Navigate / search

Delfīnu sala by Arthur C. Clarke

delfīnu sala

Šo grāmatu no bērnu dienām nemaz neatceros, laikam tā arī nekad neizlasīju. Pastāv vēl viena iespējamība, ka viss ir vienkārši aizmirsies. Esmu nolēmis beidzot pielikt punktu Fantastikas pasaules sērijai un izlasīt atlikušās. No Klarka jau zināju, ko sagaidīt – okeānu un tā radības, viņš jau nemaz citādi nemāk.

Piedzīvojumi sākas ar to, ka Džonijs, aizbēdzis no mājām un paslēpies uz starpkontinentu lidojošā kuģa, cieš avāriju Klusā okeāna dienvidu daļā. Viņš paglābjas uz plosta, un šajā šķietami bezcerīgajā situācijā grupa delfīnu aizdzen viņu uz kādu Lielā Barjeru rifa salu — delfīnu pētniecības centru. Pētniecības darbu vadītājs profesors Kezens, tāpat kā Džonijs, ir neizpratnē — kas gan pamudinājis delfīnus veikt šo glābšanas operāciju? Profesors pierunā Džoniju palikt salā un piedalīties šis mīklas atrisināšanā.

Patiesībā anotācija pilnībā ietver visu grāmatas dziļāko jēgu. Tā sarakstīta kā piedzīvojumu stāsts desmitgadiekam, pie tam domājot, ka šāda vecuma lasītāju sīkumi pārāk neinteresē. Džonijs ir tāds universālais puika – piedzīvojumu meklētājs, kas aizbēg no mājām, cieš kuģa katastrofā, iedraudzējas ar delfīniem un izglābj pasauli. Šad tad gadās arī pa kādam mazākam piedzīvojumam, niršana tumsā un langustu lasīšana.

Arī pats sižets ir nekāds, viss pakārtots dabas aprakstiem. No fantastikas ir komunikācija ar delfīniem, to saprāta atzīšana. Nedaudz morālās dilemmas, ko darīt ar zobenvaļiem, kas arī ir saprātīgi, bet ēd delfīnus. Vienu brīdi šķita, ka autors tomēr ir atradis tēmu, kuru izvērst. Bija tur tāda delfīnu leģenda par citplanētu kuģi, kas kaut kur iegāzies okeānā un iznīcinājis daļu delfīna populācijas. Domāju, nu tik būs, bet autors vienu brīdi tam atmeta ar roku un tēmu tālāk neattīstīja. Vispār radās tāds pavirša darba iespaids.

Grāmatas lasīšana tagad bija tīrā laika nosišana, šī nudien nav tā, kas pārāk rosina fantāziju, vai atstāj paliekošas atmiņas. Par delfīniem ir lasītas labākas, un generic piedzīvojumam vairs nav tas vecums, lai pavilktos. Tādēļ grāmatas lielākais pluss ir tās īsums. Man reti gadās, ka par grāmatu nav īsti ko teikt, nebūtu problēmas savu īgnumu izlikt vēl uz pārsimts vārdiem, bet diez vai tas būtu konstruktīvi.

Lieku 4 no 10 ballēm, ja ir apnikušas Margaritas Stārastes pasakas, bet gribas ko līdzīgu tikai ar saprātīgiem delfīniem, droši ķerieties klāt. Pie reizes iemācīsieties vārdu akvaplāns. Bet visādi citādi mierīgi šo grāmatu var izlaist. Nav no tiem labākajiem autora darbiem.

The City and the Stars by Arthur C. Clarke

the city and the stars

Klarks vienmēr ir bijis viens no maniem mīļākajiem zinātniskās fantastikas autoriem. Viņa darbos ir kaut kas tāds, kas atraisa lasītāja iztēli. Viņš neiedziļinās tehnoloģijās, taču uzbur tik loģiskas un pilnīgas pasaules, ka lasītājs pats spēj aizpildīt trūkstošo informāciju. Tādēļ katru reizi, kad vēlos palasīt kaut ko fundamentālu un no zinātniskās fantastikas zelta fonda, es pirmkārt metu acis uz Klarku.

