Šī grāmata var droši pretendēt uz šī gada sliktākās titulu. Izvēlējos tīri nejauši, piegāju pie grāmatu skapja, izvilku pirmo pagadījušos un sāku lasīt. Sižets sākumā visai tradicionāls, krievu specnazs kāda čečenu ciematiņā uzraujas uz nezināmu pretinieku un gandrīz pilnībā tiek iznīcināts. Galvenais varonis, protams, izdzīvo un zina, ka pretinieks patiesībā ir augstākas attīstības pakāpes civilizācijas pārstāvis, kas aiz gara laika kūrē pasauļu likteņus.
Pirmās piecdesmit lappuses bija ļoti interesantas, bet tad pēkšņi autoram aizkrita širmis un sekojošo sižeta attīstību citādāk kā par sviestu nenosauksi. Izrādās, ka visumā augstākās civilizācijas pārstāvji ir sievietes, kuras pēkšņi ne no kā sāk iemīlēties galvenajā varonī Kukurznī (Комков), tomēr visas dara nabagam pāri, pat iekausta (ne ko sev specnazs!). Īsumā, galvenais varonis izskatās pēc tipiska mazohista, ja jau dara pāri – tātad mīl. Un tā visu grāmatu! Grāmatas adekvātais nosaukums būtu „Mazohista fantāzijas”.
Kopumā var teikt ka grāmatā paustā ideja man likās neadekvāta. Fināls lika saprast, ka grāmatai būs turpinājums, tiešām ceru, ka viņš nekad neatnāks un autoru izdevniecība padzīs ar s*****u koku. Grāmatai lieku 2 no 10 ballēm, lasīt neieteiktu, autoram ir acīmredzamas problēmas ar sievietēm, Freids droši vien šim atrastu veselu kaudzi ar apspiestām vēlmēm un patoloģiskām novirzēm.
Kārtējais fantasy gabals, rakstniekam šis acīmredzot ir pirmais darbs, jo nekādas atsauces uz agrākiem veikumiem atrast neizdevās.
Sižets klasiskais – pasaule, kuru apdzīvo elfi, rūķi, goblini, orki, drakoni un ķirzakcilvēki. Šoreiz dominējošā lomā ir elfu rase, kas zem sevis ir pakļāvusi visus pārējos, izņemot drakonus. Galvenais varonis Leklis – nepatiesi elfu „uzmests” karaļdēls cīnās par savu taisnību. Ir jāatgūst respekts, karaļvalsts un jāiznīcina nezināms ienaidnieks, kuru sauc Voron. Galvenais varonis tradicionāli sakomplektē sev uzticamu komandu un sāk cīņu.
Tātad kārtējo reizi apbižots cilvēks cīnās par savu statusu ļaunajā pasaulē. Nekāda sociālā konteksta ar dziļu domu šeit, protams, neatrast, bet kā izklaidējoša lasāmviela ir pašā laikā. Notikumi risinās spraigi. Lasītājam lielais noslēpums par lietu patieso dabu tiek atklāts lēnām un pakāpeniski, un tas kā normālā detektīvā notur uzmanību.
Autoram ir arī izdevies izvairīties no iekšējām pretrunām grāmatā, galvenajam varonim gan šur tur palīdz dažādas nejaušības, tomēr tās nav uzkrītošas un saturu nemaitā. Arī labie un ļaunie tēli nav krasi polarizēti, kur labais ir labs un ļaunais ir ļauns kaut kādā abstraktā izpratnē. Te var būt visādi un katra ļaunums vai labums tiek grāmatas gaitā pamatots – citam tā ir vienkārši alkatība, citam varaskāre. Arī galveno varoni par labo tēlu nenosauksi un tieši tas grāmatu padara interesantu. Protams, varonim ir arī dažas varoņa slimības, pasaules glābšanas sindroms, „es gribu, lai labi ir arī citiem”, „laba mērķa vārdā var upurēt arī citus”. Interesanti, ka arī antagoniskais tēls slimo ar tieši šādām pašām kaitēm.
Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Skaidra lieta, ka būs turpinājums, ceru, ka pietiekami drīz tuvākā pusgada laikā, citādi aizmirsīšu par ko tad īsti bija lieta.
