ПЕХОТА АПОКАЛИПСИСА by Александр Золотько

Šī grāmata ir turpinājums grāmatai Последняя крепость Земли (šī grāmata tika izlasīta pirms bloga izveidošanas). Brāļi ir pazuduši, sadraudzība vairs nav nepieciešama. Visi Brāļu draugi ir kļuvuši lieki un ienīsti. Vai tiešām citplanētieši Zemei ir bijuši tik vajadzīgi? Vai zemes iedzīvotāji paši sevi iznīcinās jau pirmajos bezbrāļu mēnešos?

Kā jau kārtīgai turpinājuma grāmatai pienākas, tā sākas neilgi pēc iepriekšējās grāmatas beigām. Iepriekšējās grāmatas supercilvēks Grifs ir aizgājis tādā kā pasīva novērotāja lomā, viņam viss ir vienalga. Dzīvo savā pilī Melnās jūras krastā, šad tad humāni neitralizē iebrucējus. Bijušais kārtības nodrošinātājs Iļjins, nodarbojas ar pārkvalificēšanos no brāļu specdienesta darbinieka par karavīru, tomēr izrādās, ka tas viss ir sekundāri.

Arī Zemes galvenie virsuzraugi Vecākais un Jaunākais nodarbojas ar parastu kaitniecību, spēlējot viens pret otru. Pasaulē ir palikušas divas lielvaras Krievija un Eiropas Savienība, ASV tika iznīcināta jau Brāļu iebrukuma sākumā, par to autoram ir neslēpts prieks. .

Autors acīm redzami ir nolēmis stiept sižetu garumā, tiek ieviesti jauni spēlētāji, tomēr viņu parādīšanās neko neizmaina. Es šādus pasākumus uzskatu par tipiskiem naudas pelnīšanas projektiem. Arī pati grāmata ir tāda kā fantastikas lubu literatūra, kuru izlasot priekš sevis nekādas jaunas atziņas neiegūsi. It kā visu laiku kaut kas notiek, darbība risinās, bet paskatoties no malas totāls sviests, neloģiska.

Beigas jau nu bija reti patētiskas, es tiešām ceru, ka šī ir šis sērijas pēdējā grāmata. Sākumā šķita, ka šī būs kaut kas līdzīgs Strugacku „Stalker”, bet nekā. Kopumā grāmatai lieku 6 no 10 ballēm un tikpat visai sērijai.

ОТРОК. БЕШЕНЫЙ ЛИС by Евгений Красницкий

Mihaila piedzīvojumi senajā Krievzemē turpinās. Tā kā ģimenes statuss sabiedrībā ir atjaunots, tiek kalti plāni par atsevišķas vojevodistes izveidi, izvirzot savu vecotēvu par galveno. Puikas dzimtais ciems veic uzbrukumu blakus esošajai pilsēta. Rezultāts izcils – daudz jaunu dzimtcilvēku, nodedzināta pilsēta un diži nākotnes plāni.

Tā kā Mihails skaitās „Jaunās sardzes” komandieris, tad tiek darīts viss, lai izveidotu nākamo karavīru apmācības bāzi. Vojevodistes ekonomiskais plāns ir vienkāršs. Apkārtējie ciemati maksā nodevas kņazam un vietējiem bajāriem par „jumtu”. Un ar laiku iespējams tikt pat pie visas Krievzemes pārvaldes.

Grāmatā darbība tiek izstiepta līdz ārprātam. Puika vēl nav pavadījis Krievzemē gadu, bet par to jau sarakstītas veselas divas grāmatas. Šajā grāmatā gandrīz visa aprakstītā darbība notiek martā. Jā, nedaudz jau „action” ir, bet priekš 400 lappušu grāmatas par maz. Ja autors tā turpinās, tad nebrīnos, ka pēc 10 gadiem šī sērija jau sastāvēs no 20 grāmatām un Mihails būs palicis tikai par gadu vecāks.

