāmata. Izskatās, visa pasaule beidzot būtu gatava dzīvot mierā un saticībā, ja vien pašā pasaules nomalē neatrastos Orda, kuras vadonis ir nolēmis kļūt par visas pasaules valdnieku. Lai plānu vieglāk īstenotu, viņš ir atradis veselas divas Seno kaujas mašīnas, kas lido, šauj pa visu, kas kustas un vispār spēj darīt visu. Protams, ka pārējo saprātīgo būtņu kopienu šāda situācija neapmierina un tādēļ uz Ordu tiek nosūtīta diversantu grupa, kuras uzdevums ir iznīcināt Senos artefaktus.

Tā kā šī jau ir piektā sērija grāmata, tad izlasītā saturs pilnībā atbilda manām ekspektācijām. Autors pasaulīti ir izveidojis pa pirmo. Arī kaujas apraksti izveidoti tīri labi. Joprojām autors nemīl pakļaut savus varoņus briesmām. Vispār labie spēki tiek taupīti ne pa jokam. Kritušo attiecība parasti ir ~1/100 kā minimums. Šad tad jau, protams, kādu nogalina, bet ar mēru. Grāmatai galvenās sižeta līnijas ir vismaz piecas, viņas te pazūd, te atkal parādās, no sākuma tas jauc galvu, bet ar laiku kad piešaujas tas vairs netraucē.

Joprojām nepatīk visas veiksmīgās sakritības. Daļa no galvenajiem tēliem pēkšņi ir mainījusi savas personības iezīmes, cik nu tādas viņiem tur bija, tagad daži diversanti izlūki sāk uzvesties kā mazi bērni un noslēpumus stāsta katram pretimnācējam. Skaidra lieta, ka pretinieks iegūto informāciju ļaunos nolūkos neizmanto. Arī galvenais varonis ir attīstīts spēju ziņā tik tālu, ka pat reāli nav kur tālāk iet, lai tas nesāktu izskatīties smieklīgi. Arī pats fināls izskatās diezgan jocīgs, Kremons mokās ar morāli ētiskiem jautājumiem, kas pēc būtības ir visai dīvaini. Šoreiz gan viss beidzas pilnīgā nenoteiktībā, nē, uzvar jau mūsējie, bet beigas aprautas.

Šo grāmatu lasīt iesaku tikai tiem, kas ir izlasījuši iepriekšējās četras. Ja nebūsi lasījis, tad nekad neiebrauksi, kas tur īsti notiek un kāpēc. Grāmatai dodu 8 no 10 ballēm. Patiesībā ceru, ka iznāks arī sestā grāmata, jo lielākā sižetu līniju daļa palika neatrisinātas.

МЕРТВЫЙ ЛЕГИОН by Павел Миротворцев

Kārtējais krievu fantastikas gabaliņš. Ar šo autoru jau man ir nācies saskarties un dažas viņa grāmatiņas izlasīt. Iespaids bija sekojošs – visnotaļ viduvēji darbiņi, kurus var lasīt tad, kad nekā cita jēdzīgāka pa rokai nav. Tā kā arī no šī sacerējuma neko īpašu negaidīju un nekļūdījos.

Dekorācijas žanram raksturīgās karaļvalsts sabrukuma priekšā darbojas maģija un tehnoloģiju attīstība viduslaiku līmenī. Ir pāris rases, bet cilvēki dominē. Galvenais varonis grāmatas iesākumā sariebj magu ģildei un ir spiests bēguļot. Maģiskās spējas viņam tiek konfiscētas ar īpašu rituālu. Lai situācija būtu vēl „dramatiskāka” viņš nonāk mirušo leģionā. Vietā, kur vidējais dzīves ilgums ir gads, un amnestija garantēta pēc pieciem gadiem. Protams, ka šajā soda bataljonā neviens tik ilgi nedzīvo. Bet arī visas briesmu lietas, ko par šo karaspēka vienību stāsta nav taisnība.

Galvenais varonis pašā sākumā ir diezgan advancēts burvis un zaglis, autors nolemj, ka, nedaudz pademonstrējot viņa spējas, pietiek un pārtaisa varoni par mirstīgo ar viduvējām spējām. Skaidra lieta, ka varonis nonācis leģionā mācās ātri un beigās bez viņa jau nu nekā neiztikt. Grāmatiņa rakstīta vairāk balstoties uz darbību. Tradicionāli varoņi ar bagātu iekšējo dzīvi neizceļas, trenējas, eksperimentē un guļ. Galvenajam varonim iesākumā pat nav mērķa, uz kurieni virzīties, kad mērķis tiek deklarēts, tas grāmatā tiek ierakstīts bezmaz ar trekniem burtiem. Turpmāko varoņa rīcību šī lieta gan neietekmē. Leģionā eksistē arī grupējums, kas nolēmis ne tikai izdzīvot piecus gadus, bet arī padarīt leģionu par kaujas spējīgu vienību. Tomēr uz jautājumiem, kāpēc šis grupējums radās un kādi ir viņa mērķi autors mums neatbild – ir un viss.

