Būtu diezgan neticami, ja es, izlasījis triloģijas pirmās divas grāmatas, nepieķertos trešajai. No lasīšanas mani neatturēja pat fakts, ka šo sēriju jau esmu reiz lasījis. Atmiņā bija atlicis vien tas, ka triloģija bija varen iespaidīga gan savā vērienā, gan idejā. Pie grāmatas tiku aizvakar un, skat, nedēļa vēl nav beigusies, un tā jau izlasīta!
Galaktikas vēsture ir nonākusi kārtējā bifurkācijas punktā, Hari Seldona plāns kārtējo reizi tiek pakļauts pārbaudei. Ja viss tiktu atstāts pašplūsmā. nekas nerealizētos, bet ir cilvēki, kuri nudien nav gatavi cilvēci iemest 30’000 gadu ilgā tumsas laikmetā, tādēļ tika dibināts Fonds, kas nestu gaismas dzirksti nākotnē. Taču pastāv leģenda par Otro Fondu, fondu, kas orientēts nevis uz fundamentālo zināšanu saglabāšanu, bet manipulēšanu ar cilvēku psiholoģiju. Nu ir pienācis brīdis, kad jāizšķiras. Fonda liktenis nonāk četrpadsmit gadus vecās Arkādijas Darellas rokās, un viņai nākas glabāt biedējošu noslēpumu. Kamēr zinātnieki gatavojas pēdējai cīņai ar Mūli, Pirmā Fonda izdzīvojušie censoņi sāk savus izmisīgos meklējumus. Arī viņi vēlas iznīcināt otro Fondu… pirms tas ir iznīcinājis viņus.
Triloģijas pēdējā grāmata autoram ir izdevusies, tas ir kā spainis ar trīs dibeniem, kad šķiet, ka viss beidzot ir skaidrs izrādās, ka nekas nav skaidrs. Nav skaidrs, kurš ir vadītājs un kurš vadāmais. Otrais fonds ir tik netverams, ka arī lasītājam viss tiek atklāts pašās beigās kā milzīga Galaktiska sazvērestība, kuras pirmsākumi tika ielikti jau gadu simteni pirms grāmatas notikumiem. Šī nav grāmata, kuru var lasīt atsevišķi, autors gan ir ap desmit lapaspusēm veltījis iepriekšējo grāmatu notikumu apstāstiem, bet ar to būs par maz.
Ja runājam par tēliem, tad izņemto Hari Seldona plāniem tie ir visnotaļ neizteiksmīgi un pārlieku viens no otra neatšķiras. Viņos ir ieskicētas tikai pamata rakstura iezīmes, bet mēs jau zinām, ka Azomovam vienmēr galvenais ir bijis Plāns. Plānā cilvēki ir homogēna grupa, kura, izņemot retus gadījumus, labi padodas statistiskai prognozei. Tādēļ lielākoties varoņi atšķiras tikai ar vārdiem un ieņemamajiem amatiem. Bet neticēsit – stāstam tas nudien nenāk par sliktu. Lasītājam būtu grūti noticēt tik plaša mēroga manipulācijām ar cilvēkiem, ja viņi tiem būtu ļoti pieķērušies. Plānā visi ir statisti, figūras, kuras var upurēt gaišās determiniskās nākotnes vārdā.
Ja nu kas kaitināja, tad galveno varoņu beigu dialogi, kur viss tika pasniegts uz karotes un autors bija nolēmis neļaut lasītājam noklīst no kanoniskās patiesās ainas. Jāatceras, ka laikos, kad grāmata tika sarakstīta, tas bija normālas grāmatas nobeigums un nebija mode visu atstāt uz jautājuma zīmes.
10 no 10 ballēm, iesaku izlasīt visu triloģiju, klasiskā zinātniskā fantastika, kas nekad nenovecos un vienmēr atradīs savus lasītājus. Grūti ir atrast kaut ko labāku par Azimova darbiem, kas sarakstīti laikā, kad cilvēki skatījās nākotnē caur zinātniskā progresa prizmu.
Varu teikt, ka man zinātniskās fantastikas jomā šis gads ir izdevies. Reti gadās, ka pēkšņi latviešu valodā tiek publicēta žanra klasika, kura iepriekš nemaz nav tulkota. Vēl retāk gadās, ka tās ir sērijas abas pirmās grāmatas. Es zināju par šīs grāmatas iznākšanu un ļoti gaidīju tā, ka katru dienu iegāju grāmatu bodē, lai pārbaudītu, vai nav jau tikusi līdz bodes plauktiem. Ar atsauksmes uzrakstīšanu gan tik ļoti nevedās, un pagāja vesels pusmēnesis (kalendārais) līdz saņēmos.
