Navigate / search

Hirēna piramīdas noslēpums by Gļebs Golubevs

Hirēna piramīdas noslēpums

Kārtējā manā projektā “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” izlasītā grāmata. Nezinu gan, cik ilgi man pietiks entuziasma tās visas lasīt, tomēr, spriežot pēc pašreizējiem tempiem, ir diezgan augstas izredzes šo sēriju pievārēt salīdzinoši īsā laikā.

Arheologs Zubarevs nodarbojas ar ēģiptiešu senlietu meklēšanu. Drīz tiks pabeigts Asuānas dambis, un daudzas vietas ar senajiem Ēģiptes kultūras pieminekļiem tiks applūdinātas. Lai aizmirstībā neaizietu potenciāli neatklāti apbedījumi, viņš un viņa kolēģi cītīgi pārmeklē applūdināšanai paredzēto rajonu. Zubavera darba lauks ir Hirēna piramīda. Tas ir viltus apbedījums, kas aplaupīts jau sen, kur palicis īstais Hirēns, neviens īsti nezina. Šķiet, ka šis būs viens no tiem noslēpumiem, kuru neviens nekad neatminēs. Taču pēkšņi Zubareva ekspedīciju apciemo slavena angļu arheologa dēls Vudstoks, kurš tā starp citu painteresējas, vai nav atrasts kas jauns. Zinot to, ka kapitālistu arheologi mīl savu darbu apvienot ar kapeņu izlaupīšanu, Zubarevs saprot, ka Hirēna īstā apbedīšanas vieta ir jāatklāj.

Grāmata ir arheoloģiskais detektīvs. Autors piesauc diezgan daudz senās Ēģiptes reālo faktu, un sniedz ieskatu vēsturiskajos notikumos. Padomju zinātnieki tiek pasniegti kā morāli spēcīgākas personas, kurām zinātne stāv pāri personīgām ambīcijām un mantkārībai. Viņi ir spējīgi atmest malā savu mūža darbu, ja tie tiek pierādīti kā maldīgi. Kapitālistu zinātnieki savukārt ir lielākoties alkatīgi nelieši. Tie, lai pirmie iekļūtu kapenēs, nesmādē nekādus līdzekļus – izmanto gan čūskas, gan radiāciju, iebiedēšanu un šantāžu. Viņi ir gatavi aptīrīt visu atrasto objektu, un pēc tiem pāri nepaliks nekas. Zinātnei zudums, personīgajām kolekcijām ieguvums. Diemžēl pasaule nav perfekta, un Ēģiptē šādas lietas ir iespējamas.

Paralēli risinās noslēpumainā faraona Hirēna tēma. Hirēns par kuru, notikumiem atklājot arvien vairāk faktus, kļūst par tādu kā antīkās tautas demokrātu un šķiru cīņas aizsācēju. Gāžot valdošo reliģiju un pieņemot savos līdzgaitniekos cilvēkus no parastās tautas (domāju tā ir nodeva PSRS ideoloģijai). Pētniecībā iesaistās padomju fiziķi un kibernētiķi. Jaunie fakti palīdz precīzāk lokalizēt iespējamo īstā kapa vietu. Šī sadarbība tā kā parāda arheoloģijas jaunākās metodes, kas zinātnei paver plašākas iespējas. Tai laikā tā tiešām bija novitāte, un arī uz mani bērnībā atstāja nopietnu iespaidu.

Pats sižets ir diezgan aizraujošs, tas gan nav ieturēts īstā detektīva stilā. Vienkārši mani vienmēr ir interesējuši arheoloģiskie atklājumi. Zubarevs kādu laiku nemaz nenojauš, ka par Hirēna kapa atrašanu ir kaut kāda sacensība. Visi notikumi risinās no viņa skatu punkta. Kā cilvēks Zubarevs ir nedaudz panaivs zinātnieks, kas tic labajam un komunismam. Kā tēls viņš nav diez ko noslīpēts un vairāk kalpo kā dekorācija ideālajm zinātniekam, viņā ir šis tas no cilvēka, bet tikai tik daudz, cik tas vajadzīgs sižetam.

Patika diezgan labā autora izpratne par arheoloģiju un seno Ēģipti. Pozitīvs moments ir vēršanās pret piramidologiem un viņu idejām. Tas gan notiek garāmejot, bet vienalga patīkami. Žēl, ka pats autors tomēr ir padevies leģendai par uzdīgstošajiem labības graudiem no faraonu kapenēm. Sižeta līnijas nav perfektas, daudzas lietas tiek atrisinātas kā ar cirvi noskaldīt. Ļaunie tēli parādās epizodisk,i un viņu rīcība lielākoties tiek aprakstīta kā noticis fakts. Nav nekāda viņu rīcības dziļāka analīze – alkatība un alkoholisms, tas viss.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, patīk man piramīdas un arheoloģija par to vien +1, patika, ka autors nepievēršas misticismam (tas gan vairāk saistīts ar laiku, kad sarakstīta grāmata). Detektīvs nav no spožākajiem, daži pavērsieni ir tipiski “klavieres krūmos”, toties kopumā interesanti.

