18. maijs.

Rīts sākas diezgan agri, esam pamodušies jau pulksten sešos. Man jau bija aizdomas, ka tas tā būs, esmu pieradis katru rītu celties septiņos. Brokastis mums ir pieejamas no pusastoņiem, tā ka nākas vien pusotru stundu bumbulēt. Brokastis Šveices parastās, pāris maizītes, nedaudz siera cīsiņi pēc skaita, kafija garšīga. Paēdam, izčekojamies un dodamies uz Tamina Schlucht.

Nav ko liegties, man nav ne jausmas, kas tas ir pa zvēru, jo ceļojuma plānošanā neesmu lāgā piedalījies un stāstos, kur un kā mēs dosimies neesmu lāga ieklausījies. Tagad uzzinu, ka līdz tai Tamina Schluht mēs dosimies pāris kilometrus gar nelielas upītes krastu, kuru noteikti sauc par Tamina. Upīte daudzu gadu laikā ir izgrauzusi brangu aizu, kas dod smuku dabas skatu. Ja slinkāks, tad var aizbraukt arī ar autobusu, bet tas nav tas.

Pirms došanās rīta pastaigā ieejam vietējā supermārketā, nopērkam provīziju un dodamies aizā iekšā. Pati upīte jau atgādina hidrotehnisku būvi, laiku pa laikam nostiprināti krasti, brīdinājumi nevazāties pa upītes gultni, jo Hesiņš varot jebkurā laikā atvērt slūžas un apslīcināt kā kaķus. Pa pašu ceļu ar jāiet uzmanīgi, daudz rūmes tur nav. Te varot braukt tikai viens autobuss, izmainīties nav iespējams un, lai autobusu palaistu garām, arī kājāmgājējam ir jāmeklē vieta, kur nostāties. Tie daži kilometri ir ļoti skaisti – dziļa aiza, skaļa upīte ar daudz mākslīgām un dabiskām krācītēm. Vietām izlikti soliņi, kur piesēst un atvilkt elpu. To arī laiku pa laikam izdarām, nav jau kur skriet. Šo gabalu iet es ieteiktu pašā rīta agrumā ap deviņiem, tad te vēl nav ne pensionāri, ne suņi, ne bērni, visa taka tikai Tev. Pat pirmais autobuss parādās tikai takas pašās beigās.

Aptuveni pēc stundas esam nonākuši līdz Alte Pfaeffers. Tur atrodami termālie avoti un, iespējams, smukākā aiza, ko jebkad esmu redzējis. Bet nu līdz tai vēl jātiek. Šis miests sastāv no viena hoteļa un ieejai uz termālajiem avotiem. Šī vieta jau no seniem laikiem ir bijusi slavena ar savām ģikts ārstēšanas iespējām, te jau no piecpadsmitā gadsimta uzņēmīgi cilvēki attīstījuši savu biznesu, laižot cilvēkus ar striķiem lejā līdz karstajiem avotiem. Nezinu vai kādam palīdzējis, bet atsaucība bijusi liela. Tagad tur izbūvēta taciņa, kas gribētājus aizved līdz šiem avotiem paskatīties, tomēr, lai tiktu uz šīs taciņas ir jāmaksā veseli pieci franki no sejas un tikai kapiķos. Kā pa brīnumu izrādās, ka mums bleķa kapeiku nav pietiekošā daudzumā, un man nākas doties uz hoteli meklēt apmaiņas iespējas.

Ejot pārcilāju galvā savas vācu valodas zināšanas, atminos vien divas frāzes, Guten tag un Schoene Unterwaeshe. Īsti gan neatminu, kad kuru tekstu bija jālieto. Par laimi vietējie saprot arī angļu mēli un izstāsta, ka tādiem neapdomīgiem cilvēkiem kā man ir speciāls automāts, kas papīra banknotes pārvērtīs metāla kapeikās. Tiešām strādā. Nu varam tikt pa automātiskajām durvīm iekšā aizas termālajā galā.

