Navigate / search

New Cthulhu: The Recent Weird by Michael Marshall Smith, Cherie Priest, Charles Stross and Neil Gaiman

New Cthulhu

Laiku pa laikam man uznāk luste palasīt pa kādai stāstu antoloģijai. Vēlams, lai stāsteļus vienotu kāds kopīgs temats, un to izvēlētā pasaule nebūtu pārāk plaša. Lovkrafta  pasaule ir pietiekami plaša un daudzveidīga, lai katrs stāsts sanāktu interesants un tai pat laikā pārāk neizplūstu.

Teikšu, kā ir, grāmatas pirmais stāsts ir tik neizsakāmi garlaicīgs, ka gandrīz mani aizbiedēja no grāmatas vispār. Tik gaudenu un juceklīgu notikumu savārstījumu sen nebiju redzējis. Tā dēļ man grāmatas lasīšana atlikās vairākas nedēļas, līdz virsroku ņēma latvieša skopums un sāku lasīt pa īstam. Katrā no stāstiem var atrast kādu pazīstamu Lovkrafta sižetu. Tās var būt pamestas drupas Antarktīdā, varbūt kāds Šogots, varbūt kāds Dagona piekritējs, varbūt vienkārši kaut kāda šausmu atblāzma.

Grāmata kopumā ir labs lasāmais vairākiem vakariem vai rītiem, ja kāds stāstelis šķiet par garlaicīgu, var droši šķirt pāri, gabals no tā nenokritīs. Daži stāstiņi, kas man iepatikās:

„Fair Exchange” by Michael Marshall Smith – kāds dzīvokļu zaglis apzog dīvainu māju, atrod tur pāris sudraba priekšmetus un savādu akmeni. Skaidrs, ka mājā dzīvo īsti Dagona piekritēji, bet visu jau var sarunāt.

„Bad Sushi” by Cherie Priest – vecs japāņu imperatora armijas karavīrs strādā ASV suši bārā. Viss ir labi, līdz tajā sāk parādīties dīvaina gaļa, kas liek tam atcerēties jaunībā piedzīvotu saķeršanos ar kādu jūras briesmoni. Skaidra lieta, ka vecais pavārs dodas izmeklēt lietu līdz saknei.

„The Oram County Whoosit” by Steve Duffy – kādās ogļu raktuvēs tiek izrakts nezināms akmeņogļu perioda radījums, tāds dīvains, bet varbūt, izliekot apskatei, varētu nopelnīt naudu. Ierodas žurnālists un fotogrāfs. Fotogrāfs no žurnālista uzzina, ka šāds lopiņš ir atrakts ne pirmo reizi, un briesmas tikai tagad sāksies.

„The Esseyist in the Wilderness” by William Browning Spenser – kas notiek, kad pilsētnieks, kas nolēmis pētīt dabu satiek īstenus Chulthu radījumus pie strauta un sajauc tos ar vēžiem. Interesantu vēžu apraksts un dārzs ar acīm.

„Lesser Demons”  by Norman Partridge – ja pēkšņi cilvēki pārvēršas par neradījumu kontrolētiem zombijiem, ko darīt šaut viņus nost vai mēģināt zinātniski izpētīt. Skaidrs, ka jāšauj nost, tā vismaz domā kādas mazas pilsētiņas palīgs, neies tak prātuļot par dzīvām atslēgām un dīrāt ādas ar noslēpumainiem simboliem.

„Details” by China Mieville – neteiktu, ka šis stāsts pēc satura te īsti iederētos, bet noskaņa gan te ir pašā laikā. Visu lietu atrisinājums ir detaļās, tomēr, ja tu ķieģeļu sienā sāc redzēt dažādas atbildes, ir jābūt uzmanīgam, lai tev kāds neskatītos pretī no otras puses.

„Moongoose” by Elizabeth Bear, Sarah Monette – ne jau visur Chulthu pasaules iemītnieki ir kas neredzēts, ceļojot laiktelpā, nākas nedaudz to sabojāt, un tad pa visām dimensijām ārā lien mazi šogoti un citi mošķi. Tāpēc laiku pa laikam kosmosa stacijas ir jāattīra, lai nepieļautu to nekontrolētu savairošanos.