Vispār sižets izskatās ir spiests no „Mentu kariem” vai „Kriminālās Pēterburgas”. Puišelis savā ciemā ir reāla autoritāte, tas nekas, ka viņam ir tikai 13 gadi. Neviens nebrīnās, no kurienes šamais visu zina (mēs jau zinām, ka patiesībā puikā iemiesojies no divdesmit pirmā gadsimta pārnesta personība). Neskatoties uz vecumu respekts ir. Džeks ir arī nedaudz nepieskaitāms, kaujas apstākļos viņam nogalina suni, tad uzzinājis vainīgo Miķelis šamo publiski nogalē. Patiesībā viņa kontā jau ir tuvu pie desmit līķiem.

Grāmatai dodu 6 no 10 ballēm. Pārāk jau nu izstiepta, pārāk daudz lapaspuses veltītas „pārdomām”, kas neatstāj nekādu efektu uz grāmatas notikumu gaitu. Nezinu, vai nākošās šī cikla grāmatas maz lasīšu.

ОТРОК. ВНУК СОТНИКА by Евгений Красницкий

Šis ir pirmais šī autora darbs, kas publicēts plašākām tautas masām grāmatas formā. Grāmatas darbība norisinās 12. gadsimta Senajā Krievijā. Grāmatas galvenais varonis Mihails ir pārnests uz šo laika posmu no mūsdienām. Patiesībā pārnests ir tikai viņa saprāts, kas iemiesojies 12 gadīgā puišelī. Tā kā Mihails nav bijis ne desantnieks, ne profesionāls loka šāvējs, ne inženieris, bet parasts vadībzinātņu speciālists. Tad nu puisis mēģina izsisties viduslaiku pasaulē.

Protams, grāmata ir oda Senās Krievijas varenībai. Labi, tajā laikā Krievija bija tikai dažādu kņazistu apvienojums, kas regulāri savā starpā kasījās. Galvenais tiek parādīts, ka tajā laikā visi Krievijā mācēja lasīt un rakstīt. Brīvi apspriest grieķu filozofu darbus, pat ciema saietos. Netiek aizmirsti arī burvji un ekstrasensi, kas spēj dziedināt smagi slimos un kaujās cietušos.

Mūsu Miķelis, nonācis tajos laikos, kā pirmo mērķi sev nosprauž, panākt sava vecātēva iecelšanu atpakaļ kņaza gvardes simta komandiera amatā, nākamais ir ģimenes labklājības uzlabošana. Notiek daudzas politiskas spēles un garas un plašas situāciju analīzes, kuras ne vienmēr piepildās. Tomēr gan tēli, gan paša pasaule izstrādāta pamatīgi un ir aizdomas, ka šai grāmatai noteikti sekos vēl kādas divas.

Kas grāmatā nepatikās? Tas, ka galvenajam varonim viss iet kā smērēts. Vismaz patlaban viņam nav nācies sastapt nekādu reālu izaicinājumu. Ja situācija kļūst ļoti slikta, seko negaidīts notikumu pavērsiens un varonis no tās izkuļas kā uzvarētājs. Ja viņš ar kaut kur kļūdās, tad beigās tas sanāk ir pat labāk. Ja iesākumā vecaistēvs bija tāds kā konservatīvais pretsvars, tad grāmatas beigās šamais jau dara visu ko liek. Tas kopumā rada iespaidu, ka viss ies kā pa sviestu arī grāmatas turpinājumos.

Kopā izklaidei ko palasīties ļoti laba lieku 8 no 10 ballēm, daļēji par nestandarta galveno varoni, kas tiešām nav desantnieks, bet izskatās, ka drīz tāds būs kļuvis. Nažus met labi un arī ar arbaletu jau māk apieties.

ИСКРА И ВЕТЕР by Алексей Пехов

Izskatās, ka pēdējā grāmata no Vējš un Dzirksteles cikla par Haras pasauli, lai gan beigas netieši liecināja, ka nebūs viss.

Tad nu Nesa piedzīvojumi turpinās. Viņš joprojām vajā nolādētos, lai atriebtos tiem par pāri nodarījumiem. Protams, ka viņa līdzgaitnieki grāmatas laikā ir neslikti uzlabojuši savas spējas gan maģiskās, gan kaujas. Kopumā komandas spēks ir kļuvis iespaidīgs. Šens jau spēj pacelt mirušos, kopā ar Ronu jau var pieveikt Nolādēto. Pats Ness ar loku šauj labāk kā nekad.

