7. janvāris (Vereda do Tunel do Cavalo un 25 Fontes)

Šorīt mums atkal nekur tālu nav jābrauc, plānotā taka ir tepat blakus, tik jāuzbrauc augšā līdz Rabacal. Pārgājiens pa tuneli uz ūdenskritumiem. Izklausās diezgan cerīgi. Ārā ir nomācies un līņā, tas nozīmē, ka, iespējams, visus tos divpadsmit kilometrus nāksies iet pa lietu. Brauciens ne ar ko neizceļas, pašauju aplī garām pareizajai nobrauktuvei, jo neticu nevienam, izlaižu nelielu līkumiņu un sāku braukt augšā par serpentīnu. Panāku vietējo pikapu, tie līdz šim ir bijuši labi braucēji. Panāktais nekur nesteidzas – ātrums tā ap divdesmit, nākas apdzīt. Aizbraucam galā un pie takas sākuma esam otrā mašīna stāvlaukumā. Stāvvietai ir alternatīvas, bet mums vajag takas sākumu ar tuneli.

Lietus jaku nākas uzvilkt uzreiz, jo līņā nopietni. Takas sākums gan ne par ko episku neliecina, velkamies pa meža ceļu. Kamēr vācām mantas, pa to aizbrauca nesen apdzītais pikaps. Brienam pa dubļiem, laiks tik draņķīgs, ka uz ceļmalas akmeņiem pat neredz ķirzakas. Izrādās, ka mašīna pieder vietējiem takas uzturētājiem, tas gan uz darbu nesteidzas, bet sēž mašīnā un klausās radio. Bet tas viss ir štrunts, mēs esam pie tuneļa.

Šo tuneli vietējie būvējuši veselus četrpadsmit gadus un tas ir 800 metru garš. Lai ar’ ieskatoties, gaismu tuneļa galā var redzēt, lukturītis tomēr ir pašiem jāņem līdzi. Sākam iešanu un uzreiz var sajust caurvēju, tas nav nekāds joks, jo latvietim caurvējš 800 metru garumā varētu pat būt nāvējošs! Sakožam zobus un ejam, pēc pirmajiem simts metriem atklājas, ka tunelis ir nedaudz uzplūdis un te lieti būtu noderējuši gumijnieki. Mums tādu nav, tādēļ, lai nepiebristu apavus, ejam gar sienu un atspiežamies pret trubu, kas atrodam tuneļa sānā. Diezgan čakarīgi. Par laimi ir lielāko daļu var paiet normāli. Tikuši ārā mēs esam pavisam citā kalna pusē un pavisam citā ielejā. 25 ūdenskritumu taka ir sākusies (tai brīdī es vēl nezināju, ka fontes patiesībā nozīmē avots).

Sākums ir sūnains, laiks nomācies, koki apauguši ar sūnām, viss tādā pusmiglā, ka lāga nevar baudīt skatu. Nekas, baudām taku. Laiku pa laikam kāda tērce tek gar klints malu un es savā bērna prātā domāju, ka tie ir tie ūdenskritumi un sāku viņus skaitīt. Tālumā var redzēt kaut kādu megaūdenskritumu, kas velk uz pārsimts metru kritienu. Tas laikam būs tas divdesmit piektais. Ejam un runājam, ka te ar helikopteru lidot nebūtu tik episki un vispār helikopteri te nav redzēti. No pozitīvā, levada takas malā gan ir branga un ūdeņiem bagāta, tek ka prieks. Nonākam līdz vietai, kur uz takas tiek regulēta tūristu kustība, taka kļūst par vienvirziena! Slājam uz priekšu un lai ar “ūdenskritumi” ir kādi padsmit bijuši, mani sāk mākt šaubas par takas apmeklējuma lietderību.

Beigās gan izrādās, ka visi tie 25 ūdenskritumi ir vienā vietā, viens lielāks un pārdesmit mazāki. Protams, ka nosaukums ir vairāk mārketinga sauklis nekā fakts. Te nu lietus atmaksājas, jo visi ūdenskritumiņi var darboties uz pilnu klapi. Varētu piesēst un papiknikot, tikai apkārt viss ir slapjš. Tā nu aplūkojam vietējo dabas brīnumu un dodamies atpakaļ.

Atpakaļ ceļā noeejam no šīs takas un aizejam apskatīties vienu lielu ūdenskritumu. Pa ceļam uz to mums pretī sāk nākt veselas tūristu grupas. Tur lai tiktu klāt ūdenskritumam, no sākuma bija jāpagaida uz instagramerēm, lai viņas uzņem savas bildes. Paskatījāmies – ūdenskritums kā jau ūdenskritums, bet bija vērts nākt.

Atpakaļceļā kādu gabalu ejam aiz vietējiem levadu apsaimniekotājiem, tie ir nopietni vīri – vienā rokā lietussargs, otrā mačete. Nonākam līdz Casa Rabaçal un tur varam kāpt lejā uz savu tuneli. Tagad jau spīd saule un dienu var saukt par izdevušos. Nevar teikt, ka es baigi gaidītu atpakaļceļu caur to. Tādēļ stāstu Maijai par caurvēja efektu, kas noteikti būs daļu no ūdens jau izžāvējis un varēsim tikt cauri sausām kājām. Tā arī izskatās, čakarīgākā tuneļa daļa ir par kādiem pārdesmit metriem sarukusi.