Grāmatas galvenais varonis Tranks Ruels pēc profesijas ir industriālās spiegošanas speciālists. Patiesībā viņa nodarbe nav tik daudz saistīta ar spiegošanu, kā ar dažādu jaunāko tehnoloģiju paraugu zādzībām. Arī tagad viņš ir saņēmis pasūtījumu, kas varētu garantēt bezbēdīgas vecumdienas. Jānozog termoss ar vielu, kas saucas Azorinds un jānodod tā pasūtītājam. Ja jau viss norisinātos veiksmīgi, tad grāmata beigtos jau piecdesmitajā lapaspusē, protams, rodas daži sarežģījumi.
Darbība noris simts gadu tālā nākotnē un galvenā darbība noris ārpus mūsu planētas. Pasākums tiešām ir saucams par fantastisko bojeviku, jo darbība noris visu laiku, autoram pat nav laika standarta filozofiskām pārdomām. Reizēm autors aizraujas tā, ka galvenos varoņus ir jāglābj ar brīnumainu spēku iejaukšanos. Grāmata ir intrigu un dažādu konfliktu pārbagāta, galvenais vienojošais elements ir nepieļaut divu galaktisku civilizāciju konflikta sākumu.
Ja cilvēkam patīk lasīt dažādu specdienestu intrigu atainojumus, tad patiks arī šī grāmata, jo futūristiskā vide kalpo tikai par dekorāciju. Pats sižets būtu saucams par „vieglu”, jo nekādu papildus smadzeņu darbību no lasītāja neprasa. Arī sižeta līniju var viegli paredzēt, vajag tikai atraut acis no lasāmā un paskatīties cik lapas atlikušas lasāmas. Palīdz arī tas, ka iepriekšējos darbos autors galvenos varoņus ir pazudinājis nelabprāt, tā ka vari būt drošs, lai cik ļauna nebūtu situācija, viss beigsies labi.
Grāmatai dodu 7 no 10 ballēm, pēc būtības sava žanra lubene, bet nevar jau visu laiku lasīt nopietnas lietas. Vai ne?
PS. Seksa praktiski nav, lai arī smuku meitiešu grāmatā ir atliku likām.
Zinātniskā fantastikas manuprāt ievērojamākie darbi un autori.
Vakar, izlasot kārtējo grāmatu no krievu sērijas ФАНТАСТИЧЕСКИЙ БОЕВИК, secināju – kārtējais sviests. Pēdējā laikā „sviesta” problēma kļūst arvien aktuālāka, jo Terry Prattchet grāmatas ir beigušās un lasāmlaiks tiek aizpildīts ar salīdzinoši nekvalitatīvu literatūru. Tā kā šajos žanros izlasīto grāmatu kopapjoms ir jau pāris tūkstoši, tad salīdzinoši nestandarta sižetu atrast ir grūti.
Bērnu dienās mana pirmā zinātniskās fantastikas grāmata bija Herberts Velss „Pasauļu kari”. Šī grāmata mani aizrāva tā, ka izlasījis to pirmo reizi, tūdaļ izlasīju arī otro. Tagad gan saprotu, ka Velss šo grāmatu sarakstījis no tipiska britu izolacionista skatu punkta, viss svešais ir ļauns, nesaprotams un agresīvs, šī ideja novērojama arī grāmatā „Pirmie cilvēki uz Mēness”. Tomēr pats stāsta koncepts ir ļoti spēcīgs un cilvēku sociālā uzvedība diezgan labi atspoguļota.
Nākamā grāmata, kas atstāja neizdzēšamus iespaidus ir S.Lema „Ijona klusā zvaigžņu ceļojumi”, nedaudz satīrisks zinātniskās fantastikas darbs, kur galvenais varonis Ijons apceļo dažādas zvaigžņu sistēmas un dalās savos piedzīvojumos. No šīs grāmatas manā leksikonā ienāca vārds kurdelis, kuru šad tad lietoju vēl tagad. Vēl tika lasīts un pārlasīts „Neuzvaramais”, stāsts par kosmosa kuģa Neuzvaramais apkalpi, kas nonācis uz planētas, kurā mistiskos apstākļos iznīcināts cits šādas pašas klases kosmosa kuģis Kondors. Te pirmo reizi sastapos ar Lema kibernētikas un automātiski pareplicējošos robotu koncepciju. Roboti tiek parādīti kā jauna dzīvības forma.
