Šīs grāmatas autors ir izdarījis to, ko noteikti vēlas lielākā daļa no mums – apceļot visas pasaules valstis. Nav ko noliegt, arī es laiku pa laikam aizdomājos par to, cik tad būtu jauki pabūt katrā pasaules nostūrī, apmeklēt katru valsti. Pie reizes redzētu to, kā cilvēki dzīvo citur, un gūtu jaunus iespaidus. Tādēļ ieraugot šo grāmatu, nopirku to vāka un anotācijas dēļ vien.

Šī grāmata ir par vienkāršu cilvēku, kas savā dzīvē ir paveicis divas lielas lietas. Uzstādījis rekordu ar garāko ar auto veikto ceļojumu apkārt pasaulei. Pa ceļam iekuļoties mīnu laukā, izbēgot no linča tiesas Pakistānā un zaudējot trīs no pieciem ceļotājiem. Otra lieta ir katras pasaules valsts apmeklēšana. Neskatoties uz karadarbību, revolūcijām, epidēmijām, cunami, zemestrīcēm, un smilšu vētrām. Viņš ēdis visu – no vecas kamieļa gaļas līdz dzīva pērtiķa smadzenēm. Ar saviem spilgtākajiem piedzīvojumiem viņš dalās šajā grāmatā.

Pirmās stāstījuma nodaļas atspoguļo vareno autoceļojumu, tur ātri tiekam izvesti cauri Ēģiptei, Indijai un Pakistānai. Ēģiptes iedzīvotāju attieksme pret tūristiem, šķiet, tā arī ir palikusi nemainīga. Pakistānas un Indijas robežu viņi šķērsoja nopietna konflikta sākumā, tādējādi iekuļoties nopietnās nepatikšanās. Pēc šī ceļojuma viņam sava mūža gaitā īpaši nepiedomājot bija izdevies apceļot ievērojamu valstu skaitu darba un atpūtas ietvaros. Un tikai uz vecumdienām viņam ienāca prātā īstenot visu valstu apmeklēšanu. Grāmatas otrā daļā ietilpst pēdējo valstu apmeklējuma piedzīvojumi. Tā kā uz beigām ir atlikušas tikai problemātiskās valstis, tad arī piedzīvojumi ir visinteresantākie.

Lasītājam, kas visur saskata sieviešu apspiešanu, šī grāmata noteikti nepatiks. Autors savas mīļotās maina kā zeķes, un sevi pasniedz kā liels meitu ģēģeri. Autoram ceļojumā papildus grūtības pakāpi sagādā arī tas, ka viņš ir ebreju izcelsmes amerikānis. Pasaulē joprojām ir atrodamas pietiekoši daudz valstu, kurās šāda izcelsme ir nopietns šķērslis vīzas iegūšanai. Taču katrai problēmai var atrast savu risinājumu.

Rakstīšanas stils ir nedaudz saraustīts, autors līdz grāmatas vidusdaļai eksperimentē ar stāstījuma veidu. Tiek izmēģinātas dažādas formas no notikuma atstāsta līdz mazām esejām. Beigu beigās autors nostabilizējas uz būtiskāko piedzīvojumu aprakstīšanu, un tas arī ir vislabākais veids, kā rakstīt par vudu priesteri, kas piestrādā par tūrisma gidu.

Pēc grāmatas izlasīšanas es sev sapratu pāris lietas. Es noteikti vairs negribu apmeklēt visas pasaules valstis. Šis mērķis man ir nomiris. Es sapratu, ka tādas valsts apmeklēšana, kurā notiek pilsoņu karš vai aktīva karadarbība ķeksīša īsti neattaisnojas. Tāpat autors sagrāva manus priekšstatus par klusā okeāna salām. Man tagad ir sarakstiņš ar salām, kuru apmeklējumu es esmu izsvītrojis no potenciālajiem galamērķiem. Tajā ietilpst arī mana bērnu dienu sapņu zeme Nauru. Uz to aizkulties ir tikai nejēdzīgi dārgi, bet vistrakākais ir fakts, ka no viņas tu prom tiec tikai pēc nedēļas, un arī tas nav garantēts. Tāpat es plānoju izvairīties no Āfrikas valstīm. Esmu cinisks reālists, es negatavojos maksāt naudu, lai brauktu skatīties kā vietējie iedzīvotāji mirst badu, slīgst bezcerībā un ubago naudu iztikai. Vietas, kur baltais cilvēks tiek uzskatīts par staigājošu bankomātu, mani tracina. Visām pārējām valstīm gan vēl ir cerība, ka es tur iegriezīšos.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, būtu bijis labi, ja autors būtu vairāk aprakstījis tās valstis, kuras viņš apmeklēja starp autoceļojumu un brīža, kad viņam ienāca galvā doma apmeklēt visas pasaules valstis. Par Latviju te nav praktiski nekā. Ja patīk ceļot un lasīt citu ceļojumu aprakstus, var droši lasīt. Nav Braisons, bet tuvu tam.