„A Colder War” by Charles Stross – atomieroči ir tīrais nieks, salīdzinot ar to, ko savos ieroču arsenālos glabā Krievija un ASV. Te ir gan vārti uz paralēlajām pasaulēm, gan vecie senie pusdievi, kurus mērdēt pie absolūtās nulles, lai X stundā palaistu vaļā, un neba jau Irānai grib uzbrukt kodolprogrammas dēļ, viņi vienkārši arī ir atklājuši vārtus un ir gatavi riskēt.

Kopumā ļoti laba grāmata, iesaku izlasīt visiem Lovkrafta cienītājiem. Lieku 9 no 10 ballēm, jo ne visi stāsti bija interesanti un aizraujoši. Domāju, ka katram neaprakstāmo šausmu cienītājam te kas atradīsies.

The Mammoth Book of Apocalyptic SF edited by Mike Ashley

The Mammoth Book of Apocalyptic SF

Kārtējais rietumu pasaules rakstnieku stāstu krājums, kas lasītājam sola pavēstīt par daž ne dažādiem pasaules gala pienākšanas veidiem, pašiem pasaules galiem un pēc- apokaliptiskajiem notikumiem. Pašā krājumā atrodami divdesmit četri stāstiņi. Grāmatu iepirku visai nejauši, gribējās pamēģināt, kā ir lasīt grāmatas uz iPad. Īsumā, nekā, tīrā acu bendēšana. Labāk nekā uz telefona, bet sliktāk nekā uz ePapīra.

Tad nu pieminēšu dažus stāstiņus, kas, manuprāt, bija vislabākie:

„World without end” by F. Gwynplaine MacIntyre – stāsts par kādu prostitūtu, kurai kāds aptracis zinātnieks injicējis nanorobotus. Viņa ir ieguvusi nemirstību un mūžīgu dzīvi. Viņu nekas nespēj nogalināt. Tad nu mēs uzzinām īsumā viņas daudz miljardu dzīves notikumus. Un to, kā tas ir dzīvot miljoniem gadu vienam pašam pasaulē.

„The Children of Time” by Stephen Baxter – Stāsts par iespējamo cilvēces nākotni, par to kā vienmēr atradīsies kāda cilvēku grupiņa, kas izdzīvos pēc meteorīta kritiena uz Zemes. Un to, ka cilvēks būs uz Zemes līdz pašām beigām neskatoties uz ledus laikmetu vai uz Saules izplešanos. Tāds interesants dažādu teorētisku kultūru apskats.

„A Pail of Air” by Fritz Leiber – manuprāt, labākais stāsts šajā krājumā. Saules sistēmā ienāk sveša zvaigzne un aiznes sev līdzi Zemi. Zemei izdodas atgūt stabilu orbītu ap to, ir tikai viens mīnuss zvaigzne – ir mirusi un vairs nesilda. Lielākā daļa cilvēku iet bojā, tomēr daži izdzīvo. Interesantas pārdomas par to kā izdzīvot apstākļos, kad apkārt ir absolūtā nulle un pēc skābekļa ārā jāiet ar spaini.

„Terraforming Terra” by Jack Williamson – Zemes biosfēra ir iznīcināta un no visas cilvēces pāri ir palikuši tikai kloni, kurus mašīna uz mēness regulāri klonē ar cerību, ka Zeme atkal būs apdzīvojama. Paiet daudzi cikli, līdz Zeme tiešām kļūst apdzīvojama un terraformācija kļūst iespējama. Interesants stāsts par to, kā varētu rasties Dievi.

„The Clockwork Atom Bomb” by Dominic Green – pasaulē tehnoloģija ir gājusi uz priekšu lieliem soļiem, nav atpalikuši arī kari. Āfrika ir liels karalauks, kurā dominē atomieroči un melnie caurumi, kurus izmanto artilērijā. Miera uzturēšanas spēkiem tagad nākas meklēt kontrabandas melnos caurumus, ar kuriem vietējās pašvaldības risina savas enerģētikas problēmas.

„Sleepover” by Alastair Reynolds – zemes iedzīvotāji ir iedzinuši sevi strupceļā, zemes resursi ir nepietiekami, lai visus nodrošinātu ar pienācīgu dzīvi. Tādēļ daļa cilvēces ir ielikta piespiedu hibernetizācijā. Cerība ir, ka ar laiku zinātnei izdosies atrast veidu kā brīvi iegūt enerģiju, kas pietiktu visiem. Diemžēl atlikušie cilvēki ir spiesti visu laiku veltīt guļošo biedru sistēmu tehniskajai apkopei, nevis zinātnei. Un tad vēl tie mākslīgie intelekti.