Izcilā psihovēsturnieka Hari Seldona vadībā, izmantojot planētas augsti attīstīto zinātni un tehnoloģiju, Fonds ir uzvarējis kareivīgo kaimiņu alkatību un barbarismu. Taču tagad tam jāstājas pretī Impērijai – Galaktikas ietekmīgākajam spēkam, kurš saglabājis varu pat agonijas krampjos. Godkārīgs ģenerālis, kurš apņēmies atjaunot Impērijas spožumu, pavērš plašo impērisko floti pret Fondu. Nu mazās zinātnieku un pētnieku planētas vienīgā cerība slēpjas Hari Seldona paredzējumos.
Grāmata turpina aizsākto, un Fonds cīnās par savu nākotnes redzējumu. Taču laikam ritot, Harijs Seldons un viņa idejas jau ir ieņēmušas tāda kā pravietojuma status. Cilvēki it kā atceras un saprot, bet viņiem ir sava dzīve dzīvojama, un nav laika uztraukties par kaut kādu tūkstošgadu tālu nākotni. Skaidra lieta, ka pagātne sāk tos uztraukt tikai kārtējā Krīzē.
Es šo grāmatu uztveru kā iespējamu atbildi uz jautājumiem, kas rodas izlasot pirmo. Seldona Galaktikas impērijas sabrukšanas modelis pēc būtības ir visnotaļ vienkāršs, tas izmaina vienu mainīgo, uzskatot, ka nekas cits nemainīsies. Tā saucamā “ceteris paribus” pieeja. Lasītājam noteikti rodas jautājums cik ilgi šāds modelis spēj precīzi prognozēt nākotni. Šī grāmata pēc būtības ir autora mēģinājums destabilizēt Seldona modeli. Tas tiek izdarīts visnotaļ viltīgā veidā ar Mūļa palīdzību.
Pēc stāstījuma struktūras šo grāmatu var mierīgi likt kosmiskās operas plauktā. Te ir vieni vienīgi piedzīvojumi un klejojumi pa galaktiku, kur fonā lēnām mirst vislielākā Impērija, kas reiz pastāvējusi. Nenoliedzami te ir velkamas paralēles ar Romas Impērijas sabrukšanu. Te ir izveidojušās jaunas koalīcijas un federācijas, taču tās visas tiek celtas uz drupām, zinātne tiek aizmirsta, kari noēd pēdējos resursus un agrārai planētai pēkšņi ir daudz lielākas priekšrocības nekā tehnoloģiju ražotājai. Izņēmums ir Fonds.
Vērīgam lasītājam nebūs grūti uzminēt galveno notikumu vaininieku un tādēļ, iespējams, grāmatas otrā daļa šķitīs nevajadzīgi iestiepta. Bet jāatceras grāmatas izdošanas gads, un brūkošās Impērijas ainām ir zināma pievilcība. Tāpat interesantas ir atsauces uz Otro Fondu (ja sēriju latviski tiks turpināta, tad mēs iespējams uzzināsim arī par to), kuram, iespējams, nākotnē būs liela loma.
Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, jā, mūsdienās varbūt nav tā svaiguma, iespējams, tēli ir pārāk vienveidīgi un sižets prevalē pār tēlu izaugsmi, taču šī ir klasika, no kuras kājas aug daudzām mūsdienu grāmatām. Noteikti iesaku lasīt visiem zinātniskās fantastikas cienītājiem.
Šīs grāmatas iznākšanu latviešu valodā es gaidīju jau labu laiku. Nu kopš brīža, kad feisbukā bija balsojums par grāmatas vāku. Godīgi neatminos, vai šis vāks ir tas, par kuru es balsoju, bet smuks tik un tā. Nav tā, ka šo grāmatu es lasītu pirmo reizi, pēdējoreiz izlasīju pa ceļam no Ventspils uz Talsiem, tam Usmā salūza pneimatiskā piekare, ārā bija brangs sals, un kamēr gaidīju citu autobusu, sēdēju un lasīju.
Divpadsmit tūkstošus gadu Galaktikas impērija ir neierobežoti valdījusi pār Visuma pasauli. Tagad tā mirst, un vienīgi Hari Seldons, revolucionārās psihovēstures zinātnes radītājs, spēj ieskatīties nākotnē – drūmā tumsības, barbarisma un karu laikmetā, kas turpināsies trīsdesmit tūkstošus gadu. Lai saglabātu uzkrātās zināšanas un glābtu cilvēci, Seldons sapulcina ap sevi Impērijas gaišākos prātus – gan zinātniekus, gan pētniekus – un aizved tos uz nemīlīgu planētu pašā Galaktikas malā, lai radītu cerības bāku nākamajām paaudzēm. Šo svētnīcu viņš nosauc par Fondu.
