Navigate / search

The Abominable by Dan Simmons

The Abominable by Dan Simmons

Šo autora grāmatu es biju kaut kā palaidis garām, šķita, ka viņas iznākšana būs kaut kad šogad. Vienu vārdu sakot, biju nokļūdījies par četriem gadiem. Tā kā autors man kotējās visnotaļ augstu, tad apjēdzis savu nolaidību, grāmatu iegādājos un sāku lasīt uzreiz.

1924, gadā cīņa par Everesta iekarošana prasīja upurus, uzkāpšanas mēģinājumā pazuda Džordžs Malrojs un Sandijs Irvains. 1925. gadā uz Everestu dodas Pirmā pasaules kara veterāns un dzejnieks Ričards Dīkons, Šamoni gids Žans Klods Kleruā un amerikāņu alpīnists Džeiks Perijs. Viņi bija pārliecinājuši Lorda Bromlija māti, ka spēs atrast Everesta sniegos viņas dēla līķi un noskaidrot tā nāves apstākļus. Taču uzsākot virsotnes iekarošanu viņi apjauš, ka kalnā nav vienīgie. Kaut kas seko viņiem pa pēdām, un 28’000 pēdu augstumā sākas cīņa uz dzīvību vai nāvi.

Pirms sākt lasīt grāmatu, ir jābrīdina, ka lasītājam vismaz nedaudz ir jāinteresējas par alpīnisma vēsturi, citādi pirmās divas trešdaļas no šīs grāmatas būs tīrās mocības. Autors nudien ir uzņēmies savā vēsturiskajā romānā izstāstīt visus alpīnisma pirmsākumus. Ekipējums tiek aprakstīts līdz pēdējam sīkumam. Ja vēlies uzzināt, kādas ir priekšrocības zābakam ar divpadsmit dzelkšņiem pret desmit dzelkšņu zābaku, tad šeit tam būs vesela nodaļa. Tāpat būs daudzas nodaļas par Materhorna agrīnajiem iekarojumiem, par Eigeru un pirmajām ekspedīcijām uz Everestu. Tā kā man šī tēma vienmēr ir patikusi, man tas bija kā balzams dvēselei, un mani īpaši nesatrauca sižeta lēnā attīstība un sarunas par skābekļa balonu noderīgumu augstkalnu apstākļos.

Slēptā vēsture ir šīs grāmatas centrālā tēma. Pasaulē notiek daudzas lietas, par kurām zina tikai to veicēji. Džeiks šajā ziņā ir unikums, viņš ir uzkāpis daudzos kalnos pirms oficiālajiem uzkāpšanas datumiem, taču vienmēr ir bijuši apstākļi, kuri liedz viņam savus sasniegumus izpaust. Taisnība jau autoram ir – neviens neliedza kādam entuziastam uzrausties Everestā pirms Edmunda Hilarija un pazust nebūtībā. Fantazēt jau nav kaitīgi.

Cik bagātīgs ir vēsturisko faktu klāsts, tik nabadzīgs ir pats sižets. Kalnā kāpšanas procesa apraksts literārā ziņā pārspēj daudzus reālo alpīnistu aprakstus, un te īsti piesieties nevar, bet, sižetam attīstoties uz trillera pusi, autors pamanās radīt kognitīvo disonansi. Par iemeslu tam kalpo tas, ka autors atšķirībā no saviem varoņiem zina turpmāko vēstures attīstības gaitu. Tas viņam ļauj ierakstīt stāstā notikumus ar tālejošām sekām, ieviest varoņus un to motivāciju, kas vēlāk radīs globālas pārmaiņas pasaulē. Taču autors to dara pilnīgi atrauti no aprakstītā laikaposma vēsturiskā konteksta. Viņa izvēlētā sižeta līnija, atmetot mūsdienu zināšanas par vēsturi, izskatās smieklīga. Tālāk nerakstīšu, lai nesamaitekļotu.

