Februārī sāku savu iepazīšanos ar Murakami darbiem. Pirmais, ko izlasīju, bija „Aitas medīšanas piedzīvojumi”. Tad izlasījās vēl pāris autora darbiem, bet šīs grāmatas turpinājumam kaut kā nesanāca pieķerties. Nesen ar Zvaigznes gādību tiku pie „Dejo, dejo, dejo”.

Galvenais grāmatas varonis nodarbojas ar reklāmtekstu rakstīšanu, žurnāliem un brošūrām. Kādu laiku viņa dzīve rit vienmuļi, līdz sapnī nesāk rādīties hotelis „Delfīns”. Tas viņam atgādina par dzīvē iepriekš pazaudēto. Gan par draugu vārdā Žurks, meiteni ar skaistajām ausīm, izrādās, viņai ir vārds Kika, un sastapto Aituvīru. Viņā rodas vēlme kaut nedaudz atgūt šo pazaudēto dzīves daļu, un viņš dodas uz „Delfīnu”. Te nu viņš tiek ierauts Murakami raksturīgā mistiskā piedzīvojumā, kura mērķis ir ļaut varonim saprast gan zaudēto, gan dot spēku dzīvot tālāk. Aituvīrs atklāj viņam savu īsto lomu mūsu pasaulē, un neatliek nekas cits kā dejot.

Grāmatai ar Aitu medīšanas piedzīvojumiem kopīgs ir tikai galvenais varonis un Aituvīrs. Manuprāt, viņas var lasīt arī atsevišķi . Kas mani pārsteidz šajā grāmatā, bija tas, ka varoņiem bija vārdi, Murakami parasti saviem personāžiem vārdus nedod, labākajā gadījumā viņi tiek pie iesaukām. Te gan gandrīz visiem ir vārdi. Meitenei ar ekstrasensa dotībām ir vārds Juki, rakstnieka vidusskolas draugs ir Gotanda. Tas nenoliedzam palīdz labāk sekot līdzi grāmatā notiekošajam.

Pamatā grāmatu varētu uzskatīt par detektīvu, tiek meklēta rakstnieka zudusī mīlestība Kika. Meklēšana diez ko nesokas, un ja nebūtu daudzās papildus sižetu līnijas, tad grāmata būtu visai garlaicīga. Bet tā varam palasīt par slavenu kinoaktieru grūto dzīvi, par vecākiem, kuri neprot komunicēt ar savu bērnu, par slepkavu, kas žņaudz dārgas prostitūtas viesnīcā. Tas viss beigās sapinas vienā stāstā.

Visa notikumu attīstība norit nesteidzīgi, te nekas nenotiek pa galvu pa kaklu. Galvenais varonis bieži nododas dziļām pārdomām par apkārt un ar viņu notiekošo. Uz pavērsieniem savā dzīvē skatās ar tādu filozofisku mieru un nelielu fatālismu. Autoram nākas laiku pa laikam viņu sapurināt ar kādu satikšanos, ideju vai sapni, lai notikumi kaut cik virzītos uz priekšu.

Vispār jau grūti saprast to varoņu loģiku, paši neko nedara praktiski bez iniciatīvas. Kaut ko gaida un skatās kā būs. Šķiet, ka autors ar to dejošanu vairāk mudina savus varoņus iesaistīties pašus savā dzīvē. Galu galā dzīvošana taču nozīmē savas īstenības radīšanu, nevis dzīvošana citiem un līdz ar to citu pasaulēs.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, ja patīk Muarakami darbi, tad šo var droši lasīt, būs interesanti.