Papildus tiek doti daudz un dažādi mājieni par agrīnās Haras vēsturi. Izskatās, ka autors ir nolēmis reabilitēt Nolādētos un lasītājam tiek sniegts nopietns viņu motivācijas pamatojums. Ja pirmajās grāmatās tā bija tikai atriebība un iekarošanas kāre, tad tagad motīvi ir daudz dziļāki un nopietnāki.

Pati grāmatas darbība lielākoties ir „action”, notiek lielas izšķirošās kaujas, kauju apraksti un dažādu artefaktu izmantošana un protams „grand finālī´. Protams netiek aizmirsts arī zaglis Garret, kas dod dažādus mājienus Nesam sapņos. Kā vienmēr uz beigām parādās “dievs no mašīnas”, kas visu saliek pa plauktiņiem, tas arī radīja nedaudz sasteigtu beigu iespaidu.

Haras detalizācija un pasaules apraksts joprojām ir iespaidīgas, grāmata izlasās vienā rāvienā. Jā, it kā nekā jauna autors nav izdomājis. Katram sevi cienošam fantasy rakstniekam ir pāris izdomātas pasaules, kuras visas šķiet kaut kur jau redzētas. Kuras visas ir nedaudz izmainītas Tolkena pasaules variants, bet neko darīt. Var jau izlasīt vienu grāmatu un saukt pārējās par lētiem pakaļdarinājumiem, bet autoram jau ir vieglāk balstīt savu sacerējumu uz rūķu elfu bāzes nekā izdomājot veselu kaudzi jaunas rases, kuras tāpat iemieso šo radījumu atribūtus. Galu galā Tolkena arī var pārmest iedvesmošanos no tautu pasakām.

Ieteiktu lasīt visu ciklu uzreiz, man pašam pēc trīs mēnešu pārrāvuma vajadzēja nedaudz laika, lai atcerētos, kas ir kas. Grāmatai dodu 8 no 10 ballēm un tikpat visai tetraloģijai. Protams, cilvēkam, kas šāda tipa grāmatas nelasa un netaisās lasīt, šīs grāmatas liksies totāls izdomājums un galīgi murgi.

АРХАНГЕЛ by Данила Соловьев

Pēc dažādu grāmatiņu izlasīšana, nolēmu nedaudz pievērsties fantastiskā bojevika sērijai. Ilgi nebiju neko no šī žanra lasījis.

Grāmatas galvenais varonis vērdā Šalfejs – pēc savas būtības ir kiborgs, kas radīts vienā no zemes slepenajām laboratorijām. Protams, ka laborotorijā viņš ilgi savas dienas nevada, bet izbēg. Dažādu sakritību rezultātā, puisis nonāk citā visumā, kurā dzīvo elfi, harpijas un valda maģija. Pats varonis diezgan bezprincipiāla būtne, kas bez noteikta mērķa blandās pa pasauli, cenšoties izdzīvot.

Šo grāmatu droši varētu likt kategorijā – “Lielākais gada sviests, ko esmu lasījis”. Grāmatas autors ar oriģinalitāti izceļas tikai vienā vietā, iedodot varonim vārdu. Pārējais viss ir klišeja uz klišejas. (Kiborgs radīts slepenā laboratorijā, galvenais varonis nemirstīgs, varonis neko neatceras no iepriekšējās dzīves, varonim ir vesela kaudze ar superspējām, varonis iesākumā neko nespēj pasākt pret maģiju, varonis laika gaitā savāc komandu ar dzīves pabērniem, ar varoni manipulē nezināmi spēki). Pie tam sižets neizceļas ar monolītumu, izskatās, ka vietām autoram ir pietrūcis izdomas. Tādēļ laiku pa laikam daļa personāžu tiek nogalēti un viss sākas pa jaunam. Izskatās, ka lapas ir pierakstītas tikai apjoma pēc.

Taču to visu vēl varētu pieciest, ja vien autors nesāktu gvelzt stulbības, kas skar fizikas jomu. Šalfeja smadzenēs elektroni aizstāti ar prozitroniem, fotonam ir masa, gravitācijas traktējums ir reti īpatns, kalifornijam tiek piedēvētas superīpašības, nemaz nerunāšu par jauno metālu izgudrojumiem. Sviests, iemests katlā, samaisīts kopā ar rasolu un izklāts uz lapas, rada lielāku zināšanu apjomu, nekā šīs grāmatas izlasīšana. Grāmatai lieku 1 no 10 ballēm.

