Navigate / search

Logs uz bezgalību by Aleksandrs Šaļimovs

Logs uz bezgalību

Mans projekts izlasīt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sēriju virzās uz priekšu diezgan raiti Nenoliedzu, ka patlaban nodarbojos ar krējuma nosmelšanu, izvēloties grāmatas, kuras manā bērnībā ir atstājušas nopietnu iespaidu. Arī ar visas sērijas grāmatu saraksta sastādīšanu ir īsts detektīvdarbs. Pilns saraksts nekur nav atrodams, tādēļ nākas diezgan daudz lasīt kopā visas grāmatas atsevišķi. Nesen bija šoks, atrodot vēl papildus septiņas grāmatas, kuras iznākušas krievu valodā.

Arī šī Šaļimova grāmata ir stāstu krājums, kas veltīts cilvēces nākotnei. Šoreiz vairums stāstu nav par gaišo komunistisko nākotni, bet par tādu ne pārāk gaišo kapitālistisko valstu nākotnes ikdienu. Autors centies parādīt kā korupcija un dzīšanās pēc peļņas nākotnē samaitās sabiedrību. Cik nu tajā visā ir patiesība, varam spriest katrs pats. Komunistiskā ideoloģija šajā krājumā ir minimāla un lasītājam netiek uzspiesta. Tik cik vietumis pavīd idejas par to, ka zemes otrā pusē gan cilvēki dzīvo savādāk. Bet nu par katru stāstu atsevišķi.

Savādais viesis – par kādu kaķi sauktu „Sokrātu”, kurš no nākotnes nejauši nonācis astoņdesmitajos. Sokrāts nonāk pie žurnālista, kura ikdienas darbs ir fizika, žurnālists pat nenojauš, ka kaķi vispār neprot runāt ar cilvēkiem. Cilvēks tic, ka zinātne iet uz priekšu lieliem soļiem, un acīmredzot biologi nemaz nesnauž. Tāds jauks stāsts par bērniem, kas nevietā blēņojas ar laika mašīnu. 8 no 10 ballēm.

Neveiksmīgais eksperiments – Noels Žirodū dzīvē ir bijis izcils zinātnieks, nu viņš ir transhumāna būtne, kura iesprostota elektroniskajās smadzenēs. Taču dzīve kā elektroniskajam skaitļotājam nav salīdzināma ar īsto dzīvi. Kāda gan viņam sanāk vilšanās, iemānot savu palīgu lamatās. 5 no 10 ballēm, stāsts būtībā ne par ko. Morāle  – uzzini vismaz cilvēka biogrāfiju, kurā iemiesojies.

Es, Ksanta, Buks un Foma – par pensionāru, kurš kļuvis par vecas ģeotermālās stacijas uzraugu. Šķiet, te viss ir nolaists, bet kad viņš iepazīstas ar meitenīti Ksantu, viņš saprot, ka uz lietām var raudzīties arī gaišāk. Sirsnīgs stāsts 7 no 10 ballēm.

Logs uz bezgalību – cilvēka smadzenēs slēpjas daudz kas, šajā stāstā tā ir visu mūsu iepriekšējo paaudžu atmiņa. Iespējams, ka tas ir logs uz bezgalību, bet, iespējams, mūsu neatcerēšanās iemesls ir nopietns. Estergomam nākas par šīm zināšanām dārgi maksāt. Par zinātnieku ētiku, izzināmā robežām un psihiskām slimībām. 8 no 10 ballēm, nav slikts stāsts.

Mantinieki – kā nodot izcilu zinātnieku sasniegumus un prātus nākošajām paaudzēm? Tas ir pavisam vienkārši – tās zinātnieka nāves brīdī pārsviež uz jauniem nesējiem. Jaunie nesēji izceļas tikai ar saviem sakariem valdošajās aprindās. Un ko darīt, lai bez informācijas nenodotu arī kaitīgu zinātnieka filosofiju? Lieko vienkārši izmetam ārā. Distopija, kurā cilvēkos nokauta pat vēlme pašiem ko sasniegt, paliek vienkārša parazitēšana. 8 no 10 ballēm.

Klusā okeāna krāteris – par kādu centienu saglabāt mazu paradīzi, cik nu vien tas ir iespējams. Labs stāstiņš tādā kā kapteiņa Nemo stilā. 7 no 10 ballēm.