Par Azimova darbiem es nespēju spriest objektīvi, tie ir daļa no manas bērnības. Vēl trakāk, tos pārlasot pieaugušā vecumā, es esmu vēl lielākā sajūsmā nekā bērnībā! Varbūt vienkārši esmu autora fanbojs, iespējams, viņš patiešām raksta izcili.
Šī grāmata sevī iemieso racionāli domājoša cilvēka sapni, nākotnes prognozēšanu ar apbrīnojamu precizitāti. Autors ir nolēmis, ka kvintiljonu impērija ir pietiekoši homogēna, lai tajā modelētie procesi saglabātu paredzamību garos laika sprīžos. Īsumā šī zinātne tiek nosaukta par psihovēsturi. Protams, var piekasīties, ka nekas tāds principā nav iespējams, un visi tie trendi ir priekš kaķiem, bet toties stāsts ir sanācis labu labais.
Vēstures pārzinātājs grāmatā noteikti pamanīs Senās Romas impērijas sabrukuma pārstāstu, tikai ar kosmosa kuģiem un hipertelpas dzinējiem. Viss pārējais būtu viens pret vienu, bet ar nelielu niansi, Seldonam ir plāns kā samazināt barbarisko vēstures laika posmu no 30’000 gadiem uz nieka 1’000. Šim plānam vajadzīgs Impērijas atbalsts un, lai tas veiksmīgi noritētu, nepieciešams turēt nākotnes ļaudis pilnīgā neziņā.
Autora piedāvātais zinātnes saglabāšanas modelis ir manīts viņa agrākajos darbos, tāpat kā zinātnes diversifikācijas problēmas un birokrātijas spēja noturēt grožos milzīgu cilvēku daudzumu. Šeit tas viss tiek sasintezēts vienotā stāstā. Pareizāk sakot stāstu ciklā, kas aptver pāris simtgades un parāda Seldona teorijas ieviešanu praksē. Mūsdienu izlutinātajam lasītājam, kurš alkst kosmiska mēroga cīņas un spožus varoņus, iespējams, nāksies vilties. Šeit uzsvars tiek likts uz zinātnisko fantastiku, un varoņi pēc savas būtības ir vienkārši ģēniji, kuri spēj izdarīt tālejošus secinājumus vadot sev pakļauto aitu baru. Arī darbība te nav pārlieku spraiga un stāsti vairāk aizķer ģeopolitiskas tēmas. Fonds un tā resursi vairāk ir zinātnieku un komersantu diktatūra nekā republika, kas cenšas saglābt spožo nākotni. Taču nevar teikt, ka stāsts laika gaitā būtu zaudējis savu aktualitāti. Mūsdienu straujās tehnoloģiju attīstības posmā cilvēks neizbēgami nonāk pie jautājuma, kam ir jānotiek, lai mēs zaudētu visu mūsdienu komfortu un ko būtu iespējams darīt, lai to saglabātu pietiekoši ilgi.
Ja manā bērnībā uzķimerēt radio no saimniecībā viegli atrodamiem materiāliem nebija nekādas problēmas, tad šodien mobilo telefonu izgatavot paša spēkiem no vada gala un pāris pretestībām varētu būt grūtāk. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, zinātniskās fantastikas klasika, kas ir jāizlasa visiem.
Šo grāmatu man bērnībā jau ir nācies lasīt pāris reizes, un katra pārlasīšana nelika vilties. Tagad, kad kādus divdesmit gadus nebiju pārlasījis, daudz nesatraucos, jo Azimovs nav no tiem rakstniekiem, kura darbi pieaugot šķistu aizvien vārgāki.
Zemei beidzot ir izdevies atrisināt tīras un neizsīkstošas enerģijas problēmu. Elektronu sūknis nodrošina visu planētu ar enerģiju no paravisuma. Jā, ir zināms risks, ka pēc triljons gadiem Zemes telplaikā būs iesūcies zināms daudzums paravisuma fizikālo konstanšu, pietiekamā apjomā, lai Saule uzietu gaisā, bet tas taču ir tik tālu nākotnē. Vismaz tāda ir oficiālā projekta vadītāju nostādne. Taču uz Zemes netrūkst arī nemiera cēlāju, kas apjauš, ka problēmas sāksies daudz, daudz agrāk, bet neviens nav gatavs šādus “panikas cēlājus uzklausīt”. Līdzīga situācija ir paravisumā; cietņa Osvalda projekts ir ieguvis milzu popularitāti, dziestošās saules problēma atrisināta un, kas zina, drīz, iespējams, pazemes telpas atkal taps piepildītas ar jauniem racionāļiem, emocionēm un labeņiem. Un tikai vienu no viņiem satrauc tas, ka savas civilizācijas turpināšanas vārdā nāksies iznīcināt citas saprātīgas būtnes.
