Navigate / search

Mutants-59: Plastmasu ēdājs by Kits Pedlers, Džerijs Deiviss

Plastmasu ēdājs

Turpinu savu Fantastikas pasaulē sērijas izlasīšanas projektu. Šis solās būt daudz interesantāks, jo liela daļa no grāmatām ne tikai ir palikušas atmiņā kā labas no bērnu dienām, bet pārlasot joprojām tur savu līmeni. Atceros, kā apmēram desmit gadu vecumā izlasīju šo grāmatu pirmoreiz, tehnogēnās katastrofas apmēri mani pārsteidza un lika aizdomāties.

Londonā kāds biologs – entuziasts, nolēmis atrisināt piesārņojuma problēmu, viņš meklē baktēriju, kura spētu sadalīt plastmasu. Nelaimīgas sakritības rezultātā pētnieks mirst un viņa izgudrojums nonāk brīvībā. Mūsdienu civilizācija uz plastmasu balstās daudz vairāk nekā jebkad, un šķietami nekaitīga baktērija spēj nodarīt lielu postu. Taču to neviens nepamana, pirms Londonā nesāk notikt grūti izskaidrojamas katastrofas.

Šī nu ir īsta bioloģiskā laika bumba. Grāmata ir aktuāla arī mūsdienās; specializētie organismi, nanoroboti nav nekas jauns un nebija nekāda atklāsme arī pirms četrdesmit gadiem. To, ka organismu bioloģiskajai uzlabošanai var būt sekas, saprata jau tajā laikā. Es te nerunāju par anti ĢMO, bet par to, ka radot unikālu organisma ekosistēmā ir vērts padomāt par tā kontroles mehānismiem. Plastmasas ēdājs šajā grāmatā bija perfekta problēmas ilustrācija. Cilvēks jau diendienā nemaz tā daudz neaizdomājas par plastmasas izplatību savā dzīvē. Un tādēļ plastmasas ēdājs kā veco Rimi maisiņu notīrītājs varētu šķist efektīvāks par atkritumu šķirošanu. Šis ir tieši tāds stāsts.

Grāmata pēc būtības ir dažādu katastrofu norišu apraksts, kurā autori, nebaidīšos no šī vārda, ar prieku apslaktē tūkstošiem nosacītos londoniešus. Gandrīz kā nopietnā bojevikā saduras milzu mašīnas, kuras ved cianīdu, ripo dzelzs trubas un pūlis samin vājākos. Metro vagoni tuneļos sprāgst vienā laidā, un cilvēki pārvēršas pelnos. Kā zombiju filmās ir ieviesta totāla karantīna, kura nepalīdz. Vienu vārdu sakot, viss ir slikti, un vienīgā cerība ir uz galveno varoni Džerardu.

Džerards nāk no Kanādas, un katram muļķim ir skaidrs, ka īstens britu glābējs var būt tikai no bijušās kolonijas. Viņš ir šķīries no sievas un brīvs cilvēks. Taču jaunā darbavieta viņam nepatīk. Tās vadītājs viņa acīs ir zaudējis jebkādu cieņu. Īsts mežonīgais kapitālists, kurš izgudro labas lietas, taču tai pat laikā nedomā par atbildību, kas jāuzņemas izgudrotājam. Viss grāmatas centrālais temats ir – izgudrotājiem jābūt atbildīgiem par saviem izgudrojumiem. Ja šādas atbildības nav, ja izgudrotājs ir gatavs iet pāri līķiem, lai tikai sakaustu vēl vairāk piķi, tad tas nav ētiski un pie laba gala tas nenovedīs. Šī sadaļa gan bija aiz matiem pievilkta, jo arī man radās jautājums, tāpat kā Džerarda šefam, kā es, izgudrojot jaunu inovatīvu plastmasu, varu paredzēt, ka kaut kur kāds pustraks vientuļnieks ir radījis baktēriju, kura ēdīs tieši manu produktu. Te vietām autori cenšas sajaukt cēloņus ar sekām.

Bet nu atpakaļ pie kanādieša, nekā daudz jau par viņu nevar pateikt, romāns ir vairāk piedzīvojums nevis mīlas stāsts. Tādēļ varonis ir drošsirdīgs kartona gabals, kas ar pilnu krūti metas iekšā piedzīvojumos un viņam acīs iekrīt sava šefa sieva. Tad nu mums vienā persona ir zinātnieks, dumpinieks, ugunsdzēsējs un akrobāts. Izcila kombinācija, sevišķi, ja ar gāzes degli jālaužas ārā no Londonas metro dziļumiem.

Lieku 8 no 10 ballēm, tēma ir aktuāla, par zinātnes atbildību citu cilvēku priekšā, veiksmīgi aprakstītas tehnogēniskās katastrofas, labs piedzīvojums. No varoņiem neko daudz gan nevajag gaidīt, viņi ir tikai zobratiņi. Nu un beigas bija ar ironiju. Šajā sērijā šī ir droši lasāma.

The City of Mirrors (The Passage #3) by Justin Cronin

The City of Mirrors (The Passage #3) by Justin Cronin

Ir jau pagājuši gandrīz veseli četri gadi kopš izlasīju Pārejas triloģijas pirmo un otro grāmatu. Cikla noslēgums iznāca pavisam nesen, un cik es zinu, viņu pārtulkos arī latviešu valodā. Tā kā arī tiem, kuri šo sēriju lasa latviski, būs iespēja uzzināt kā viss beidzās.

