Par šo grāmatu es jau zināju no bērnības atmiņām, ne velti viņa man palika uz pašām beigām. Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi sērijā ir atrodams kāds cits šī autora darbs “Akmens stabs”, un salīdzinoši nesenā iepazīšanās ar to manu morāli pirms šīs grāmatas lasīšanas nepacēla.

Kā rakstīts priekšvārdā, autoram ir gājis visādi, viņš ir gan pelts, gan slavināts, un katram uzskatam ir zināma taisnība. Autora pasaules tiešām ir kapitālisma romantizācija, viņa fantāzija nudien ir tik maz piesaistīta pie zemes, ka stāsti no tā sāk zaudēt. Taču reti kad gadās tik veikls manipulētājs ar vārdiem, smuku teicienu sacerētājs un nekā nepateicējs daudzu lapaspušu garumā. Tiešs pierādījums, ka ir labi būt Gorkija draugam.

Lai saprastu, ko es runāju, ielikšu maitekli:

“Fantastisks stāsts par Dubultās Zvaigznes Cilvēku – Drudu, kurš mācēja lidot, un kuru, šo viņa spēju dēļ, vajā pasaulē valdošie bezsirdīgie bagātnieki. Šim Dubultās Zvaigznes Cilvēkam, pēc viņa uzstāšanās ārēnā, sāk sekot slepenpolicija, viņā iemīlas kāda bagāta sieviete Rūna, kura arī viņu sāk vajāt. Drudu noķer, ieberot viņa dzērienā miega zāles, iesloga cietumā un saslēdz ķēdēs, bet viņš no kameras izbēg ar Rūnas palīdzību, kura iesūta viņam cietuma kamerā vīli ar ko pārvīlēt ķēdes. Druds ierodas pie Rūnas lai pateiktos,  viņa piedāvā izmantot neparastās spējas, lai  kļūtu par pasaules valdnieku un Druds ar nožēlu pamet Rūnu.    Nākošajā gadā pilsētā ierodas kāda jauna meitene Tavija, kura nejauši noklausās kāda neprātīga izgudrotāja lekciju par to, ka iespējams lidot ar koka gulbi. Viņa vienīgā notic šim izgudrotājam un kopā ar to paceļas koka gulbī gaisā. Savukārt Rūnu nomoka Druda atraidījums un viņa nolīgst kādu cilvēku, lai tas iznīcinātu Drudu. Pēc neilga laika izejot uz ielas Rūna ierauga Drudu guļot asiņu peļķē. Oficiālais slēdziens ir, ka Druds izkritis pa logu un nosities. Rūna beidzot ieguvusi mieru…”

Tas nāk no Zaigojošās pasaules apraksta, un stāsts patiesi nesatur neko vairāk, varoņu savstarpējās attiecības veidojas momentāni – mīlestība, naids un motīvi, tie visi ir mirkļa lēmumi, lai autors varētu izplūst lapaspušu garos sajūtu aprakstos, kuri neko nepasaka un stāstam papildus nedod.

Nekad nelasiet grāmatu vilcienā, ja tava stacija nav vilciena galastacija, un tu brauc viens. Šoreiz runa nav par to, ka aizlasīsies un pabrauksi garām, te ir liels risks aizmigt un pašaut garām vajadzīgai stacijai. Sarakstītais uz smadzenēm iedarbojas kā miega zāles un ir jāpiespiež sevi turēt nomodā. Nepacietīgākajiem krāšņie dabas aun tēlu apraksti radīs priekšstatu, ka pusi grāmatas var mierīgi izlaist un ar to neko nezaudēt, un viņi nekļūdās. Būšu pavisam skarbs, visu šo grāmatu var mierīgi izlaist un neko nezaudēt. Vienīgais stāsts, kas man nedaudz patika, padomājot, patika tikai tādēļ, ka bija Grāfa Monte Kristo pārfrāzējums.

Tās, protams, ir tikai un vienīgi manas domas, iespējams, ka cilvēkam, kuram patīk viņa “Sārtās buras”, šis stāstu krājums spēs sniegt papildus romantisma veldzi, un tur nu es neko nosodāmu nesaredzu. Šī grāmata vienkārši nav priekš manis, no sākuma es vēl cerēju uz maģisko reālismu, jo šis žanrs man patīk, taču pat ar to autoram nav īsti vedies, iespējams, viņš mēģina sasniegt pārāk maģisku līmeni. Man arī galvā rosās pārdomas, kādēļ grāmata iebāzta tieši pie fantastikas. No fantastikas pat diezgan plašā traktējumā te nav ne smakas. Zaigojošā pasaulē vienīgais fantastiskais elements ir lidošana, bet tā ir fantāzijas lidošana, kas grauj pasaules strikto fizikālo kārtību un formulu ietvarus. Romantiska pasaka un nekas cits. Pārējie stāsti ir jūrnieku un ceļotāju piedzīvojumi.

Es grāmatai, neskatoties uz visu romantismu un labo valodas lietojumu, lieku 3 no 10 ballēm, ieteikt to kādam neriskēšu.