Grāmatas tēma ir tik pat aktuāla arī šodien, cik daudz mēs esam gatavi maksāt par savu komfortu. Vai vispār ir iespējams pierunāt cilvēkus ierobežot savu enerģijas patēriņu? Globālā sasilšana jau ir noticis fakts, un mēs ne sliktāk kā elektronu sūkņa projekts esam eksportējuši savas problēmas nākamajām paaudzēm. Mums īpaši nerūp, kas būs vēlāk, galvenais, ka pašiem labi.
Lai konstatētu šo vispārzināmo faktu, autors pastāsta mums par nākotnes civilizāciju. Cilvēce ir pārdzīvojusi grūtus laikus līdz Helams atklāj elektronu sūkni. Lemons, pētot sūkņa projekta vēsturi, nonāk pie secinājuma, ka Helamam loma atklāšanā ir daudz mazāka nekā viņš to pasludinājis, bet ko tu padarīsi cilvēces glābējam? Jebkura teorija, kas ir pretrunā ar Helama idejām, ir kaitnieciska un savus oponentus viņš prot iznīcināt. Pirmā daļa ir veltīta akadēmiskam disputam par lietu dabu, cenzūru un bezatbildību.
Otrā daļa pavēsta mums par īsto elektronu sūkņa izgudrotāja cietņa Osvalda pasauli. Tajā būtnēm ir veseli trīs dzimumi, un viņu bioloģiskā attīstība ir aplam interesanta. Ja vieniem elektronu sūknis ir kaut kas maģisks un īsti nesaprotams, tad otriem tas ir dzīvības un nāves jautājums. Paravisuma pusē arī neiztiek bez dumpiniekiem, kuri nevēlas uz sava rēķina iznīcināt citus. Šīs nodaļas beigās veids kā tika pielikts punkts dumpim bija elegants. Interesantākā grāmatas daļa.
Trešajā beigu daļā darbība noris uz Mēness, un te ir gan kailas sievietes gan sekss, pat nobrīnījos, ka PSRS tipogrāfijā kaut kas tāds tika drukāts! Nu un paralēli autors mēģina risināt problēmu – kā piespiest cilvēkus attiekties no lētas enerģijas vispārējas iznīcības draudos. Labi vien, ka autors atmeta šādai idejai ar roku, jo tas ir nereāli.
9 no 10 ballēm, kaut vai par paralēlā visuma saprāta kultūras aprakstu vien. Mūžsenas cilvēku alkatības problēmas atrisinājums gan nav nekāds jaunais, taču ļoti labi raksturo mūs katru atsevišķi un visu cilvēci kopumā.
Šai grāmatai manā plauktā ir grūts liktenis, es viņu vienmēr sajaucu ar ko citu nelasāmu. Iespējams, tas ir vāka dēļ. Izvēloties “Fantastikas pasaulē” sērijas nākamo grāmatu, es šo paņēmu sagatavojies uz mocībām pārsimts lapaspušu garumā. Liels bija mans pārsteigums, kad šī grāmata izrādījās tas stāstu krājums, kura nosaukumu es nekādi nevarēju atcerēties.
Ko darīt ar «Eifiju»? Kurts Vonnegūts – ko darīt situācijā, ja būtu iespējams padarīt cilvēkus laimīgus? Autoram raksturīgi ironiskais un tai pat laikā savā būtībā patiess. Ilgstoša eiforija pie laba gala cilvēci nenovedīs, bet ja tāda būs iespējama, neviens nespēs atteikties. 10 no 10 ballēm.
Īssavienojums R. Skots – trako un ģeniālo zinātnieku stāsts, par mašīnu, kura spēj izpildīt tikai trīs vēlēšanās. Tā nu ir ar tām Galaktikas nomales planētu iedzīvotājiem, kuriem nav pašiem sava konta un jāiztiek ar to, ko var dabūt par brīvu. 7 no 10 ballēm.
Nolaupītais ķermenis F. Pols – šis bija antimilitāristiskais stāsts, par zinātnieku, viņu izgudrojuma mēģinājumu pielāgot kara un slepeno dienestu vajadzībām. Un beigu beigās visi tiek apmānīti. Ideja interesanta, bet pats stāsts pārāk iestiepts. 7 no 10 ballēm.