„The Man who Walked Home” by James Tiptree, Jr – Stāsts par ceļotāju laikā un kā tas izskatās no malas. Zemes civilizācija neveiksmīga eksperimenta dēļ ir nedaudz paretināta un atsviesta nedaudz atpakaļ. Tomēr uz Zemes ir interesants fenomens, reizi gadā vienā un tai pašā vietā parādās dīvaina radība, kurai pieskaroties var salauzt roku, vai koku.

Kopumā visai labs stāstu krājums, domāju, ka pēc kāda laika dažus stāstus pat pārlasīšu, bet dažus diez vai lasīšu atkal. Dodu 8 no 10 ballēm. Ja gribās palasīt ko interesantu, tad noteikti viens tāds stāsts priekš katra atradīsies.

999: Twenty-nine Original Tales of Horror and Suspense edited by Al Sarrantonio

999

Ideja iegādāties šo stāstu krājumu man radās visai sen, precīzāk, tūlīt pēc krājuma Stories: All-New Tales by Neil Gaiman and Al Sarrantonio izlasīšanas. Šķita, tas Sarrantonio nemaz nav zemē metams, un gan jau, ka pats ar mācēs sastādīt nesliktu stāstu krājumu. Tad gan viss piemirsās, līdz kādā Londonas grāmatu bodē uz pārdevēja jautājumu vai var palīdzēt, atbildēju, ka man vajag šo grāmatu. Diemžēl šādas grāmatas viņiem nebija, un nācās vien pasūtīt to no bookdepository. Kad grāmatu saņēmu, tā tradicionāli novārtījās mēnesi grāmatu plauktā un tikai tad sāku to lasīt.

Uz jautājumu, kāpēc grāmata nosaukta 999, Sarrantonio atbild – tāpēc, ka skatoties otrādi tas ir 666. Grāmatā ir divdesmit deviņi stāstiņi, ne visi ir šausmu stāsti un ne visi no viņiem ir šausmīgi. Pieminēšu dažus stāstiņus, kas man pašam patikās.

„Amerikanski Dead at the Moscow Morgue” by Kim Newan – stāsts patiesībā nemaz nav šausmu stāsts, bet tāda ironiska parodija par zombijiem un kultūru sadursmi. Amerikā ir sācis izplatīties vīruss, kas cilvēkus pārvērš zombijos. Kad zombiji tiek līdz Krievijai, krievi tos izmanto kā saulesbriļļu, pleijeru, videomagnetafonu un fotoaparātu avotu. Kamēr vien kāds krievu zinātnieks nenolemj atdzīvināt Rasputinu.

„The Ruins of Contracoeur” by Joyce Carol Oates  – stāsts par kādu tiesneša ģimeni, kuri tēva koruptīvo darbību rezultātā tiek izstumti no sabiedrības un ir spiesti pārvākties uz savām dzimtas mājām. Protams, ka tur riņķī siro monstrs bērnēdājs, un arī laiks rit savādi. Interesants stāsts, kurā tiešām grūti uzminēt beigas.

„The Owl and the Pussycat” by Thomas M. Disch – šis nu tiešām ir šausmu stāsts, sākumā tu nemaz nevari saprast, kas ir Pūce un kas ir Runcis. Bet, kad saproti, tad lietas nostājas interesantā perspektīvā. Vairāk neko nevar stāstīt citādi sanāks SPOILERIS.

„Good Friday” by F. Paul Wilson – tipisks vampīru stāsts, tradicionāls. Vampīri ir pārņēmuši zemi. Interesanti, ka viss sākās Austrumeiropā. Stāsts ir par kādas mūķenes centieniem izdzīvot, jāatzīst visai veiksmīgiem.

„Excrepts from the Records of the New Zodiac and the Diaries of Henry Watson Fairfax” by Chet Williamson – stāsts par kādu bagātnieku ekskluzīvu klubu un kapitālisma īsto dabu, kas beigu beigās noved pie eksokanibālisma un ektokanibālisma.

„Catfish Gal Blues” by Nancy A. Collins – tipiska pasaka par muzikantu un nārām. Muzikantu piebeidz viņa paša alkatība. Neslikts un pamācošs stāsts.