Aizeks Azimovs „Es, robots” – domāju, ka šo darbu ir lasījis katrs ZF lasītājs. Klasika ar lielo burtu, robottehnikas trīs likumi tiek pieminēti vairumā šī žanra darbos. Kad lasīju šo grāmatu pirmo reizi, mani, protams, īpaši neinteresēja kibernētikas attīstības ētiskie aspekti. – Vai robots ir kaut kādā veidā dzīvs?, Vai viņam ir tiesības lemt pašam? Vai ir ētiski izmantot robotu, lai darītu pāri citiem? Mani aizrāva pats sižets un tā loģiskais izvērsums, kur katra stāsta beigās viss nostājās savās vietās un radās viela pārdomām. Tas ļāva mierīgi gulēt, jo bija skaidrs, ka A.Azimova roboti pasaulē varu nesagrābs nekad. Nākamā šī autora grāmata, kas nonāca manos nagos bija „Paši dievi”. Stāst sekojošs zems zinātnieki izgudrojuši, lētu enerģijas avotu Sūkni, kas tungstenu 186 pārvērš plutonijā 186, atklājas ka process enerģiju ņem no paralēla visuma un ilgstoša tā izmantošana novedīs pie mūsu un viņu visuma bojāejas. Kas ir labāk – lēta enerģija šodien un problēmas kaut kad rīt? Vai tomēr nākotne?. Problēma tiek apskatīta gan no zemes iedzīvotāju, gan no paralēlo būtņu viedokļa. „Slaveno triloģiju „Foundation” izlasīju salīdzinoši nesen, kādus astoņus gadus atpakaļ. Manuprāt, viens no labākajiem autoriem kāds jebkad šajā žanrā ir bijis.
Harijs Harisons, bērnu dienās no viņa grāmatām, man pieejam bija tikai viņa „Fantastiskā sāga”, grāmata ar vienu garāku stāstu „Fantastiskā sāga” un pāris īsie stāstiņi. Domāju, ka PSRS „Fantastiskā sāga” tika publicēti tikai pateicoties Harisona ironijai par kapitālismu. Tiek izgudrota laika mašīna, tomēr vienīgais pielietojums, kas tai atrasts, ir kinoindustrija, lai ieekonomētu uz dekorācijām un aktieriem. Protams, ir arī daudz jautru laika paradoksu. Grāmata tika izlasīta no vāka līdz vākam pāri par desmit reizēm. Nākamais viņa darbs, kas tika izlasīts bija „Ēdenes” triloģija, cilvēku un ķirzaku civilizācijas konflikts. Autors tiešām izdomājis unikālu pasauli, kurā kopā dzīvo cilvēki un ķirzakas, katras civilizācijas ētika un likumi un jautājums vai tik atšķirīgas būtnes, kādreiz spēs dzīvot mierā un saticībā. Nebija slikta arī „Nerūsējošā tērauda žurka” cikls, lai arī kosmiskā odiseja, tomēr saistošs un interesants. Pēdējais lasītais „The Hammer and the Cross” – alternatīvā pasaules vēsture, nedaudz reliģijas piešprices un advancēts 9 gadsimts.
Klifords Saimaks, manuprāt, ir viens no labākajiem rakstniekiem zinātniskās fantastikas jomā. Viņa darbi ir ar humānisma ievirzi un fantastika tiešām zinātniska. Katrs stāstiņš ir unikāls un, ja gadās atrast, kādu vēl nelasītu stāstu, tad vari būt drošs, ka neko tādu iepriekš lasījis nebūsi. Bērnībā pieejams bija tikai „Naudas koks”, bet par to viņš dabūja ciest no daudzkārtējas pārlasīšanas. Kad iemācījos lasīt krieviski, papildus izlasīju „Way Station”, manuprāt izcilāko viņa darbu. ASV pilsoņu kara veterāns ir izvēlēts par Galaktiskās pārsēšanās stacijas uzraugu, Zemei draud kodolkarš un arī citplanētieši nav ieinteresēti Zemes nākotnē. Aizraujoša grāmata.
Roberts Šeklijs „Šis tas par velti” stāstu krājums, arāmatu atradu sava tēva skapī kolhoza mehāniskajās darbnīcās. Kā viņa tur bija nokļuvusi nezinu, bet pievācu uzreiz. Grāmata jau tad bija nedaudz neprezentabla, kāds uz tās bija turējis eļļainas blīves, dzēsis cigaretes, izskatījās, ka reiz iemesta arī peļķē. Tomēr tas netraucēja grāmatas lasīšanai, stāstiņi ir dzēlīgi humoristiski. Vislabāk atceros stāstu „Biļete uz Tranaju”, patikās viņa ironiju par iedomāto un patieso. Arī „Šis tas par velti” pieminētā mašīnīte, kas izpildīja praktiski jebkuru īpašnieka vēlmi, manu bērna prātu nodarbināja visai pamatīgi. Un protams šis citāts man galvā ir iespiedies uz visiem laikiem:
„”No mistake,” Jang said. “They’re very short of labor. Have to go recruiting all over for it. After the first thousand years you won’t mind it. “
Collins started to follow Jang toward the quarry. He stopped.