Operācija «Skunkss» Klifords Saimaks – tipisks Saimaka gabals vārda vislabākajā nozīmē. Ko darīt citplanētietim, kas izskatās pēc skunksa un kurš grib tikt atpakaļ uz savu planētu? To mēs sapratīsim stāsta beigās, bet galvenais varonis – kolorīts lauķis, dzērājs un viņa sagrabējusī mašīna, ir ko vērts. Ja kaut kas izskatās pēc skunksa, viņš smird arī nesmirdēdams. 10 no 10 ballēm.
Civilizācijas skatlogs J. Cucui – viss, kas jāzina par fonoskatu, apbrīnojami aktuāls mūsdienās, kad ir visādi videozvani, live streams un videočati. Autors jau tad aizsenajos laikos saskatīja problēmas sakni, slēpto ekshibicionismu. 8 no 10 ballēm.
Nirējs klintīs Harijs Harisons – nav no tiem izcilākajiem autora darbiem, bet ideja ļoti laba, noteikti mūsdienās pietiktu seriālam ar pārdesmit sezonām. Par klinšu pētnieku, tādu kā jaunā Aļaskas zelta drudža upuri. Tikai te cilvēki prot iet cauri klintīm, ar acīm ir vieglāk noteikt iegulas. Bet kur ir nauda, tur ir bandīti un sīvā konkurence. 8 no 10 ballēm.
Ceturtā dimensija M. Leinsters – ideja par paralēlo pasauļu konverģenci un objektu paņemšanu no tām nav slikta, bet viss tas tika pasniegts kā pašvaka komēdija. Varbūt man nebija noskaņojuma, tādēļ 5 no 10 ballēm.
Profesora Feirbenka kļūda R. Rasels – par spēju ieskatīties pagātnē, mūža darbs un upuri, kas tādēļ nesti. Par veiksmīgu demonstrāciju un maksu par saviem darbiem. Diezgan standartizēts stāsts, 6 no 10 ballēm.
Spoguļspēle Aizeks Azimovs – kārtējais stāsts par robotikas likumiem. Tipisks detektīvs, kurās jānoskaidro pirmatklājēja tiesības. Pirmatklājēji ir matemātiķi, un viņu roboti sniedz pretrunīgas liecības, nākas iejaukties psihologam. 8 no 10 ballēm.
Miriona Flauersa pasaule F. Pols, S. Kornblats – rasisms un neveiksmīgs izgudrojums. Tāds visnotaļ traģisks stāsts, par to kā būtu, ja tu zinātu, ko apkārtējie par tevi domā. Autors uzskata, ka nekas labs no tā nesanāktu. 7 no 10 ballēm.
Pasteidzies, Džo! T. Šereds – par to, kā būtu, ja kāds izgudrotu aparātu, kurš spēj parādīt jebkuru vēstures punktu. Ko ar tādu aparātu iesākt un ko tas nozīmētu cilvēcei? Iespējams, ka antīkā vēsture būtu interesanta, taču tas parādītu arī visu mūsu grēkus un darbus. Interesants tēmas izklāsts, 10 no 10 ballēm. Protams, ka valdībām tas nepatiktu.
Arī šis ir stāstu krājums, kuru es nebaidītos ieteikt zinātniskās fantastikas cienītājiem. Bet tie jau šo grāmatu noteikti būs lasījuši! Tēmas aktuālas vēl šobaltdien, kā jau visas, kas balstītas uz cilvēku dabu. Lieku 9 no 10 ballēm.
Izvēloties nākamo “Fantastikas pasaulē” sērijas grāmatu, man nebija ilgi jādomā, paņēmu vienu no sērijas spēcīgākajiem stāstu krājumiem. Šī bija mans favorīts bērnu dienās, pašam mājās plauktā nebija, tādēļ nācās laiku pa laikam ņemt no bibliotēkas. Tagad laiki mainījušies, un šo grāmatu īpašumā dabūt nav nekādu problēmu.
Šajā stāstu krājumā ir ietverti vienpadsmit stāsti. Nevar teikt, ka visi ir tādi, kas norauj jumtu, daži nedaudz ir zaudējuši savu aktualitāti, daži rakstīti par tēmām, kuras aktualitāti nezaudēs nekad. Tā kā stāsti nāk no sešdesmitajiem gadiem, tad vietām labi redzam, kā autori nedaudz futuroloģijā aizšāvuši garām. Tas attiecas gan uz milzīgiem kiberskaitļotājiem un Venēras pamatiedzīvotājiem. Bet savulaik nākotne izskatījās tieši tāda.