Divpadsmit ir iznīcināti, un viņu valdīšanas laiks ir beidzies. Izdzīvojušie var iziet ārpus sienām un atsākt zemju apgūšanu nebaidoties no nakts. Izdzīvojušo skaits ir pāri simts tūkstošiem, un šķiet, ka ar to pietiks, lai Ziemeļameriku atkal civilizētu. Taču kādā tālā metropolē Zero gaida. Gaida brīdi, kad viņš varēs paveikt iesākto līdz galam. Viņam nekur nav jāsteidzas, jo vampīri ir nemirstīgi. Viņa galvenais ienaidnieks ir Eimija, jo tieši viņa dāvāja cilvēkiem cerību un sacēlās pret viņa iedibināto kārtību. Zero ir pacietīgs.

Nebija jau nekādu šaubu par to, ka es šo grāmatu izlasīšu. Man jau arī gribējās uzzināt, kā tad tas viss beidzās. Un tā kā iepriekšējās grāmatās autors laiku pa laikam parādīja, ka viņš prot rakstīt un dara to diezgan labi, tad nešaubījos, ka arī te vismaz daļa no grāmatas būs labi uzrakstīta. Un šajā es nekļūdījos brīžos, kad grāmatā sākas spraiga darbība, autors nudien pacenšas uzrakstot to aizraujošu un malā nenoliekamu.

Lasot šo grāmatu noteikti uzzināsiet, kā tas viss beidzās, no kurienes radās tie cilvēki, kas pētīja vampīru periodu tālā nākotnē. Būs episkas cilvēku cīņas pret vampīriem gan dienā, gan naktī. Iepriekšējo grāmatu galvenie varoņi nenoliek karoti, bet cīnās par gaišāku nākotni. Eimija atkal nodarbosies ar savu mīļāko nodarbi – cilvēces glābšanu. Pīters būs visām pudelēm par korķi, un dažs labs strādās pie plāna B.

Taču diemžēl stāstā ir brīži, kad nekas praktiski nenotiek, un tajos autors nodarbojas ar mazsvarīgu otrā plāna personāžu dzīves aprakstiem, dabas apskatiem un iekšējām pārdomām. Un tad vēl tie ceļojumi uz paralēlo sapņu realitāti, tie mani ļoti kaitināja. Mēs jau zinām, kuri ir labie un kuri – sliktie, un uzsvērt tos papildus daudzu lapaspušu garuma varbūt nebija vajadzīgs. Grāmatā mierīgi varētu izmest ārā trešdaļu no teksta, un viņa no tā tikai iegūtu. Bet tās ir tikai manas domas.

Protams, mani interesēja Zero, pirmais un galvenais vampīrs. Kas gan bija tas, kas viņam lika iznīcināt visus pasaules iedzīvotājus? Te nu autors pacenties un uzrakstījis Feningam veselu apoloģiju nodaļas garumā. Varam uzzināt par viņa jaunumu un dzīves brīžiem, kas viņu noveduši pie cilvēces ienīšanas. Šī nodaļa bija viena no interesantākajām grāmatā un aiztaupīja ļaunajam varonim fināla monologus. Neteiktu, ka apoloģija bija pārliecinoša, jā, lasītājam ir ļauts iejusties Feninga ādā, bet viņa piedzīvotās pārestības ir smieklīgas salīdzinot ar to, ko viņš nodarīja pasaulei. Taču, jāņem vērā, kas stāsta mums to visu pats Fenings, kuram nav sveša patmīlība un sevis cildināšana.

Autors diemžēl nemāk nobeigt grāmatu, epilogs vien ir uz piecdesmit lapaspusēm. Nē, es nevaru teikt, ka neinteresants, taču atkal parādās jauni tēli un viņu dzīves. Kad tas jālasa uzreiz pēc lielā fināla, tas nedaudz nosit apetīti. Sāk šķist, ka esi iemaldījies jau kādā sērijas ceturtajā grāmatā.

Beigu cīņa, varētu teikt, ir klasisks vampīrgrāmatu noslēgums. Neteikšu, ka tas ir slikti, jo godīgi lasot šo triloģiju mēs visi klusībā cerējām, ka Zero dabūs pa purslām. Vienīgais kas mani pārsteidza bija Pītera liktenis, tas nu gan no autora puses nebija labi darīts. Taču pavisam mani grāmatā nokāva pašas beigas, gribējās grāmatu sviest stūrī (nesviedu, jo lasīju elektroniski un tas verķis varētu saplīst). Tas nu bija nedaudz pa traku!

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Laba un stabila triloģijas noslēdzošā grāmata. Te mēs saņemam atbildes uz visiem jautājumiem. Taču nevajag sagaidīt, ka šīs atbildes būs tieši tādas, kādas mēs paši esam iedomājušies. Autors nebūt neiet vieglākos ceļus un mēģina pārstāstīt standarta vampīrepidēmijas stāstu pa savai modei. Taču, lai salīdzinātu savus uzskatus par to, kā grāmatai jābeidzas ar autora padarīto, nāksies vien grāmatu izlasīt pašiem.

