20. augusts

Brauciena video var apskatīties te.

Šodien mums nekas dižs nav ieplānots, pārgājieni noteikti ne. Līdz vakaram jātiek uz Soltleiksitiju un tad jau redzēs. Saules aptumsums nav aiz kalniem. Iekožam brokastis, pārliecinos, ka neesmu atstājis savu cepuri, saliekam mantas mašīnā un braucam uz automazgātuvi. Mūsu Hyundai ir pārāk noputējis, un Indulim izdodas mūs pārliecināt, ka mašīna ir jāmazgā. Uzticam šo darbu Atvaram un netraucējam viņam ar padomiem. Tad pirms izbraukšanas no pilsētas uztankojamies un nofotogrāfējamies pie Metriņa. Šādi metriņi te ir katrā pilsētā.

Ceļa sākumam izvēlamies izmest nelielu līkumu pa 128. šoseju, kas skaitās dikti ainaviska. Ir jau ar’ – gar vienu malu Kolorado upe, gar otru – klintis, vietām kanjons. Viss pa pirmo, un nemaz nav jākāpj ārā no mašīnas. Pēc tam seko četras stundas pa šoseju. Varam pētīt vietējo ražas novākšanas organizāciju un lauku laistītājus. Pamanu, ka pabraucam garām dinozauri kaulu bedrei, traki slavena vieta, kur reiz savā starpā kašķējās vieni no slavenākajiem dinozauru meklētājiem, bet mums nav laika tur piestāt. Vispār es biju aizmirsis par šādas vietas esamību.

Pirmais pieturas punkts Soltleiksitijā ir galda spēļu veikals, es jau iepriekšējā dienā esmu sastādījis sarakstu ar sev vajadzīgajām precēm, diemžēl uz vietas ir tikai divas. Labi, ka tā, ja būtu viss, nezinu, kā būtu to attransportējis uz mājām. Un tad dodamies uz Jūtas dabaszinātņu muzeju. Te Ivars mūs kārtējo reizi apčakarē. Viņš mūs atved sazin kur, nākas izlīdzēties ar google maps, kas parāda, ka esam nieka 4 km attālumā no objekta. Esmu Ivarā vīlies.

Izkāpjot pie muzeja, karstums gāž no kātiem un dodamies iekšā kondicionētās telpās. Muzejs ir ar uzsvaru uz dinozauriem un vietējo dinozauru bedri. Daudz informācijas, interaktīvu spēļu. Ja ir vēlme, var uzzināt visu par vietējo ģeoloģiju, izveidot pašiem savu Kolorado upi ar visiem līkumiem. Vietējie ir nolēmuši arī kaut kādā veidā atdarīt indiāņiem, un augšējais stāvs ir pilnīgi veltīts indiāņu stāstiem. Te var stundām skatīties filmas par viņu paražām un dzīvesstāstiem, var arī iziet ārā, bet tad jāpaņem līdzi biļete, citādi netiks atpakaļ un sanāks kā man. Ārā ir brīdinājums, lai uzmanās no čūskām un taka, kas ved uz leju.

Kad muzejs ir izpētīts, dodamies uz centru uz Pēdējo Dienu Svēto baznīcu, kas celta tabernakula formā. Kuram no mums gan viņi nav uz ielas piesējušies, tagad mēs dodamies uz viņu pašu galveno midzeni. Džons Smits ir ar mums, un noparkojamies tieši pie Tempļa vārtiem. Pašā Templī jau neiesvaidīts netiks, bet dārzā pastaigāt gan ir ļauts. Ar kokiem viņiem viss ir kārtībā, ieejam arī viņu izstāžu hallē. Te ir tempļa modelis ar visu govju slaukšanas karuseli apakšstāvā. Smalki pavēstīts, kādēļ viņu patriarhs arī ir pieskaitāms praviešiem. Viņu grāmata parādīta kā Bībeles apgreids un nomaļas istabas, kurās stāsta par ģimenes vērtībām. Viņi laikam ir modernizējušies un atteikušies no daudzsievības propogandēšanas. Bet kad uzvelcies līdz augšstāvam, tevi tur sagaida Kosmoss un Jēzus. Mormoņi ir apaļās zemes piekritēji.

Kad garīgums ir sasmelts spaiņiem un esam atkāvušies no laipnām jaunkundzēm, kas vēlas parunāties, varam doties uz pašu Sālsezeru. Nu jau pēc muzeja esam izglītoti, un šis tas vēl prātā aizķēries. Tas sanāk arī pa ceļam uz mūsu viesnīcu.

Pa dambi aizbraucam līdz Antilopes salai un, izkāpuši pirmajā stāvvietā, varam skatīties uz īstu sālsezeru. Ūdens kā spogulis, pareizāk, sāls kā spogulis, tālumā daži cilvēki pa to pastaigājas. Mēs aizejam uz vien skatupunktu. Traki klinšains, un es sāku uztraukties par savām kurpēm. Indulim uzbrūk zirnekļi, bet visādi citādi viss ir okei. Paskatījies velkos atpkaļ uz stāvvietu, pārējie kāpj lejā pie paša ezera. Mani karstums ir piebeidzis, un es neraujos kaut kur iet. Pagaidu līdz šie izstaigājas.

Viesnīca ir okei, mēs te tikai nakšņosim, pat brokastis neēdīsim, jo Saules aptumsums mūs negaidīs. Celsimies agri, lai tiktu uz šosejas pirms korķiem un būtu visiem priekšā. Mūsu nākamais mērķis ir Reksburga.