Navigate / search

Sarkanais dzīvsudrabs by Arno Jundze

Sarkanais dzīvsudrabs

Man joprojām ir plāns izlasīt visas Mēs. Latvija, XX gadsimts sērijas grāmatas. Pagaidām esmu ticis galā tikai ar Bereļa “Vārdiem nebija vietas“. Nopircis gan esmu visas, laikam tāds padomjlaikiem raksturīgs sērijas vākšanas sindroms. Šo grāmatu ar’ ieraudzīju un nopirku. Nopirktu arī tad, ja viņa nebūtu no šīs sērijas, jo mani uzrunāja nosaukums. Kaut kad sen, deviņdesmitajos, iknedēļas laikrakstā Tev (ja pareizi atminos) lasīju par šo brīnumaino vielu, par kuru nekas smalkāk nav zināms. Tā kā padsmit gados cilvēks jau zina visu uz pasaules, sevišķi tāds, kas tikko izlasījis ķīmijas rokasgrāmatu, man raksta autoru spriedelējumi par stronciju kā sarkanā dzīvsudraba paveidu likās neizmērojami smieklīgi, un par visu šo aizmirsu līdz ieraudzīju šo grāmatu.

Viduslaiku karaļi alka iegūt īpašumā alķīmiķu daudzināto filozofu akmeni, jo tas solīja mūžīgu jaunību, laimi un bagātību. 20. gadsimta 90. gados vēsture atkārtojās daudz vienkāršāk — nekādu slepenu mācību vai aizplīvurotu mājienu. Ļautiņi primitīvi dzinās pakaļ padomju izlūkdienestu iztēlē radītajam sarkanajam dzīvsudrabam — izdomātai brīnumvielai, kas garantētu tā īpašniekam pasaules kundzību. Vēl vairāk bija tādu, kas vienkārši dzīvoja, gribēja būt laimīgi un mīlēt. Laikmetu griežos bruka sapņi un ilūzijas — nepazaudēt sevi un pašcieņu izrādījās ļoti grūti. Latvija pēkšņi kļuva brīva, bet atrast brīvību sevī spēka pietika ne katram, jo vajadzēja izdzīvot.

Par šo grāmatu var pateikt pavisam vienkārši – man viņa ļoti, ļoti patika. Pirmkārt, jau tādēļ, ka autora aprakstītā laikaposma notikumus es esmu pats piedzīvojis. Tie nav kaut kāda vēstures abstrakcija no grāmatām, bet gan daļa no kādreizējās ikdienas. Tas, ka katras nodaļas sākumā autors piesauc pa skaļākam Latvijas jaunākās vēstures faktam, šo klātesamības sajūti tikai pastiprina. Izlasi un uzreiz sevi ieliec laikā un telpā turpat netālu no grāmatas varoņiem. Ieliec un sāc atcerēties kontekstu, lasi un domā, ko gan es tajā laikā darīju, redzēju un piedzīvoju?

Otrkārt, sadzīves reālijas ir atainotas nepārspīlējot un savā vienkāršumā ticamas. Nav jau tā, ka cilvēki dzīvēs nodotos ar filosofiskām pārdomām vien, lielākoties ikdienu aizņem pavisam vienkāršas rūpes un raizes. Autora varoņiem tās ir pavisam triviālas – pielāgoties jaunajam laikmetam, atrast savu vietu tajā un izlemt kulties uz augšu vai iet uz grunti. Izmantot izdevību vai palaist to garām, izprovēt ko jaunu un neizprotamu vai turēties pie vecajiem labajiem, konservatīvajiem uzskatiem. Mūsu ikdiena ir pilna ar šādiem lēmumiem, un ir nudien patīkami lasīt, kā citi, lai ar izdomāti varoņi, pa lielam sitas ar tām pašām rūpēm un raizēm nevis lidinās literārās fikcijas mākoņos.

Treškārt, neskatoties uz iespaidīgo galveno varoņu daudzumu, tie viens otram netraucē, un pēc pāris gadiem ir skaidrs, ka katrs no viņiem ir savā vietā un pilda savu uzdevumu – parādīt kādu no Latvijas pārmaiņu šķautnēm, būt bijušam KGB darbiniekam, biznesmenim, pensionāram vai otrā pasaules kara reliktam. Katram ir sava loma, savs skatījums un savs vēstījums ko atstāt lasītājam. Lasīju un apskaudu autora labo atmiņu vai avotus, kas viņam ļāvis izvēlēties tik trāpīgus un man jau aizmirstus pagātnes notikumus. Autors nudien ir piestrādājis pie vēsturiskās ticamības, un lai ar kautri jau iepriekš lūdz piedošanu, ja nu gadījumā ir kaut ko salaidis dēlī ar faktiem, viņa pasniegšanas stils pārsitīs jebkuru vēstures grāmatu, kuras tradicionāli sastāv no gada skaitļu un notikumu uzskaitījuma. Pārspēj, jo šeit notiekošajam ir dots konteksts varoņu dzīvēs. Tādas lietas atmiņā aizķeras daudz labāk. Jo cilvēks ir radījums, kura pieredze no senseniem laikiem rodas no stāstiem, no stāstiem par citu cilvēku piedzīvojumiem. Mēs vairs nedzīvojam mazā ciltī, bet stāsti joprojām strādā.

