Turpinu lasīt „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” Sēriju. Tā kā pašam paliek arvien grūtāk izvēlēties, kurai no atlikušajām sērijas grāmatām ķerties klāt, nolēmu izmantot gadījuma skaitļu ģeneratoru. Tas man izģenerēja, ka jālasa šī grāmata. Cik no savas bērnības atceros, tad šo grāmatu līdz šim lasījis nebiju. Ja godīgi, tad arī tagad viņa pārāk auksti prioritātēs nestāvēja, vāks likās dīvains un nosaukums ar’ nekāds.

No grāmatas anotācijas var uzzināt – “Izsaucam uguni uz sevi” un “Gulbja dziesma” ir dokumentāli stāsti par Lielā Tēvijas kara varoni padomju izlūku Annu Morozovu. Pirmajā stāstā parādīta padomju – poļu – čehoslovaku pagrīdes darbība, kuru vadīja komjauniete Anna Morozova. Otrais stāsts – “Gulbja dziesma” atklāj vēl nezināmu lappusi Annas Morozovas un viņas cīņas biedru – kara izlūku dzīvē. Ārkārtīgi grūtos apstākļos ar nepieredzētu vīrišķību viņi veica izlūkošanu ienaidnieka teritorijā – Hitlera galvenās mītnes rajonā. Grāmatas materiāla vākšanā autoram palīdzējuši bijušie partizāni, pagrīdnieki, pionieri, sarkanie izlūki un draugi no brālīgajām valstīm.

Beigu beigās ir sanācis sakarīgs un labs stāsts par baltkrievu partizāni Annu Morozovu. Cilvēkam vācu okupācija nav patikusi, un viņa nolēmusi pret tiem cīnīties ne tikai vārdos, bet arī darbos. Annai ir nozīmīga loma Seščas lidlauka darbības sabotāžā, izlūkinformācijas nodošana, vietējo pagrīdnieku koordinācijā un apgādes nodrošināšanā. Grūti jau spriest, cik no autora uzrakstītā ir izdomājums, ideoloģija un viltus atmiņas, tomēr pat ja atsijā nost ideoloģisko uzslāņojumu, mākslinieciskos stāstīju saistošos iestarpinājumus, pāri paliek diezgan reālistiski atainot Otrais pasaules karš. Kurā Anna sev ir skaidri definējusi, kas ir ienaidnieks un, kas ir savējais. Cik var noprast PSRS laikos propagandai, Seščas pagrīdnieki augsti kotējās tieši savas internacionalitātes dēļ. Sak, redz kā pret fašistiem cīnījās gan poļi, gan čehi.

Otrais stāsts ir daudz traģiskāks, par Annas darbību izlūku grupā, kura desantēta Austrumprūsijā. Nav ne jausmas, aiz kādiem apsvērumiem virspavēlniecība nolēma veikt šādu pārdrošu soli ,un ko šie izlūkošanas rezultāti deva kara norisē. Sausais atlikums – Austrumprūsijas meži nudien nav Baltkrievijas meži, izlūku grupu nepārtraukti vajāja un beigās viss bija slikti. Lai gan pāris mēnešus viņi tomēr noturējās.

Stāstījuma stils ir „nelīdzens”, autors viņu pasniedz saraustīti, reizēm notikumi tiek aprakstīti pirmajā personā kā Annas vērojumi, pēkšņi stāstījums pārlec uz trešās personas stāstījumu, vietām iejaucas citu partizānu, pagrīdnieku atstāstījumi. Tad vēl nez kādēļ autors ir nolēmis iespiest grāmatā atentāta mēģinājumus pret Hitleru. Tos vispār veic pavisam citi ar Padomju Savienību nesaistīti cilvēki.

Grāmatai laiku 7 no 10 ballēm. Lasīt var pat šodien, būs diezgan daudz grāmatas sarakstīšanas laikam raksturīgās ideoloģijas, taču nevar noliegt atsevišķu cilvēku varonību kara laikā. Centrālais vēstījums karš nav medusmaize, sevišķi, ja esi civilais, kuram laiku pa laikam apšauj pa tuviniekam. Tad nu pret iekarotājiem nekāda lielā žēlsirdība arī nesanāk.