Trojas maska by Deivids Gibinss

Trojas maska

Par šīs grāmatas lasīšanu – nelasīšanu domāju diezgan ilgi. Tam ir vairāki iemesli, un galvenais ir bailes uzsākt lasīt kārtējo grāmatu sēriju. Gadījumā, ja man šī grāmata iepatiktos, es riskētu ar iespēju dabūt izlasāmo grāmatu sarakstā vēl papildus piecas grāmatas no Džeka Hovarda cikla. Bet piedzīvojumi un arheoloģija nav tā lieta, kurai es varu vienaldzīgi paiet garām, vismaz kopš brīža, kad bērnībā izlasīju „Kad saule bija dievs”. Ar Zvaigznes ABC starpniecību tiku pie „Trojas maskas” un, nedaudz pamarinējis grāmatu plauktā, ķēros pie tās lasīšanas.

Grāmatas galvenais varonis Džeks Hovards ir pasaulē atzīts arheologs un dārgumu meklētājs. Nē, viņš neko neizlaupa, viss notiek godīgi. Tikai ir viena nelaime, lai ko Džeks uzietu, vienmēr atrodas konkurenti, kas vēlas atradumu pievākt sev. Šoreiz Džeks ir devies uz Troju, lai izpētītu kādu senu kuģa vraku, kas, iespējams, ir bijis paša Agamemnona flotes kuģis. Šlīmanis nebūt nav pavēstījis pasaulei par visiem saviem atklājumiem un to patieso nozīmi. Un arī tagad atklājumi aizskar kādas slepenas organizācijas intereses.

Var jau teikt, ka jebkura grāmata, kas sarakstīta pēc receptes, seni noslēpumi, aprakti dārgumi un slepenas brālības, ir nolemta panākumiem. Tomēr no lielā piedāvājuma tikai dažas spēj izsisties līdz dižpārdoklim, jo ir vēl nepieciešams spraigs sižets, sakarīga konspirācija un noslēpums, kuru uzreiz neatminēt. Šī grāmata sevī ietver visas iepriekšminētās komponentes un piedāvā lasītājam tieši to, ko viņš vēlas no žanra. Labu izklaidi, nedaudz erudīcijas (te nedaudz jāzina par Trojas karu un Iliādu), patiesus faktus sajauktus ar izdomājumiem un drosmīgas teorijas.

Tā kā autors ir arheologs, tad arheoloģijas daļa viņam ir sanākusi ļoti laba. Arī ar piedzīvojumiem viss kārtībā, ļaunie ir ļauni un labie ar nav pārāk cimperlīgi metožu izvēlē. Džeks ir tipisks žanra pārstāvis, gudrs, pārticis un fiziski attīstīts. Nav tādas problēmas, ar kuru viņš nespētu tikt galā. Grāmatas varoņi nevarētu lepoties ar dziļu iekšējo pasauli, viņi ir rīcības cilvēki. Tas gan radīja man zināmas grūtības izvēlēties kādu, kuram just līdzi un vispār iesaistīties notiekošajā. Par lielo noslēpumu – tas, manuprāt, bija pārāk metaforisks un globāls, lai es to spētu uztvert personiski.

Patika, ka grāmatas beigās autors godīgi uzrakstīja, kas ir īstenība un kas izdomāts. Tas nenoliedzami ir pozitīvi, jo cilvēki, kas reti lasa grāmatas bieži vien uzskata, ka grāmatās rakstītais vienmēr ir patiesība. Sanāks vēl tāpat kā ar Dena Brauna darbiem.

Kopumā laba lasāmviela izklaidei. Izlasās vienā piegājienā. Tā kā daļa grāmatas veltīta zemūdens arheoloģijai, iespējams, nebūtu nācis par sliktu, ja tulkotājs būtu pielicis šādas tādas zemsvītras piezīmes. Tad varbūt arī viņam pašam seismoloģijai veltītās rindkopas būtu bijušas saprotamākas un ne tik burtiski pārtulkotas. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Atšķirībā no Klaiva Kaslera grāmatām te varoņi ir nedaudz reālāki un neraujas uz pārcilvēciskiem varoņdarbiem.

Intelektuāls jautājums XXXIX jeb arheologu ikdiena

IMG_0352

Šis uzdevums pēc savas būtības ir vairāk loģisks nekā matemātisks. Atrisināt to var gan risinot vienādojumu sistēmas, gan nedaudz paštukojot.

Iedomāsimies, ka esam arheologi, kas uzrakuši dažas liecības par diviem seno ēģiptiešu faraoniem Tutu un Erosu. Mēs zinām, ka faraons Tuts miris 120 gadus pēc faraona Erosa dzimšanas. Viņu abu mūžu kopējais garums sastādīja 100 gadus. Faraons Eross nomira 40 gadā pirms mūsu ēras. Kurā gadā piedzima faraons Tuts?