Navigate / search

Mazais Bizons by Arkādijs Fīdlers

mazais-bizons

Pēc iepriekšējo indiāņu grāmatu izlasīšanas man bija grūti saņemties izlasīt arī Mazo Bizonu. Bet viņa bija pēdējā atlikusī, un indiāņu grāmatu šajā sērijā vairs nebūs. Taču vēl grūtāk bija tas, ka šī grāmata man no bērnības ir bijusi sirdij tuva. Nu jau mani vairs nav jāpārliecina, ka bērnu dienu grāmatas labāk nepārlasīt un atstāt tādas, kādas tās palikušas atmiņās. Taču plāns jāpilda, un nav ko ļauties sentimentam.

Ja ticam autora priekšvārdam, tad savulaik Mazais Bizons ir sarakstījis grāmatu pats par sevi, bet ASV viņa pirmo versiju izdevēji ir atteikušies izdot, un tam nācies aprakstīt visus notikumus daudz piezemētāk un baltā cilvēka jūtas saudzējošāk. Autors nolēmis šo netaisnību labot, saucot šo stāstu par Mazā Bizona īsto biogrāfiju, kas sarakstīta balstoties uz viņa grāmatu un sarunām ar viņa dzīvi palikušajiem radiniekiem.

Šis nudien ir patiešām izdevies stāsts par Melno Pēdu cilts pēdējiem brīvības gadiem. Nezinu, cik autors te piedomājis cik patiesība, bet velk uz lielu patiesības daļu. Tā ir biogrāfija, te nevar runāt par spraigu sižetu vai negaidītiem notikumu pavērsieniem, tā ir Mazā Bizona dzīve. Dzīve, kuras laikā viņa ciltij tika nolaupīti bizoni, zirgi, brīvība un beigās arī vēlme dzīvot. Daudz tiek veltīts bērnības atmiņām, laikam, kad pasaule bija neizprotamāka un bizoni treknāki. Kad ciltis brīvi auļoja pa prēriju un karoja savā starpā. Kad Melnās Pēdas naidojās ar Vārnām, un nevienam nebija nekādas daļas par baltajiem cilvēkiem.

Jau no iepriekšējām grāmatām zināju, ka autoram piemīt talants rakstīt par cilvēkiem, un jā, arī par dabu. Galu galā viņš ir dabaszinātnieks. Arī te viņam viss izdodas nepiespiesti, nezaudējot Mazā Bizona Dzīves pavedienu un neieslīgstot garas apcerēs. Lasītājam pašam atliek izvērtēt indiāņu rīcības racionalitāti, nosodīt bālģīmjus un fermerus. No nākotnes perspektīvas ir viegli pamanīt pagātnes pāridarījumus, kurus radīji baltā cilvēka pārākuma apziņa, kuri iznīcināja daudzas kultūras, lai iekarotu sev jaunus apvāršņus. Taču pat pirms viņu atnākšanas viņu ievazātās slimības bija jau pamatīgi samazinājusi vietējo populāciju un sadzīšana rezervātos bija tikai laika jautājums. Visskarbākais ir tas, ka šādas lietas notiek joprojām Amazones mūžamežos, kur arī lēnu garu vietējos nīdē ārā un padzen no mājvietām; viss progresa (naudas) vārdā.

Var jau teikt, ka tagad bijušo kolonizatoru pēcteči atzīst savu vainu, atdevuši vietējie pāris teritorijas un nostiprinājuši reiz pret stikla krellēm iemainīto zemesgabalu lietošanas tiesības likumīgā ceļā. Tomēr to kultūru, ko viņi ir izpostījuši, nekas vairs nespēs atgriezt. Es nesaku, ka indiāņiem būtu bijis jādzīvo brīvā dabā un no viņiem jāizolējas, tomēr būtu bijis daudz labāk, ja viņi tiktu civilizēti humānākā un daudz lēnākā tempā. Bet no vēstures jau neviens nekad nemācās, kurus gan interesē kaut kādi vietējie, kuri nespēj dot pretsparu.

Šī ir grāmata, kuru pārlasot tā izrādās tieši tāda, kāda tā palikusi manās atmiņās. Stāsts par bezrūpīgu bērnību, indiāņiem, kuri pārcieš dažādas grūtības. Daba viņiem neko daudz kaitēt nevar, taču viņi ir bezspēcīgi pret ieročiem, slimībām un kolonizāciju. Atliek tikai padoties, sēdēt savā zemes pleķī atkarīgiem no žēlastības un noskatīties, kā viņu kultūra mirst. Mazais Bizons bija cīnītājs, viņš centās iemācīties domāt kā baltais, lai cīnītos pret viņiem ar viņu pašu metodēm. Taču ar zināšanām vien nepietika, jo viņš bija svešais. Skumji, bet patiesi. 10 no 10 ballēm. Noteikti iesaku izlasīt.

