Navigate / search

Sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs by Anatolijs Bezuglovs

Sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs

Šo “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatu sāku lasīt tūdaļ pēc šī paša autora darba “Milicijas inspektors” izlasīšanas. Tam bija viens iemesls, zināju, ja tūdaļ neizlasīšu, tad, iespējams, man nepietiks spēka lasīt šī autora daiļradi. Saņēmos un sāku lasīt.

Altaja novada Severoozerskas rajona Krilatojes ciemā atrasta mirusi bērnudārza audzinātāja Aņa Zaļeska, kas izdarījusi pašnāvību pa skarbo – ar bārdas nazi pārgriežot sev rīkli un neskatoties uz to, ka viņa atradās grūtniecības septītajā mēnesī. Izmeklēšanas rezultātā konstatēta pašnāvība, pirmsnāves vēstule un citi apstākļi. Lieta slēgta. Taču kolhoznieki ar to ir nemierā, ļaudīm nudien nešķiet, ka tā ir pašnāvība, cilvēki vēršas pie augstākām instancēm, lai tās lietu atvēru un noņemtu no kolhoza un vietējās komunistu partijas šo kauna traipu, kas liecinātu par savu biedru nepietiekamu izglītošanu. Tad nu Igoram Andrejevičam, Maskavas sevišķi svarīgu lietu izmeklētājam nākas doties ilgā un grūtā komandējumā, lai noskaidrotu jaunas sievietes — institūta absolventes bojāejas cēloņus.

Ja godīgi, tad es no šīs grāmatas neko daudz negaidīju. Domāju, būs parastā padomju propaganda sajaukta kopā ar komunistiskās partijas slavināšanu. Iepriekšējais autora darbs manī bija radījis pārliecību, ka arī ar rakstīšanu autoram sokas ne visai, un viņš nespēj pieturēties pie jēdzīga sižeta. Labi, te bija gan propaganda, gan komunistiskās partijas slavinājums, taču bija arī daudzas pozitīvas lietas.

Pirmā – šī grāmata nav trilleris, te no gaisa nekrīt klavieres, nezināmi svešinieki nedod neskaidrus mājienus, laboranti – ģēniji pēc nejauši atrastas blusas nenosaka aizdomās turētā bikšu jostas krāsu. Te viss ir par skarbo izmeklētāju ikdienu. Par to, ka lieta uz priekšu nevirzās, liecinieki dod sagrozītas liecības, laiku pa laikam kāds atceras maznozīmīgu faktu un aiz izmisuma nākas pārbaudīt daudzus viltus pavedienus. Cilvēki nav roboti, kas uzreiz izdod vajadzīgo informāciju, viņi runā riņķī un apkārt bieži vien ne pa tēmu, un ej nu izlobi patiesību! Tādēļ lasot grāmatu nākas sev atgādināt – šis nav trilleris, šis ir realitātei pietuvināts darbs.

Otrā – autoram nudien nav rožaini uzskati par Padomju valsts iedzīvotājiem ne par lauciniekiem, ne par pilsētniekiem. Viņi visi ir cilvēki, katrs mēģina dzīvē iekārtoties labāk, pat ja tas jādara uz citu rēķina. Sīkā noziedzība zeļ un plaukst, jo nevienam nav laika ar to krāmēties, uz spekulantiem raugās caur pirkstiem, un reizēm milicijas darbiniekiem vienkārši pietrūkst gribēšanas darīt savu darbu profesionāli.

Trešā – nezinu kādēļ, bet šajā grāmatā autoram varoņi ir sanākuši normāli cilvēki ar savām problēmām, rūpēm, uzskatiem par dzīvi un attieksmi pret pārējiem. Neviens ar neko īpašu neizceļas, bet tai pat laikā atstāj reālu cilvēku iespaidu.

Vienīgais, kas nedaudz pārsteidza bija atrisinājums, tas nudien nebija tāds, kā gaidīts. Bet jāatzīst, ka loģisks un no stāsta izrietošs. Pasaule jau ir atvērta sistēma un nevar garantēt, ka apkārt neblandās kāds nezināms faktors. Ir jau vietām no mūsdienu skata punkta smieklīgi lasīt dažus tā laika sadzīves aspektus un cilvēku uzskatus. Bieži tiek lietoti vārdi sīkpilsonis un mietpilsonis, pat biežāk par pirmrindnieku un aktīvistu.

Grāmata nav slikta, taču tirāža 80’000 mani pārsteidz, mūsdienas pat ejošākajam krimiķim nav tāda metiena. Ja to varētu izpārdot, tad visi būtu izdevēji. Vāks ir, maigi izsakoties, dīvains, absolūti neatbilst saturam, Mūsdienās tas liecinātu par kaut kādu maniaku gabalu, kas risinās Čikāgā, lai gan bildē redzama viena no Staļina katedrālēm. Bonusam grāmatas iekšējais atvērums satur nopietnu maitekli, un esmu priecīgs, ka izlasīju tur rakstīto tikai pēc grāmatas izlasīšanas.

No grāmatas iemācījos, ka no spekulanta līdz recidīvistam ir tikai viens solis. Visi sāk ar mazumiņu un tad jau ieslīgst muklājā tā, ka netiek vairs pats ārā. Labi, ja vēl pats noietu pa grunti, bet tādi pretpadomju elementi velk līdzi purvā arī citus pavisam normālus pilsoņus.

Lieku 7 no 10 ballēm. Šis krimiķis man nudien patika, pavisam nopietns darbs, kas ataino padomjlaiku reālijas. Autors ir darījis visu iespējamo, lai parādītu, ka izmeklēšanas pamatā ir ilgs un piņķerīgs darbs. Tikai trilleros un C.S.I. viss notiek uzreiz, patiesībā viss ir pavisam neinteresanti un ikdienišķi. Pat par cilvēku attiecībām viņš ir saņēmies un uzrakstījis jēdzīgi. Lasīt ideāli būtu klausoties kolhoziem un plēsumiem veltītas dziesmas, piedzerot klāt glāzi no Maskavas vesta degvīna. Kā zacene derēs kolhoza fermā nosperta truša cepetis.