Kā jau minēju grāmatas sākumā, sižets tiek aprakts zem vēsturiskā faktu klāsta. Savukārt pēdējā trešdaļa pārvēršas asinis stindzinošā trillerī, kur tad arī izlien tas pretīgais no grāmatas nosaukuma. Skaidra lieta, ka pretīgumu izraisa nebūt ne tas, kas šķiet lasītājam. Tomēr, paskatoties loģiski, viss notiekošais sāk aizvien vairāk izvērsties pēc farsa, kas zināmā mērā apgāž autora iepriekš izvirzītās tēzes par grūtajiem apstākļiem Everestā.

Varoņi ir patīkami, viņu visu laiku runā par kalnā kāpšanas niansēm, atceras vecas ekspedīcijas, kā tēli viņi ir noslīpēti, un viņu mijiedarbība labi kompensē sākotnējo sižeta lēno attīstību. Visi ir tādi klusie ūdeņi, kur katram, izņemot vienīgi Džeiku, ir kaut kas slēpjams. Izlasot grāmatu var saprast, kas ir tas motīvs, kurš viņiem liek riskēt ar savu dzīvību, kāpjot kalnos.

Neskatoties uz visu augstāk minēto, es nevaru likt mazāk par 9 no 10 ballēm, varoņi ir atmiņā paliekoši, vēsturiskie fakti ir kā medusmaize. Jā, sižets ir tāds saraustīts, bet kalni, kalni!

Velokāpiens Muztagatā. Turpināt Būt Pašam Sev. 7546 metru augstumā ar divriteni by Bruno Šulcs

Velokāpiens Muztagatā

Nav jau tā, ka es ikdienā lasītu grāmatas par alpīnismu un kalnā kāpējiem. Tas man gadās šad tad, reizi gadā. Patīk jau palasīties par cilvēkiem, kuri ikdienā dara lietas, kuras man prātā neienāktu. Nē, kalni man patīk, es tajos labprāt pastaigājos, bet lai speciāli raustos augšā kādā virsotnē, tas nav priekš manis. Šomēnes biju ieplānojis pievērsties latviešu autoriem, bet kaut kā grūti man gāja ar to autoru atrašanu. Tādēļ vakar iegājis grāmatu bodē, nospriedu, ka ar kaut ko jau cilvēkam ir jāsāk, un nopirku šo grāmatu.

Lai Bruno man piedod, bet pirms viņa grāmatas iznākšanas par viņu un viņa veikumu neko dzirdējis nebiju. Bet tas jau nesamazina notikuma nozīmīgumu, tikai man parāda, ka vēl ir daudz lietas, par kurām neko nezinu. Kā rakstīts uz vāka, Bruno Šulcs ir inženieris-konstruktors, kas aizraujas ar specializētu divriteņu konstruēšanu. Grāmata veltīta viņa hobijam, kas jau ir daudz specifiskāks. Proti, uzkāpt kalna galā ar velosipēdu uz muguras un tad no virsotnes kādu gabalu pabraukt lejā. Varētu jau šķist, kas tur liels – met ričuku plecos un steberē tik augšā, bet tik vienkārši tas viss tomēr nav un, lai saprastu kādēļ, būtu vērts izlasīt šo grāmatu.

Kas man patika autora stāstījumā? Tas, ka tur viss tika aprakstīts bez izpušķojumiem un nevajadzīgas liekvārdības. Cilvēks ir uzrakstījis visu, ko piedzīvojis, manuprāt, godīgi. Prieks, ka ir aprakstīti visi pieci mēģinājumi nevis tikai tas, kas izdevās. Tas parāda visu ceļu uz autora mērķi, gan priekus, gan vilšanās brīžus. Parāda to, ka pasaulē vēl joprojām ir vietas, kur ne viss ir atkarīgs no cilvēkiem un viņu tehnoloģijām, kurās vēl ir jābūt nedaudz veiksmei.  Interesanti aprakstīts arī autora pieredzes krāšanas process, sākot no labākā ceļa izvēlei, lai tiktu līdz kalnam, kalna iepazīšana un paša braucamā evolūcija. Skaidra lieta, ka braucamais nevar būt smags, jo jānes tak kalnā, tomēr te jāatrod līdzsvars starp vieglumu un lietojamību. Nedaudz fascinēja autora īpašība, šad tad pāris vajadzīgas lietas aizmirst mājās, reiz velosipēda pumpis, citreiz daļa no ekipējuma vai pat GPS iekārta, bet, kā redzams, tas viņam nebūt netraucēja savus mērķus sasniegt.

Nenoliedzami patika autora spēja iet un piepildīt savu mērķi. Cik var noprast, viņš nebūt nav nekāds miljonārs, kas nezina, kur tērēt savu kabatas naudu un reizi gadā uzrīko ekspedīciju. Viņam aiz muguras nestāvēja arī nekādi megasponsori, kas visu aprīkojumu iepakotu konteineros nogādātu kalna pakājē, saslietu bāzes nometnes maršrutā, iedotu rokās ričuku, sak nes kalnā. Autoram ir nācis gan meklēt finansējumu, sisties ar ceļojuma grūtībām un ekipējuma trūkumu. Tādēļ patiess prieks, ka mums Latvijā ir tādi cilvēki, kas ko šādu var izveikt ar paša iniciatīvu un uzņēmību. Te var atrast video, ko autors nofilmējis sava kāpiena laikā.

Grāmatai 10 no 10 ballēm, izlasīju vienā piegājienā, no pirmās līdz pēdējai lapaspusei. Būtu labi, ja autors atrastu iespēju izdot savu grāmatu ārzemēs, jo tur grāmatas kļūst populārās arī rakstot par daudz knapākiem sasniegumiem. Grāmatas autoram vēlu veiksmi turpmākajos viņa ceļojumos un piedzīvojumos. Pats izlasīšu viņa iepriekšējo grāmatu par piedzīvojumiem Elbrusā. Žēl tikai, ka viņa rekords tā arī netika atzīts Ginesa rekordu grāmatā, neskatoties uz iesniegtajiem pierādījumiem. Te nu ir jāpiekrīt autora teiktajam, ka mēs nekad nevarēsim zināt vai cilvēks, kurš apgalvo, ka veicis kāpienu vienatnē, ir sasniedzis virsotni vai nav. Pasaulē jau ir bijuši daudzi skandāli par šo tēmu. Piemēram, pirmais Ziemeļpola sasniedzējs Robert Peary, visticamāk tam pat tuvumā nav bijis, lai gan joprojām tiek atzīts par pirmo.

Eiger Dreams: Ventures Among Men and Mountains by Jon Krakauer

Eiger Dreams by Jon Krakauer

Laiku pa laikam, pārskatot savu grāmatu plauktu, atrodas kāda grāmata, kuru es vēl neesmu izlasījis. Ja godīgi, tad tādu ir vēl ap simt četrdesmit. Lai vai kā izskatījās, ka ir pienākusi kārta vienai grāmatai par alpīnismu. Grāmatu savulaik nopirku, jo vienu ziemu biju izbraucis pastaigā Alpu daļā, kurā atrodas Eigers. Ja godīgi, tad man pat ne jausmas nebija, ka tur tāds Eigers atrodas, pirms tur nobraucu, smuka vieta un viss. Tagad pat papētīju fotoattēlus, kurus tai apkaimē esmu sabildējis, vajadzēs aizbraukt tur vēlreiz, tikai vasarā.

Līdz šim man Krakauers izraisīja asociācijas kā mormoņu speciālists. Zināju, ka viņš nodarbojas ar alpīnismu, bet neko vairāk. Šajā grāmatā autors izlasījis, savus, viņaprāt, labākos rakstus par šo tēmu, kurus šis laika gaitā publicējis dažādos žurnālos. Tā nu mēs varam uzzināt par alpīnisma vēsturi, par to kā grūti pieejami kalni ir kļuvuši par ikdienas tūristu apmeklējuma vietu, par to kā attīstījušies dažādi alpīnisma paveidi un kā iekarotas dažas virsotnes.

Kopumā, man kā cilvēkam, kas ar alpīnismu nenodarbojas, tik vien kā patīk pastaigāties pa kalniem, bet neko vairāk, autora rakstītais šķita tīri saistošs. Tā kā pats autors arī šur tur ir uzkāpis un pazīst daļu no eseju rakstīšanas laika slavenībām personīgi, tad stāsti ir izdevušies visai labi. Par labāko atzītu stāstu, kuru autors velta Devils Thumb iekarošanai. Tā kā iekarošanu viņš ir veicis pats, tas stāstu padarīja ļoti interesantu.

Autors gan neaprobežojas tikai ar Alpiem un ASV virsotņu iekarošanu, netiek izlaisti Himalaji un vienkārši cilvēki, kas mīl ar kailām rokām kāpt akmeņos, tiek piesaukts arī kanjonings pa Meksiku un rāpšanās pa sasalušiem ūdenskritumiem. Pozitīvi, ka neviena sasniegumi netiek pārāk apdzejoti un izpušķoti, tas padara stāstījumu daudz ticamāku un interesantāku.

Grāmatai gan ir viens diezgan liels mīnuss tā ir ļoti plāna, labprāt būtu izlasījis vēl vismaz piecus autora apcerējumus par šo tēmu. Manuprāt, 180 lapaspuses nav pārāk daudz; grāmatai lieku 10 no 10 ballēm ir vērts izlasīt, tiem, kuri to vēl nav paspējuši izdarīt.

Blind Descent: The Quest to Discover the Deepest Place on Earth by James M. Tabor

Blind-Descent

Praktiski nekad nebiju lasījis grāmatu par speleoloģiju, tādēļ nolēmu papildināt savas zināšanas par šo tēmu. Pats ar speleoloģiju aizrāvies nekad neesmu un diez vai kaut kad būšu. Arī manis apmeklēto alu saraksts ir pavisam īss. Bērnībā apmeklēju Māras kambarus, Gūtmaņa alas. Austrijā nācās apmeklēt Mamutu alas, Austrālijā Kata Kata caves. Tad vēl ir pabūts pāris cilvēka rokām darinātās alās un viss. Pēc šādiem apmeklējumiem cilvēkam var rasties priekšstats, ka alās ir piepacelta dēļu grīda, kas nodrošina mierīgu staigāšanu, alas kā likums ir izgaismotas ar elektrību un aprīkotas ar gidu. Skaidra lieta, ka īstās alas tādas nav, un šī ir grāmata ir par visīstākajām alām kādas vien ir iespējamas – superalas.

Grāmata stāsta par divu cilvēku mēģinājumiem atrast pasaulē dziļāko alu. Viens no viņiem strādā Meksikā, otrs Abhāzijā. Viens amerikānis, otrs ukrainis. Veina vārds ir Bils Stouns, otra Aleksandrs Kļimčuks. Autors reāli cenšas dziļākās alas atklāšanas faktu pārvērst tādā kā divu vīru savstarpējā neklātienes cīņā, kur gājienu vispirms izdara viens tad otrs, tādējādi uzturot spriedzi. Patiesībā jau tur nekādas elšanas pakausī īsti nebija. Cheve pasaules dziļāko alu rangā ir tikai vienpadsmitajā vietā, un nekad nekas vairāk par daudzsološu nav bijusi. Krubera arī visu laiku tika uzskatīta par neperspektīvu, ja vien ukraiņu speleologi neveltītu pāris gadus daudzsološu aizgruvumu izrakšanai un beigu beigās sasniegtu 2191 metru dziļumu.

Cilvēki tomēr ir daudz interesantāki par faktiem, un cilvēku sadzīve ekstremālos apstākļos liek paraudzīties uz tiem pavisam citādi. Stouna ekspedīcijās laiku pa laikam kāds komandas loceklis gāja bojā, kāds nebija pietiekami labi pārbaudījis karabīnes pirms laišanās lejā, kāds noslīkst izmantojot paša Stouna izmantoto rebrīferi. Daļa no komandas īsti nesaprot pašu vadītāju, viņiem speleoloģija ir fun un viņi nebūt negrib riskēt ar savām dzīvībām, lai ar pēdējām skābekļa paliekām nirtu neizpētītā tunelī, vai arī veltīt pāris nedēļas no sava atvaļinājuma atrokot aizskalotu smilšu sēri cerībā atrast alas turpinājumu. Tad nu laiku pa laikam mums tiek sniegts ieskats kādā traģēdijā vai komandas dumpī.

Arī Ukrainā speleologi neizcēlās tikai ar cītīgu darbu, interesanti bija lasīt par viņu federācijas iekšējiem konfliktiem, kad Maskavas nodaļa mēģināja pievākt sev visus laurus. Interesanti, ka sasnieguši alas dziļāko vietu viņi to nosauca par Koņec igri.

Grāmatas autors nenoliedzami ir ieguldījis nopietnu darbu izpētē, intervijās un sarakstē ar notikumu dalībniekiem. Stāstījums sarakstīts saistoši, ka paņemot rokās vairs nav spēka grāmatu atlikt malā un ir jālasa vien līdz galam. No sākuma man pat šķita, ka autors, iespējams, tur ir bijis klāt pats.

Kopumā grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, nav jau obligāti jābūt speleologam, lai to lasītu. Domāju, ka interesanta tā varētu likties arī niršanas un alpīnisma cienītājiem, galu galā visi šie elementi ietilpst alu izpētē. Ak jā, autoram ir arī pašam sava mājas lapa.

The Ascent of Rum Doodle by W.E. Bowman

rum doodle

Patiesībā šo grāmatu atradu visai nejauši, kārtējo reizi nevarēju izdomāt, kādu grāmatu vēl varētu izlasīt, un tīri nejauši uzdūros Sivēna bloga ierakstam, kurā viņš vēstīja par nesen uzzinātu grāmatu. Tā nu par viņu uzzināju arī es, un ieraudzījis, ka Bill Bryson tai pat uzrakstījis ievadvārdus, nopirku bez liekas domāšanas.

Autors ikdienu vadīja kā inženieris, bet vakarus veltīja rakstīšanai. Grāmatiņu pirmo reizi izdeva 1956. gadā, bet plašu ievērību tā arī neieguva. Tomēr pavisam nepamanīta tā arī nepalika un guva panākumus alpīnistu un polārpētnieku lokā. Nav jau nekāds brīnums, grāmata taču ir par alpīnismu. Pareizāk gan būtu teikt, neliela parodija par alpīnistu piedzīvojumu aprakstiem.

Tātad Rum Doodle ir pasaulē augstākais kalns, kas slejas 40’000 ar pusi pēdas virs jūras līmeņa. Ilgu laiku tas ir palicis neiekarots, bet tad Rum Doodle Committee nolēma, ka ir laiks rīkot ekspedīciju, kuras uzdevums būtu uzkāpt šajā virsotnē. Šis uzdevums tiek uzticēts alpīnistam amatierim vārdā Binder, kura stāstījums tad arī ir šī grāmata. Viņa komanda sastāv no Tom Burley – atbildīgais par pārtiku, Christopher Wish –zinātnieks – centīsies visur noteikt ūdens vārīšanās temperatūru un līdzi ņems pāris tonnas instrumentus, Donald Shute – fotogrāfs un kinooperators, lielāko laiku pavadīs cenšoties nofilmēt kāpienu, Humphrey Jungle – radists un takuzinis, spēj apmaldīties uz līdzenas vietas, Lancelot Prone – tulks un atbildīgais par nesējiem, Ridley Prone – skābekļa eksperts un ārsts. Ak jā, un vēl 30’000 nesēji un pavārs vārdā Pong, kura ierašanās nometnē vien ir spēcīgs stimuls, lai alpīnisti dotos augstāk kalnā.

Alpīnisma jomā nekāds speciālists neesmu, esmu izlasījis kādas piecas grāmatas, kur aprakstītas ekspedīcijas uz dažādām kalnu virsotnēm. Pats kalnos esmu tāds svētdienas staigātājs, blandos pa standarta tūristu takām un no augstuma nedaudz baidos. Pat aizkūlies līdz Austrālijas centram, Uluru tā arī neuzkāpu. Izrādījās, ka šim akmenim uzskriet varu tikai līdz pusei 🙂 .

Grāmatu gan vērtēju kā labu un lasāmu, kaut kas līdzīgs „Trīs vīri laivā”. Diezgan labs angļu humoriņš, naivais centrālais tēls ekspedīcijas vadītājs, kas visu laiku cenšas uzturēt možu garu. Labprāt iztaujā komandas biedrus par viņu līgavām un tic visam stāstītajam. Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm, iesaku lasīt visiem.

Grāmatai veltītā mājas lapa.