Diaspar ir pilsēta, kura tiek apdzīvota jau miljards gadu. Tās desmit miljoni iedzīvotāji ir praktiski nemirstīgi, viņu intelekts pārspēj mūsu ģēnijus par kārtu, viņu dzīves ir ierobežotas ar pilsētas robežām. Diasparas iedzīvotājam psiholoģiski ir neiespējami pamest savu pilsētu, pat iztēloties to, kā tā izskatās no malas. Dienas viņi vada izpriecās, izklaidēs un dažs labs pētniecībā. Ja dzīve apnīk, un pēc tūkstoš gadiem tā apnīk, viņi iet atpūsties. Izrediģē savas atmiņas, un atlikušā personība tiek ierakstīta Centrālajā kompjūterā. Lai vēlāk pēc tūkstoš vai miljons gadiem atkal atdzimtu ar visām iepriekšējo dzīvju atmiņām. Taču neviens nekad nemēģina atstāt pilsētu, jo sen miljards gadus atpakaļ cilvēki bija iekarojuši zvaigznes, izveidojuši Impēriju. Bet tad atnāca ienaidnieks, un tikai ar pūlēm izdevās apturēt Ienaidnieku pie Zemes. Tika panākta vienošanās – Zemes cilvēki nelido kosmosā. Ienaidnieks neuzbrūk. Taču vienu dienu uzrodas kāds indivīds, kuram šķiet nepiemīt pārējo Diasparas iedzīvotāju psiholoģiskās problēmas.

Lasot grāmatu nemaz nevaru noticēt, ka tā sarakstīta 1955. gadā, idejas ir apbrīnojami mūsdienīgas. Superdators, kurš kontrolē visu infrastruktūru. Nanotehnoloģijas un sensori, kas spēj nolasīt cilvēku domas. Transporta sistēmas, ēdiena sintezatori, mašīnas kas pašreplicējas vai saglabā savu struktūru pat individuāla atoma līmenī. Kā tas viss strādā, autors neizskaidro, un tas ir pats labākais. Ja viduvēja SF darba autors vienkārši samet kaudzē labas idejas un tam pārlej pāri šaubīga skaidrojuma mērcīti, tad parasti rezultāts ir bēdīgs. Idejas noveco, un pēc pieciem gadiem mūsu pasaules izpratne ir padziļinājusies, un izskaidrojumi šķiet bērnišķīgi. Tādēļ vislabākais it ieskicēt idejas, likt tām strādāt un ļaut lasītājam pielāgot to darbību atbilstoši esošajam tehnoloģiju līmenim. Padarīt tās pašsaprotamas. Protams, lai to izdarītu, ir jābūt īstam meistaram.

Ir jau arī iebildes. Pirmkārt, autoram daudz būtiskāka ir centrālā sižeta koncepcija par to, kā nodrošināt sabiedrības nemainīgu uzvedības modeli miljonu gadu ilgā laika posmā. Galvenais varonis ir tikai līdzeklis, lai autora pasaule tiktu atklāta. Personības viņam īpaši daudz nepiemīt, un viņam ir grūti pieķerties. Var jau runāt arī par pāris ideju naivumu un atbilstību realitātei, bet kas gan – tos superinteliģentus var saprast. Taču galvenā autora problēma ir nespēja labi nobeigt grāmatu. Atrisinājums šķiet sasteigts un apgāž visas stabilās sabiedrības ideju, kas tiek propogandēta visu grāmatas laiku. Neiztiek arī bez klavieru izstumšanas.

Īsumā, ja beigas netiktu nocirstas kā ar cirvi, ātri izklāstot lietas ar kosmiskās operas elementiem, liktu maksimāli daudz. Bet tā 8 no 10 ballēm būs adekvāts novērtējums šim zinātniskās fantastikas lielmeistara darbam.

The Songs of Distant Earth by Arthur C. Clarke

The Songs of Distant Earth by Arthur C. Clarke

Artūrs Klarks ir viens no maniem mīļākajiem zinātniskās fantastikas autoriem, tomēr atšķirībā no citiem es viņu pietaupu. Tas ir, neņemu un nelasu visu uzreiz un pēc kārtas. Tomēr, kad grāmatblogeru Ziemassvētku apdāvināšanas rezultātā no Spīganas saņēmu šo grāmatu, nācās vien viņu lasīt.

Notikumi risinās ap 3600. gadu. Uz kādas planētas Thalassa, kura praktiski sastāv no milzīga okeāna  dzīvo, atrodas viena no Zemes civilizācijas kolonijām. Tā radusies cilvēces glābšanas programmas rezultātā. Zeme ir izsūtījusi daudzus kosmosa kuģus, kuru uzdevums ir kolonizēt citas planētas. Pašai Zemei vairs nav cerību, jo jau kopš divtūkšajiem gadiem ir skaidrs, ka Saule pārvērtīsies par novu. Thalassa ir utopiska un mierīga planēta, kolonizācijas kuģa nosūtītāji ir parūpējušies, lai informācijā, kas nodota nākotnes kolonistiem, nebūtu nekā naidu izraisoša un ķīviņus veicinoša. No visām grāmatām un citiem materiāliem tiek izdzēstas jebkādas atsauksmes uz reliģiju. Šķiet, ka šeit tas ir nostrādājis, un visi patiesi dzīvo mierā un saticībā.  Un tad kādu dienu Thalassas iedzīvotājus pārsteidz kosmosa kuģis, kurš ieradies no Zemes. Visdīvainākais ir tas, ka tajā ir dzīva apkalpe, nevis tikai DNS paraugi un sasaldēti embriji. Apkalpe savukārt ir pārsteigta, ka Thalassa ir veiksmīgi kolonizēta.