Patlaban mana vājība ir spēle Dark Souls un šīs aizas, kur gaisma nedaudz pa pāris šķirbām iespīd no augšas, man atgādināja kādu lokāciju. Ar nepacietību gaidīju, kad no stūra izvilksies kāds zibeni spļaujošs drakons, bet nekā. Tiešām savdabīga un skaista vieta. Visa apskate aizņem labi, ja divdesmit minūtes, vietām uz galvas uzlīst ūdens no kāda ūdenskritumiņa, bet nav ko pārāk satraukties. Visu apskatījušies, dodamies uz autobusu pieturu, lai gaidītu autobusu, kas mūs aizvedīs atpakaļ uz Bad Ragaz.

Maija ieņēmusi galvā, ka mūsu Swiss pass derēs arī šai autobusā, es neesmu pārliecināts. Šoferis arī ir manā pusē, nokāšot sešus frankus no katra. Mums tiek pavēstīts, ka aiza ir atsevišķs bizness un pilsēta cits bizness. Pilsētā mēs braucam pa velti, te piķojam. Nu pilnīgi kā tiem tupervāres trauciņu tirgotājiem, tiem ar te beidzas mans bizness, un te sākas tavs bizness.

Lai vai kā līdz dzelzceļa stacijai tiekam un esam prom no tās Heidilandes visai veiksmīgi. Šī vakara hotelis mums rezervēts Filisur. Bet tā jau uzreiz tur neskriesim, mums vēl ir lieli plāni, mēs dosimies pārgājienā, bet lai nokļūtu uz startu mēs pērsimies cauri pus Šveicei. Iesākumā aizbrauksim līdz Landquart pilsētiņai. Un tad dosimies uz Lavin. Lai tur tiktu vilciens mūs vedīs gar smukiem bergblikiem un pie Klosters izraus cauri Vereina tunelim, kas ir veselus divdesmit kilometrus garš. Nu labi, ne jau precīzi, bet tuvu tam. Skati tiešām ir skaisti, un ir vērts atraut degunu no grāmatas un laiku pa laikam paskatīties vilciena logā. Tunelis gan apnicīgi vienveidīgs, visu laiku tumšs.

Izkāpjam Lavin stacijā. Atminoties hokeja notikumus aizdomājos, ka varbūt Laviņš kādā spēlē šveiciešiem par labu golu iesitis, un par to viņa vārdā nosaukta pilsēta. Bet diez vai, izskatās, ka tā pilsētele te atrodas jau no laika sākuma. Mums ideja ir iziet nelielā pastaigā caur Guarda ciemu uz Ardez ciemu. Tas ir darāmais uz kādiem astoņiem kilometriem. Sākumā gan viss ir diezgan nomācies un brīžiem šķiet būs lietus. Bet nekas, mums līdzi ir lietussargs. Pirmajam ciematam izsoļojam braši cauri, atrodam savu Wandervegu un ejam pret kalnu. Govs pļeku blīvums uz ceļa minimāls. Laiku pa laikam redzami kanalizācijas lūku vāki, kas liecina, ka no maģistrālās kanalizācijas līnijas neesam pārāk novirzījušies. Pēc kāda laika sāk spīdēt saulīte, un kalni izskatās labāk. Vietējie te spiež uz govkopību. Visur dzirdami zvaniņi un redzami govslopi. Vietējie paļaujas uz elektriskā gana spēku. Tie te salikti ceļmalās brīvi pieejami. Domāju, ka pie mums laukos tāda ganiņa mūžs būtu pāris stundas un tad viņu nospertu. Te viņiem pat pieķibināti saules paneļi, kas acīmredzot dienā lādē akumulatoru.

Uzduramies arī bišu dravai, tā atrodas netālu no Guarda miesta. Bites tur sataisījušās spietot, un viss ceļš pilns ar viņām. Bišu zonu šķērsojam ātrā solī. Tad sastopam pirmos pretimnācējus, piesēžam uz takmalas soliņa un klausāmies, cik veiksmīgi viņiem izdodas tikt cauri bitēm. Kliedzienus nedzirdam, laikam veiksmīgi. Guarda ciems mūs sagaida ar iespaidīgu mēslu čupu, kas atrodas blakus ciematiņa nosaukumam. Uz nosaukuma sēž krauklis. Ir skaidrs, ka ciems būs labais.