Pievienošana vairākumam – distopija, patiesi laba distopija. Kosmonauts, atgriežoties no Plutona pēc divdesmit pieciem gadiem, saprot, ka Zeme ir ļoti izmainījusies. Viņa valsts noteikti, un nepaiet ne pāris dienas, kad viņš saņem vēstuli, kurā viņu aicina pievienoties vairākumam. Taču Ruts nav nekāda aita, kas gaidīs savu nokaušanu. Nedaudz piedzīvojumu un neiepriecinoša nākotne. 9 no 10 ballēm.

Kopumā labs stāstu krājums ar „vidējo temperatūru slimnīcā” 8 no 10 ballēm. Labs padomjlaiku fantastikas stāstu krājums, kas pārāk nespiež uz ideoloģiju. Lasās labi arī šodien.

Pēdējā atlanta atgriešanās by Aleksandrs Šaļimovs

Pēdējā atlanta atgrišanās

Šaļimovam kā zinātniskās fantastikas autoram manā bērnībā bija liela ietekme, pāris grāmatas esmu blogā jau paspējis aprakstīt lasot “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” Nenoturējos un paņēmu vienu no saviem bērnu dienu favorītiem. Pie šīs grāmatas es tiku pasūtot to pa pastu, reiz bija tāds pasākums pirms amazon laikiem, kad no avīzes izgriezi anketiņu, atzīmēji, ko vēlies pasūtīt un aizsūtīji pa pastu. Un tad kādu dienu tev atnāca vesela kaudze ar grāmatām. Man kā lauku puikam un tāli no grāmatbodēm dzīvojošam, tāds pasākums bija īsts atspaids iekrātās naudas notriekšanai.

Grāmata sastāv no sešiem stāstiem, un tie pēc būtības ir tipiski autora daiļdarbi. Viņa galvenās vadlīnijas ir – nākotnē ir iestājies komunisms, padomju zinātnieki ir vislabākie, mūsu tagadnes attieksme pret apkārtējo pasauli rada draugus pašu nākotnei, citplanētiešu iespējamība. Viņa stāstos galvenais ir un paliek cilvēks ar visām savām vājībām un, lai arī nākotnē viņi kļūst arvien gudrāki, pēc būtības viņi ir un paliek cilvēki, kas gatavi ziedoties savu mīļo un citu labā.

Tagad nedaudz par katru stāstu:

Planētas attīrītāji – Viraks ir plaša struktūra, kas nodarbojas ar Zemeslodes attīrīšanu. Mūsu laikos mēs biosfēru esam tā sagandējuši, ka darba pietiek mūsu pēctečiem vēl simtiem gadu. Ir nogremdēti ķīmiskie ieroči, kodolatkritumi un pat izbūvēti slepeni militārie objekti. Īvs ir viens no attīrītājiem, kuram nākas aiz mums sakopt. Stāsts ir vairāk kā nākotnes ilustrācija, (tajā gan nav interneta, un komunikācijas ar pašvakas) kurā iestājies komunisms, un ar dīkdienību nodarbojas vien 40 miljonu zemes iedzīvotāju. Tāda ekskursija pa Atlantiju, Kluso okeānu un Sarunas ar vecajiem jūras vilkiem. Bērnībā labi rosināja fantāziju, tagad stabils darbs.

Pēdējā atlanta atgriešanās – mīļākais grāmatas stāsts, esmu to pārlasījis neskaitāmas reizes. Kad lasīju, tad vēl nemaz nezināju, ka pats arī kādreiz aizbraukšu uz Madeiru, kas šajā stāstā ir viena no Atlantīdas provincēm. Atlantīdas tēma mani vienmēr ir fascinējusi. Stāstā centrālais temats, par to ka nopietni zinātnieki reizēm par daudz ignorē leģendas, par to, ka tehnoloģijas jālieto pārdomājot visus aspektu un, ka karš pie laba gala nenoved.

Kas nospiedīs bremzi – īss stāstiņš par bruņošanās sacensību un zinātnieku vietu tajā. Labs, bet par nodrāztu tematu.

Mūris – distopisks stāstiņš par cilvēkiem, kas izdzīvojuši pēc kodolsprādziena. Visiem viņi ir miruši, tikai paši sev viņi vēl ir dzīvi.

