Jāatzīstas, ka iepriekšējos autora darbus neesmu lasījis. Man vienmēr bija šķitis, ka Hoseinī panākumi vairāk ir mārketinga nevis autora nopelns. Reizēm man tādi ne ar ko pamatoti aizpriedumi pret kādu autoru uznāk. Tomēr redzot, ka latviski iznāk Hoseinī jaunākā grāmata “Un kalni atbalsoja” , nolēmu dot autoram iespēju un grāmatu izlasīt. Par grāmatu paldies izdevniecībai Zvaigzne ABC.

Abdullāhs un viņa māsa Parī dzīvo kādā mazā Afganistānas ciematiņā. Ciematiņš neatrodas auglīgā ielejā, un ziemas te ir bargas. Mazajam Abdullāhā māsa ir viss, kas ir palicis no iepriekšējās ģimenes. Tēvs vairs nav tāds kā pirms mātes nāves, un pamātei vairāk rūp pašas bērni. Nav jau tā, ka viss būtu slikti, vienkārši dzīve ir diezgan pasmaga sevišķi Afganistānā pārmaiņu laikos. Tādēļ mazā Parī tiek atdota audžu vecāku gimenē ar cerību, ka vismaz viņas dzīve būs labāka. Šis ir stāsts par ģimeni un tās locekļu likteņiem Afganistānas vēstures kontekstā.

Autors prot izveidot savus varoņus. Lasītājam ir viegli viņus iepazīt un saprast to iekšējos motīvus. Tekstā nav liekvārdības, tiek pateikts tieši tik daudz, cik ir vajadzīgs, tomēr varoņi sanāk kā dzīvi. Tai pat laikā autors izmanto pārbaudītu metodi, lai piesaistītu lasītāja uzmanību. Bērni dzīvo salīdzinoši laimīgā bērnībā, īpaši nesatraucoties par nākotni un tad lielie pasaules notikumi to sagrauj. Katram dzīvē ir savs ceļš ejams un ģimene tiek izmētāta pa visu pasauli . Kādam dzīve ir laimīgāka, citam ne tik. Autors lasītājam ļauj ielūkoties savu varoņu dzīvēs no viņu pašu vai kādas trešās personas skatu punkta. Visa grāmata tiek veltīta tam, lai šīs dažādās dzīves izskaidrotu un piešķirtu tām jēgu. Tas viss kopā rada interasantu stāstu, no kura lasītājam ir grūti atrauties.

Mūsdienās jau grūti ir kādu pārsteigt ar daudziem varoņiem un viņu daudzajām stāsta līnijām. Parasti autori katrai no tām izveido loģisku nobeigumu, vai arī grāmatas beigās atkal savieno visas atsevisķās vienotā sižeta līnijā. Šoreiz gan ir nedaudz citādi. Dīvaini, ka tik slavens autors tomēr nav bijis spējīgs atmest visu grāmatai lieko. Te ir atrodamas pāris sižeta līnijas, kuras neko stāstam papildus nedod. Markosa stāsts, lai ar viens no labākajiem grāmatām, šeit tomēr īsti neiederas. Iespējams, ka viņš šeit atrodas tikai tādēļ, ka sanācis tik labs. Rošanas stāsts ir labs, lai ilustrētu sadzīves nežēlību un vardarbību ģimenēs, bet kāda tam ir jēga stāsta kontekstā, ar’ nav īsti skaidrs. Tā vien šķiet, ka autors ir atstājis visu, kas sanācis labs, iespējams grāmata ir bijusi daudz plašāka savā vēstījumā un tas ko mēs redzam ir neveiksmīgas redaktora darbības rezultāts?

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Pieskaitu pie tām, kas emocionālākiem ļaudīm “rauj ārā sirdi no gūžām”. Domāju, ka tiem, kuriem autora iepriekšējie darbi jau patīk patiks arī šis. Noteikti ar laiku izlasīšu arī iepriekšējos autora darbus, cik noprotu, tie ir bijuši vēl labāki.