„The Grave” by P. D. Cacek – gotisks stāsts par psihopātisku bibliotekāri un viņas atradumu mežā.

„Rio Grande Gothic” by David Morell – šis gan ir drīzāk detektīvs, nevis gotiskais stāsts. Policisti uz kāda ceļa sāk atrast pamestus apavu pārus. No sākuma izskatās,ka tas ir kāds jokdaru pasākums, līdz kādā no zābakiem neatrod arī kāju.

Kopumā stāstu krājumu vērtēju ar 8 no 10 ballēm. Pāris stāsti gan mani neuzrunāja vispār un pēc pāris lapaspušu izlasīšanas, viņus šķīru pāri, un nejūtos neko zaudējis. Domāju, ka katram te varētu atrasties kāds lasīšanas vērts stāstiņš.

Stories: All-New Tales by Neil Gaiman and Al Sarrantonio

stories-neil-gaiman

Šo grāmatiņu pirku visai ilgi. Dažreiz tā atradās manā pirkumu grozā, pāris reizes tā tika no turienes izmesta. Pirmo reizi, jo atklāju, ka grāmata nemaz nav tikai Neil Gaiman stāstu krājums, bet gan dažādu autoru stāstiņu apkopojums. Citu reizi pēc negatīvas recenzijas izlasīšanas. Tomēr beigu beigās grāmata nopirkās, jo izlēmu, ja jau varu lasīt krievu brīnumus, tad kamdēļ man novērsties no Rietumu autoriem.

Pašas grāmatas sastādītāji apgalvo, ka stāsti esot izvēlēti pēc vienkāršas metodes – stāstam jābūt tādam, ka cilvēks to lasot katru lapaspusi pāršķirot uz nākamo domātu – kas būs tālāk. Skaidra lieta, ka nav iespējams salasīt pārdesmit stāstu, kuri visi spētu izraisīt šādu interesi jebkuram cilvēkam.

Manuprāt, labākie stāsti, kas atbilda sastādītāju uzstādījumiem ir sekojošie:

„Blood” Roddy Doyle – stāsts par kādu vīrieti, kuram uznāk apsēstība ar asinīm. Viņam pēkšņi ne no kā rodas vēlme dzert asinis.

„Wildfire in Manhattan” Joanne Harris – Ragnaroks jau sen ir noticis, mēs tikai to vairs neatceramies, tomēr pēdējā cīņa nebūt vēl nav izcīnīta. Vilki joprojām nav aprijuši Sauli un Mēnesi, kas izrādās dzīvo mūsdienu Manhetenā. Izdzīvojuši arī vēl pāris dievi.

„The Truth Is a Cave in the Black Mountains” Neil Gaiman – tipisks Gaiman darbs. Tāda melnā pasaka, labākajās brāļu Grimmu tradīcijās. Stāsts par kādu punduri, mazu un sparīgu, kurš dodas uz kādu alu Melnajos kalnos, lai, iespējams, kļūtu bagāts. Viņam ir vajadzīgs tikai pavadonis, kas tur jau reiz ir bijis. Abi dodas uz šo alu, tomēr mērķi viņiem nebūt nav tie, kuri mums tiek pasniegti stāsta sākumā.

„Goblin Lake” Michael Swanwick – tāds reformācijas laiku Marix. Ko izvēlēties? Laisku dzīvi izdomātā pasaulē, jeb tomēr skarbo realitāti.

The Therapist” Jeffery Deaver – Kādēļ cilvēki slepkavo viens otru? Kādēļ sāpina cits citu? To zina tikai daži cilvēki. Vainīgi ir nemes – cilvēku emociju parazīti, kas uzjundī tajos primitīvismu un tieksmi uz vardarbību. Tādēļ ir terapeiti, kas ir profesionāli un iznīcina nemes.

„The Cult of the Nose” Al Sarrantonio – katru reizi, kad pasaulē notiek masu slepkavības, genocīds, mēris vai nelaime. Šo notikumu tuvumā vienmēr ir cilvēki ar Knābjiem (domāju, knābji ir domāti tiek kādus agrāk, ārsti valkāja mēra laikos, piebāztus ar garšvielām, lai nomāktu slimību izgarojumus). No viduslaiku arhetipa izveidota spēcīga konspirāciju teorija vai varbūt jukuša cilvēka fantāzija.