Trešais gredzens – mans otrs mīļākais stāstiņš par Faetonu. Arī par to, cik kari ir slikti, un kādēļ Faetona atliekas ir bīstamas pat nākotnes pētniekiem. Fiziski varbūt Saules sistēmā tas nebūtu iespējams, bet stāstam tas piedod negaidītu atrisinājumu.

Tikšanās uz Aostas – par mazo planētu kolonizēšanu, un cik iespējams mēs esam nespējīgi atpazīt sev svešas saprātīgas būtnes.

Grāmata man patīk vēl joprojām – 7 no 10 ballēm. Pārlasot desmito reizi nav vairs tas kā pirmo, bet joprojām lasāma. Ja vēl nav nācies izlasīt un nebaidies no komunistiskās gaišās nākotnes, ieteiktu izlasīt.

Tuskaroras noslēpums by Aleksandrs Šaļimovs

Tuskarora

Arī šo grāmatu nopirku lietoto grāmatu plauktā. Tas vēl bija Padomju laikos. Jau tad cilvēki nez kāpēc nesa uz nocenotajām grāmatām savus fantastikas krājumus. Nopirku viņu Dundagas grāmatu veikalā, nemaz nezinu, vai tas vēl tur pastāv. Nopirku, jo nebiju tādu lasījis, izlasīju jau pa ceļam autobusā. Tagad nolēmu pārlasīt, bērnībā šķita tāda interesanta grāmata par dzīļu izpēti.

Grāmatas centrālā tēma ir jūras dzīļu iekarošana. Padomju zinātnieki sāk būvēt savas pirmās dziļūdens stacijas ar mērķi atkarot cilvēcei visu okeāna šelfu. Izpētīt tajā mītošās būtnes un, iespējams, sākt domāt par zemūdens pilsētu celtniecību. Padomju pusē šo pasākumu uzrauga Voļins. Arī amerikāņiem ir šādas pašas idejas, un konkurence dzen šo ideju uz priekšu. Viss ir jauki līdz brīdim, kad no Tuskaroras bāzes pazūd divi pētnieki. Paceļas jautājums, vai vērts turpināt riskēt ar pētnieku dzīvēm? Varbūt pagaidīt līdz tehnoloģiskās iespējas ir panākušas ideju.

Tāds labs piedzīvojumu romāns par Padomju zinātnieku sasniegumiem. Vēl neatklātiem dzīļu noslēpumiem. Ideja par to, ka cilvēce Mēness virsmu pārzina labāk nekā savu jūru reljefus tiek ekspluatēta uz pilnu klapi. Nav slikta arī starptautiskās mafijas iejaukšana visa šajā piedzīvojumā. Rodas gan jautājums, kā filipīniešu ģēnijs, lai ar cik izglītots viņš nebūtu, spēja aizsteigties priekšā visām lielvalstīm. Varbūt tas tā kā mājiens tā laika valdības pārstāvjiem, ka okeanogrāfijā tiek par maz investēts, un drīz pat ne tikai kapitālisti visus apsteigts, bet pat mūsdienu pirātiem būs labāki rīki par PSRS.

Pārlasot tagad neteikšu, ka mana bērnu dienu sajūsma būtu bijusi ļoti pamatota. Labs zinātniskās fantastikas darbs, Padomju cilvēki paši labākie, ārzemnieki ar nav sliktie, bet nu zināt kapitālisti. Ļaunie ir dažādi sindikāti, bijušie prinči un fašisti. Tungs – ģēnijs, bet ar izkropļotu morāli (par viņu gan nekā daudz mēs tā ar neuzzinām). Voļins vienmēr nosvērts, nekur nesteidzas un tiek izmantots tikai, lai parādītu okeanogrāfu pasauli caur viņa ikdienu. Visi tādi biedriski un draudzīgi, necieš kolēģus – izlīdējus un neprašas, bet ļauj, lai dzīve tos pašus izmāca.

Bērnu dienās šī grāmata pamudināja izlasīt “ Sauli jūras dzelmē”  un visu, kas Apvāršņa sērijā par šo tematu bija pieejams. Tā kā varētu teikt, šīs grāmatas auditorija bija pusaudži. Šodienas bērnam gan tur būtu daudz vairāk nesaprotamā nekā saprotamā.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Vietām atgādināja A.Klarka darbus, tam jau ar nebija sveši dziļūdens briesmoņi un cilvēku neziņa par tiem. Nezinu vai pārlasīšu vēl kādu reizi. Vispār jau šķiet, ka bērnu dienu grāmatas labāk būtu nepārlasīt un dzīvot pārliecībā, ka tās bija superīgas.