“The first thousand years? I won’t live that long!”
“Sure you will,” Jang assured him. “You got immortality, didn’t you?” …
He led Collins toward the quarry. “Naturally, they give that away for nothing.””
Tomēr pašu labāko atklāju vakar – man grāmatu plauktā atradās R.Šeklija 100 labākie stāsti krievu valodā, nopirkti un aizmirsti. No tiem satura rādītājā skatoties pusi nemaz nebiju lasījis, tā ka vēl ~1100 lappuses prieka ir palikušas.
Spēcīgu iespaidu uz bērna prātu atstāja arī Kita Pedlera un Džerija Deivisa „Mutants-59, plastmasu ēdājs”, patiesībā iespaids nekur nav pazudis. Katru reizi, kad izdzirdu ziņas, ka zinātnieki radīs baktēriju, kas palīdzēs paātrināt plastmasas biodegradāciju, man galvā iešaujas Mutants-59 aprakstītās ainas. Grāmatas saturs vienkāršs, bet liek aizdomāties, kas notiks ar mūsu pasauli, ja kādai baktērijai iegaršosies plastmasa? Pārlasīta vismaz piecas reizes.
Jāatzīst, ka arī PSRS rakstnieki tai laikā nebija zemē metami. Labi atmiņā palicies Aleksandrs Šaļimovs ar savu “Tuskaroras noslēpums” par padomju sociālistu un japāņu kapitālistu konfliktu zemūdens pasaules apguvē, nedaudz futūristiska ar detektīva pieskaņu, 10 gadu vecumā šo grāmatu nopirku Dundagas grāmatu veikalā, kur viņa stāvēja kā „second hand”, lieki piebilst, ka kamēr biju ticis līdz mājām ar autobusu, grāmata jau bija daļēji izlasīta. Arī stāsts “Ledus tuksneša spoki” likās ļoti saistošs, pētnieku grupa Antarktikā sastopas ar Plutona apdzīvotājiem (starp citu šim stāstam ir divi dažādi nobeigumu otrs atrodas stāstu krājumā “Dārdu aizas noslēpums”). “Dārdu aizas noslēpums” man personīgi nepiederēja, nācās ņemt no bibliotēkas, ņēmu aptuveni reizi gadā, lai pārlasītu, jauki stāsti nedaudz par dinozauriem un citplanētiešu instalācijām Gobi tuksnesī. Pēdējais stāstu krājums „Pēdējā atlanta atgriešanās” iznāca jau PSRS pēdējos gados, tomēr idejiski tie jau ir mainījušies, jūtams tāds kā pesimisms, uzsvars likts uz cilvēces tendenci uz iznīcību, gan Atlanta stāsts, gan stāstiņš par zemi pēc kodolkara.
Ivans Jefremovs „Andromedas miglājs” stāsts par vispasaules civilizāciju, kur uz Zemes ir uzvarējis komunisms, cilvēce ir spērusi pirmos soļus citu zvaigžņu sistēmu izpētē un kosmosa flagmaņa apkalpe nonāk neapskaužamā situācijā uz Dzelzs zvaigznes. Interesants futuroloģisks skatījums, ir daudz komunisma ideju, bet stāstam tas nemaz netraucēja.
Strugacku „Pikniks ceļmalā” man vispār likās un liekas joprojām šedevrs. Īsta kulta grāmata ar superīgu ideju apakšā. Ir laika gaitā nācis sastapt daudzus šāda paša satura daiļdarbus, par zonu, citplanētiešu anklāvs, bet teikšu godīgi – neviens tiem īsti nevelk.
Lieki būtu pieminēt, ka visiem augstākminētajiem darbiem dodami 10 no 10 balles.
Fantasy žanrs manā bērnībā kā tāds nemaz neeksistēja, jo ateistiskā pasaulē bērniem nav ko piesārņot smadzenes ar misticismu un citādu antimateriālistisku pasaules uzskatu.
PS. Pagaidām saliku bildites no grāmatām angliski, kad būšu ticis līdz bērnības mājām, tad visu smuki safočēšu vai saskanēšu.