Tagad atbilde uz jautājumu, kādēļ es vispār tērēju laiku šāda mēsla lasīšanai? Galvenais iemesls bija interese par to cik tālu aizies autors savā stulbumā. Man nav nekas pret “hit and slash” žanru, jeb krieviski sauktās broģilkas. Bet grāmatai nav nekāda sižeta, galvenais varonis ir šizofrēniķis un lasītājam ar to būtu jāsaprot viss, darbība mijas ar gudriem skaidrojumiem (tukšu muldēšanu). Tas viss laikam liecina, ka krievu fantasy rakstnieku vidū ir sākusies krīze, ja jau armada ir bijusi ar mieru publicēt šādu draņķīgu darbu. Bet, kas ir pats interesantākais, grāmatai ir gaidāms turpinājums. Vai es viņu gaidīšu? 100 punkti, ka nē!

СПЕЦХРАНИЛИЩЕ by Олег Синицын

Atvaļinātais kapteinis Valērijs, atvaļināts par dzeršanu, iekārtojas darbā par apsargu. Jāapsargā Objekts, kas atrodas maza ciematiņa nomalē un tas ne ar ko īpaši neizceļas. Ja nu vienīgais ar to, ka tajā atrodas dažas NLO detaļas, kuras zinātniekiem interesi neizraisa un viens citplanētieša līķis. Kādu laiku viss ir klusu un mierīgi, bet tad citplanētieši pēkšņi izrāda interesi par objektu. Viņiem ir vajadzīgs viens no tajā esošajiem artefaktiem.

Grāmatu pat īsti par fantastiku nenosauksi, drīzāk par uzmetumu kādai mazbudžeta filmai. Protams ir it kā visi fantastikas elementi NLO, mazie pelēkie cilvēciņi telepāti, superieroči, bet tas arī viss. Zinātniska šī fantastika nav nemaz.

Tomēr lai arī lubu literatūra kaut kādā veidā viņa cilvēku aizrauj, laikam palīdz atslābināties no ikdienas. To es pamanīju šodien pabeidzot lasīt grāmatu pulksten 01:03. Protams, sižets ir taisns kā ar lineālu zīmēts, klišejām pārbagāts. Nedaudz nepatika, ka autors jau ap grāmatas vidu dod norādes kā viss beigsies, kāpēc tas ir vajadzīgs? Varbūt es pārāk cītīgi lasīju.

Galvenais varonis, kapteinis, alkoholiķis, cīnās pret “zaļo pūķi” un nodarbojas ar koka karošu izgatavošanu. Neteiksim, ka viņa tēls būtu ļoti aizraujošs un izstrādāts, autors darījis tikai tik daudz, lai pietiktu sižeta vajadzībām. Tāpat galvenajam varonim piemīt īpašība nedraudzēties ar galvu un rīkoties pēc principa “Puļja dura, štik moloģec”.

Nedaudz izbrīnīja arī grāmatas pēdējās 30 lappuses radās iespaids, ka autors tās vienkārši pierakstījis klāt papildus – apjomam tā sakot.

Atskatoties uz izlasīto, saprotu, ka nekā paliekoša no šīs grāmatas ieguvis neesmu. Esmu lasot diezgan labi pavadījis laiku, bet tas arī viss. Lieku 6 no 10 ballēm, par izklaidi.

ЖНЕЦЫ ВЕТРА by Алексей Пехов

Šī ir cikla Vējš un Dzirksteles trešā grāmata un izskatās, ka ne pēdējā. Pirmās divas izlasīju jau 2005. un 2006. Gadā, kad šis blogs vēl nepastāvēja.

Haras Dienvidu impērijā noris karš. Tajā ir iebrukuši nabatori Nolādēto virsvadībā. Nolādētie reizi bija Impērijas magi, taču sarīkojuši 500 gadus atpakaļ revolūciju tika padzīti. Nu ir pienācis laiks viņiem atgriezties un parādīt, kas te ir saimnieks/-ce.