Grāmatai ir superīgs ievads, vismaz tai, kuru lasīju es. Klārks izskaidro, kas viņu ir pamudinājis sarakstīt šo darbu. Un iemesls ir visai nopietns, jau 1985. gadā rakstnieki sāka satraukties, ka tāda tīra zinātniskās fantastikas žanra vairs nav. Tā vietā, lai cilvēkus motivētu un izglītotu par zinātnes nākotni un jaunākajiem sasniegumiem, arvien vairāk parādās fantasy darbi, kas cilvēkus vienkārši iemet alternatīvajā visumā. Otrs iemesls ir zaudētās cerības atrast saprātīgas būtnes visumā. Tad cilvēki bija vīlušies SETI programmā un kosmosa izpētē vispār. Autors bija nolēmis šo lietu labot un iedvest jaunu cerību.

Par šo grāmatu var teikt: klasisks zinātniskās fantastikas darbs. Visas tehnoloģijas ir balstītas uz zinātniskajiem atklājumiem un to nākotnes ekstrapolāciju. Protams, ir žēl, ka paša Zemes iznīcināšanas pamatideja tika apgāzta jau pāris gadus pēc grāmatas publicēšanas. Tagad mēs zinām, kādēļ detektori uztvēra tikai vienu trešdaļu no aprēķinātā neitrīno daudzuma, kuriem bija jārodas Saules iekšienē. Kvantu dzinējs, kas izmanto vakuuma enerģiju arī teorētiski ir iespējams, tomēr praktiski gan varētu būt problēmas, vismaz pašlaik. Pat parasts jonu dzinējs spētu nodrošināt “Magelānam” tādus pašus ātrumus kā grāmatā minēts. Interesants ir risinājums, kas aizsargā kuģi no mikrometeorītu bombardēšanas visa lidojuma laikā.

Pati Thalassa ir tāda kā advancēta Klusā okeāna salu utopija, tikai ar augstāku tehnoloģiju līmeni. Cilvēki daudz neiespringst un sadzīvo harmonijā ar dabu. Viņi cenšas neizpostīt vidi, kurā paši dzīvo un stingri regulē savu populāciju. Varētu teikt īstens sociālisms. Viņiem ir pieejamas visi Zemes zinātniskie atklājumi un pēc vajadzības tie arī tiek izmantoti. Ierodoties “Magelānam”, abas puses uztraucas par to, kādu ietekmi tas atstās uz pašreizējo sabiedrisko iekārtu. Šīs ietekmes analīzei tad tiek veltīta lielākā grāmatas daļa.

Neliela, bet būtiska grāmatas daļa tiek veltīta arī saprāta evolūcijai. Vai saprātīgām būtnēm būtu jābūt humaniīdiem, varbūt ir iespējami arī citi varianti? Piemēram, saprāts, kas dzīvo okeānā. Tiem, kas Klārku lasījuši, jau ir zināms, cik ļoti viņš mīl okeānus un dažos savos stāstos pat dod mājienus par iespējām ko tādu atrast mūsu Zemes okeānos.

Kopumā izcila grāmata. Ir nedaudz utopiska un naiva. Mani gan priecē autora ticība labajam un tam, ka cilvēce nebeigsies ar atgriešanos pie akmens cirvjiem. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Paldies Spīganai, kas pamudināja mani šo grāmatu izlasīt! Un arī Mike Oldfield albums ”Ţhe Songs of Distant Earth”, kas sarakstīts par godu šai grāmatai, ir izcils klausāmais.

Dēmonu dzīres. Stāstu krājums

Demonu dzīres

Šī grāmata pieder pie mana šā gada lasāmprojekta. Tas ir – izlasīt daudzas vecās labās fantastikas, kas mani aizrāva bērnībā. Atgriešanās pie grāmatām, kas manī radīja interesi par zinātnisko fantastiku. Interesi, kas nav beigusies vēl tagad.

