Navigate / search

[buzz] troksnis (The Game Trilogy #2) by Anders de la Motte

buzz

Pagājušā gada aprīlī lasīju šīs triloģijas pirmo grāmatu [game], un nav ko liegties, grāmata man patika. Tādēļ piedāvājums no izdevniecības Zvaigzne ABC izlasīt triloģijas otro grāmatu vēl pirms tās nonākšanas veikalos bija neatvairāms. Grāmatu [buzz] sāku lasīt uzreiz tajā pašā vakarā, biju nobriedis trillerim.

Henriks Peteršons veiksmīgi ticis vaļā no Spēles. Šķiet, kas nekait – dzīvs, kabatā daudz naudas, atpūties. Taču viss nav tik vienkārši – Henriks nav tik naivs, lai domātu, ka šāds izlēciens var palikt nesodīts. Nauda viņam ir, taču drošības nolūkos nākas bēguļot un slēpt savu īsto identitāti. Un bez spēles dzīvei pietrūkst asuma. Dubaijā Henriks satiek Annu – bagāta, eleganta un skaista. Tikai zem stilīgās ārienes jaušama nervozitāte, itin kā sieviete no kāda baidītos. Un tad vēl viņas telefons…

Ja lasīta autora iepriekšējā grāmata, tad lasītājam jau ir skaidrs, ka šis trilleris būs par kontroli. Ne jau atsevišķa indivīda, bet par visas sabiedrības kontroli. Pirmajā grāmatā Spēle vairāk bija kā vajadzīgo notikumu izraisošais faktors kādā tālejošā plānā, šeit viss notiek jau līmeni augstāk. Ir liela atšķirība kompānijām un indivīdiem reaģēt uz jau notikušu faktu vai vadīt savu darbību un rīcību tā, lai notikums nemaz nenotiktu, netiktu pamanīts vai tiktu pareizi interpretēts. Cilvēka uzmanība nav bezgalīga, viņš ziņas patērē tikai uz doto brīdi, un manipulējot ar tām, var viegli manipulēt ar viņu pašu. Jāmanipulē jau nav ar visu sabiedrību, pietiks vien ar pāris aktīviem viedokļa paudējiem, kas pašpasludinās sevi par sabiedrības pārstāvjiem. Pārējie aizskries līdzi paši un domās, ka tās ir viņu pašu domas un idejas. Šādiem mērķiem pastāv troļļu fermas, uzpirkti blogeri un google pagerank uzlabotāji. Nevar noliegt mūsdienu apstākļos šī tēma ir ļoti aktuāla, un ar savu izklāstu (ideju par to kā tas viss varētu strādāt) vien šī grāmata būs interesanta daudziem lasītājiem.

Sižetiski, kā jau kārtīgam trillerim, pienākas darbība notiek lielā ātrumā. Henriks iekuļas vienā ķezā pēc otras, reizēm no nāves viņu glābj tikai veiksme. Taču viņš nudien nav iesācējs šajā Spēlē un nebūt negrasās padoties. Nav jau arī tā, ka viņš būtu pilnīgi viens, viņam vēl ir palikuši daži draugi, kuriem var uzticēties. Draugi gan ir tādi nelieli dīvaiņi un kolorīti personāži, bet kādi nu ir tādi ir. Toties viņi māk programmēt. Heinrika māsa Normana, tikusi galā ar savām problēmām, atsāk darbu miesassargu vienībā, taču arī viņai nākas saskarties ar zināmām problēmām. Viņas piedzīvojumi nav tik globāla mēroga kā Henrikam, arī viņai nākas pacensties, lai sakārtotu savu dzīvi. Godīgi sakot Normena te ir ievilkta, tikai lai pareizeajā brīdī pavilktu uz priekšu galvenos grāmatas notikumus. Varoņi kā tādi nav diez ko nopucēti, viņu uzdevums ir piedalīties notikumos un tos dzīt uz priekšu. Kamēr vien stāsts spēj noturēt tempu, lasītājam nebūs laika pievērsties varoņu analīzei.

Ja trilleri lasot to aprij vienā rāvienā, tad tā ir visnotaļ laba pazīme, ka viss kārtībā. Autors ir izdarījis labu darbu. Lasītājam ir piedāvāts labs un aizraujošs piedzīvojums. Bonusā vēl pacelts aktuāls temats un nedaudz veltīts laiks tā analīzei. Jā, galvenajam varonim daudz veicas, un ir pāris “nejaušas” sagadīšanās. Patīkami ir tas, ka grāmatas autors nemaz necer, ka viņa iepriekšējās grāmatas notikumus kāds lasītājs vēl pēc gada spēs atminēties, tādēļ sākumā prologā ir īss iepriekšējo notikumu atstāsts. Man patīk autori, kas savā lasītājā nesaredz cilvēku ar absolūtu atmiņu.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ātrākam lasītājam tā piedāvās aizraujošu viena vakara izklaidi, prātīgāks un laikā ierobežotāks lasītājs piedzīvojumu varēs izvilkt uz kādiem trim vakariem. Tēma mūsdienu infokara apstākļos ir aktuāla, kas zina varbūt pat uzzināsiet ko jaunu. Ja patīk konspirāciju teorijas, tad te būs bagātīga viela pārdomām. Caru gan, ka ne tik daudz, lai liktu galvā folijas cepurīti.