Ukajali dzelmēs zivis dzied by Arkādijs Fīdlers

Ukajali

Par šo grāmatu es droši varu pasacīt – bērnībā es viņu esmu lasījis. Taču, ko es tur izlasīju, nudien nespēju atcerēties. Tādēļ turpinot deldēt atlikušo “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatu kaudzi, paņēmu šo. Godīgi sakot, tādēļ ka plāna, bet to sev attaisnoju ar domu, ka es viņu lasu ceļojuma laikā, un kad gan vēl lasīt grāmatas par ceļošanu, ja ne ceļojumā.

Laika posmā no 1933. gada līdz 1934. gadam grāmatas autors ir bijis zooloģiskā ekspedīcijā Amazones baseinā, tur viņam sakrājušies ceļojuma iespaidi, kuru rezultātā radusies šis darbs. Te vairāk vai mazāk ir aprakstīts viss autora ceļš no Portugāles līdz Ukajali. Piefiksēti sastaptie cilvēki, aprakstīts apmeklētās vietas un pavisam nedaudz arī dzīvnieku un augu apraksti.

Pats autors gan apgalvo, ka te liela daļa no piedzīvotā nav iekļauta, un nevar jau zināt, cik izrediģēts ir pie mums izdotais teksts. Bet ne par to ir šis apskats. Tas vairāk ir par to, ka labs ceļojums tāds paliek arī pēc astoņdesmit gadiem. Autors raksta par saviem novērojumiem, par vietējo tautu paražām un baltā cilvēka uzvaras gājienu Dienvidamerikas kontinentā. Autora apmeklētās vietas savus ziedu laikus jau bija pārdzīvojusi, kaučuka bums beidzies, un eiropiešu kolonizācijas mēģinājumi gāja uz beigām. Cilvēki joprojām bija ielauzušies tikai nelielā Amazones baseina daļā, un galvenā dzīvības artērija bija upe. Pilsētās parasti līdz ar pēdējo māju sākās džungļi, un šīs vietas ir tik tālu no administratīvajiem centriem, ka tajās likumu nosaka tie kuri stiprāki.

Bija diezgan šokējoši lasīt par to, kā baltie komersanti savā starpā sarīda indiāņu ciltis, jo pareizi preparētas galvas tobrīd ir labā cenā. Verdzība, lai ar skaitās atcelta, nekur nav pazudusi. Ar vietējiem pamatiedzīvotājiem neviens nerēķinās, un tas viss notiek uz krāšņas dabas fona. Labi bija uzrakstīts arī par Polijas pilsoņu mēģinājumiem nodibināt savu koloniju, un kā tas viss izvērtās. Ne velti autors brauca uz Ukajali, tur savulaik bija atrodama liela poļu komūna. Tie ar viltu bija izmānīti džungļos. Savulaik tā bija populāra fondu apgūšanas metode – atrast muļķus, kas gatavi dzīvot nekurienē, sasolīt tiem paradīzi un tad klusi ar lielāko naudas daļu notīties. Amazone ir pilna ar šādiem projektiem, kuri aizsākās jau konkistadoru laikos.

Es nevaru noliegt to, ka uzrakstīts ir labi, taču vietām ne pārāk interesanti. Gadījās divas reizes lasot šo grāmatu aizmigt. Lasot atradu arī to, ko patiesībā biju uzzinājis no šīs grāmatas bērnībā. No šejienes nāk manas pirmās atmiņas par piraijām un to plēsonīgo dabu, par samiem, kuri mīl dziedāt upē, par to, ka neskatoties uz visu krāšņumu Amazones džungļos praktiski nav nekā ēdama. Daudz ir tiek runāts par apkārtējo pasažieru mīlas dzīvi un vietējo paražām, tiek izceltas sastaptās autoritātes un to šaubīgie peļņas veidi. Reizēm paskatoties dokumentālās filmas nākas secināt, ka meža dziļākajos nostūros viss vēl ir kā autora aprakstītajā laikā, gar tiem nabaga mežoņiem nevienam nav nekādas daļas. Arī korupcija nav gājusi mazumā un sociālās reformas joprojām vairāk ir populisms nekā darbi.

