14. augusts

Brauciena video atronams te.

No rīta ātri paēdam, esmu jau iemanījies izcept vafeles, neteikšu, ka kaut kas īpašs, bet ieēst var. Sakravājam mantas un dodamies uz pirmo apskates vietu Horseshoe Bend. Uz bildēm tā izskatās episka. Ceļš gan aizņem veselas divas ar pus stundas. Mēs vēl esam tai stadijā, kad ceļotājus interesē vietas, pa kurām braucam. Tas nekas, ka lielākoties braucam pa tuksnešainu līdzenumu, kurā vietumis redzamas klintis. Mani brauciena laikā pārņem vēlme tikt pie vietējo ceļu atlasa. Ivaram es īsti neticu, un man liekas laba ideja dabūt rokā kaut ko papīrviedīgu.

Šīs idejas rezultātā mēs pāris reizes piestājam benzīntankos, taču te nomalē, kur atrodama tikai viena taisna šoseja, šādu ceļa atlasu nav. Ar laiku mani šī ideja atstāj, un līdz Horseshoe bend savu ceļu turpinu mierīgi. Tik mierīgi, ka gandrīz pašaujam garām vajadzīgajai vietai. Ivaram, redz, zem šī nosaukuma slēpjas iepirkšanās centrs, bet tas jau atrodas Page pilsētelē. Atvaram nākas pārkāpt noteikumus, lai tiktu līdz galamērķim. Neskatoties uz to, ka nāk jau pusdienaslaiks, automašīnu stāvvieta ir pārpildīta. Ir gan vietējie, gan ķīniešu pārpildīti autobusi. Pašu Kolorado upes līkumu no stāvvietas nemaz neavar redzēt, tas slēpjas aiz pakalna. Nākas vien rausties ārā no mašīnas un iet pa tuksnesi aptuveni kilometru.

Laiks ir karsts, reizēm gan uzpūš vējelis, kas mēģina piedzīt acis pilnas ar smiltīm, noraut cepuri un izdarīt citas negantības. Bet mēs vēl turamies. Tuvumā upes līkums nudien ir iespaidīgs, cilvēki fotogrāfējas kā nu kurš māk un cik pietiek drosmes pielīst tuvu malai. Es pārāk smilšakmens noslāņojumiem neuzticos, tādēļ tuvu nelienu. Tie, kuriem ir selfiju stiki, tiem vieglāk, viņi var nedaudz mainīt savu smaguma centru un tādēļ pieīst malai tuvāk. Dažs labs pat palaidis darbā dronu. Mēs ar paganāmies gar malu, nopētām kanjonu no visām pusēm. Uzrāpjamies netālajā klintī, tur cilvēku mazāk, jo līst augšā prasa nelielu piepūli, un varam vērot kanjonu nosacītā četrotnē. Pēc kāda laika gan parādās vēl pāris cilvēki.

 

Kad jūtamies savu uzdevumu izpildījuši, lienam lejā, tas ir vēl grūtāk nekā augšā un dodamies atpakaļ uz autostāvvietu. Ārā ir kļuvis vēl karstāks, un var tikai nobrīnīties par Ķīnas Tautas Republikas pārstāvjiem, kuri šajā laikā staigā pufaikās. Nospriežu, ka šie noteikti ir kaut kādu tēraudlietuvju darbiniekiem, kuriem +50 ir visnotaļ drēgna temperatūra.

Nākošais apmeklējuma punkts ir Antilopes kanjons, un līdz tā sākumam ir veselas četras stundas. Pirmo stundu veltām Makdonalda apmeklējumam, tā kā rupjmaizi ar ūdeni tur nevar dabūt, esam spiesti iestiprināties ar standarta piedāvājumu. Mums ir paveicies, jo esam paspējuši pirms ķīniešu autobusiem, kad ierodas tie, maķītis ir pārpildīts, un mēs nolemjam aiziet iepirkties un pie reizes apskatīt vietējo Walmart bodi.

Veikali viņiem ir labāki nekā Latvijā, sevišķi, ja vajadzīgas piena kannas ar krānu apakšā. Pablandāmies un nolemjam doties uz objektu un gaidīt tur. Objekts ir ļaužu pārpilns un nākas stāvēt rindā. Kādus divus cilvēkus pirms manis tiek izlikts paziņojums “Vietu nav”, un rezervācijas pieņem uz nākamo dienu. Man gan kabatā ir iepriekšēja rezervācija, to gan dienu iepriekš vajadzēja apstiprināt, es to neesmu izdearījis, bet redzot viņu uzskaites sistēmu, saprotu, ka nekas nav zaudēts. Sagaidu savu kārtu, parādu rezervāciju un samaksāju naudu. Mani gan brīdina, ka ekskursija var kavēties līdz pat pusotrai stundai.