Grāmata manā bērnībā pie izlasītajām nonāca vēlu. Mājās man tādas nebija, bibliotēkā ar’ tādu nebiju redzējis. Šo grāmatu atradu Dundagas grāmatu bodē (vismaz man tā šķiet, izlasījis grāmatu par atmiņu un ilūziju par mūsu labo atmiņu, vairs neesmu tik drošs), stāvēja viņa komisijas grāmatu plauktā. Skaidra lieta, ka septiņdesmit piecas kapeikas par vēl nelasītu zinātniskās fantastikas krājumu man nemaz nebija žēl.

Šī krājuma specifika ir tā, ka tās autori savā pamatdarbā ir bijuši zinātnieki nevis rakstnieki. Tomēr viņi katrs popularizē zinātni un tās sasniegumus izmantojot stāstus. Protams, ka vislabāk viņi orientējas paši savā jomā.

Mans favorīts šajā krājumā ir Artura Klarka “Jupiters Pieci”. Ideja pavisam vienkārša, cilvēki aktīvi nodarbojas ar Saules sistēmas apgūšanu. Uz Marsa tiek atrasta gan marsiešu, gan vēl kādas civilizācijas pēdas. Kāds arheologs rīko ekspedīciju uz objektu, kas saucas Jupiters pieci. Diezgan jauks piedzīvojumu stāsts atgādina viņa “Rendezvous with Rama” miniatūrā.

Morisona “Dēmonu dzīres” arī ir labs gabals. Mūsdienās šajā stāstā apskatīto problemātiku sauktu par nanorobotu apokalipsi. Tai laikā vienkārši par Dēmoniem no Maksvela dēmonu idejas. Jauks stāsts par to, kā eksperiments iziet ārpus kontroles.

Džeimsa Makonela “Mācīšanas teorija” – savdabīga ironija par apmācības un motivācijas teoriju. Tikai šoreiz eksperimenta subjekts ir cilvēks.

Leo Scilards “Galvenā stacija” – humoristisks stāsts par citplanētiešu centieniem saprast naudas un maksas tualetes rituālo nozīmi.

Kopumā viens no maniem mīļākajiem stāstu krājumiem. Šis, atšķirībā no citām bērnu dienu grāmatām, man joprojām patīk tikpat labi, kā lasot pirmoreiz. Un joprojām nepatīk, ka liela grāmatas daļa izniekota Freda Hoila un Džona Eljota “Andromedas izlaušanās” stāstam. Tas joprojām man šķiet tikpat garlaicīgs kā bērnu dienās. Nevaru saprast, kādēļ grāmatā tas vispār ir iebāzts. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, lielākā daļa no stāstiem ir ļoti labi, un ir no tiem, kurus var pārlasīt daudzas reizes.

Childhood’s End by Arthur C. Clarke

Childhood's End by Arthur C. Clarke

Šomēnes man tāda sparīga lasīšana padevusies, ka pašam bail sāk palikt. Šī jau ir piecpadsmitā. Nolēmu nedaudz atgriezties pie zinātniskās fantastikas klasikas tās labākajā izpausmē. Klārks, iespējams, ir viens no vecās labās zinātniskās fantastikas autoriem, kuru es esmu lasījis vismazāk. Šai grāmatai, domāju, padomju laikos nebija nekādas izredzes tikt izdotai, jo pārāk jau nu pielīdzina komunismu kapitālismam un velk uz pseidozinātni.

Stāsts ir par cilvēci tās pēdējās dienās. Kādu dienu, kad cilvēki jau ir gatavi ceļot uz citām planētām un zvaigznēm paši saviem spēkiem, pie viņiem pēkšņi atlido atnācēji. Cik pēc grāmatas varēja noprast, tie ir pērnā gadsimts septiņdesmitie gadi.  Atlido, nostājas ar saviem kosmosa kuģiem virs zemes lielākajām pilsētām un sāk diktēt savus noteikumus.

Par augstāko pārvaldes institūtu kļūst ANO veidojums jaunā kvalitātē, valstīm tiek aizliegts bruņoties, un tiek iznīcināti visi karam domātie ieroči. Pretī tiek saņemtas jaunas tehnoloģijas un cilvēki var nodoties zināmai dīkdienībai (viņi pie televizoriem sāk pavadīt pat trīs stundas dienā! Domāju, ka mūsdienu ofisa planktonam (mani ieskaitot, kas dirn pie datora divpadsmit stundas dienā, trīs stundas izraisītu “lomkas”.), kas noved arī pie zinātnes stagnācijas. Trakākais ir tas, ka šos citplanētiešus neviens tā arī nav redzējis, un cilvēkiem nekādas ekskursijas uz citām zvaigžņu sistēmām netiek piedāvātas. Vēl vairāk viņi kļūst pilnībā izolēti.