Un ir ar labais, kur vēl tu vari redzēt kazu uz balkona, govs pļeku ciema centrā. Skaidra lieta, ka te ir daudz kas palicis no vēsturiskās Šveices. Mājas ir smuki nokrāsotas, lielākā daļa gan izskatās neapdzīvotas. Augšā māja, apakšā stallis. Bet visādi citādi smuks ciematiņš, es jau kā lauku puika pie smakas ātri pieradu.

Dodoties uz Ardez ejam garām nelielai upes nogāzei, tur gulšņā vietējās aitas. Saimnieks, lai atvieglotu to identifikāciju un novērstu strīdus ar kaimiņiem, kuram kurš jērelis pieder, uz to kakliem uzkrāsojis sarkanas strīpas. Tā kā laiks karsts, aitas guļ nekustīgi. Man tas izskatās, ka kāds pārcirtis visām aitām kaklus un sametis tās grāvī. Arī Ardez ciematā mūk sagaida mēslu čupa un nelielas ieliņas, kuras visas ved uz dzelzceļa staciju. Iepērkamies vietējā bodītē un dodamies uz vilciena staciju. Te vilciens aptur tikai pēc pieprasījuma un ja vēlies, lai nākamais vilciens tevi savāktu ir jāspiež zaļa poga, kas garantē vilciena apstāšanos. Tā nu sēžu saulītē un gaidu vilcienu. Vēroju šķūņa būvēšanu pāri dzelzceļam, ievērības cienīga ir arī mēslu talka, garlaicīgi nebija.

Un nu bija laiks doties uz pašu Filisur. Braucam ar vilcienu līdz Samedan un no tās uz Filisur. Nu ar tik viltīgu dzelzceļu vēl nebija nācies braukt. Šveicē inženieriem vilcieni ir apsēstība, viņi visur izbūvējuši tā, lai ar vilcienu var piebraukt. Tas sevī ietver neskaitāmus tuneļus, viaduktus un sliedes gar kalnu nogāzēm. Vilciens var mest cilpas ap kalnu vairākas reizes līdz tiek līdz ielejai. Paši vilcieniņi smuki, mazi un glīši sarkanā krāsā. Ja skatās uz viņiem no ielejas, tad gaumīgi izskatās pret kalnu vai mežu.

Samedan stacijā iepērkam ēdamo, jo nevar tak zināt kā tai Filisur mūs baros. Ceļš no Samedan uz Filisur ir iespaidīgs, tuneļi, braukšana gar kalnu malām, pilsētiņas apakšā. Ļoti interesanti, pat braucot trešo reizi. Ne pa velti daļa no Šveices dzelzceļa iekļauta UNESCO mantojuma sarakstā. To gan arī vilcienā mums visu laiku balss no skaļruņa atgādina. Bet katru dienu jau ar nenākas braukt ar vilcienu gandrīz divu kilometru augstumā.

Beidzot esam tikuši arī Filisur, mūsu hoteli no stacijas viegli pamanīt, tam uz jumta uzkrāsots Hotel. Pats miests maziņš uz kādiem piecsimt iedzīvotājiem, pie katras mājas pa kūtiņai, mēslu čupai un govju zvaniņu skaņas. Viesnīcā iečekojamies, mums izskaidro vietējo kārtību un dodamies uz numuriņu. Skatos numuriņam ir arī balkons ar skatu uz kalniem un kaimiņu sētu. Ir arī daudz kristīgās literatūras, vesels žurnāls veltīts dzelzceļam un kristiešiem. Sāk likties, ka vakariņās mums spīd tikai mazsālītas hostijas. Bet nekā, hotel Schoental piedāvātās vakariņas bija vienkārši izcilas. Laba baraviku zupa un šnicele ar kartupeļiem garšoja ļoti labi. Maija gan apēda sparģeļu zupiņu un teicās esam paēdusi. Tas gan neliedza viņai spert no mana šķīvja kartupeļu frī. Apkalpojošais personāls tā ar nevarēja saprast kādā mēlē ar mums runāt, tad nu viena runāja vāciski, otra angliski. Paēduši gājām gulēt, jo pa dienu bijām tā novazājušies, ka blandīšanos pa pilsētu atlikām uz citu dienu.