Grāmata nav bieza, un lasās pat pārāk ātri. Taču laba daudz nevajag. Ievadā lasītājam tiek solīta iepazīšanās ar mazpazīstamiem autoriem, PSRS telpā viņi, iespējams, bija mazpazīstami, taču to nevar teikt par ASV. Lai vai kā izlasīti ir labākie no labākajiem. Šoreiz pozitīvajā nozīmē, neviens no šiem stāstiem nemudina uz komunisma ieviešanu, skarbais zelta laiku kapitālisms, kurā autori izceļ dažādas sociālas problēmas par fonu izmantojot tālu vai ne tik tālu nākotni. Bet nu par iespaidīgākajiem stāstiem šajā krājumā.
Ekspedīcija uz zemi Arturs Klarks- krājuma titulstāsts, vēsta par laiku, kad pēdējie cilvēki uz Zemes ir pazuduši un viņu kultūras mantojumu atrod Veneras iedzīvotāji, kuri izrāvušies kosmosā. Tāds savdabīgs skatījums uz Zemes cilvēkiem no pavisam cita saprāta un civilizācijas konteksta. Protams, viss kļūst saprotams pašās beigās, un tas nudien ir reizē smieklīgi un bēdīgi. Liek aizdomāties, kas paliks pēc cilvēkiem, ja viņi sevi pamanīsies iznīcināt un ko no šīm atliekām spēs izsecināt Citi.
Žēlsirdīgie maitasputni Aizeks Azimovs – stāsta galvenā ideja savā laikā bija saucama par inovatīvu, tagad, šķiet, par šo tēmu esmu lasījis daudzas grāmatas. Ko padarīt plašajā visumā civilizācijā, kura pēc savas dabas ir tendēta uz sadarbību. Pareizi – gaidīt līdz agresīvās pašas sevi iedzīs postā un tad piedāvāt darījumu. Taču šoreiz harriešiem ir gadījusies nestandarta situācija, Zemes iedzīvotāji viņus ir iedzinuši sprukās. Laba Aukstā kara ilustrācija.
Atbraucēja ciešanas Harijs Harisons – Harisonam manā sirdī ir īpaša vieta, taču ar šo stāstu viņš ir pārspējis pats sevi. Vienā īsā stāstā pamanīties iebāzt, reliģijas uzspiešanas mēģinājumu būtnēm, kuru morālā atskaites sistēma atšķiras zemes civilizācijas un loģiski ilustrēt to, pie kā tas var novest, to vajag prast. Vienkārši izcils stāsts par to, kā sačakarēt labu pasauli ar labiem nodomiem.
Visas pasaules raizes Aizeks Azimovs – lai kāds vēl stāsta, ka internetu neviens nav paredzējis. Šeit galvenais varonis ir visu pasauli aptveroša un kontrolējoša mašīna. Cilvēkiem tas patīk, jo ir labi ja kāds uzņemas rūpes par viņiem. Mūsdienās var saskatīt daudz līdzību, Feisbuks jau arī zina, kuras ziņas tev ir vispiemērotākās, un pat Twitteris nekautrējas nedaudz rediģēt rādāmos ierakstus. Dažā labā valstī noziedzību paredz matemātiskie algoritmi, mums vēl pietrūkst pašas mašīnas, kura pati arī kaut ko vēlētos.
Ripeļi Stīvenss Barrs – tagad, kad mums istabas uzkopj automāti, šīs stāsts nešķitīs kaut kas īpašs, bet arī mums vēl ir kur augt. Šis ir stāsts par robotapokalipsi, vismaz lokālu. Kāda zinātnieka eksperimenta objekti iegūst saprātu un mēģina nodrošināt savu autonomiju. Nedaudz humoristisks, nedaudz biedējošs.
Cilvēks, kas atnāca par agru Pols Andersons – šim autoram vēsturiskā fantastika labi padodas, šeit ir stāsts par kādu ASV karavīru, kurš nejauši nonāk vikingu Islandē. Stāsts ir traģisks, bet pasniegts interesantā manierē.
Manuprāt, ja vēlies nezinātāju iepazīstināt ar zinātniskās fantastikas klasiku, tad šī grāmata ir laba ieteikšanai. Lieku 10 no 10 ballēm, patīk tikpat labi kā bērnu dienās, un esmu gatavs rekomendēt ikvienam, kas vēl nav izlasījis šo izcilo stāstu krājumu!
Šo grāmatu izlasīju „Fantastikas pasaulē” sērijas lasīšanas ietvaros. Par grāmatas kvalitāti pirms lasīšanas es ne mirkli nešaubījos, jo kā gan var šaubīties par stāstu krājumu, kuru esi lasījis desmitiem reižu. Pirmo reizi, kad man vēl nebija pat desmit gadu. Sākumā pārlasīju pāris reizes gadā, pēdējoreiz šajā gadsimtā lasīju pirms gadiem desmit.