„The Devil on the Staircase” Joe Hill – te pat teksts iekārtots kāpņu formā. Stāsts par kādu Scull Scale mūrnieka dēla likteni. Stāsts par to, ka pa dažām kāpnēm labāk ir uz leju nedoties. Tā tu vari nokļūt līdz pat Ellei. Un pat, ja tu tiec no Elles ārā, tas nav iespējams, nepaņemot līdzi dāvanu. Ļoti interesants stāstiņš par meliem un cilvēku vājībām.

Grāmatā bija arī pāris stāsti, kurus pēc trešās lapaspuses nemaz tālāk nelasīju. Tādi neinteresanti. Citus izlasīju un nedaudz vīlos, daži bija standarta žanrā ieturēti – vampīri, nākotnes distopija dienasgrāmatas veidā, dīvaini maniaki. Gan jau, ka arī šiem stāstiem ir savs lasītājs. Es labākos stāstus izvēlējos pēc principa, ja es stāstu atceros divas nedēļas pēc grāmatas izlasīšanas, tad stāsts nenoliedzami ir labs. Ja izlasot nosaukumu es uzreiz nevaru atcerēties par ko tur bija, tad piedodiet, laikam tas nav atcerēšanās vērts.

Kopā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Katrs fantāziju cienītājs atradīs sev ko piemērotu.

Alfred Hitchcock’s Anthology: A Choice of Evils

Choice of evils

Kaut kad sen, sen atpakaļ, kad vēl mācījos vidusskolā, man galvā ienāca ideja mācīties angļu valodu. Manis pielietotā metode bija elementāra – paņem grāmatu un lasi, vārdus, kurus nezini, izraksti uz lapiņas un iemācies. Pirmā grāmata lasīsies nedēļu un pierakstīsi bezmaz vai katru vārdu, nākamā ies ātrāk un pēc diviem mēnešiem jau varēšu lasīt angliski gandrīz kā savā dzimtajā valodā. Man šķiet, ka man sanāca. Hičkoka antoloģijas bija vienas no tām grāmatām, kas bija pieejamas Talsu bibliotēkā angļu valodā diezgan lielā skaitā, un varētu teikt, vienas no galvenajām manu vārdu krājumu papildinātājām.

Nesen mani parāva nostaļģija par šīm grāmatām, veicu nopietnu izmeklēšanu – no sākuma, lai noskaidrotu, kas tās bija par grāmatām. Tad atrast un iegādāties. Tad sagaidīt līdz pastnieki tās atgādās līdz namdurvīm. Iesākumā pasūtīju trīs no aptuveni trīsdesmit, ja iepatiksies iegādāšos visas.

Tātad šī grāmata ir par ļaunuma izvēli. Cilvēki šad tad vēlas nodarīt pāri viens otram vai nu aiz atriebības, pieviltas cerības vai vienkārši tāds darbs. Jautājums ir tikai kā to izdarīt, kādu ļaunumu izvēlēties. Grāmatā ir veseli 34 stāstiņi, kur stāsta personāži nodarbojas ar šī ļaunuma izvēli. Tā var būt gan perfekta slepkavība, slepkavības inscinējums, veids kā tikt galā ar laupītāju, veids kā uzmest citus. Stāstiņi ir pietiekami īsi, lai nepaspētu apnikt un pietiekami dažādi, lai nesāktu atkārtoties.

Kopumā neteiktu, ka labākais no šīs antoloģijas stāstu krājumiem. Stāsti lielākoties ir veidoti pēc principa – negaidītas beigas, kas liek uz visu paskatīties nedaudz citā gaismā un nodomāt: nu gan autors labi izštukojis. Pāris stāsti beidzas ar tādu kā likteņa ironijas akcentiņu – šķietamā slepkavība nejauši sanāk kā īsta, brīdī kad personāžs ir atbrīvojies no visiem konkurentiem, viņš sēž akas dibenā ar lauztu kāju. Pāris stāsti nedaudz velk uz neliela detektīva pusi, bet ne pārāk nopietni.

Grāmata manuprāt ir pelnījusi 8 no 10 ballēm. Tas gan ir tāds pats rādītājs kā vidējā temperatūra palātā, jo daži stāsti ir 10 baļļu vērti, daži tikai 5.