The Dog Stars by Peter Heller

the dog stars

Kārtējā grāmata, kuras centrālie tēli ir pārdzīvojuši pasaules galu. Vispār pēdējā laikā pasaules gals ir visai populāra tēma. Varbūt man kaut kā veicas šādas grāmatas atrast, varbūt par daudz lasu šāda veida grāmatas, un, vadoties no grāmatu rekomendācijām, šāda tipa grāmatas parādās biežāk.

Šajā grāmatā pasaules gals ir pienācis nāvējoša vīrusa veidā. Ir izdzīvojis tikai katrs simtais pasaules iedzīvotājs, viss sākās Londonā un neaizņēma pārāk ilgu laiku, līdz no mūsdienu pasaules nekas daudz nebija palicis pāri. Tas viss notika ap 2020. gadu. Nu ir pagājuši deviņi gadi, un vismaz bijušajā ASV cilvēks Cilvēkam ir vilks. Tagad, ieraugot svešinieku, labāk ir to nogalēt uz vietas nevis riskēt un uzsākt ar viņu sarunu. Šajos apstākļos tad dzīvo grāmatas galvenais varonis saukts Hig. Hig ir pusmūža vīrietis, kas aizraujas ar lidošanu. Šai nodarbei viņam resursu netrūkst, viņš ir okupējis kādu lidlauku un katru dienu pavada lidojot ar Cessna. Aviācijas degvielas viņa ir atliku likām, ir arī draugi – suns Jaspers (Džaspers latviski), Bangley ieroču entuziasts un galvenais bāzes aizsargātājs. Laiku pa laikam viņiem uzbrūk pa kādai bandai, bet uzbrucēji ātri kļūst par suņu barību un šķiet, ka šai idillei nekas nespēs traucēt līdz nenomirst Higa suns Džaspers, un viņš neizdomā doties ceļojumā.

Grāmata sarakstīta no Higa skatu punkta, nenoliedzami personāžs izstrādāts ļoti labi, lai ar’ raud pie katras izdevības, sava racionalitāte viņam ir. Arī viņa attiecības ar savu kolēģi ir visai interesantas, ja Bangley uzskata, ka katrs jauns cilvēks ir drauds drošībai un nogalējams, tad Higs laiku pa laikam mēģina ar atnācējiem kontaktēt, bet vienmēr saprot, ka labāk būtu bijis nogalēt tos uzreiz. Tādi nu viņi ir – viens optimists, otrs pesimists. Higs laiku pa laikam gremdējas atmiņās par laikiem, kad viņam bija sava ģimene, un viss bija kārtībā. Šīs atmiņa viņam palīdz dzīvot. Vienīgais, kas viņu saista ar iepriekšējo dzīvi, ir lidošana un suns.

Kas izbesī, tas ir autora rakstīšanas stils. Katrs teikums ir sava rindkopa. Domuzīmes netiek lietotas vispār, un bieži vien dialogos ir grūti saprast, ko tad kurš tur saka. Bieži vien ir arī visai nesakarīgas domas. Arī koncepts, ka uz Zemes paliekot 1% iedzīvotāju izceltos baisā savstarpēja iznīcināšanās un cīņas par resursiem, šķiet smieklīga. Nezinu, ASV, iespējams, izmirstot policijai visi arī ķertos pie rīkles griešanas, bet šaubos vai pie mums kas tāds notiktu.

Ja ticam grafikiem, tad uz zemes dzīvi paliktu veseli 70’000’000 cilvēki, kas nebūt nenozīmētu cilvēku rases atmešanu atpakaļ akmens laikmetā. Bet nu labi, kas gan lasītu grāmatu, kur izdzīvojušie draudzīgi dzīvotu kopā un censtos saglabāt elektrību?

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, ja neesi pārlasījies grāmatas par pēcapokalipses dzīvi uz planētas Zeme, tad grāmata varētu šķist pat laba un lasāma. Pats diez vai otrreiz lasīšu.

The Twelve (Book Two of The Passage Trilogy): A Novel by Justin Cronin

s

The twelve

Latvijā tagad ir sācies lielais Pārejas bums. Tā pēc savas būtības ir neslikti uzrakstīta vampīru Apokalipse. Pirmo daļu varat apskatīties šeit. Twelve ir šīs triloģijas turpinājums, domāju, ka visi, kas jau paspējuši izlasīt Pāreju ir sapratuši, ka nekas vēl nav beidzies.

Vampīru Apokalipse turpinās, ar viena vampīra nāvi nekas nav izmainījies, tādi vēl ir palikuši veseli Divpadsmit. Viņu sekotāji ir miljoniem, bet cilvēki ir palikuši tikai ap simts tūkstošiem. Gan vampīriem, gan cilvēkiem ir skaidrs, ka šāda situācija ilgi nevar saglabāties. Un cilvēkiem ir laiks sacelties un pašiem izcīnīt savu nākotni.