Ir trīs robotikas likumi:
Pirmais. Robots nedrīkst darīt cilvēkam pāri vai ar savu bezdarbību pieļaut, ka cilvēkam tiek nodarīts ļaunums.
Otrais. Robotam jāpaklausa cilvēka pavēlēm, izņemot gadījumus, kad šīs pavēles ir pretrunā ar Pirmo likumu.
Trešais. Robotam jārūpējas par savu drošību, ja vien tas nav pretrunā ar Pirmo un Otro likumu.
Šie trīs likumi ir tie, kas zinātniskās fantastikas cienītājam nāk prātā, izdzirdot vārdu robots. Šajā stāstu krājumā Azimovs parāda robotu attīstības vēsturi. No to pirmsākumiem divtūkstošo gadu sākumā līdz piecdesmit gadus attālai nākotnei, kad cilvēce ir izmainījusies līdz nepazīšanai.
Deviņu stāstu mērķis ir pakāpeniski parādīt robotu tehnisko attīstību. Tas viss notiek, izmantojot sarunas ar Sjūzenu Kelvinu. Sjūzenai ir doktora grāds robotu psiholoģijā, un ar robotu – cilvēku attiecībām viņai ir bijusi saskarsme visu dzīvi. Savās atmiņās viņa izceļ galvenos robotikas pavērsiena punktus. No aizlieguma izmantot robotus uz Zemes līdz dienai, kad roboti faktiski pārņem Zemes ekonomikas kontroli.
No bērnu dienām man ir paticis katrs no šiem stāstiem. Tie rosināja mani domāt par nākotni, kad līdzās cilvēkiem staigās mehānismi, kas gudrāki par viņiem pašiem, bet tomēr darīs visu, lai cilvēkiem būtu labi. Nav ko noliegt domāju, ka iespējams tādēļ nemaz nebūs jāstrādā, jo visu manā vietā darīs roboti. Nav jau tā, ka roboti manā dzīvē nebūtu ienākuši, bet es tomēr biju gaidījis ko vairāk kā parastu putekļsūcēju, kas pat neprot runāt. Arī tagad pārlasot grāmatu mani bērnības entuziasms joprojām nav atstājis. Grāmatu lasīju ar interesi, lai ar zinu viņu praktiski no galvas un joprojām ceru, ka reiz pienāks brīdis, kad tiks izgudrots cilvēkam draudzīgs Mākslīgais intelekts.
Azimova pasaules cilvēkiem pret robotiem nav nekādu simpātiju. Pirmkārt, tie var atņemt darbu strādniekiem. Viņi ir it kā saprātīgi, bet nekad nevar zināt vai viņi tiešām ir cilvēkiem paklausīgi. Trīs robotikas likumi it kā nodrošina pašu robotu paklausību, bet nekad nevar zināt, vai zinātnieki kaut ko nenolaidīs greizi. Daļēji tajā iespējams saskatāmas sešdesmitajos ASV aktuālā rasisma atskaņas, bet vairāk cilvēku attieksme pret visu svešo.
Paanalizējot smalkāk Azimova pasauli, redzam, ka cilvēku bažām ir pamats. Robotu pozitronu smadzenes ir daudz pārākas par cilvēkiem. Roboti to apzinās, un tikai Trīs likumi ir tie, kas notur viņus grožos. Var jau pārmest Azimovam, ka, iespējams, augstākam intelektam ne vienmēr ir tendence dominēt pār zemāka intelekta pārstāvjiem. Es personīgi nekad neesmu uzņēmies skudrupūžņa komandiera pienākumus. Taču šeit ja nebūtu šo likumu, tad roboti noteikti censtos pārņemt varu pasaulē. Trīs likumi padara šos robotus par cilvēces kalpiem, viņi eksistē tikai, lai palīdzētu cilvēkiem un nekam vairāk. Te nav runa par nekādu pašnoteikšanos un personības izpausmi, trīs likumi viņos dominē ne sliktāk kā golema mutē ieliktā viņa radītāja zīmīte.
Paši trīs likumi, kurus autors nekautrējas saukt arī par laba cilvēka morāles kompasu, tuvāk aplūkojot, netur kritiku. Grāmatas sarakstīšanas laikā haosa teorija vēl bija tikai iedīgļa formā, un cilvēkiem joprojām šķita, ka, pieliekot nopietnas pūles, ir iespējams vismaz makroskopiskā pasaulē paredzēt notikumus līdz sīkumam. Par sistēmu bifurkāciju punktiem neviens neuztraucās. Realitātē Pirmais likums nozīmētu vien to, ka robots pēc tā iedarbināšanas uzkārtos, jo viņš fiziski nespētu ievērot pirmo likumu. Tai pat laikā robotam ir atļauts diezgan plaši interpretēt šo likumu būtību un nozīmi.