Lieku 8 no 10 ballēm. Ja apnicis pārlasīt ulmaņlaikos izdoto enciklopēdiju par pasaules zemēm un tautām, un gribas ko svaigāku par Amazoņu upi, tad droši var ķerties klāt šai grāmatiņai. Tikai jāatminas, ka aprakstītie notikumi sen ir daļa no vēstures un neataino mūsdienu situāciju.

Rio de Oro by Arkādijs Fīdlers

Rio de oro

Lasot “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sēriju nolēmu izlasīt tādu grāmatu, no kuras es neko daudz neatceros. Šī grāmata bija pirmā kandidāte, man šķita, ka te būs kaut kas par zelta meklēšanu, jo tas bija vienīgais, ko spēju atsaukt atmiņā – zelts.

Grāmatā stāstīts par kādu poļu dabaszinātnieku ekspedīciju Ivajas upes ielejā. Arkādijs Fīdlers vāc vietējās faunas paraugus pie reizes novērtēdams arī vietējo indiāņu koroadu dzīvi. Indiāņus lēnām izspiež baltie cilvēki, ievazātās slimības izkauj pamatiedzīvotājus, blēdīgie varas pārstāvji izmanto tos, lai iedzīvotos. Taču dabas bērni ir atvērti pasaulei un dzīvo savā maģiskajā reālismā, kurā atrodas vieta tikai šodienai, un laikam nav nekādas nozīmes.

Skaidra lieta, ka Poznaņas dabaszinātnieki nenodarbojas ar zelta meklēšanu. Par zeltu apkaimē runā visi, bet cik var noprast, rūpnieciskai ieguvei te nav jēgas. Baltajiem cilvēkiem ir pāris labas idejas, bet indiāņiem tas nozīmētu iznīcību. Centrālā grāmatas ideja tāda arī ir – baltie ļaudis ar savu alkatību, džungļu iznīcināšanu iznīcina vietējo kultūru un tās nesējus. Indiāņi vēl pretojas, taču viņu laiks beidzas. Vietējā vara vairāk domā par savām kabatām, un visādi citādi skaistajā pasaulē valda drūma bezcerība.

Autors caurām dienām dzer šimaronu, vietējo Red Bull analogu, vakaros iemet arī ko stiprāku. Kritizē Brazīlijas pārvaldniekus, taču mainīt te arī neko nevar. Nav jau nekāda Polija. Uzrakstīts kā vienkāršs ceļojuma atstāsts, daudz uzsvara likts uz vietējiem. Tie ir īsti uzmetēji, tic visam, ko viņiem stāsta, neskatoties uz to, ka piemānīti jau daudzas reizes. Vietējie ir īsti dabas bērni, kas īpaši nesatraucas par rītdienu, bet vadās pēc šābrīža vēlmēm. Tas nekas, ka viņam samaksāts par medību organizēšanas dienu, tas netraucē viņam doties mājās brīdī, kad viņam paliek bail no lietus. Tā teikt, nav ko liedēties ejot uz tāl šupadoru (vieta kur anti (tapiri) iet dzert). Autors vispār indiāņiem šajā jomā piekrīt, lietus džungļos – tas, viņaprāt, ir slimību priekšvēstnesis.

Īsti nekas jau te nenotiek, parasta atskaite. Bīstamākais brīdis ir, ka autoru pa nakti kāds vietējais neveiksmīgi mēģina nogalēt. Vispār jau ar aborigēniem satikt ir viegli, galvenais, lai pašam ir savs fižons ar farinju līdz. Un, protams, viņi necieš mērniekus, tie noteikti atnāks un atņems viņiem atlikušo zemi. Vēl jau ir arī vietējās bandas, kurām nerūp ne vara, ne kolonisti, ko nu tur runāt par indiāņiem. Patiesībā tās defacto pārvalda visu ieleju, un ir realitātes sastāvdaļa, ar kuru jārēķinās.

Lieku 7 no 10 ballēm, autors neko piepušķojis nav, pat komunisma ideoloģiju neizplata. Tik vien kā atsaucas uz Polija atbrīvošanu un ironizē par Brazīlijas revolucionāriem. Ja nu vienīgi stāstot par kapitona Zinio kolhozu, jaušama zināma kolektivizācijas apjūsmošana. Lai tur kā arī nebūtu, no Septembra līdz Janvārim Ivajas ielejā valda bads, bērni mirst un vietējie nodzeras. Lasot grāmatu gan jāpatur atmiņā, ka viss aprakstītais notika teju vai pusgadsimtu tālē pagātnē, un viss ir mainījies. Diemžēl ne uz labo pusi.