Kārtējais krievu fantastikas gabals. Par zinātnisko fantastiku jau mūsdienās vairs var saukt tikai retu darbu. Arī šim darbam ar zinātnisko fantastiku nav nekāda sakara, darbība norisinās tālā nākotnē, kas būtībā kalpo tikai, lai notikumiem būtu dramatiskākas dekorācijas.
Grāmatas darbība noris tālās zvaigžņu sistēmās. Lielākās planētas impērijas cīnās par hai-džet (tā tāda viela nepieciešama kosmosa kuģu degvielai) ieguves tiesībām. Lai viss būtu sarežģītāk, atklāts konflikts netiek pieļauts, visam jānotiek diplomātiskā ceļā. Arī Vedēja zvaigznāja pārstāvji vēlas uzvarēt šajā konkursā, taču situācijas analīze rāda, ka viņi labākajā gadījumā ir tikai trešie pretendenti. Tā kā uzvara nepieciešama par katru cenu tiek piesaistīts krīzes menedžeris Сатур фон Ниддл.
Grāmatas galvenais varonis tika pasniegts kā super-racionāls un viltīgs tips, kas tiešām uzvaras dēļ ir gatavs izmantot jebkādus līdzekļus. Tāds kā vietējais Džeimss Bonds, kurš gan pats nekaujas, bet uztic to darīt citiem. Viņš arī spēj izskaitļot vajadzīgo darbību loģisko secību un virzīt notikumus sev vajadzīgajā gultnē, sarīdot citas impērijas utt. Bet pats galvenais ir viņa bērnišķā savas rīcības attaisnošana, jo notikumi, kurus viņš izraisa prasa daudzu cilvēku dzīvības, „… paši jau likāt man uzvarēt par katru cenu, redz es arī uzvarēju…”.
Ja autors ar šo grāmatu kaut ko vēlējās pateikt, tad atzīšos godīgi, es viņa domu neuzķēru. Lai gan visur figurē „Uzvara par katru cenu” nekādu problēmas ētisko analīzi tā arī neatradu. Arī paša notikumu gaita ir visai paredzama un pat neinteresanta. Jau no paša sākuma ir skaidrs, galvenajam varonim viss izdosies. Ir gan arī dažas dīvainības, cilvēks nostrādājis visu mūžu par krīzes menedžeri starpgalaktiskās kompānijās, tomēr viņa zināšanas par galaktiskajām impērijām un to vēsturi ir embrija līmenī, bet nekas, tās viņš vienas nakts laikā lasot papīrus iegūst, zināšanas pēc tam tiek realizētas ģeniāla plāna ieviešanā dzīvē. Rezultāts ir daudzpakāpju kombinācija uz kuru mūsu planētas iedzīvotāji nekad neuzķertos, bet tālās nākotnes galaktikas pilsoņi uzraujas kā mazi eži. Šajā brīdī, kad grāmatā parādījās lētticība man gribējās likt viņu pie malas un pievērst vairāk uzmanību „Koru kariem”. To gan neizdarīju, jo nemīlu iesāktas grāmatas atstāt neizlasītas.
Bija nācies lasīt arī šī autora agrākos darbus, bet arī tie neatstāja paliekošus iespaidus, tagad zinu tikai pēc vāka bildēm, ka esmu tās lasījis. Domāju, ka ar šo grāmatu būs tāpat pēc mēneša vairs nespēšu atcerēties, par ko tur bija. Tas liecina tikai vienu, grāmata mani ir atstājusi vienaldzīgu. Un balstoties uz Bībeles Atklāsmas grāmatas trešās nodaļas:
„15 Es zinu tavus darbus, ka tu neesi ne auksts, ne karsts. Kaut jel tu būtu auksts vai karsts. 16 Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, Es tevi izspļaušu no Savas mutes.”
Grāmatai lieku 4 no 10 ballēm un apsolos šī autora darbus vairs nelasīt un arī citiem neiesaku.
Šī ir triloģijas „Пророчество Сиринити” otrā grāmata.Grāmata joprojām pieskaitāma pie fantasy žanra.