Neteikšu, ka šī vampīru grāmata būtiski atšķirties no klasiskā scenārija. Sākumā ir traki zinātnieki vai seni noslēpumi. Tie iziet ārpus kontroles, un pētījumu objekti izmūk pasaulē. Skaidra lieta, ka visa cilvēce ir nolemta, un vampīrisms izplatās ātrāk par mēri. Beigās paliek saujiņa izdzīvojošo un milzīgs vampīru pūlis. Tālākais paliek autora ziņā – kā uzveikt vampīrus un aizvest cilvēkus uz gaišo nākotni. Ja tā padomāju, tad, šķiet, neesmu sastapies ar nevienu garadarbu, kur cilvēki beigās neuzvarētu, īsstāstos, jā, tur vampīri triumfē, bet grāmatās tur gan ne.

Interesants arī fakts, kā vampīru apokalipse globalizējas, ja Drakulā vampīrs lielākoties strādāja vienas pilsētas un ciema ietvaros. Gotiskajos romānos vampīri arī kā likums darbojās viena ciema vai pils ietvaros. Ja kāds ceļotājs vai ceļotāja pieklīda, tad sākās dīvainības, ja ne, tad viss mierīgi. Ar vampīriem kā epidēmijas paveidu pirmo reizi sastapos Stīvena Kinga darbos. Tagad jau vampīri atkal ir topā gandrīz kā pērnā gadsimta pirmajā pusē.

Šī grāmata viennozīmīgi ir labāka par pirmo daļu. Grāmatas sākumā lasītājs atkal tiek atsviests atpakaļ uz apokalipses sākumu. Un mēs iepazīstam pāris jaunus personāžus. Guilder, kurš pēc būtības ir visa šī pasākuma iniciators. Lila – grūtniece, kura šajos juku laikos gaida bērnu. Lawrence – vampīrs, bet ne tāds kā citi, viņam ir saglabājies saprāts, viņš nav neviena kalps. Ir vēl arī pēdējais Denveras aizstāvis, kas savas vampīru medību ierakstus publicē youtube. Šī Apokalipses notikumu sadaļa būtiski papildina lasītāj izpratni par notiekošo un piešķir nākotnes notikumiem papildus dimensiju.

Notikumos, kas noris simts gadus vēlāk, cilvēki Amerikā ir palikuši divos anklāvos. Vienā valda salīdzinoša demokrātija un tiek veikts metodisks darbs vampīru iznīcināšanā. Otrs, liela koncentrācijas nometne, kurā pie vadības ir vampīri un viņu pakalpiņi.

Grāmatas varoņi šī stāsta laikā izaug, viņiem parādās mērķi un pārdomas par pasaules kārtību. Viņi saprot, ka uz gaišāku rītdienu nav ko cerēt, ja vien pats par to necīnīsies. Tiek uzdoti arī jautājumi, vai maz ir vērts cīnīties, varbūt šī pasaule vairs nepieder cilvēkiem un pretoties liktenim vairs nav jēgas. Skaidra lieta, ka šādā situācijā ir vieta arī īpaši spilgtam ļaundarim Guilder, kuram viss šis pasākums ir tikai projekts. Projekts, kas ievedīs cilvēci jaunā attīstības fāzē. Savu jau viņš ir dabūjis, un pārējie viņu pārāk neinteresē.

TE BŪS MAITEKLIS (spoileris) Eimijas loma gan visā šajā pasākumā joprojām ir dīvaina, teiksim, ka es biju sagaidījis kaut ko vairāk un nopietnāk, nevis to transcendentālo figņu, kas sekoja beigās. Lai man kāds pastāsta, kāda bija jēga visu šo lietu mēģināt pabāzt zem daudz maz zinātniska izskaidrojuma. Šķiet, ka autors lāga nav varējis izšukot ko ar to Eimiju darīt, bet zina, ka lasītājiem šī simtgadīgā meitenīte patīk, un viņa darbā ir centrālais tēls, uz kuru veiktas daudzas atsauces. Kaut kā jau viņa jāizveido par to Pāreju starp pasaulēm, kur vienā pusē ir vampīri, bet otrā cilvēki. Varbūt, ka pēdējā grāmatā viss tiks izskaidrots, bet patlaban esmu neapmierināts ar nobeigumu.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, lasāma un, ja esi pievārējis pirmo daļu, tad droši ķeries klāt arī pie šīs, jo nekas jau vēl nav beidzies. Stiprāka par pirmo, tēli spilgtāki, motivācija izteiktāka un mērķi konkrētāki.

A Heritage of Stars by Clifford D Simak

A Heritage of Stars

Nolēmu nedaudz palasīties klasisko zinātnisko fantastiku, nu tādu kā bērnu dienās. Saimaks ir viens no maniem mīļākajiem zinātniskās fantastikas rakstniekiem. Viņa darbos nav pārspīlētas vardarbības, un vienmēr ir cerības uz gaišo nākotni.

Ir pagājuši tūkstoš piecsimts gadi kopš civilizācijas bojāejas. Cilvēki ir iznīcinājuši visus tehnoloģijas sasniegumus un dzīvo kā klejojošas ciltis. Tikai vietā cilvēki vēl cenšas saglabāt kaut kādas civilizācijas pazīmes. Grāmatas galvenais varonis visu mūžu nodzīvojis kā lauksaimnieks kopā ar savu māti un vecotēvu. Tomēr liktenis viņu spiedis dzimto māju pamest, galu galā viņš ir nonācis universitātē. Universitāte nebūt nav tāda kā mūsdienās, te gan ir saglabājusies bibliotēka un lasītprasme, tomēr nekādas zinības tālāk netiek nodotas.

