Navigate / search

Alamut by Vladimir Bartol

Alamut by Vladimir Bartol

Šo grāmatu es noteikti nekad nebūtu izlasījis, ja vien to grāmatblogeru Ziemassvētkos nebūtu iedāvinājis Vilis Kasims. Dāvinot viņš man solīja “No savas puses novēlu slovēņu trīsdesmito gadu, hmm, vēsturisko fantasy? romānu Alamut par asasīniem, tirāniem un citām interesantām lietām.” Atlika tikai viens nieks -dabūt rokās šo grāmatu. Atradu viņu tikai jūnijā grāmatu veikalā Dubajā, piegāju pie plaukta un skatos – kaut kur dzirdēts nosaukums, nācās vien maksāt dirhēmus un nest grāmatu mājās. Mājās līdz lasīšanai viņai nācās gaidīt veselus trīs mēnešus. Taču šai grāmatai nebija jāsatraucas, šogad esmu nolēmis izlasīt visas uzdāvinātās grāmatas. Starp citu nelasīta ir palikusi tikai viena.

Alamauta ir cietoksnis, kas atrodas 11. gadsimta Persijā. Cietoksnī valda pašpasludinātais pravietis Hasan ibn Sabbah. Viņam jau no jaunības gadiem ir ģeniāls plāns, ar kura palīdzību pakļaut sev apkārtesošos valdniekus. Plāna ģenialitate slēpjas tā asimetriskajā stratēģijā. Valdnieki ir pieraduši karot izmantojot karavīrus, pašiem atrodoties drošībā pilīs. Taču kā būtu, ja arī dižo kalifu, vezīru un sultānu dzīvības būtu tieši apdraudētas. Hasans nolemj izaudzināt fanātiskus karavīrus, kuri tic, ka pēc nāves viņi nonāks paradīzē. Vēl vairāk viņš ar skaistām sievietēm, dārziem, hašišu un vīnu pārliecinās savus jaunos karotājus, ka viņam pieder Paradīzes atslēgas, un dažiem izredzētajiem viņš tās atvērs jau dzīves laikā.

No vēsturiskā viedokļa te ir daudz neprecizitāšu, pāris cilvēki ir samainīti laikos un vietās, bet tas nav svarīgi; šī grāmata nav tik daudz vēsturisks romāns, cik mēģinājums izskaidrot reliģisko fanātismu. Paanalizēt iemeslus, kas liek jaunam cilvēkam spert sevi gaisā, nogalinot nevainīgus un vainīgus. Autors ir pārliecināts, ka pie vainas ir reliģijas ietekme uz nenobriedušiem prātiem. Reliģija ļauj sadalīt pasauli melnajā un baltajā, tajos, kas ir pret un tajos, kas par. Ja vēl uzdevumu tev uztic pats pravietis, tad jebkurš darbs iegūst pavisam citu nokrāsu. Hasanam piedurknē ir nopietns trumpis, Cietokšņa teritorija atrodas dārzs, kura teritorijā viņš ir izveidojis tādu kā mazu paradīzes kopiju ar izmeklētiem ēdieniem, dzērieniem un hūrijām. Ieliekot tādā pusaugu puiku, pēc teorijas viņš iegūst mērķi, pēc kura tiekties, un šo mērķi otrreiz viņš sasniegs tikai dodoties nāvē.

Hasans pats ir agnostiķis, reliģija viņu neuztrauc jau kopš bērnības. Viņš ir sapratis, ka nav nekādas atšķirības starp šiītiem un sunītiem. Ir vienalga, kurš ir uzskatāms par tiešo Muhameda sekotāju:

“… the Koran is the product of a muddled brain. The truth is unknowable.”

Viņa galvenais mērķis dzīvē ir vara, reiz agrā jaunībā viņš centās stāstīt cilvēkiem patiesību, atbrīvot no reliģijas jūga, taču tad saprata, ka šāds piedāvājums nevienu neinteresē. Tādēļ Hasans mainīja stratēģiju:

“Whoever wants to be a prophet to the masses has to treat them like children and feed them fairy tales and falsehoods.”

Viņš kļuva par kādas visnotaļ izplatītas šiītu sektas pravieti, iekaroja sev cietoksni un kļuva par sacelšanās vadoni , kas vērsta pret turku Seldžuku valdīšanu Persijā. Trenēja savu speciālo uzdevumu vienību fedayeen, kurus vēlāk mēs pazīstam kā asasinus.

Paši asassini ir parasti puikas, katrs ar savu stāstu, taču visus viņus vieno tas, ka tieši Ali bija jāpārņem musulmaņu vadība pēc pravieša Muhameda vadībā. Centrālais tēls Ibn Tahirs arī atzīst Ali par īsteno pravieša sekotāju. Gudrs puika un uz Alamut cietoksni dodas tikai tādēļ, ka viņa vectēvs varoņa nāvē miris par savu ticību, būdams Hasana sekotājs. Ja sākums ir visnotaļ nopietns un rāda jaunā cilvēku izaugšanu par reliģisku fanātiķi, tad grāmatas beigās īsti vairs nevar saprast viņa motivāciju. Izklausās jau smuki, bet dikti neracionāli.

Lasīšanas ziņā grāmatu nevar saukt par ļoti interesantu, tas ir labs mēģinājums aprakstīt reliģiskā fanātisma cēloņus un to, kā cilvēks, kurš ticis pie varas, var manipulēt ar saviem sekotājiem. Taču no loģikas viedokļa ir grūti noticēt, ka ar pāris mēnešiem treniņu, no kuriem pus dienu raksta dzeju un studē korānu, sanāks labs asasins. Grāmata uz beigām kļūst nedaudz haotiska un nesaprotama. Es te nemaz neieminos par “Paradīzes” harēma meiteņu ikdienas dzīves un sarunu aprakstiem, tas nu ir kaut kas pavisam naivs un bērnišķīgs. Izskatās jau dikti komiski.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ja skatās vēsturiskajā kontekstā, grāmatas sarakstīšanas laikā, kad pie varas visas valstīs rāvās nacionālisti, kuru vadoņi uz nācijas idejas pamata veikli manipulēja ar tautas ieraujot tās asiņainos un bezjēdzīgos karos. Ja dikti izstiepj interpretāciju, tad var izspriest, ka patiesībā grāmatas autors šādi piedāvā veidu kā nosargāt slovēņu neatkarību trīsdesmitajos gados. Izveidot nacionālistisku fanātisku slepkavu brigādi, kas turēs bailēs visus kaimiņu valstsvīrus.