Notikumi tradicionāli turpinās tur, kur beidzās iepriekšējā grāmata. Kerri ir kļuvusi par vampīru, viņas vīrs, gaišais elfs, nespēj ar to samierināties, bet neko darīt ar nedara. Lerts jeb galvenais vampīrs cenšas izdomāt kā apmānīt Tumsas dievieti, kura jau ir atnākusi viņa pasaulē un nepieļaut pārējo dievu atgriešanos. Arī Baznīcnieki (ticība ļoti līdzīga mūsu kristiešiem) ir metuši samierināšanās politiku pie malas un sāk tiešus uzbrukumus magu ordeņiem.
Grāmatu varētu saukt pat par interesantu, bet ne jau scenārija oriģinalitātes dēļ. Pasaules glābšanas tēma šajā žanrā ir novazāta līdz pēdējam, un ir grūti sastapt tiešām oriģinālas idejas. Galvenais interesantuma elements ir autora pūles salikt vienu aiz otras ļoti mazvarbūtiskas sakritības, lai tikai sižets virzītos uz priekšu. Tad nu tu, cilvēks, lasot mēģini uzminēt, no kura krūma atkal tiks izstumtas klavieres, lai glābtu situāciju.
Grāmatas galvenās tēmas joprojām ir sekss, vardarbība un mīlestība. Lerts mīlestības dēļ ir kļuvis par visai baltu un pūkainu radījumu, kur pārējie lāgā nesaprot un skatās ar aizdomām un tas viņam ļoti sāp, un šad tad viņš noraujas, un tad sākas sekss un vardarbība. Vispār jau ir skaidrs, ka šādi autors vēlas šokēt lasītāju un tā pievērst viņa uzmanību šim darbam, un izdodas visai labi. Cik dzirdētas atsauksmes, galveno sižetu neviens lāgā neatceras, bet sadomazohismu gan.
Kāpēc es šādu grāmatu vispār lasu? Tādēļ, ka nav manā dabā atstāt puslasītas grāmatas un tomēr interesē atbilde uz jautājumu, kā tad viss beigās beigsies? Un tā kā grāmatas nav visai biezas – labi, ja 400 lapaspuses, tad varu atrast pāris stundas laika, lai rastu atrisinājumu šim jautājumam.
Šo grāmatu ieteiktu lasīt tikai tiem, kuriem patika pirmā triloģijas daļa, ja nepatika, nav vērts turpināt, otrā daļa ir vēl garlaicīgāka, notiek figūru pārbīdīšana trešajai daļai. Grāmatai dodu 6 no 10 ballēm, sekss un vardarbība jau ir apnicies un uzmanību novērst nespēj, tā kā kļūst redzams, ka sižets ir pat ļoti viduvējs.
Šī ir triloģijas „Пророчество Сиринити” pirmā grāmata. Sen sen atpakaļ, mūsu mērogā veselus 2000 gadus atpakaļ, šo fantasy zemi pameta sākotnējās dievības, Tumsa, Gaisma un Līdzsvara personifikācija. Tā kā dievības aizgāja nevis sava prāta pēc, bet piespiedu kārtā, tad viņas visu laiku ir meklējušas ceļu atpakaļ. Lai tiktu atpakaļ grāmatas realitātē, viņiem vajadzīgs speciāls humanoīds (jo ir gan elfi, gan cilvēki, vampīri, troļļi). Lai šāds humanoīds nerastos, Lielie Magu ordeņi uzmeklē potenciālos draudus un viņus iznīcina.
Grāmatas galvenais varonis vārdā Lert ir vampīrs ar 700 gadu stāžu. Lai izdzīvotu, viņam nepieciešams dzert asinis. Viņš ir arī profesionāls mags un maģijas procesu veikšanai, viņam ir nepieciešami upuri. Vampīra galvenais mērķis ir atgriezt dzīvē savu 700 gadus atpakaļ mirušo ģimeni, lai to paveiktu viņam pa gabaliem jāsalasa Himeras artefakts.
Kā jau var noprast, tēls nav nekāds baltais un pūkainais, viņam pēc būtības apkārtējo viedoklis neinteresē, viņam ir tikai savas intereses. Tā kā pēc stāsta motīviem viņš ir arī Inkubs un biseksuāls, tad grāmatā ātri vien samazinās to radījumu skaits kurus viņš vēl nav izdrāzis „gan tiešā, gan pārnestā nozīmē”.
Izskatās, ka centrālais tēls grāmatā ir cilvēka bērns vārdā Kerri, viņai arī piemīt maga spējas, bet seksuālā uzvedībā ir līdzīga „Hameleonu rotaļu” personāžiem, grāmata vēl nav pusē šī jau ir pārgulējusi ar visiem galvenajiem personāžiem. Īsti ļaunie personāži mīl nodarboties ar dažāda veida sadomazohismu. Varbūt tā tagad krievu rakstniekiem mode piesaistīt lasītāju.