Grāmata izdota 1953. gadā, vismaz tā, ko es lasīju. Tā tiek uzskatīta par vienu no fantastikas  žanra stūrakmeņiem. Tajā ir tikšanās ar ārpuszemes civilizācijām, viņu tehnika, kosmosa kuģi un cilvēces bojāeja. Grāmata spēj aizraut vēl šodien, neskatoties uz faktu, ka daļa no mūsu tehnoloģijām jau ir pārspējušas pašu citplanētiešu iespējas.

Autors diezgan lielu uzsvaru liek uz dažām parapsiholoģiskām spējām, kas tad iezīmē cilvēces attīstības jauno virzienu. Ja godīgi, šis autora uzburtais mūsu civilizācijas nākamais solis uz attīstību man patika ne pārāk. Un galaktiskā supercivilizācija vairāk saturēja misticisma nekā fantastikas elementus, vairāk tādu kā zergu kopienu, kas pārnesta nemateriālā realitātes plāksnē. Arī Zemi uzraugošo citplanētiešu rīcība, neskatoties uz autora pūliņiem, manī izraisīja nopietnas aizdomas, ka viņu un Overmind motīvi, drīzāk ir konkurentu iznīcināšana nekā palīdzība. Bet to jau nu es nekad neuzzināšu. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Noteikti jāizlasa, katram, kas sevi uzskata par zinātniskās fantastikas cienītāju.

Rendezvous with Rama by Arthur C. Clarke

rama

Pēc ilgiem laikiem nolēmu palasīt kaut ko tādu, ko tiešām varētu nosaukt par zinātnisko fantastiku tās klasiskajā izpausmē. Kā lasāmo gabalu izvēlējos šo noveli, kurai vieglāk ir nosaukt tās balvas, kuras tā nav saņēmusi, nekā saņemtās. Novele pie lasītājiem nonāca tālajā 1972. gadā un reprezentē tā laika skatījumu uz nākotnes cilvēci.

Rit tālais 2130. gads, Zemes iedzīvotāji jau labu laiku atpakaļ ir izpletušies pa visu Saules sistēmu, kolonizējuši Mēnesi, Marsu, Merkuru un lielo planētu pavadoņus. Lai cilvēci neapdraudētu vēl neatklāti meteorīti, ir izveidots dienests Spaceguard, kura uzdevums ir atklāt šos objektus. Šādi tiek atklāts arī objekts Rama, kas iesākumā tiek uzskatīts par starpzvaigžņu telpā ceļojošu meteorītu, bet pēc tuvākas izpētes atklājas, ka tas ir metāla cilindrs 20 kilometru diametrā un 54 kilometru garumā. Tad nu cilvēce saprot, ka Saules sistēmu ir sasniedzis citas civilizācijas kosmosa kuģis.

Grāmata mūsdienu standartam šķiet netipiska, lielākā teksta daļa tiek veltīta noslēpumainā kosmosa kuģa izpētei, galvenie varoņi paliek otrā plānā, un, varētu teikt, viņu nav vispār ir tikai profesionālu pētnieku komanda. Autors savā novelē lasītājam sniedz savu ideju par to, kādam būtu jābūt kosmosa kuģim, kas spētu veikt attālumu no zvaigznes uz zvaigzni. Šis apraksts tiešām ir nosaukts par zinātnisku, kurā fantastiski ir tikai izmēri. Ideja mūsdienās jau ir kļuvusi klasiska, slēgta biosfēra, kas spēj uzturēt pie dzīvības noteiktu radījumu skaitu. Tad nu autors apraksta savu vīziju, kā šī biosfēra funkcionētu, kādi procesi būtu noteicošie. Kāda tad būtu pati ceļošana, vai kosmonauti/astronauti/taikonauti būtu nomodā visu laiku, varbūt hibrenetizācija?

Vispār diezgan daudzas interesantas idejas pat pēc šodienas standartiem. Un, kas pats galvenais, visām ir racionāls pamats, un arī pašā cilindra uzbūvē nekādas pretrunas uzreiz atrast man neizdevās un vēlāk jau nemaz arī vairs nemeklēju. Grāmatai 10 no < strong>10 ballēm, īsts pierādījums, ka laba grāmata ir aktuāla un lasāma arī pēc pārdesmit gadiem. Novelei ir iznākuši arī turpinājumi „Rama II”, „The Garden of Rama” un „Rama Revealed”, tos gan ir sarakstījis cits autors Gentry Lee, A.Klarks te ir tikai redaktors un ideju pasviedējs.