Piemēram, stāstā „Pazudušais robots” rakstītais ļauj secināt, ka nolamājot robotu un noniecinot viņu, var diezgan ietekmēt robota uzvedību. „Riņķa deja” arī liecina, ka trīs likumu ievērošanas prioritāte tiek izvērtēta balstoties uz saņemto balss komandu. „Riņķa deja” un „Noķert trusi” parāda arī citu svarīgu Azimova robotu niansi, viņi neglabā log failus. Viņi neanalizē savu iepriekšējo darbību. Ja viņi to darītu, tad šo stāstu sižets nemaz nespētu attīstīties.
Šie likumi no robota paredz arī, ka robots spēj atšķirt labu no ļauna tā rašanās brīdī. Jo ļaunums taču var būt visdažādākais, tad nu robotam ir jāpaceļas pāri fiziskajam ļaunumam un jāpievēršas arī morālajām traumām, piemēram, stāstā „Melis”. Tas savukārt paredz, ka robota pozitronu smadzenēs jābūt atrodamam milzīgam informācijas apjomam par cilvēkiem un pasauli vispār. Kā tas tiek panākts, to autors nestāsta. Taču stāsts „Loģika” nonāk pretrunā ar šo pieņēmumu. Jo te izriet, ka robotam nav pieejams nekas vairāk kā liels vārdu krājums un loģisku spriedumu veikšanas spēja ar brīvu apkārtējās pasaules interpretāciju. Nerunāsim nemaz par pašu galveno lietu, robotam ir tieši jāzina, ka viņš ir robots, citādi uz viņu likumi neattieksies vispār.
Roboti lielākoties ir androīdi, tas būtu saprotams, ja viņiem nāktos strādāt cilvēku pasaulē, bet tā kā viņi strādā kosmosa stacijās uz asteroīdiem un citām planētām, tad šāda forma pāri funkcionalitātei izvēle ir visai interesanta. No literārā viedokļa skaidra lieta – ir vieglāk identificēties ar humanoīdu radījumu un piešķirt tam cilvēciskas īpašības. Pat likt iemīlēt kā stāstā „Robijs” vai radīt jauku stāstu „Pierādījums”, kur centrālā sižeta līnija analizē iespēju atšķirt cilvēku no robota.
Par pašu robotu uzbūvi autors neko daudz mums nepavēsta. Viņiem ir pozitronu smadzenes (pozitrons tajos laikos bija top daļiņa, tāpat kā mūsdienu Higgsa bozons), enerģiju viņiem dod atoma dzirksts. Šis universālais enerģijas avots padara tādus stāstus kā „Riņķa deja” nevajadzīgi dramatiskus. Kādēļ viņiem jāuztraucas par Spīdiju un selēnu fotoelementiem, ja viņiem pie rokas ir portatīvie kodolreaktori? Iemontē šīs smadzenes mehāniskā ķermenī un robots gatavs! Saziņas interfeiss ir valoda, robots apkārtni reģistrē ar fotoelementu palīdzību (redze), gadās pa kādam telepātam „Melis!” vai uz datu bāzes sēdošai mašīnai „The Evitable Conflict”, bet tie ir izņēmuma gadījumi.
Kas ir interesanti, PSRS laikos izdotais stāstu krājums sevī neietver stāstu „The Evitable Conflict”, jo tajā tika paredzēts, ka ekonomikas pārvalde un sociālo problēmu risināšanu tiks nodotas kibernētisko iekārtu tranzistoriem. Un autors vēl pamanījās nesmuki izteikties par Marksu, un gaišajā nākotnē neatradās vietā arī Padomju republiku draudzīgajai saimei. PSRS piecdesmitajos gados notika lieli strīdi, vai kibernētika ir viltus zinātne. Tā savā veidā lika šaubīties par zinātnisko jaunradi, cilvēka lomu progresā un citām padomju cilvēkam svarīgās lietās. Sešdesmitajos tika panākts kompromiss, kibernētika nav nekāda viltus zinātne un aizspriedumi radušies tikai no nepareizas buržuju preses interpretācijas. Taču šim stāstam tas nepalīdzēja, pārāk antikomunistisks.
Beigās atliek vien piebilst, ka trīs robotikas likumus izgudroja nevis Azimovs, bet viņa redaktors John W. Campbell. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, neskatoties uz visu augstāk minēto kritiku stāsti ir vienkārši izcili. Ja vēl neesi izlasījis, tad noteikti izdari to, šis ir viens no zinātniskās fantastikas pīlāriem, kas ietekmējis daudzas robotu pasaules un grāmatas.