Taču pat neskatoties uz seksu un vardarbību, kas laikam domāts kā papildus elements, grāmata ir uzrakstīta visai labi un dodu 7 no 10 ballēm. Pats autors jau ar atzīst, ka šis cikls ir tikai viduvējs.
Patiesībā par grāmatas tematiku visu pasaka vāka bilde, fantastika, tanki un dēmoni, tātad mūsdienu armija nokļūst magu pārvaldītos viduslaikos.
1980-desmitajos gados PSRS notiek laika mašīnas izmēģinājumi. Armijnieki vēlas paceļot pagātnē un sagatavot placdarmu vispasaules komunistiskās revolūcijas nodrošināšanai, taču tā vietā, lai atrastos Vidusāzijas stepēs neilgi pirms Otrā pasaules kara sākuma, armijnieki atklāj, ka ir nonākuši paralēlā pasaulē, kurā valda magu ordeņi. Eksperiments tiek turpināts, taču tagad mērķis jau ir komunisma ieviešana veselā pasaulē.
Pašā grāmatā gan komunisma ieviešanas ideja ir tikai dekorācija, cilvēki ikdienā ir nodarbināti ar daudz piezemētākām lietām, kā uzvarēt un izdzīvot. Tiek apskatīti dažādu cilvēku likteņi ģenerālis Tihomirovs, topošais mags Artjoms, specdienestu pārstāvis Aleksejs. Planētas Arguerlail iekarošana tiek apskatīta arī no tās pamatiedzīvotāju redzespunkta. Pamatiedzīvotāji ir iedalāmi trijās kategorijās magi, kas reāli valda pār pasauli, daži brīvie iedzīvotāji, tirgoņi un klejotāji, pārējie ir vergi. Redzam, ka pasaule to vien vēlas, lai tajā ieviestu komunismu. Kultūršokam vislabāk piemērojas tieši magi, jo viņiem ar pārdabiskām radībām nākas sastapties ikdienā.
Man vienmēr ir interesējušas grāmatas par tēmu – helikopters pret viduslaiku pilsētu. Lai lasītājam nebūtu pārāk garlaicīgi, spēkus izlīdzina jaunās pasaules magi, kuri, ja saņemas, spēj diezgan turēt pretī agresoriem tankos. Tomēr arī magi vairāk ir ieinteresēti tikt varas piramīdas virsotnē, pat ja tam jāupurē savas tautas intereses. Daudz interesantu faktu par iekarojamo planētu, kuri padara reālāku un nav tradicionālie – rūķi, troļļi un elfi, kas ar laiku tomēr rada tādu kā apnikumu. Bet vai es no šīs grāmatas kaut ko ieguvu, neko daudz, tikai un vienīgi labs laika kavēklis.
Grāmatas sižets ir sadrumstalots un uzdod vairāk jautājumus nekā atbildes, ir skaidrs, ka grāmatai ir plānots turpinājums. Pašai grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, lasīt tikai žanra cienītājiem. Ja parādīsies turpinājums,w lasīšu obligāti, varbūt sadrumstalotība izveidosies tīri sakarīgā bildē.
Kad ieraudzīju šo grāmatu, tad man galvā uzreiz noskanēja „Tadāaa” šitas man ir jāizlasa. Pie izlasīšanus ķēros grāmatas iegādes dienā un piebeidzu vienā piegājienā. Grāmatas ir Zlotņikova sērijas Gron ceturtā grāmata. Iepriekšējā grāmata iznāca kādus pāris gadus atpakaļ un triloģija beidzās ar tādām kā atvērtām beigām. Tagad beidzot ir turpinājums.
Gron bijušais zemes iedzīvotājs, kas savā nāves brīdī nejauši atradies ar galvā uzmauktu ierīci, kas, savukārt, viņu nogādājusi kādā paralēlā pasaulē. Grons attopas sveša cilvēka ķermenī un ir spiests pielāgoties jaunajai pasaulei. Tā kā šāda lieta ar viņu nenotiek pirmo reizi, iepriekšējā triloģija bija veltīta pirmajai reizei, tad šoreiz Grons lietām ķeras klāt daudz aktīvāk. Viņš ir sapratis, ka visas pasaules pārvalda nezināmas būtnes, kuras cilvēcei neļauj pacelties augstāk par viduslaiku līmeni, periodiski uzrīkojot globālas kataklizmas, ja iepriekš viņam pretī stājās mākslīgais intelekts, tad tagad viņam ir jācīnās ar Valdniekiem, kas pārvalda šo pasauli.
