Navigate / search

Lielais darbs jeb brīnumstāsts par doktoru Mehānikusu un viņa suni by Aleksandrs Poļeščuks

Lielais darbs

Pareizi, arī šī grāmata reiz ir iznākusi „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijā. Tieši šis bija vienīgais iemesls, kādēļ es viņu atkal izlasīju. Pēdējo reizi es šo grāmatu lasīju tad, kad pa ziemu vēl valkāju zeķbikses, astoņu vai desmit gadu vecumā, precīzi neatceros. No grāmatas pirms lasīšanas atcerējos tikai gudro suni, kas mācēja runāt, un ka tieši šeit es pirmo reizi uzzināju par Nikolassu Flamelu un viņa filozofu akmeni.

Kādu rītu kāds pilsonis netālu no Rietumvācijas robežas sastiep dīvainu autovadītāju ar suni Almu, kurš kaut kur steidzas, palūdzis padzerties un uzsildījis auto radiatoru, noslēpumainas cilvēks dodas tālāk. Vēlāk viņu atrod auto avārijas vietā bez samaņas, iesaistās milicija un lēnām atklājas Kārļa Mehānikusa, beļģu komunista Žaka Frēzera un katoļa priestera Renē Godāra dzīvesstāsti. Kārlis Mehānikuss ir senas alķīmiķu dzimtas atvase, kas jau no seniem laikiem ir dzīvojuši Beļģijā. Viņu dzimtas ciltstēvs Odo savulaik ir pamanījies izsisties no bāreņa līdz tirgotājam. Savas dzīves gaitā viņš ir apceļojis visu Eiropu, asistējis dažādiem blēžiem alķīmiskā zelta iegūšanā, skolojoties pie Bēkona un attīstot savas zināšanas alķīmijā. Kārlis par saviem senčiem uzzina atrodot dzimtas dokumentus iemūrētus pagraba sienā. Kārlis ir nolēmis atmest ar roku alķīmijai un doties studēt alķīmiju.

Autora rakstīšanas manieri var saukt par ļoti interesantu. Viņš vismaz kaut ko ir uzzinājis par alķīmiju un tās vēsturi. Šīs zināšanas viņš iepinis savā stāstījumā. Lasītājs var uzzināt viduslaiku krāpniecības metodes, ar kuru palīdzību no vientiešiem alķīmiķis varēja izmānīt naudu. Visvienkāršākais veids bija apsolīt atklāt zelta transmutācijas noslēpumu un saņemot – nozust. Ne vienmēr viņiem veicās, un Odo kompanjonus par īpaši veiksmīgiem nevarēja nosaukt. Kad autors ticis cauri viduslaikiem, viņš pievēršas Pirmajam pasaules karam. Tad neliels ieskats Beļģijas okupācijā un Kārļa tēva dzīvē. Uzreiz ir skaidrs, ka vāciešiem nekas labs nākotnē nav gaidāms. Paša Kārļa dzīvei ir veltīta lielākā grāmatas daļa, te nu autors ir devis vaļu fantāzijai, ir varonīgie beļģu komunisti, kas šeptējās ne švakāk kā savulaik Baltkrievijas partizāni. Vecie Kārļa kursa biedri, kas ir nacistu virsnieki. Dēls, kurš iet bojā kā īsts Pavļiks Morozovs, biedrus nenodevis. Pēc kara sūkstīšanās par to, ka režīms palicis vecais, nevis komunistiskais. Un tad mazais bizness, jezuītu-nacistiski-fašistiskā sazvērestība. Tas viss pasniegts ar tādu mērcīti, ka pat Denam Braunam būtu ko pamācīties.

Tēlu attīstība te ir tikai ļeņinisma un marksisma izpratnē. Vidusšķiras pārstāvis lēnām saprot, ka dzīvo satrupējušā sabiedrībā un vareno Padomju Savienību redz kā glābiņu visām nelaimēm. Līdz ar to arī visa pasaule izskatās tāda drūma vieta, kur saules spozmi var redzēt tikai tad, ja skatās uz Padomju Savienības pusi. Neteiktu, ka autors baisi iespringtu uz komunisma ideju, vismaz ne tik aizgrābti kā viņa grāmatā „Alekseja Aleksejeva kļūda”, bet mājieni tiek doti. Citādi kāda jēga būtu galvenajiem varoņiem mukt uz Varšavas bloka valstīm?

Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Liktu piecas, bet suni viņš labi aprakstījis un par to nopelnīja veselu papildus balli. Lai ar suns mācēja runāt, diemžēl viņš nemāk atšķirt fašistu no cilvēka.

Alekseja Aleksejeva kļūda by Aleksandrs Poļeščuks

Alekseja Aleksejeva kļūda

Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas lasīšanas projekta grāmata. Šī jau ir trīsdesmitā pirmā no 147 grāmatām. Arī šī grāmata man bērnībā bija gājusi secen, un pirmo reizi tās vākus ieraudzīju iegādājoties to antikvariātā. Vāks izskatījās pietiekami zinātniski fantastisks (osciloskops), lai pamudinātu mani uz lasīšanu.

Tikai viena zinātne nebaidās atklāt jaunus plašumus un nemēģina ignorēt grūtības, un tā ir marksistiski ļeņiniskā filozofija. Zinātnieki, protams, ir gudri cilvēki, bet bez Partijas vadības viņu darbs būtu haotisks un bezmērķīgs. Zinātniekam ir viegli strādāt savā laukā un iemaldīties sīkumiem, aizmirstot galveno – komunisms ir mūsu nākotne. Patorgs ir nepieciešamība jebkurā zinātniskajā kolektīvā. Ja rodas kādi jautājumi, tad obligāti jāvēršas pie partijas pārstāvja, kas visu paskaidros un virzīs pētnieku pareizā virzienā. Pie šādām atziņām ir jānonāk katram grāmatas lasītājam.

Pati zinātniskās fantastikas daļa ir pavisam vienkārša, neliela spekulācija par relativitātes teorijas asimetriju, ēterveidīgas substances atgriešana fizikā, vakuuma enerģija un ideja, ka katrs atoms var būt maza saules sistēma. Alekseju Aleksejevu, jaunu zinātnieku, nodarbina problēma – no kurienes rodas matērija? Viņš izdara atklājumu, bet eksperimenta rezultātā iet bojā viņa institūts, pieraksti. Tiek izveidota zinātniskā komisija, kas mēģina rekonstruēt eksperimentu un saprast, kas gan ir nogājis greizi.

No literārā viedokļa autoram ar sižeta attīstību iet visai grūti, zinātnieku grupa netiek uz priekšu nekā. Toties procesa laikā mēs daudz ko uzzinām par Alekseju Aleksejeviču. Šis tēls, neliegšos, autoram ir izdevies simpātisks. Kā zinātnieks viņš ir principiāls komunists, nebaidās no partijas darba un saprot, ka lieli atklājumi ir būtiski. MAITEKLIS!!! Patiesības noskaidrošanai autors acīmredzot ir izsmēlis visas idejas, izmanto “dievs no mašīnas” principu. Atrodot Alekseja Aleksejeva vēstuli sievai sagruvušā institūta pneimopasta trubās.

Grāmatas pēdējo trešdaļu autors nospļaujas par zinātnisko fantastiku un stāstu vispār. To varētu nosaukt par odu komunismam. Lasītājam tiek dota iespēja izlasīt lekciju par to, ka komunisms uzvarēs ne tikai uz Zemes, bet arī visā Galaktikā. Un Alekseja Aleksejeva eksperiments ir tiešs tā pierādījums. MAITEKLIS!!! Galu galā, ja pat mākslīgi izveidotā mikrogalaktikā ar nanosaprātīgām būtnēm komunisms uzvarējis, tad kādi vēl var būt jautājumi! Tiek kritizēti buržuja zinātnieki, kas Alekseja eksperimenta rezultātā redz brīnumu un mistiku – tumsoņi!

Grāmatai varu likt 4 no 10 ballēm, ideja nav slikta, bet konteksts vairāk ir virzīts uz propaganda, nevis uz labu stāstu.