Šeit Tomass Kušings izlasa leģendu par Zvaigžņu pilsētu. Vietu, no kuras civilizācija savā uzplaukumā devās uz citām zvaigznēm. Viņš nolemj doties turp un apskatīties, kas no bijušās varenības palicis pāri. Laika gaitā viņam pievienojas kāda ragana, pēdējais robots uz Zemes un vīrs, kas prot runāties ar augiem.

Grāmata, kā jau tas Saimaka darbiem ierasts, rit tādu mierīgu gaitu, atklājot autora pasauli un tās pamatkonceptus. Šeit viens no būtiskākajiem autora konceptiem ir tas, ka tehnoloģija nokauj cilvēkos paranormālās spējas. Tādēļ viņa izveidotais civilizācijas modelis daļēji balstās uz tām. Tehnoloģiju laiki ir pagājuši, robotu smadzenes tiek krautas piramīdās, un cilvēki nemaz nevēlas atgriezties pie savas bijušās varenības. Tomass, šķiet, ir palicis vienīgais pasaulē, kuru interesē pacelt cilvēkus atpakaļ bijušajos augstumos.

Kas man patika šajā darbā? Koncepts par Visuma izpēti izmantojot automatizētas zondes, kuras pēc tam ar informāciju atgriežas uz zemes un, protams, pats pārgājiens meklējot pilsētu. Autors gan varēja vairāk veltīt uzmanību tam, kādēļ tad mūsu civilizācija gāja bojā, kas uz to viņus pamodināja. Es kaut kā apšaubu, vai visiem Zemes iedzīvotājiem varētu uznākt Ludītu cienīgi dzinuļi, kas liktu iznīcināt visu tehnoloģiju pārāku par arklu un ķerru. Un nedaudz par daudz bija visa tā padarīšana ar misticismu, bet ar to jāsamierinās, tā ir Saimaka vājība. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Obligāta lasāmviela Zinātniskās fantastikas cienītājiem.

The Old Man and the Wasteland by Nick Cole

The Old Man and the Wasteland

Šī ir tāda maza plāna grāmatiņa, kas sevī satur vienu stāstu. Nopirku to tādēļ, ka visi vērtētāji nez kāpēc bija devuši tikai pozitīvas atsauksmes. Sākot ar: „neko labāku dzīvē vēl nav nācies lasīt” un beidzot ar rekomendācijām izlasīt visiem. Tā kā maksāja vien nieka dolāru, tad iepirku un izlasīju.

Vecais vīrs vēl ir piedzīvojis laikus pirms kodolkara. Viņš atceras laikus, kad elektrība bija visur, un ledusskapis ikvienam. Tagad pēc kara izdzīvojušie cilvēki ir savākušies ciematiņos, kas pārtiek no iepriekšējās pasaules artefaktu vākšanas un izmantošanas savā ikdienā. Vecais vīrs arī ir no vācējiem, katru dienu viņš dodas tuksnesī, lai atrastu ciemam noderīgu mantu, segu, drāts gabalu, armijas konservu. Četrdesmit gados ir savākts gandrīz viss, un kļūst arvien grūtāk. Tādēļ īstam vācējam ir jāprot nolasīt katras vietas stāsts, kas te ir noticis, kādēļ un kur varētu būt atrodamas vācējam nepieciešamās lietas. Vecais vīrs gan uz vecumu ir kļuvis visai izklaidīgs un nu jau pāris mēnešus neko nav atnesis mājās. Tādēļ viņš nolemj riskēt un doties ilgākā pārgājienā, tur kur neviens vēl nav bijis, lai atvilktu uz ciemu ko izcilu un atminēšanas vērtu kā toreiz ledusskapi.

Vecais vīrs ir diezgan tiešs analogs no stāsta „Vecais vīrs un jūra”, arī pats grāmatas varonis to apzinās, jo šis stāsts ir viņa grāmatā. Viņam ar pēdējā laikā nekas neķeras un negribas, lai haizivis atņem viņa lomu. Tad nu lasītājs var ceļot pa pēc kodolkara pasaules nelielu daļu kopā ar Veco vīru un gremdēties viņa atmiņās. Pasaule izrādās nemaz nav tik vienveidīga kā vecajam vīram bija licies, izejot no sava ciema, ir pat vietas, kurās joprojām darbojas elektrība un cilvēki, kas ieslīguši dogmatiskā mežonībā, bet vispār civilizācija izskatās, ka iet uz galu.

Stāstā ir pāris loģisku caurumu, piemēram, ASV dienvidu daļa ir praktiski neapdzīvota, jā, tur nokrita divas bumbas, bet cilvēki gribot nevar nobombīt visu pasauli. Esot bijusi kodolziema divus gadus, tad viss atgriezies atpakaļ. Tas nozīmē, ka nekā izcila jau tur nevarētu būt bijis. Tai pat laikā mežoņi, kas pārtiek no kanibālisma savairojušies tūkstošiem, nepaskaidrojot kā. Un beigas ari ir nedaudz dīvainas. Ir jau gan saprotams, ka, ja ASV nogalina prezidentu, tad acīmredzot arī pati ASV aiziet bojā. Neskatoties uz augstāk minētajiem sīkumiem grāmatai tiešām var likt 10 no 10 ballēm.

