Lasot litRPG, es bieži aizdomājos, no kurienes aug kājas ar manai aizrautībai ar šo žanru. Patlaban mana darba teorija ir deviņdesmito gadu beigu bibliotēkās ņemtās grāmatas. Tad vēl nekāds litRPG nebija (varbūt ari bija, bet es to dabā nebiju redzējis), bet bija nopietnie bojeviki. Nu un tos es lasīju aizgūtnēm.

Čīteris joprojām turpin savu kvestu, lai satiktu savu mūža mīlestību. Šoreiz viņam nākas attapties tuksnesī, kas pārpildīts ar spēles dārgumiem brangāk par ķēniņa Zālamana raktuvēm. Nākas aizkavēties un savākt bagātības. Tad seko kāda spēlētāju grupējuma bāzes iznīcināšana, vecu draugu satikšana un ceļojuma turpinājums. Pa ceļam tiek iznīcināti visi, kas stājas mūsu varonim pretī, daži pat vairākkārt.

Čītera sērijas piekto grāmatu es izlasīju pērngad maijā, bet noslinkoju un aprakstu neuzrakstīju. Šajās grāmatās sižeta līniju gan ir tikai tik daudz, ka pārstāstam pietiek ar diviem teikumiem un aizmirst ar to īsti nav iespējams. Bet ne jau sižets te ir galvenais, galvenā ir pasaule. Autors līdz pat šim brīdim ir noturējies un nav atklājis, kādēļ Sistēmā vispār nonāk spēlētāji, ko viņi tur īsti dara un kādēļ viņiem visiem ir izdzēstas atmiņas par iepriekšējo dzīvi. Bet nu tā jau arī ir galvenā šīs sērijas intriga.

Pasaule joprojām nebeidz pārsteigt, un lasītājam kopā ar galveno varoni ir daudz ko atklāt. Protams, var jau teikt ko jaunu var vēl uzrakstīt zombij-apokalipses pasaulē, kurā imūni ir tikai spēlētāji, NPC un noldi? Patiesībā jau neko, bet tas jau nekas ir interesanti uzrakstīts. Kas man patīk šajā settingā ir tas, ka visas spēlētāju spējas ir reglamentētas, jā, viņas ir iespējams miljoniem, bet tas palīdz vairāk vai mazāk visu sistematizēt un neļaut nevienam kļūt par pārcilvēku (lai gan Čīteris uz to iet).

Čīteris joprojām ir neuzvarams un tādēļ par viņu nav daudz ko satraukties, galvenais ir kopā ar viņu atklāt Sistēmas noslēpumus. Sestās grāmatas centrālais temats bija uzticība, par to, cik daudz viens spēlētājs var uzticēties otram, un kas no tā sanāk. Skaidrs, ka te nav jēgas sagaidīt dziļus pārspriedumus par morāli un ētiku, kam klāt piepīta grupu dinamika. Viss aprobežojas ar uzticēšanos kā labu lietu, bet to vajag nopelnīt un ne katram tas tiek dots.

Kopumā labs lasāmais, izrāvu cauri vienā piegājienā. 8 no 10 ballēm, bet tā kā esmu autora darbu fans jau desmit gadus, tad mani labāk par pilnu neņemt.