Grāmatas galvenais varonis Ness, iepriekšējā grāmatā zaudējis savu sievu Laen, ir nolēmis atriebties Nolādētajiem par viņas nāvi. Viņš apvieno savus spēkus ar vienu no Nolādēto nometnes pārstāvi Tia, kurai ir savas intereses konkurentu likvidēšanā. Protams viņam ir vēl palīgi: Šens, daudzsološs mags vīrietis, pirmais tāds kopš Skulptora laikiem. (Skulptors – lielākais Haras mags, viss, kas ievērības cienīgs saglabājies, ir viņa radīts.) Puikam ir talants un izskatās, ka turpmākajās grāmatās aizies Skulptora pēdās. Rona mags, Gbabaks „varžu” cilts karotājs un citi.

Hara ir jaunā Pehova pasaule, kuru viņš ir izstrādājis patiesi detalizēti. Tieši šī notikumu un vēstures detalizācija vien padara šo darbu lasīšanas vērtu. Pašu sižeta līniju diez vai var nosaukt par kaut ko jaunu un unikālu. Galvenais varonis, atriebes pārņemts, profesionāls kareivis, kuram ir artefakti ar kuriem var nogalināt Nolādētos. Nolādētie, kuri 500 gadu laikā ir zaudējuši visus savus ideālus un pievērsušies sava pašlabuma meklēšanai. Vairāk vērpjot intrigas vienam ar otru, nevis cīnoties pret impēriju.

Magu ordenis, Staigājošās, uzskata, ka jādominē tikai vienam maģijas veidam, bez žēlastības tiek iznīcināti visi citādi domājošie. Sdis nekromanti, kuru galvenais ierocis ir mirušie. Tad nu visā šajā putrā noris grāmatas darbība.

Godīgi sakot, kopš autora vampīru cikla, domāju, ka viss – nekā diža vairs nesagaidīsim. Tomēr, lai arī stāsta kvalitāte nav tik laba kā Siālas cikla grāmatās, tomēr ir virs vidējā līmeņa.

Jāatzīst uzreiz, ka grāmata spēj aizraut, tieši daudzo detaļu dēļ. Sākot lasīt ir grūti apstāties, sižets rit raiti, netiek stiepts garumā. Diemžēl „dievs no mašīnas” koncepts netiek pamests novārtā. Autors ir ieviesis Nessam pravietiskus sapņus un regulāri organizē tikšanos ar vietējo dievu zagli Garretu. Kopumā grāmatu vērtēju 8 no 10 ballēm.

Bilde no armada.

ЗАТЕРЯННЫЕ by Алексей Пешков

Uz Zemes rit 2053. gads. Pasaule ir sadalījusies piecās interešu zonās – Amerikas Eiropas grupa (augstās tehnoloģijas un racionālisms), arābi (tehnoloģiski atpalikusi, taču ticībā stipra nācija), Latīņamerika ( savu nākotni redz bioloģiskās organismu modifikācijās), Ķīnas Japānas apvienība (kiborgu un augsto tehnoloģiju piekritēji) un Krievija (visa iepriekšminētā sabalansēts apvienojums plus cilvēku ekstrasensoro spēju attīstīšana). ANO ir sabrucis jau 2009. gadā, ir pārdzīvoti daudzi konflikti un kari. Grāmatas galvenais varonis – krievu superdiversants Nikolajs Kučerenko, ar specializāciju zemūdens diversijās, tiek nosūtīts uz amerikāņu slepeno objektu, zemūdens bāzi „Nautilus”.

„Nautilus” nodarbojas ar kaut kādiem interesantiem pētījumiem, oficiāli saucas zemūdens arheoloģija, bet patiesībā visiem ir aizdomas, ka tur atrasts kāds nezināmas izcelsmes artefakts. Tad nu krievu specdienesti uzrīko informācijas nopludināšanas kampaņu, kas liek visām Zemes lielvaru interesēm sadurties šajā bāzē.