Milicijas inspektors by Anatolijs Bezuglovs

Milicijas inspektors

Gada pirmajā dienā domāju, ko lai tādu labu izlasu! Dirnēju pie grāmatu plaukta minūtes desmit un beigu beigās izvēlējos šo stāstu. Ja uz grāmatas vāka redzams milicis ar sarkanu Ural motociklu, un tālumā uz zirga jāj zilmataina sieviete, tad šāda grāmata noteikti ir izlasīšanas vērta. Tā nu izlasīju kārtējo “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatu.

Ja ticam anotācijai, tad grāmata ir stāsts par jaunu milicijas inspektoru, kas tikko beidzis milicijas skolu un sāk darbu Izraudzītajā no­zarē. Viņš nonāk saskarē ar dažādu profesiju pārstāvjiem (bibliotekāri, kolhoza priekšsēdētāju, šoferi, ganu, ciema padomes priekšsēdētāju, zootehniķi u.c.) un asās konflikta situācijās cenšas rast taisnīgu atrisinājumu. Stāstā spraigi notikumi mijas ar dabas un dažādu tautas paražu aprakstiem.

Galvenajam varonim Dmitrijam Aleksandrovičam dzīvē ir dažas problēmas. Pirmkārt, viņš ir neprecējies jauns milicis, kas ieradies strādāt Bahmačejevskas staņicā Pirmās jātnieku armijas kolhozā, un viņam meičas atrašana ir ļoti nopietns jautājums. Otrkārt, viņam ir uzrauta augšlūpa, un lai defektu noslēptu, puisis audzina ūsas, kuras neaug. Treškārt, iepriekšējais milicijas inspektors ir alkonauts, kas kolhozā daudz ko ir salaidis dēlī. Autors sāk ar šādu bāzīti, papildus uzzinām, ka Dmitrijs ir nopietns sambists (cīņas veids nevis dejas), spēlē ģitāru (pusprofesionāli) un uztraucas par savu autoritāti staņicā. Kolhozā praktiski nenotiek noziegumi, un tas mani kā lasītāju darīja aizdomīgu. No ārpuses viss kārtībā – ir pat sociālās tikumības komisija, taču šur tur gadās pa dīvainībām, kas mani vedināju uz domām – te notiek valsts īpašuma izlaupīšana.

Vispār grāmatas galvenā problēma ir sižeta trūkums, sanāk tādi pāris mēneša iz jaunā miliča dzīves. Puika risina vietējos noziegumus – pierunā večiņu nodot kombinātā govi, kas mīl badīties; aizrāda vietējam ganam čigānam to, ka kolhoza ganāmpulkā ganās privātpersonu govis; apzina visus nestrādājošos un kaunina tos; piedalās sabiedriskajā dzīvē un neveiksmīgi sit kanti vietējai bibliotekārei, kura jau iemīlējusies ganā čigānā ar iesauku Čava. Reizēm pat sāka šķist, ka grāmata izvērtīsies kolhoza melodrāmā, bet nekā – pazuda zirgs un viss mainījās. Vispār jau ar to mīlestības līniju autoram ir pašvaki sanācis, pāris paskatīšanās vienam uz otru, nedaudz greizsirdības un izbraucieni motocikla blakusvāģī.

Ja kolhozā pazūd ērzelis, tad skaidrs, ka pie vainas ir čigāni. Izrādās, ka pat kazaku stepēs čigāni nav retums, un ja PSRS nebūtu pieņēmusi lēmumu par patstāvīgu dzīves vietu, tad šie joprojām ceļotu taboros. Nu laiki mainījušies, nākas strādāt kolhozā, taču ne visiem tas ir pieņemami, ir arī tādi, kas nodarbojas ar šeptēm, un tieši uz tiem krīt aizdomu ēna. Milicis uzsāk izmeklēšanu, viss tas pasākums ir totāli haotisks un bezjēdzīgs, var manīt, ka autoru pārņēmusi vēlme izstāstīt visu, ko tas zina par čigānu dzīvi. Līdz ar to arī lasītājam nākas vien pēdējā grāmatas daļā salasīties par čigānu kāzām, ģimenes dzīvi un baroniem. Sausais atlikums ir visnotaļ žēlīgs vismaz latviešu lasītājam, grāmata tomēr nav nekāda novadpētniecība. Morāle – nekad nevajag vainot noziegumā bez pierādījumiem.

Uz grāmatas beigām var just arī, ka autoram pašam atnākusi atklāsme, ka grāmatā nekas nenotiek un tādēļ parādās vel viena sižeta līnija – par inkasatoru aplaupīšanu, nozagti 400’000 rubļi, nogalināti cilvēki, un viss ir slikti. Meklē mēnešiem un nevar atrast, nākas vien mūsu izmeklētājiem atrisināt arī šo lietu.

Kopumā grāmata ir tipisks sadzīvisks romāns, kurā autors nebaidās atainot skarbo PSRS kolhoza ikdienu, visi nedaudz ir blēži, jaunatne mūk no laukiem, palikušie labprāt nodzeras vai krīt reliģijas valgos. Kolhozos trūkst darba roku, bet veco paliek arvien mazāk. Lieku 6 no 10 ballēm, ir jau muļļāšanās bez jēgas, bet abi atainotas tā laika dzīves ainas. Grāmatu iesaku lasīt tikai tad, ja uznāk vēlme izlasīt kaut ko par neko.