Dārdu aizas noslēpums by Aleksandrs Šaļimovs

Daardu_aizas_nosleepums

Parāva mani uz bērnības atmiņām, un nolēmu šogad nedaudz vairāk pievērsties tām fantastikas grāmatām, kuras bērnībā uz mani bija atstājušas lielu iespaidu.

Dārdu aiza bija no tām, kas neatradās manā grāmatu plauktā un, lai pie viņas tiktu, nācās apmeklēt bibliotēku. Šīs grāmatas galvenie plusi manā bērna prātā bija – citplanētieši, dinozauri, laika mašīna. Grāmatu droši vien ņēmu kādas četras reizes, nu bija pienācis laiks izlasīt to vēlreiz.

Grāmatā ir četri stāsti. Pirmais „Dārdu aizas noslēpums” vēsta par senu citplanētiešu artefaktu, kuru nejauši padomju zinātnieki uziet Mongolijā. Sākas viss ar mīklainu ASV pavadoņa bojā eju. Skaidra lieta, ka kapitālisti pie visa vaino padomju ieročus un pieprasa veikt izmeklēšanu. Tiek izveidota darba grupa, kurā ietilpst gan padomju, gan amerikāņu zinātnieki. Kad riebīgais kapitālistu roklaiža Pigsters pārliecinās, ka krievi neko no aizdomīgās vietas nav gaisā šāvuši, visu noraksta uz anomāliju un aiztinās mājās, lai uzdotu par saviem padomju zinātnieku tēzes, tad tikai sākas īstie atklājumi.

„Baltā kontinenta spoki” – darbība noris Antarktīdā, kādas korporācijas finansētas ekspedīcijas dalībnieki atrod bagātas urāna raktuves. Skaidra lieta, ka viņi tur muti, lai par to neuzostu padomju zinātnieki. Diemžēl rūdas raktuves izskatās jau tiek izmantotas. Sāka arī pazust polārpētnieki un situācija kļūst arvien dramatiskāka. Beigās viņiem palīgā spiesti doties padomju polārpētnieki.

„Dinozauru mednieki” – kāds polis, kas nav uzspējis atgriezties mājās pēc kara, nodarbojas ar retu dzīvnieku medīšanu Kongo džungļos. Diez kas jau nav vietējos apspiež beļģu kolonizatori, plosās slimības, un vispār viss ir slikti. Viņam tiek izteikts piedāvājums no kāda bagātnieka par 50’000 USD nomedīt īstu tiranozauru. Iepriekšējā ekspedīcija gājusi bijā mīklainos apstākļos, un par dinozauru eksistenci liecina vien viena fotogrāfija. Pilnībā izpaužas kapitālistu alkatība un dzīšanās pēc peļņas neskatoties uz neko.

„Bēglis” – kāds onkulis stāsta par dīvainu atgadījumu Otrā pasaules kara laikā Krimas apkaimē. Viendien viņš uzdūries dīvainam jaunietim vārdā Albīns, kas acīmredzot nav draudzējies ar realitāti. Cilvēks izskatījies pēc tāda, kam problēmas ar galvu, bet visādi citādi mierīgs. Nēsājis dīvainu jostu ar daudziem cilindriņiem, kurus visu laiku grozījis. Apgalvojis, ka esot no nākotnes, bet tikai netiekot atpakaļ. Lai vai kā, pret fašistiem cīnījās labi.

Tādi jauniešiem paredzēti stāstiņi, kas reizē uzbur jaunas pasaules un arī parāda padomju cilvēka pārākumu pār pūstošo kapitālismu. Stāsti nav slikti, un ja atmet ideoloģisko zemtekstu, tad atzīstami par labiem. Lieki piebilst, ka bērnu dienās vērtēju šos stāstus kā izcilus un par kaut kādu tur zemtekstu tur pat neaizdomājos, jo te tak bija rakstīts par citplanētiešiem un dinozauriem.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, ja es vēl pēc 20 gadiem spēju atcerēties katra stāsta notikumus, tas nepavisam nav slikti. Ja kāds mana ieraksta uzmundrināts arī vēlēsies izlasīt, tad atminies – padomju cilvēks te tiks slavināts tieši un netieši!