Do Androids Dream of Electric Sheep? by Philip K. Dick

do androids dream of electric sheep

Pirms došanās atvaļinājumā, ielādēju savā elasīklī veselu kaudzi ar grāmatām, kas dažādās zinātniskās fantastikas topos bija atzītas par labām esam. Šīs grāmatas nosaukums gandrīz visos topos vīdēja pašos augšgalos. Skaidra lieta, ka tā ir tīra manta.

Kārtējais variants par pēc atomkara zemi, varētu pat teikt, tāds post-apokaliptisks gabals. Uz Zemes praktiski nav palikuši iedzīvotāji, lielākā daļa ir emigrējusi uz citām planētām un tiek veikta aktīva propoganda, lai arī visi palikušie pamestu radioaktīvo Zemi. Tomēr ne visiem tā liekas laba doma, un ir saujiņa palicēju, kas apmetušies kādreizējo megapoļu centros un mēģina uzturēt zināmas civilizācijas pazīmes. Uz zemes biosfēra ir praktiski iznīcināta, un visiem cilvēkiem ir sapnis – īsts dzīvs mājdzīvnieks. Diemžēl īsta aita maksā veselu bagātību un ne katrs to var atļauties, mājdzīvnieks nozīmē statusu sabiedrībā. Tādēļ nabagākie tos aizvieto ar biorobotiem, kas nemaz neatšķiras no īstajiem dzīvniekiem.

Grāmatas galvenais varonis Riks Dekards ir galvu mednieks. Viņa darbs ir identificēt androīdus un atlaist (nogalināt) tos. Androīds tīri juridiski nevar atrasties uz Zemes nevienam nepiederošs un dzīvot savu dzīvi. Patiesībā jau viņi arī ir noziedznieki, jo lai nokļūtu uz zemes viņiem ir jāatbrīvojas no sava saimnieka, jānolaupa kosmosa kuģis un tas nenotiek bez slepkavībām. Šiem androīdiem nekas nav zināms par trīs robotikas likumiem un viņus no cilvēkiem var atšķirt tikai ar psiholoģijas testu palīdzību, novērtējot to emocionālo reakciju uz uzdotajiem jautājumiem. Rikam ir elektriskā aita, bet ja viss izdosies un viņš iznīcinās sešu bēguļojošu androīdu grupu, tad iespējams viņam sanāks nauda īstam dzīvniekam.

Darbs tiešām ir labs, nedaudz vecmodīgs, bet labs. Autors vairāk nodarbojas ar galvenā varoņa attīstīšanu nevis nākotnes vīzijām. Diezgan tiek apskatītas morāla rakstura jautājumi, vai mākslīgais intelekts ir cilvēcīgs, vai viņus var tā vienkārši nogalināt, varbūt viņi ir pilntiesīgi sabiedrības locekļi, vai androīdu ir iespējams mīlēt? Tad nu galvenais varonis nododas pārdomām, kas ir cilvēks un kas ir androīds, paranoiski saskata androīdus citos cilvēkos un mēģina nopelnīt naudu iztikai.

Kopumā grāmatu vērtēju 9 no 10 ballēm, domāju, ka savulaik būs bijis labs pretstats Azimova superracionālajiem un labsirdīgajiem robotiem. Grāmatu var lasīt pat neieslēdzot garastāvokļa ģeneratoru.

A Canticle for Leibowitz by Walter M. Miller

canticle for leibowitz

Šis nu ir viens garstāsts, kuru es laiku pa laikam pārlasu. Patiesībā šādu godu nemaz tik daudzas grāmatas nav izpelnījušās. Šī grāmata ir sarakstīta piecdesmit gadus atpakaļ, laikā, kad neviens cilvēks nevarēja būt drošs par rītdienu. Tas bija aukstā kara pats sākums, kad daļa valstu jau savā rīcībā bija ieguvušas kodolieročus un šķita, ka tas ir tikai laika jautājums līdz kodolkara sākumam.

Šis darbs sastāv no tādām kā trīs savstarpēji saistītām novelēm, kur katra veltīta kādai no civilizācijas attīstības fāzēm. Cilvēce ir pārdzīvojusi kodolkaru, pēc tā sekojošo badu un vajāšanas. Šajā procesā tā ir zaudējusi gandrīz visas savas zināšanas, jo pirmajos pēckara gados cilvēki visā vainoja politiķus un zinātniekus. Risinājums bija pavisam vienkāršs, lai nekas tāds vairs neatkārtotos, tika dedzinātas visas grāmatas un iznīcināti lasītpratēji. Rezultātā par pirmskara laikmetu atmiņas saglabājās visai fragmentāras. Tomēr ne viss ir tik traki, kā izskatās, svētā Leibovica ordenis dara visu iespējamo, lai saglabātu pagātnes liecības cilvēcei līdz brīdim, kad tā atkal spēs saprast grāmatās rakstīto.