[geim] by Anderss De La Mote

geim

Šogad nez kādēļ mani lasīšanas paradumi ir izmainījušies, es atkal esmu atklājis vairāku grāmatu lasīšanu uzreiz. Tai lietai piemīt zināma burvība – nosacīti garās grāmatas lasīšanas process laiku pa laikam tiek pārtraukts, un tiek izlasīta kāda ātri izlasāmā grāmata. Tāda, kas neprasa lielu piepūli no lasītāja, tai pat laikā piedāvājot labu izklaidi un aizraujošu sižetu. Grāmata [geim] ietilpst kā reizi šādu grāmatu kategorijā. Pateicoties izdevniecībai Zvaigznei ABC pie šīs grāmatas tiku un, pienākot brīdim, kad biezo grāmatu nebija iekāriena turpināt lasīt tālāk, ņēmu rokās šo.

Spēle ir pavisam vienkārša, tev ir telefons, kas ziņu veidā pavēsta nākamo uzdevumu. Piekrist tam vai nepiekrist ir katra spēlētāja paša ziņā. Sākumā uzdevums var būt pavisam vienkāršs, taču augot spēlētāja līmenim pieaug arī uzdevumu sarežģītība un ar tiem saistītais risks. Tomēr pieaug arī atalgojums un atzinība. Henriks Peteršons (turpmāk – HP) ir parasts bezdarbnieks ar nelielu noslieci uz sīkām zādzībām un blēdībām. Nokļūstot Spēlē un saņemot fanu atzinību, HP ir gatavs darīt praktiski jebko, lai tikai noturētos slavas zenītā. Rebeka Normēna ir miesassardze, viņai ir skapī pāris pagātnes skeleti, no kuriem viņa vēlētos tikt vaļā, tomēr izskatās, ka par tiem informēta ne tikai viņa. Un arī viņa netieši tiek iesaistīta Spēlē.

Spēle kā realitātes sastāvdaļa diezgan bieži sastopama ne tikai literatūrā vien. Šis koncepts ļauj lasītājam palūkoties uz realitāti, kurā ne visi notikumi ir ikdienišķi un gadījuma rakstura. Spēles iekļaušana realitātē paredz noteiktu likumu definēšanu, tādu, kuriem ar realitāti nav nekāda sakara. Tā paredz situācijas, kuras tiek speciāli izveidotas ar konkrēti noteiktu mērķi un balvu. Spēlētājs kļūst par savā ziņā unikālu cilvēku, jo tikai viņš un Spēlē iesaistītie saprot savas rīcības motīvus. Šāds paņēmiens arī dod mājienus par totālu kontroli, jo Spēles likumu kopa ir ierobežota, tādēļ viegli izkontrolējama. Spēle parasti tik izmantota kā distopisku režīmu standarta rīks, lai izklaidētu apspiesto tautu un dāvātu cerību. Otrs veids, manuprāt, retāk sastopams, ir spēle kā slepeno organizāciju paveids. Te Spēle pilda kādas organizācijas mērķus, un spēlētājiem nav nekādas sajēgas par Spēles patiesajiem mērķiem, viņi ir tikai figūriņas, kuras tiek bīdītas pa laukumu. Arī šī ideja ir veca, no laikiem, kad leģendās un mītos dievi izmantoja cilvēkus savās spēlēs.

Šo grāmatu rakstot autors acīmredzot ir bijis apsēsts ar savu ideju, jo viss pulveris ir aizgājis spraigā notikumu attīstībā. Arī autoram varoņi ir tikai instrumenti savu ideju piepildīšanā. Nevar gan noliegt, ka viņi ir diezgan labi izveidoti, tomēr šķiet, ka viņi ir izņemti no trilleru rakstītāju standarta varoņu plauktiņa. Galvenais varonis ir diezgan egoistisks tips, kuram ne pārāk rūp apkārtējie, kamēr vien tas nav saistīts ar viņa pašapziņas celšanu. Rebeka – tipiska sieviete policiste, laba karjera, bet viena lieta, kas viņai patstāvīgi nomāc prātu, nekā vairāk. Toties notikumi patiešām ir trillera un nedaudz detektīva cienīgi. Kas to būtu domājis, ka Zviedrijā dzīve ir tik nemierīga. Nejutos garlaikots nevienu brīdi. Patiesībā es vienā dienā izlasīju grāmatu no vāka līdz vākam un tad „spēru zemes gaisā”, ka man nav pa rokai triloģijas otrās un trešās daļas.

Vienīgais, kas man izraisīja iebildumus, bija fakts, ka autors absolūti nejēdz, kā strādā mūsdienu starptautisko norēķinu sistēma. Viņa grāmatas pasaulē tās lietas palikušas astoņdesmito gadu līmenī. Šeit es negribētu izvērsties par tēmu, cik nereāla patiesībā ir tāda Spēles konspirācija un spēlētāju kontrolēšana. Galu galā šī taču ir daiļliteratūra un nav ko maitāt sev lasīšanas prieku, mēģinot stāstam izdomāt organizatorisko struktūru, kādai tai patiesībā būtu jāizskatās.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, laba izklaide, aizraujošs lasāmais. Trillerītis tīri tā neko. Grāmata nemudinās nodoties pārdomām par dzīves jēgu, bet piedāvās tīri sakarīgu piedzīvojumu. Ja patīk konspirāciju teorijas un tevī ir ticība, ka simtiem cilvēku pasaulē spēj turēt mutes. Ka kāda organizācija administratīvi var būt perfekti efektīva un spēj koordinēt savu darbību reālajā laikā, tad tev šī grāmata šķitīs aizmiglota realitāte. Notikumu un to iespējamā interpretācija mainīsies bez maz vai katrā rindkopā.