Ejam uz mašīnu – mūsu nākošais plāns ir aizsperties uz Miradouro da Bica da Cana, tas ir tepat uz plato. Tas paaugstinājums uz šīs salas izskatās īpatnēji, visi dzīvo saspiesti starp okeānu un klintsmalu, a te augšā milzīgs līdzenums ar purvu un govīm! Un ceļš tāds, ka nedaudz atgādina ASV taisnos ceļus, trūkst tikai monumentu. Braucu un priecājos. Vējelis gan ir nopietns, bet tas mūsu ātrumu nemaina. Ejam uz skatu punktu, taku govis ir nodirsušas pa pirmo, nākas likt lietā visas savas lauku bērna iemaņas, lai skatu baudīšanu nepavadītu pārstrādātas zāles aromāts. Kad esam augšā, vējš zēģelē kā traks. No šejienes labi var redzēt visu ceļu no Sao Vicente līdz pat salas otrai malai. Mākoņi iet kā traki, ir diezgan interesanti skatīties, kā vienu brīdi tu neredzi neko un tad pēkšņi visur spīd saule it kā mākoņu pirms tam nemaz nebūtu. Pabaudām skatu un dodamies uz viesnīcu. Pirms tam man gan ir plāns aizbraukt uz  Lagoa da Dona Beija, bet tur diemžēl ar auto piekļūt nebija iespējams un vilkties ar kājām vairs nebija vēlmes.

Lielais plāns ir aiziet kaut ko iekost, varētu jau tepat restorānos aiz viesnīcas, bet vietēji reitingi saslavējuši kādu ēdnīcas tipa ēstūzi. Nedaudz noskaloju sviedrus un ejam, tas atrodas tepat pie vietējā veikala un benzīntanka. Ieejot iekšā īsti nesaprotu, ko ņemt. Maija paņem pēdējo vistu, es paņemu kaut ko, kas izskatās pēc čili con carne. Klāt paņemu rīsus un alu. Kamēr porcija sildās mums ierāda galdiņu. Kad man atnes ēdienu, sev par pārsteigumu atklāju, ka tas ir sacirstu cūku kāju un ausu sautējums ar pupiņām, lai nebūtu pa liesu, klāt pieceptas tauku desiņas. Ēdiens tik smalks, ka nemaz nevaru dabūt iekšā. Sapratu, ka no cūku nagiem visu labumu tāpat neizsūkšu, sapiktojos un apēdu vien rīsus un pupiņas. Alum gan nebija ne vainas. Īgns velkos uz bodi un tur nopērku sviestmaizi.

Pēc šāda fiasko man nācās kādu stundu pasēdēt viesnīcā, lai atietu. Maija laiku pavada lietderīgāk, sēžot pludmalē, kad man apnīk, izeju ārā, pablandos gar krastu, satieku Maiju un nolemjam uzrīkot vēl vienu mazu pārgājieniņu tepat. Aiziesim līdz Madalena do Mar. Mēs to tai brīdī vēl nezinām, mēs tikai gribam paskatīties, kas ir tur aiz tuneļa. Izejam cauri tunelim, uzkāpjam vietējās klintīs virs pludmales. Šķiet vietējie tās izmanto arī par tualetēm, laikam jau skats ir tā vērts, lai līstu te augšā nokārtoties. Tad aizejam uz pretējo klinti un atrodam tur taku gar jūras krastu. Protams, ka pa taku iet nedrīkst, bet tur cilvēki iet bariem un neredz, ka kādam klintis kristu virsū. Ejam mēs ar’. Zem takas ir okeāns un tur kur zeme izskatās pēc vistu iežogojuma. Man ir teorija, ka vistas te pārtiek no nokritušajiem tūristiem, jo dinozaurs arī pēc 65 miljoniem gadu ir dinozaurs.

Pēc takas parādās autoceļš, arī pa to ir uz vistingrāko noliegts braukt, bet vietējie brauc, jo viņiem te banānu birzis. Vispār jau tāds smuks ceļš, gar malām okeāns un banāni, kaut kur no klintīm uz ceļa gāžas īsts ūdenskritums, braukt tā kā nevar, bet daudzi brauc, iet ar nevar, bet šis izskatās populārs objekts. Kā mums teica viesnīcas administratore, nu pie mums jau viss ir nedaudz savādāk. Mēs ar neiespringstam, aizejam līdz blakus pilsētiņai, tur, ja jau esi paēdis cūku nagus, nav ko darīt. Lai no pilsētas nespertos uz ceļu, priekšā salikti betona bloki. Tad nu tūristi nodarbojas ar spēli, kur noparkot mašīnu un kā izkļūt ārā, ja tev priekšā noparkotas divas mašīnas. Šis pasākums mums aizņem kādu stundu un tad jau esam atpakaļ viesnīcā.