Pirmā novele veltīta laika periodam sešsimt gadus pēc kodolkara un kādam jaunam mūkam Francisam, kas tīri nejauši atrod bumbu patversmi, kurā iespējams slēpusies pati Leibovica sieva, tiek uzieti arī pāris rasējumi, kas jau paši par sevi ir nenovērtējams dārgums, cilvēki vēl nedaudz zina seno angļu valodu, bet vēsture eksistē tikai kā leģendas.

Otrā novele veltīta pēckara civilizācijas renesansei. Ir nedaudz attīstījusies zinātne, tiek veikti pētījumi, un daži cilvēki ir gatavi saprast uzkrātās pagātnes zināšanas. Protams, ka Leibovica Ordenis ir gatavs dalīties ar savām zināšanām, tomēr tā pārstāvji diezgan skeptiski raugās uz to nākotnes pielietojumu.

Pēdējā novele veltīta cilvēcei, kad tā jau sākusi iepazīt zvaigznes. Diemžēl viss notiek tāpat kā iepriekšējo reizi, cilvēki neko nav mācījušies un Lucifers atkal apspīd Zemi. Cilvēki cieš no radiācijas, upuriem tiek dota iespēja izvēlēties labprātīgu eitanāziju, un Ordenis saprot, ka viņiem vairs nav ko darīt uz Zemes.

Lai arī viss stāstījums notiek tādā kā katolicisma pasaules uzskatā, un kā jau kārtīgam mūku ordenim pienākas, daudz tiek runāts par Dievu un cilvēka vietu viņa radītajā pasaulē, viņa tiesībām uz zināšanām, bet neprasmi savaldīt savu pašiznīcināšanas procesu.

Grāmatai viennozīmīgi lieku 10 no 10 ballēm, lai arī autors nav augstās domās par cilvēces domu izdzīvot, grāmata dod vielu pārdomām. Ir arī interesantas personāžs Lācars, nemirstīgais, kurš pa zemi staigā jau kopš Jēzus laikiem un šad tad mums tiek ļauts ieskatīties viņa pasaules uztverē.

Under the Dome by Stephen King

under-the-dome

Nav jau ko slēpt, esmu diezgan liels S.Kinga fans. Citādi būtu grūti izskaidrot, kādēļ manā grāmatu plauktā atrodami gandrīz visi viņa darbi. Arī šo grāmatu pasūtīju jau pirms tās iznākšanas un attiecīgi saņēmu savā pastkastīte divas dienas pēc tās oficiālās iznākšanas. Atverot iepakojumu, mani gan pārņēma bažas, vai spēšu šo ķieģeli izlasīt, grāmatai ir aptuveni 1100 lapaspuses. Nekas, saņēmos un pāris vakaros tiku ar viņu galā.

Kādu rītu pār nelielu ASV pilsētiņu Chester’s Mill nolaižas kupols. Kupols ir caurspīdīgs, viņu nevar redzēt, uztvert ar radaru, to var sajust tikai pieskaroties. Tā nu mazpilsētas iedzīvotāji paliek paši par sevi. Notikumiem attīstoties, iedzīvotāju vidū notiek šķelšanās, vieni piebiedrojas pilsētiņas pārvaldes loceklim Jim Rennie, kas situāciju izmanto, lai slēptu savus pagātnes grēkus un atbrīvojoties no sev nevēlamajiem elementiem. Otri pievienojas ASV prezidenta ieceltajam savam pārstāvim Dale Barbara, kas pilsētiņas iedzīvotājiem pazīstams kā pavārs. Laika gaitā konfrontācija saasinās un pilsētiņas iedzīvotāju vidū parādās gan savi varoņi gan savi neģēļi. Lasītājam atliek vien lasīt un cerēt sagaidīt atbildes uz jautājumiem – Kas ir kupols? Kāds ir šī kupola mērķis? Vai pilsētiņas iedzīvotāji reiz tiks ārā? Kas galu galā uzvarēs?

S.Kings sevi nav mainījis, viņš joprojām savos darbos liek noprast, ka norobežojot no pārējās pasaules pārsimtas ASV pilsoņu, lokāla mēroga apokalipse ir garantēta. Un, protams, nekur nav dziļāki ūdeņi kā mazpilsētās. Katram mazpilsētiņas iedzīvotājam ir savi melnie darbiņi ko slēpt, kāds kaimiņš ko ienīst, un kāds vadonis, kam pieslieties.

Arī šajā darbā mierīgas mazpilsētiņas iedzīvotāji spēja eskalēties līdz divām konfliktējošām nometnēm pāris dienu laikā. Skaidrs ir arī tas, ka kupols kalpo tikai kā katalizators, lai cilvēku naids vienam pret otru un savu personīgo interešu stādīšana pāri sabiedrības saasinātos līdz atklātam konfliktam.

Patiesībā darbā pašam kupolam ir tikai otršķirīga loma, tā tikai rada cilvēkos apziņu, ka viņiem klāt netiks neviens valdības pārstāvis, un tagad viņi ir palikuši tikai katrs par sevi, jo nevienam nav ne jausmas, kad kupols pazudīs. Tas rada gan apjukumu, gan arī ideju, ka tagad katrs pēc būtības var darīt to ko vēlas, un sods par darbiem nāks tikai tad, kad kupols kritīs.