Lai arī labu motīvu vadīts, Grons kā bijušais izlūkdienestu darbinieks, nespēj samierināties ar esošo situāciju pasaulē. Viņam piemīt klasisks pasaules glābšanas sindroms, neskatoties ne uz sevi, ne uz citiem, viņš glābs pasauli. Protama lieta, ka triloģijas remeiks (nomainot dekorācijas atstāstīt to pašu, kas noticis iepriekšējās grāmatās) tomēr būtu pa traku, tādēļ Zlotņikovs ir izdomājis savam varoni papildus grūtības pakāpi, uz šīs pasaules atrodas vēl kāds, kas atceļojis šādā pat veidā. Šis vēl kas ir absolūts ļaunais tēls, Melnais Barons klasiskā izpausmē.
Grāmatas sižets lielākoties ir viens vienīgs action, nekas netiek iestiepts vai vilkts garumā, Grons virzās uz savu mērķi: ieviest pasaulē savu kārtību. Tā kā visa viņa rīcība ir pakārtota šī ideāla sasniegšanai, tad, protams, par viņa rīcības ētiskumu spriest nav jēgas. Mērķis ir jebkuras rīcības vērts, protams, ja pretinieks nav ienaidnieks, zemiski paņēmieni netiek izmantoti. Konkurents Melnais Barons ir diametrāli pretējs, viņš soļo pāri līķu kaudzē, viņu interesē tikai viņš pats.
Nenoliedzams pluss grāmatai ir tas, ka tajā nav kā krievu valodās saka „рояли в кустах” visi notikumi izriet viens no otra un nekā no gaisa nomests netiek. Grāmatai dodu 9 no 10 ballēm. Vienkārši man patīk šāda tipa „caur ērkšķiem uz zvaigznēm pāri līķiem” grāmatas.
Vienu šī rakstnieka grāmatiņu „ПРИШЕСТВИЕ ХИСПА” jau reiz biju izlasījis, tad nu pienāca kārta grāmatas turpinājumam. Patiesībā jau nekā daudz no šīs grāmatas arī negaidīju, iepriekšējā bija tāda -nekāda.
Galvenais varonis Hisps nonācis pilsētā, uz to viņu aizveda iepriekšājās grāmatas piedzīvojumi. Nu jau viņš vairs nav viens, pa ceļam ir savākta īsta zonderkomanda, neuzvarams karotājs (himera), elfiete (nekādu fīču izņemot smukuma nav), dvīņi (parasti attapīgi cilvēkbērni), vampīrs (ļoti dzīvelīgs radījums). Padzīvojis pilsētā vienu dienu Hisps uzzina, ka viņu apvaino nodevībā pret karali. Puika apvainojas un uzsāk masveida začistku pilsētā, kā arī paziņo par plānu izveidot vispasaules Impēriju. Tiek piesaistīti pilsētas zagļu ģilde, slepkavu ģilde, galvenais tirgotājs un elitāras karavīru skolas vadītājs. Tad nu šī superkomanda sāk realizēt vispasaules dominances plānu.
Kā var redzēt no īsā satura izklāsta (ja neticat, izlasiet grāmatu paši), tipisks vieglā fantasy žanru pārstāvošs gabals. Galvenajam varonim viss izdodas bez problēmām, ja viņu ievaino, sadziedējas pāris stundu laikā. Protams, viņam ir šefs, vietējais Dievs un galvenais ienaidnieks, vietējā Dieva palīdze. Tomēr ienaidnieks neko nespēj izdarīt, bet Dieva nolūks Hispa dzīvē joprojām nav skaidrs. Tā nu šis kuļas pa izdomāto pasauli uz savu galvu.
Joku kvalitāte nav uzlabojusies, ar īpašu asprātību tie neizceļas, daudz netrūkst, lai aiz joka būtu rakstīts „jāsmejas”. Arī varoņu dialogi ir absurdi un vairāk tendēti uz „smieklīgumu” nevis uz sižeta attīšanu. Toties, lai kā es te neizteiktos, grāmatu izlasīju vienā piegājienā, jo bija interesanti, kāpēc nezinu, varbūt biju tik pārsteigts, ka nav pārsteigumu. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, autoram par centību.