Pēc tam, kad esmu sarakstījis tik daudz labus vārdus, varētu man jautāt  – nevar būt, ka tev patika pilnīgi viss? Tā arī ir – man nepatika veids, kādā autors nedaudz mistiskā veidā sasēja kopā grāmatas sākumu un beigas. Nezinu, ko tieši autors ar to bija plānojis, man ir aizdomas, ka tas bija tāds simbolisks latvju tautas atainojums, kas, lai ar no mūsdienu viedokļa atradās dziļā pakaļā, tomēr kā kopums visus deviņdesmitos atradās permamentā laimes stāvoklī. Ir jau labi kaut kā savilkt kopā galus, bet šīs pāris nodaļas nedaudz leca ārā no pārējā darba. Iespējams, ka patiesībā viss ir vislabākajā kārtībā un es te tikai kārtējo reizi parādu savu aprobežotību un piekasos kasīšanās pēc, jo nevar jau tā būt, ka viss ir labi.

Ar visām šīm kārtām pilnīgi pietiek, lai es šo grāmatu droši ieteiktu katram, kurš grib saprast, kādēļ mēs esam tur, kur mēs esam, kas nebaidās vēlreiz iegremdēties pagājībā, kura daudziem bija ziedu laiki, bet daļai šoks pēc PSRS sabrukšanas. Lieku 9 no 10 ballēm.

Kristofers un Ēnu Ordenis by Arno Jundze

Kristofers

Šīs grāmatas iznākšanu es gaidīju, ne tā, ka dikti dikti, bet gaidīju. Līdz ar to iznākšanas brīdis man nepagāja garām nepamanīts, un ko tu domājies, nākamās dienas vakarā pateicoties Zvaigznei ABC “Kristofers un Ēnu Ordenis” jau atradās manās somā.

Kristoferam ir četrpadsmit gadu, un viņš dzīvo Rīgā mazā pagrabstāva dzīvoklītī kopā ar veco radinieku Freimaņonkuli. Neviens zēnu neuzskata par kaut ko īpašu – arī viņš pats ne. Taču gluži parasta mācību gada pēdējā skolas dienā sāk risināties dīvaini notikumi. Vispirms zēnu autobusā uzrunā savāds tips ar šujmašīnai līdzīgu priekšmetu. “Lai kas arī notiktu, saglabā mieru. Ordenis par tevi parūpēsies,” viņš apgalvo. Kas ir šis mistiskais Ordenis, un ko tas vēlas no Kristofera?

Sākumā, lasot šo grāmatu, bija neliela škrobe uz autoru par viņa neslēptajiem mēģinājumiem ieintegrēt visu grāmatā notiekošo mūsdienu popkultūrā. Par to, ka brīvi tiek mētāti zinātniski termini, un tas rada priekšstatu, ka autoram nav īstas sajēgas ne par dimensijām, ne par portālu atvēršanas tehnoloģijām (vai, to man gan nevajadzēja teikt). Tad par veco šarlatānu Ūri Gelleru, kas nez kādēļ tika saukts par Ūri Helleru. Un vēl tas netiešais salīdzinājums ar Hariju Poteru (es gan neesmu briļļainā puišeļa fans) man atstāja sirdī rūgtumu, nav lāga savā grāmatā norādīt, ka šī grāmatas realitāte ir pārāka par citu grāmatu realitātēm. Tā izlasīju pirmās simts lapaspuses vakarā un devos pie miera.

Pārējo grāmatas daļu izlasīju, kurinot pirti, vienā elpas vilcienā. Nenoliegšu, mans prāts bija daudz atvērtāks. Sapratu, ka grāmata tomēr ir domāta pamatskolniekiem. Un lasīt to vajag nevis kā cilvēkam, kura mīļākā lasāmviela ir populārzinātniskās grāmatas, bet kā bērnam, kurš pirmo reizi lasa kaut ko par slepeniem ordeņiem. Atminējos sevi bērnībā, es biju kā traks uz visādu mistiku un noslēpumiem un man lasīšana uzreiz aizgāja. Šī grāmata man bērnu dienās ar savām piramīdām, portāliem, paralēlo telplaiku, vēsturiskām vietām, brīvu pseidoarheoloģisku faktu interpretāciju un slepeniem ordeņiem būtu īsta medus maize. Esmu drošs, ka es viņu izlasītu un tūlīt izlasītu vēl vienu reizi. Un tur nav par ko uztraukties – bērni izaug, saprot, kas patiesība, kas ne, taču interese par nopietnām lietām jau ir radusies. Galvenais šajā vecumā ir labs stāsts un, vēlams, ne pārāk moralizējošs.

