Pēc grāmatas „The First Fifteen Lives of Harry August” izlasīšanas man grāmatas autores sarakstītais dikti iepatikās. Tādēļ nolēmu izlasīt arī vēl kādu darbu. Diemžēl ar šo grāmatu man lāgā neveicās, nekādi neizdevās tikt pāri pirmajām divdesmit lapaspusēm. Lasīju, un man šķita, ka šis būs kaut kāds trilleris, un atmetu grāmatai ar roku. Taču tagad, vizinoties pasažiera statusā ar busiņu pa Poliju un Čehiju, nolēmu dot grāmatai vēl vienu iespēju.

Jozefīne Cebula mirst, viņai ir divas lodes krūtīs un viena kājā. Kaut kas tāds ar Kepleru notiek pirmo reizi. Nav jau tā, ka cilvēkus, kuri spēj iemiesoties citā cilvēkā, neviens nemedītu. Tādi parādās laiku pa laikam un tikpat ātri arī pazūd. Taču tāds gadījums, kad slepkava cenšas ne tikai notvert garu, bet arī ir gatavs nogalināt tā ādu, ir diezgan netipisks. Keplers nolemj noskaidrot patiesību.

Grāmatas galvenajam varonim Kepleram piemīt īpaša spēja, viņš var pārmiesoties (pārlekt) jebkurā cilvēka ķermenī, šādi cilvēki sevi sauc par gariem. Viņam atliek vien pieskarties citam cilvēkam un gatavs. Ķermeni, kurā iemiesojas gars, sauc par ādu. Ja gars ādu atstāj, tā neatceras neko no tā, kas ar ķermeni noticis iemiesošanās laikā. Tik vien kā pārrāvumi atmiņā. Daži no gariem pret savu ādu izturas atbildīgi, taču ir arī tādi, kuriem ādas turpmākais liktenis ir vienaldzīgs. Keplers ir no labajiem, pirms iemiesoties viņš parasti noslēdz ar ādu līgumu par izmantošanas tiesībām un noteiktā laikā atgriež ķermeni atpakaļ saimniekam. Parasti tas ir no dažiem mēnešiem līdz pāris gadiem, jo kurš gan vēlēsies atdot visu savu dzīvi citam? Vēl viņa vājība ir palīdzēt dzīves pabērniem, savākt galīgi paklīdušus cilvēkus un pēc pāris gadiem atstāt tos kā pārticīgus cilvēkus. Jozefīne ir viņa āda jau ilgu laiku, un viņš to mīl, tikai slikts saimnieks nerūpējas par savu ādu. Tādēļ Jozefīnes slepkavība tiek uztverta ļoti personīgi.

Ļaunā frakcija ir kāda organizācija, kas nonāvē garus. Tādas ir bijušas vienmēr, kāds no pārlēcējiem ir bijis pietiekami neuzmanīgs, pārāk daudz cilvēku ir uzzinājuši pa viņiem, un sākas medības. Taču šī organizācija ir kas jauns, viņa pārlēcēju problēmai pieiet ļoti metodiski. No skatuves tiek novākti visi gari, kas nonāk tās redzeslokā. Skaidra lieta, ka tajā ir iejaukti arī paši gari. Kas mani nepārliecināja, bija veids, kā gari tiek izsekoti, šī organizācija intervēja visus cilvēkus ar atmiņas zudumiem. Uz papīra viss izskatās ļoti labi, bet praksē garam atliktu vien izlēkt cauri pārdesmit alkāniem, kuriem atmiņas zudumi ir ikdienas lieta, lai atkal pazustu nebūtībā. Lai arī kādas nebūtu mūsdienu tehnoloģijas cilvēku izsekošanā, garu dzīvesveidā nav nekā tāda, ko laiku pa laikam nedarītu parastie cilvēki. Tādējādi fona troksnis nomāktu signālu.

Grāmata patiešām izrādījās trilleris. Te tiek risināti seni un jauni noziegumi. Šķetinātas pārlēcēju dzīves, kuras ilgušas gadu simtiem. Viņu savstarpējās attiecības, pasaule taču ir maza un nevari cerēt nodzīvot gadsimtiem garu dzīvi, paliekot nepamanīts. Autore spraigo notikumu fonā ietilpina arī savu variantu par tēmu kā veidojas šāda gara personība daudzu gadu gaitā. Par to, kas viņus motivē dzīvot tālāk, un kas palīdz tajos saglabāt cilvēcību. Pateikšu nedaudz priekšā, autore uzskata, ka tā ir mīlestība. Mīlestība ir šīs grāmatas centrālais vadmotīvs. Tās dēļ tiek darītas un attaisnotas gan labas, gan sliktas lietas. Bet vai tā bija pārliecinoši ielikta galvenajā vietā, es teiktu ka nē. Grāmatas nobeigums mani sarūgtināja.

Keplers pēc būtības ir vienīgais garu pārstāvis, kuru mēs iepazīstam. Autore tam ir pieķērusies diezgan nopietni un, lai ar netiekam informēti par viņa visām ādām, ir viens interesants aspekts. Keplers laiku pa laikam palīdz citiem gariem atrast jaunu ādu, veic iepriekšējo dzīves izpēti un par to informē savu klientu. Tādējādi iemiesojoties jaunā ādā nav problēmas ar draugu un ģimenes atpazīšanu. Nav nekā trakāka kā iemiesoties cilvēkā ar sliktu veselību un sarežģītu personisko dzīvi.

Nevar teikt, ka grāmatas stāsta pamatideja būtu inovatīva, tā nedaudz atsit vecos labos Bībeles stāstus, kur cilvēkos iemiesojas ļaunie gari. Šeit ļaunā gara vietā ielikts cilvēks, bet būtība nemainās, ar cilvēka ķermeni tiek darītas lietas, par kurām saimnieks nemaz neko nenojauš. Līdzīgi bija arī slavenajos Heinleina “ The puppet masters”  un veselā kaudzē citos zinātniskās fantastikas darbos par smadzeņu kontroles tēmu. Taču autorei izdevusies neslikta variācija par tēmu, kas pasniegta pietiekami aizraujošā manierē.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Spraiga lasāmviela, ielasoties ir grūti novērst uzmanību no grāmatā notiekošā. Protams, rodas arī jautājumi, ko es darītu ar šādām spējām, un kā tas būtu jaunībā pazaudēt kontroli pār savu ķermeni un attapties uz miršanas gultas, saprotot, ka kāds ir nozadzis visu tavu dzīvi. Tādēļ ir vērts padomāt:

 “Have you been losing time?”