Pozitīvās lietas – autors nemēģina būt smieklīgs kā iepriekšējās grāmatās, varbūt sapratis, ka joki tomēr nav viņa stiprā puse? Tas darba kvalitāti nedaudz uzlabo, netiek dzīti klišejiski jociņi katrā rindkopā. Galvenais varonis, protams, ir īsts laimes luteklis, ja vajag, paveicas, ja nepaveicas, tad arī neveiksmē atrodas veiksme.

Kopumā grāmatai liekami 7 no 10 ballēm, lasīt var tikai, ja nekā cita pa rokai nav.

ПИРРОВЫ ПОБЕДЫ by Александр Марков

Šoreiz pēc pāris gudru grāmatu izlasīšanas nolēmu smadzenes nedaudz atpūtināt un sāk lasīt standarta krievu lubu fantasy gabalu.

Tātad grāmatas sižets standarta. Nenovērtēts pasaules glābējs Стивр netālu no savas grāfistes robežām sakauj no paralēlā universa atnākušo kukaiņu karaspēku un izglābj vēl atlikušos troļļus. Ja viņš to nebūtu izdarījis, iespējams, visa karaliste aizietu bojā. Troļļi viņam piedāvā neatstāt darbus pusdarītus un ar nelielu PR kampaņu padarīt Стивр par pasaules glābēju un palīdzēt ieņemt karaļa torni. Puisis no iespējas atsakās. Viņa varoņdarbu neviens lāgā nenovērtē un džekiņš nodarbojas ar tirdzniecību. Pa to laiku karalistē attīstās inkvizīcija, kas vēlas uzzināt šaujampulvera noslēpumu (ticiet vai nē, to zina tikai Стивр) un sāk viņa medības.

Kā redzams nekas jauns, sižets visu laiku „action”. Diezgan nopietni ir spiests uz kauju aprakstiem, kas tad arī palīdz lasītājam nenomirt aiz garlaicības. Pats grāmatas galvenais varonis, skatoties globāli, veiksmīgs tirgonis tikai dēļ pazīšanās ar troļļiem, nekāds stratēģis, nedaudz izgudrotājs, tomēr nez kāpēc lielāko grāmatas daļu peld kaut kur pa straumi. Protams, par tādām lietām kā tēla attīstību, te būtu nevietā runāts, tādas lietas praktiski nav. Šādas tādas ainiņas no pagātnes, atbildības sajūta, nedaudz draudzības un viss. Viņa vietā domā citi, kuru motīvus autors mums ir nolēmis neatklāt.

Personīgi man grāmatiņa likās virs vidējā krievu fantasy standarta, lasījās ļoti labi, varētu pat teikt izcili. Smadzenes ar atpūtās. Vai uzzināju ko jaunu? Nē. Kopējais iespaids „Starship Troopers” viduslaikos vismaz pirmās 50 lapaspuses, tālāk jau standarta mikslis. Grāmatai dodu 6 no 10 ballēm, ja esi daudz šādu literatūru lasījis, vari nelasīt nekā jauna tur neuzzināsi.

НЕВМЕНЯЕМЫЙ ДРАКОН by Юрий Иванович

Burvja Kremona piedzīvojumu ceturtā grāmata. Šoreiz pēc izcilajiem piedzīvojumiem Spegoto, kuriem veltīta iepriekšējā grāmata , Kremons nesēž rokas klēpī salicis, viņš dodas meklēt jaunus. Enormijas burvjiem ir izdevies notvert dzīvu drakonu. Tā kā nevienam nav ne jausmas, kas notiek drakonu valstībā, Kremona apziņa tiek implantēta drakonā un viņš dodas izlūkošanas operācijā.

Grāmatiņā ir viss, kas šim žanram pienākas, dažādas rases (par laimi bez rūķiem un elfiem), senu civilizāciju noslēpumi, artefakti un ļoti spējīgs centrālais personāžs. Grāmatiņas galvenais pluss ir interesantums, visu laiku kaut kas notiek un tas neļauj atslābināt uzmanību.

Tagad par ne tik labām lietām, autors, lai paātrinātu notikumus, inscenē atmiņas zudumu galvenajam varonim uz veselu gadu. Tas man liekas tāds seriāla cienīgs notikums. Drakoni ar cilvēkiem ir karojuši simtiem gadu un, ko domājies, mieru salīgst pāris dienās. Vispār šī tūkstošiem gadu lielā savstarpējā cīņa tiek pārtraukta līdz ar Kremona ierašanos kādā valstī. Šis visu nokārto, ka tiek dzīvots mierā un saticībā. Patlaban izskatās, ka drīz visā Kremona pasaulē valdīs vispārēja laimība un attīstīts sociālisms. Tas tā kā nedaudz norauj ticamības momentu. Un tikai tagad, kad gandrīz visas lielās valstis jau ir apvienojušās, autors izdomā viņām kopēju ienaidnieku. Joprojām kaitina tas, ka galvenajam varonim viss izdodas ļoti viegli.

Kopumā grāmatiņa labāka nekā iepriekšējā, lasīšanai patērēto lauku nenožēloju, bija interesanti 7 no 10 ballēm.

next posts 1 2 3 4 … 7 previous posts

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …