Interesanti sanāk – angļu versijā šī grāmata ir triloģija, bet krievu izdevumā tetraloģija. Lai vai kā nebūtu, Harrisona alternatīvā vikingu vēsture turpinās. Šefs, ieguvis pilnīgu ziemeļu atbalstu, nolemj nedaudz papluinīt no jauna atdzimušo Romas Impēriju. Romas Impērijas imperators Bruno nodarbojas ar Svētā Grāla meklēšanu. Tas viņam palīdzēs stiprināt autoritāti un ļaus kļūt par visas pasaules valdnieku. Papildus bonusā visi tiks kristīti. Tā kā grāls atrodas arābu kontrolētajā Eiropas daļā, Bruno iesaistās karā ar musulmaņiem. Viņam sabiedrotajos ir Bizantijas Impērija un grieķu uguns. Šefam šāda lieta lāga nepatīk, jo visa viņu vikingu valstu sadraudzība tāds puteklis vien ir uz pasaules kartes, tādēļ viņš nolemj doties palīgā Allaha pielūdzējiem un pie reizes iegūt jaunas zināšanas.

Šo grāmatu par sērijas labāko būtu grūti nosaukt, daudz pārdomu par reliģijas jautājumiem, daļa varoņu ir lieli savas reliģijas fanātiķi. Arī dievu iejaukšanās kļūst arvien nekonstruktīvāka un haotiskāka. Grāla glabātāju reliģiskie rituāli ir, maigi sakot, dīvaini, un vispār grāmatas nobeigumā esmu vīlies tāpat kā lasot to pirmo reizi. Atkārtošos, ja sākumā galvenā varoņa problēmas bija ciema līmenī, tad tagad viņam tās jau ir vispasaules līmeņa. Arī risinājumi kļūst globāli, ar katapultām ir par maz, tiek būvēti zirgu bāņi un veikti pirmie lidojumi. Pakļautajās valstīs notiek reāla industriālā revolūcija, arbaleti un katapultas kaujas laukā dominē. No vienas puses interesanti, bet no otras sāk trūkt jaunuma sajūtas, paliek tāds „ej un kauj visus” līmenis. Sajūta kā ilgi spēlējot kādu RPG spēli, kad esi sasniedzis augstu līmeni un visus nogalini ar vienu cirtienu. Tāpat arī Šefam nekas nespēj viņu novērst no mērķa, var nogalēt viņa draugus, bet beigās viņš tāpat uzvarēs neskatoties ne uz ko, visiem pigu parādīs.

Kopumā pavāja grāmata triloģijas noslēgumam, arī ar to grieķu uguns noslēpumu, galvenais varonis tiek gala tikai ar viedo sapņu palīdzību, nu un pēc tam jau viss ir triviāli. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Bet kā alternatīvās vēstures darbs nemaz nav slikts. Cik es noprotu, tad alternatīvās vēstures žanrā tiek paņemts kāds pagrieziena punkts vēsturē, kā te vikingi neiekaro Angliju pilnībā, un tiek izklāstīts iespējamais notikumu attīstības scenārijs. Ar to lietu Harrisonam ir izdevies labi tikt galā, labi ir maģijas un dievu piešprice, bet alternatīva nav slikta. Parasti jau šis žanrs ir nonivelējies līdz banālām paralēlajām pasaulēm, vai cilvēku kopuma izraušanu no esošās vēstures, tā, ka tas mūsu vēstures gaitu nemaz neietekmē, tā jau nav alternatīvā vēsture, bet alternatīvā biogrāfija, ja nu viņi izdzīvoja, bet neviens par to nekad neuzzināja. Protams, arī šie darbi nav slikti, bet manā izpratnē tās nav alternatīvās vēstures, jo globālas lietas nemaz netiek apskatītas.