Mēs gandrīz pus dienu dirnam lapenē, labi, ka ir internets. Karstums dara savu, tempjam ūdeni un svīstam. Laiks uz priekšu neiet nemaz. Cilvēku mazāk nepaliek, gidi meklē ekskursantus uz ekskursijām, kurām vajadzēja notikt pāris stundas agrāk. Neizskatās diez ko pozitīvi. Varētu jau iet tusēt vietējā bārā, tur ir kondicionieris, taču tur cilvēki spēlē konservos, un tas ir pārbāzts.

Mūsu ekskursija sākas tikai ar piecpadsmit minūšu nokavēšanos, un šķiet, ka gaidīšana ir galā. Cilvēkus sadala pa grupām un visi pacilātā noskaņojumā dodas uz kanjonu. Te gan sanāk aplauziens, uz nokāpšanu kanjonā ir jāpagaida rindā. Brītiņš izvelkas aptuveni uz stundu, gide mums skaidro, ka diemžēl tā nu tas ir sanācis, ka šodien esot traki apmeklēta diena. Problēma esot trepēs, kas ved uz kanjona sākumu, tās ir stāvas un daži tūristi baidās, citi ignorē aizrādijumu nefotogrāfēt un tā uz cilvēku tūkstošiem dienas laikā rodas aizture. Viss jau būtu jauki, ja vien mums nebūtu jāstāv saulē. Bija jau arī nojume, bet tās ēna daudz cilvēkus paslēpt nespēja.

Kad pienākusi mūsu kārta, es jau esmu sācis nožēlot, ka vispār esmu te atvilcis cilvēkus, pa šo dienu mēs būtu varējuši izdarīt daudz ko citu un produktīvāku, nekā nīkt rindās. Trepes nudien ir stāvas, bet pats kanjons tomēr ir apmeklēšanas vērts. Ūdens un vēja izgrebtās formas ir sirreālas, un to visu papildina smilšakmens, kas atkarībā no apgaismojuma dod dažādus sarkanā un brūnā toņus.

Iešana pa kanjonu notiek lēnā gaitā, kad esi ticis iekšā, tad tevi nemaz vairs neuztrauc tie, kas palikuši ārā, ej, skaties un fotografē. Ķīnieši, protams, fotografē visu laiku un ievelk pasākumu, gidi gan tos skubina, cik var. Ejot jūti, kā vējš nes smilšu graudiņus, tie gan nav galvenie kanjona slīpētāji, lielo darbu te veic ūdensplūdi. Kaut kur tuksnesī nolīst lietus, un pēc pāris stundām kanjona ieleja ir pārvērtusies upē. Citreiz vietējiem nākoties tīrīt gultni, lai dabūtu kanjonu sausu un tūristiem pieejamu.

Sarunā ar gidi noprotu, ka viņai ir visnotaļ maza sajēga par kanjona vecumu, un cik ilgā laikā tas izveidojies. 4 miljardi gadu ir nedaudz par skarbu, ja nu vienīgais pats smilšakmens materiāls ir tik vecs. Taču viņa vismaz zina kurās vietās un kā sanāk vislabākās bildes.

Kad esam tikuši ārā, dodamies uz pilsētiņu ar draudošu nosaukumu Hurricane. Pa ceļam tumsā atklāju faktu, ka smilšu graudiņi kanjonā ir slīpējuši ne tikai kanjona sienas, bet arī manas briļļu lēcas. Tagad man tās ir vienās švīkās. Klusībā ceru, ka tas ir tikai uz aizsargkārtu un, iespējams, ar laiku sadzīs. Brīnumi gan nenotiek, nav sadzijušas vēl šobaldien. Te viesnīca ir laba, viesnīcniekam esot atteikta mana kredītkarte un šis nokancelējis rezervāciju, taču viņam nebija nekas pretī rezervāciju atjaunot ar iepriekšējiem nosacījumiem. Tad nu vakarā pusstundu veltu atjaunojot pārējām viesnīcām maksājumu datus. Šoreiz mūsu numuriņos neviens nav pīpējis. Esam arī aklimatizējušies un guļam labi.