Stāsts ir tāds, ko es savā bērnībā sauktu par labu pionierus stāstu, ja atskaitām materiālisma elementu trūkumu un pieskaitām šarlatānisma pārbagātību. Idejas pamats ir tas pats – lielie cilvēki ne vienmēr tiek ar savām lietām galā. Tādēļ reizēm bērniem, skolniekiem ir viņiem jāpalīdz. Palīdzēšana, protams, izdodas daudz labāk, ja Tev kā Kristoferam un Katrīnai (to autors labi izdarījis, ka ir abu dzimumu bērni, grāmatas mērķa auditorija pieaug divkārt) piemīt kādas īpašas spējas (telekinēze, telepātija, empātija, psihokinēze, translokācija). Vēl labāk ir tad, ja tevi pieņem Ordenis, kurā ir sapulcēti tev līdzīgi domājoši cilvēki. Bērnus jau neviens neņem pa pilnu, nenovērtē, bet viņi visu redz un saprot. Vienu vārdu sakot, Kristofers pasauli gluži neizglābj, bet ļaunumu samazina. Jaunajam lasītājam viegli būs sevi identificēt ar grāmatas varoņiem, iemīlēt tos un varbūt pat pasapņot, kā viņi rīkotos to vietā.

Ar Kristoferu viss vairāk mazāk ir skaidrs, tēls, kuram pieķersies katrs pamatskolnieks. Arī viņa pasaules redzējums tīri labi iekļaujas devītklasnieka zināšanu līmenī. Viņš ir dzirdējis par daudzām lietām, daudz lasījis, visnotaļ apdāvināts puika. Viņa cīņu biedrene Katrīna savukārt ir tipiska teicamniece. Taču man patika arī klasiskie ļaunie tēli un viņu tieksme izrunāties lielajā finālā. Nenoliedzami tā ir, žanra klasika, toties dod iespēju atbildēt uz visiem jautājumiem, kuri lasītājam varētu būt radušies. Pie reizes uzskatāmi tiek parādīts, ka tādam īstam neģēlim tomēr nav vērts būt. Ja neģēļu metodēm es nepiekrītu, tad motivāciju gan spēju saprast.

Ar Ēnu Ordeņa motivāciju man bija nedaudz grūtāk, viņi raugās, lai pasaulē nejauši nenonāktu pasakainas tehnoloģijas, kuras spētu sagraut esošo civilizāciju. Bremzē cilvēces attīstību, lai kāds dullais neuzspertu gaisā mūsu realitāti. Viņi paši lielākoties neizprot savā rīcībā esošo portālu un citu tehnoloģiju darbības principus. Sanāk tādi lietotāji, kas vairāk vai mazāk baidās, ka reiz varētu atgriezties īstais saimnieks un ieviest savu kārtību. Pagaidām viņiem nav konkurentu un patiesībā nemaz nenorit diskusija par to vai viņu izvelētais ceļš maz ir pareizs. Visa darbība tiek koncentrēta uz pāris cilvēkiem, kas rada jautājumu, kā gan viņi ar visu to tiek galā?

Papildus gribētu uzteikt autoru par vēsturisko vietu izpēti iekļaujot tās savā grāmatā. Man nebija ne jausmas, ka Svētā Jura baznīca ir tik sens veidojums un tik bagātu vēsturi. Arī Parīze bija labi aprakstīta, vismaz tās vietas, kurās es esmu bijis, atpazinu. Sižeta attīstība notiek raiti un spēj noturēt uzmanību visā lasīšanas procesā. Tai pat laikā nav tā, ka visu grāmatas gaitu raksturotu tikai pakaļdzīšanās un bēgšana no neliešiem. Te ir nedaudz no visa kā, taču autors lielākoties pamanās izvairīties ieslīgšanas pārāk sadzīviskās lietās.

Kopumā labs darbs lieku 7 no 10 ballēm kā pieaugušais. Pamatskolas gados viņa mierīgi dabūtu no manis 9 no 10 ballēm, tad es vēl nebiju tik sīkumains. Šo grāmatu bērnam var droši dot lasīt, tikai jābūt gatavam pēc tam atbildēt uz pāris kosmoloģiskas dabas jautājumiem par telplaika struktūras homogenitāti, kā arī izskaidrot klasiskos piramīdu būvēšanas pamatprincipus. Un grāmatai ir atstātas pietiekami atvērtas beigas, lai autors varētu uzrakstīt vēl kaut ko par Kristoferu un viņa karjeru Ēnu Ordenī.