Protams, ka pārējie kalpo tikai kā aizsegs, lai Nikolajs varētu nemanīts iekļūt bāzē, kaujas laikā. Nikolajs tiek aprīkots ar visjaunāko un vismodernāko tehniku, kombinezonu simbiotu un laika mašīnu, kas ļauj viņam atgriezties pagātnē un sākt visu no jauna, sava veida saseivošanās. Tā nu viņš visas grāmatas garumā dodas uz savu mērķi noskaidrot, kas ir bāzes „Nautilus” izpētes objekts.

Grāmata tiek ieturēta tipiskā „fantastiskā bojevika” stilā. Iet, šauj, dur un kauj, lielvaras cīnās par savu vietu zem saules, bet visam apakšā ir mazie cilvēki, kas šīs lietas bīda. Arī galvenais varonis ir standarta – cilvēks ar lielu veiksmes rezervi, šādām tādām superspējām, labu tehnisko nodrošinājumu. Pozitīvi, ka galvenais varonis tomēr ir nedaudz izstrādāts un šo to par viņu mēs uzzinām.

Negatīvi, ka autors manipulē ar tādiem jēdzieniem kā ceļošana laikā un dvēseles eksistence. Viss jau būtu labi, kurš tad šajā žanrā nemanipulē ar to. Autors iet vēl tālāk, viņš velta desmit lappuses „izskaidrojot” kā tas viss darbojas. Labi par dvēseli, bet par laika mašīnu tur gan varēja redzēt, ka puika īsti nesaprot kā ir interpretējami kvantu mehānikas procesi. Viss viņam balstījās uz Šrēdingera kaķa eksperimentu, kas patiesībā ir prāta eksperiments un nav attiecināms uz makro-objektiem.

Nākamais, kas mani kaitināja, bija divu oficieru saruna, stacijas „Nautilus” komandiere un viņas vietniece. Jautājumi un atbildes, kur viena otra skaidroja, kāds apbruņojums ir katrai vienībai. Saprotu, ka autors ir vēlējies to izmantot kā ilustrāciju tā laika tehnikai. Taču man kā lasītājam izskatījās, ka komandējošais sastāvs tur ir totāli auni/aitas – nostrādāt desmit gadu par komandieriem un nezināt, kāds ir apbruņojums viņu pakļautajām vienībām.

Tas viss kopumā neļauj man šim darbam likt vairāk kā 6 no 10 ballēm, lielākā daļa pienākas tieši par latīņamerikāņu biomonstru izgudrošanu un aprakstu un par sižetā reti sastopamo darbības vietu – zemūdens pasauli. Grāmata ar šo izskatās, ka nebeidzas, bet sagaidāmi turpinājumi.

Bilde no Armada.

КОСТЬ ВОЙНЫ by Антон Корнилов

Sen senos laikos dzīvoja parasts lauķis vārdā Oriks. Oriks uzkalpojās par parastu karavīru un patiesībā nebija gudrāks par zābaku. Taču reiz, rokoties vecā apbedījumā, Oriks atrada titāna galvaskausu un izveidoja no tā bruņucepuri. Ar tās palīdzību viņš iekaroja gandrīz visu pasauli.

Grāmatas galvenais varonis Alberts ir maģisku mantu meklētājs. Tautā viņus sauc par Ķērājiem. Strādā viņš dažādu magu un burvju uzdevumā, iegūstot dažādus artefaktus. Šoreiz viņš dodas Margona uzdevumā atrast leģendāro КОСТЬ ВОЙНЫ (var redzēt uz grāmatas vāka), lai aizkavētu tumšo spēku ienākšanu pasaulē. Viņa galvenais pretinieks Sets arī dodas meklējumos ar šo pašu mērķi tikai ļauno spēku protogonista Eolles uzdevumā.

Lai lasītājām būtu interesantāk un sižets liktos saistošāks, Albertam līdzi dodas Semuels – izgudrotājs un ķīmiķis un Marta – sievišķis, kas māk kauties, un Alberta civilsieva. Tā nu grāmatas autors ved savu lasītāju pa savu izdomāto pasaku valstību no piedzīvojuma uz piedzīvojumu, līdz gala cīņai.

Šo grāmatu diez vai varētu saukt par ļoti labu, apzīmējums ‘interesanta’ būtu vairāk piemērots. Sākums likās kā Pehova sākotnējiem darbiem, tomēr nedaudz kaut kas pietrūka.