Kā jau vienmēr tēli Kinga grāmatās ir izstrādāti perfekti. Mēs laika gaitā uzzinām gandrīz visu viņu dzīves gājumu, iekšējos motīvus un pasaules uzskatu. Piemēram, viens no galvenajiem ļaunajiem varoņiem Jim Rennie sevi visu laiku māna ar saukli „viss tikai pilsētas labā”, „ļaudis paši nemaz nezin, ko viņi grib”. Labais varonis Dale Barbara, izbijis nopratināšanas speciālists Irākā, nemaz nav laimīgs kļūt par prezidenta pārstāvi, un ir totāls pesimists, kas sevi mierina ar „nekas, būs vēl lielāki sūdi”. Kopumā cilvēki uzvedas kā jau cilvēki nonākuši bezizejā, vājākie izdara pašnāvību vai pieslienas stiprākajiem, ir cilvēki, kas izlemj izlikties, ka nekas jau nav noticis un ir arī tādi, kas mēģinās saprast, kas tad īsti ir noticis. Personu skaits ir pāri piecdesmit, bet viņus atcerēties lasītājam nesagādā nekādas grūtības.

Grāmatu vērtēju ar 9 no 10 ballēm. Ja neatbaida grāmatas biezums, tad droši var lasīt. Ir gan neliels mīnuss, cik var noprast no autora, grāmata ir bijusi vēl biezāka, bet redaktori daļu izmetuši ārā. Tad nu tās vietas, kur daļa ir izmesta ārā, diemžēl ir diezgan labi pamanāmas.

Good Omens by Neil Gaiman and Terry Pratchett

goodomens

Tā stunda ir situsi, vēl tikai nedēļa un pienāks pasaules gals. Par to gan patlaban zina tikai Debesu kancelejā, Elles birokrāti un, protams, tie kas ir lasījuši „The Nice and Accurate Prophecies of Agnes Nutter, Witch”. Uz zemes ir parādījies Antikrists – 11 gadus vecs puisēns, uz viņu gan Debesis, gan Elle liek lielas cerības, jo stāv rakstīts, ka līdz ar Antikrista atnākšanu, pār zemi jās četri Jātnieki, kuru vārdi ir Karš, Bads, Iekarotājs un Nāve. Eņģeļiem un Dēmoniem beidzot tiks dota iespēja pierādīt, ka tieši viņi ir vislabākie. Vienīgie, kurus šāda notikumu gaita neapmierina, ir dēmons Crowley (zināms arī kā čūska, kas kārdināja Ievu) un eņģelis Aziraphale (bijušais paradīzes vārtu sargātājs). Šie personāži ir bijuši kopā ar cilvēci jau no pašiem tās pirmsākumiem un ir savā veidā to iemīlējuši.

Šis nu ir viens garadarbs, kas nav saistīts ar DIskzemi, tādēļ piegāju ar zināmu skepsi, kas izpaudās pusgadu marinējot nelasītu grāmatu plauktā. Īsumā sakot grāmata ir laba satīra, par Elles, Paradīzes un Apokalipses tēmu. Dzīvē tiek izvilktas visas iespaidīgās klišejas, kas vien ir sastopamas – pravietojumi, kas 100% piepildās, labie eņģeļi un sliktie dēmoni, kas ieved cilvēkus pazudināšanā, TV pravieši un visam pa virsu „stāv rakstīts koncepcija”.

„It was then that Marvin got religion. Not the quiet, personal kind, that involves doing good deeds and living a better life; not even the kind that involves putting on a suit and ringing people’s doorbells; but the kind that involves having your own TV network and getting people to send you money.”

Tomēr, paskatoties dziļāk , ir redzams, ka autors mums vēlas pateikt, ka, lai uz zemes būtu labais un ļaunais, nekādi eņģeļi un dēmoni nav nepieciešami. Cilvēks viens pats ar to ļoti labi tiek galā. Pat dēmoni atzīst, ka neviens dēmons tūkstots gados neaizdomāsies līdz tādiem briesmu darbiem, kādus cilvēks spēj sadarīt slikta garastāvokļa iespaidā.

Armagedons cilvēkus nemaz neinteresē, tā ir vairāk Debesu un Elles iekšējā lieta. Gan eņģeļi gan dēmoni to redz kā labu iespēju pamatīgi izkauties un noskaidrot, kurš tad visumā ir visstiprākais. Ja Zemei tā rezultātā jāiet bojā, tad tas nevar būt par traucēkli, jo stāv taču rakstīts, ka tā tam jānotiek (neticat? Palasiet Jāņa Atklāsmes grāmatu, Bībelē pēdējā). Tas viss norāda, ka arī dievišķās radības ir naskas uz pravietojuma izpildīšanu nemaz nepadomājot, vai man tas ir vajadzīgs. Antikrists Ādams gan šajā jomā izrādās īsts cilvēks.

Grāmata pēc sava vēstījuma man ļoti atgādināja mūsdienīgas M.Tvena „Vēstules no Zemes” . Protams, „īsteni ticīgam” cilvēkam, šī grāmata liksies zaimu un melu pilna, tādēļ labāk nepērciet, sadedziniet uzreiz krāsnī 10 dolārus. Pārējiem iesaku, pats lieku 10 no 10 ballēm.