Pozitīvi, ka varoņi nedzīvo melnbaltā pasaulē, kur labie ir absolūti labi un sliktie tik pat absolūti slikti. Šeit bija panākts balanss: nebija ne labo, ne slikto, vienkārši katram bija savas intereses, tas, ka kaut kur augšā viņi personificēja Tumsas un gaismas mūžīgo cīņu, stāstu nemaitāja. Par brīnumu galvenā varoņa tēls bija daudz maz izstrādāts un viņa rīcības pamatojumu tādējādi bija vieglāk saprast. Varoņi arī ir tādi cilvēcīgi ar vājībām nevis supervaroņi hit-and-slash stilā. Arī pašam Albertam vienīgā superspēja ir briesmu sajušana, pārējais viss tiek panākts ar viltību un izveicību. Nekādu tur superzobenu vai mega superspēju.

Nepatikās, ka autors jau grāmatas vidū nogalina savu varoni un pēc tam to atceļ atpakaļ dzīvo vidū. Protams, ar brīnuma palīdzību. Šai rīcībai sižetā man tā arī neizdevās atrast pievienoto vērtību, kādēļ tas bija vajadzīgs. Arī galvenais tumšā torņa motīvs, kurā beidzas viss, man likās tāda nedaudz novazāta ideja, kas neizceļas ar oriģinalitāti. Nedaudz par biežu tiek veikti brīnumaini sižeta pavērsieni, lai izpestītu galveno varoni no ķezas, kurā tas ievests desmit lappušu garumā. Lai vai kā šajā literatūras žanrā es šo grāmatu vērtēju ar 7 no 10 ballēm.

СКАЛОЛАЗКА И МИРОВОЕ ДРЕВО by Олег Синицын

Šī ir ceturtā grāmata no cikla, kas veltīts Alenas klinšu kāpējas – lingvistes piedzīvojumiem. Pirmā un trešā jau apskatīta, otro vēl nav izdevies atrast. Šī izskatās ir pēdējā un noslēdzošā cikla grāmata. Visas mīklas tiek atminētas un atbildes atrastas. Iespējams, ka es maldos.

Alena mierīgi vada savu dzīvi Maskavā, cenšoties izārstēt savu māti, līdz pēc viņas ierodas stāsta ļaunuma iemiesojums Toms Klarks. Izrādās, ka arī galvenajam pasaules ļaundarim ir problēmas; viņa Organizācija ir slēgta un pat viņš slēpjas no ASV valdības. Izrādās, ka Klarks meklē Pasaules koku, viņa slepenā bāze atrodas Šambalas ielejā, kurā tad arī šis koks Alenai ir jāatrod. Stāsta gaitā varone atklāj, ka Klarks patiesībā ir viņas sen pazudušais tēvs, kurā iemiesojies dēmons Molohs. Tagad viņas mērķis ir atrast Pasaules koku ne tikai lai izdziedinātu māti, bet arī lai palīdzētu tēvam atbrīvoties no Moloha varas.

Kā jau var redzēt no īsā satura atstāsta, sižeta līnija liktu meksikāņu seriālam izskatīties pēc komplicēta un prātu rosinoša pasākuma. Autors joprojām nevairās no veiksmīgām sakritībām, dažādu leģendu un mistisku lietu brīvām interpretācijām. Izskatās, ka, lai piesaistītu lasītājus no Muldašova piekritējiem, autors ir izvēlējies Šambalas reklamēšanu. Arī lingviste, kas iepriekšējās grāmatās dziļi nosodīja melnos arheologus, tagad grāmatas sākumā aplaupa Kambodžas klosteri. Tādējādi nonivelējot visās iepriekšējās grāmatās radīto uzsvērti labo tēlu. Tomēr beidzot autors ir sācis izkopt savu varoņu tēlus, nu pasaule no melnbaltas ir kļuvusi pustoņiem bagātāka, un ļauns vairs nav ļauns tikai sevis pēc.

Lineārais sižets un paredzamība neļauj man vērtēt grāmatu augstāk kā 5 no 10 ballēm, tipiska sēnalu literatūra, sižets aizrauj, lasi, atpūties un jūties gudrāks par autoru.