Par šīs grāmatas iespējamo iznākšanu zināju jau labu laiku. Taču jautājums par lasīšanu vai nelasīšanu visu laiku bija atvērts. Risks jau ar tiem jaunajiem autoriem vienmēr ir liels, es parasti saceros uz velns sazin ko (jaunu Azimovu kā minimums) un tad savu personīgo vilšanos reizēm nevaru noslāpēt, un speru ārā visu žulti. Lai gan prātīgāk būtu bijis pārlasīt klasiķi, ja jau man viņš tā patīk! No pārējiem grāmatu blogeriem sapratu, ka daļa labprāt pagaidīs kādu atsauksmi un tad izvēlēsies lasīt vai nelasīt. Nolēmu būt “pirmais” lasītājs; sazinājos ar izdevniecību Zvaigzni ABC, lai palūgtu eksemplāru, un to saņēmis, sāku lasīt.

Pirms turpinām, ir jāveic neliels izskaidrošanas darbs. Autors ir nolēmis rakstīt diezgan specifiskā fantastikas apakšžanrā, kas saucas “new weird”. Tajā tiek nojauktas žanru robežas, te par pamatu tiek izvēlēta diezgan reāla un sarežģīta pasaule, lai satriektu pīšļos visas idejas, kuras mums dod tīrais fantāzijas žanrs un pavērstu tās pret lasītāju. Lai ar’ Vikipēdijā rakstīts, ka žanrs aizsācies deviņdesmitajos, tad es pat vecajā labajā “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi” sērijā varu norādīt uz astoņdesmito gadu grāmatām, kurās apkopoti šāda tipa stāsti (man viņi nepatika). Bet nu pietiks vēstures, un ķeršos pie pašas grāmatas.

Neapskaužu anotāciju rakstītājus, sevišķi šajā žanrā, jo nudien ir grūti uzrakstīt to tā, lai nesamaitekļotu grāmatu, vai no malas neizskatītos pēc kaut kāda sviesta. Tuvākais raksturojums pēc izlasīšanas man sanāca šāds:

Taču izdevniecībā cilvēki ir pacentušies un viņu anotācija:

“„Visuma vērpēji” ir aizraujošs ceļojums pa bagātas iztēles radītiem notikumiem, kas balstās nopietnos jautājumos par personisko izvēli un cilvēka un Visuma attiecībām. „Visuma vērpēji” aizraus gan piedzīvojumu un šausmu literatūras cienītājus, gan filozofisku mīklu risinātājus.”

Tagad es neapskaužu pats sevi, šajā žanrā apraksti man nekad nav padevušies. Grūti jau rakstīt apmulsušam. Varu uzreiz pateikt, ka grāmata man patika un bija laba. Žanra pamatmērķis ir samulsināt lasītāju un likt viņam padomāt. Ar mulsināšanu autoram viss izdevās pa pirmo. Pēc izlasīšanas man viss nudien nebija skaidrs, tagad man ir sava teorija, kas, iespējams, ir pareiza tikai manā prātā. Arī ar padomāšanu grāmata sasniedza mērķi, mūsu uztvertā realitāte ir tieši tikpat šaubīga, cik mūsu maņu orgāni, un nav zvanīts, ka viss apkārtējais ir tikai mirklis kādās “Bolcmaņa smadzenēs”.

Sākt no Vērmanes dārza un tikt līdz metavisuma mežģīnēm – tas ir jāmāk, pie tam iekļaujoties apjoma ziņā ne pārāk biezā grāmatā. Šādi stāsti ir jālasa nevis vadoties pēc loģikas un zinātniskā fundamentālisma, bet ar atvērtu prātu. Jābūt gatavam spekulēt ar visādiem: kā būtu ja būtu. Šajā gadījumā jāspēj pieņemt “technobabble”, cik tālu tas aizķer kvantu fiziku un dažādus filozofijas novirzienus. Pēc tam var mesties iekšā ar galvu pa priekšu vienā no slepenākajām cīņām mūsu Metavisumā.

Galvenā varone Karlīna nāk no latviešu ģimenes, vismaz viņai tā šķiet. Grāmatā ne par ko nevar būt īsti drošs, jo nosacītajam pretiniekam smadzeņu apmiglošana ir tīrākais nieks. Lasītājam līdz ar Karlīnu jācenšas šo miglu izklīdināt un ieviest notiekošajā kaut kādu skaidrību. Pēc neliela ievada uz skatuves sāk parādīties konspirācijas teorijas, un lasītājam vairs nav laika nekam citam kā tikai grāmatai. Varones piedzīvojumi un izaugsme paver plašu spektru notiekošā traktējumā, un katrs varēs atrast savu ideju par to, ko autors ir īsti vēlējies pateikt. Kā tēls viņa ir pietiekoši interesanta un viņas vietumis dīvainai rīcībai var mierīgi atrast pieņemamu izskaidrojumu. Viņas jaunais draugs Rihards, OMO grupas biedrs, kalpo kā tāds atskaites punkts pret realitāti un ir diezgan nozīmīgs varones izaugsmē. Tāpat gribu uzteikt Karlīnas vecākus un vectētiņu, kuriem sižetā atvēlēta būtiska loma. Sevišķi jau tētis Guntis, īsts mākslinieks, mierīgi var iet politikā, viņa runas man ļoti patika.

Autors ir sapratis žanra pamatbūtību – neļauties ierobežojumiem. Gadās lasīt stāstus, kuros autors ir nolēmis: okei piebremzēšu, paskaidrošu šo nedaudz sīkāk, atvēlēšu ļaunajiem, demiurgiem vai garāmgājējiem pāris lapaspuses ar patosa pilnām runām, lai visu saliktu pa plauktiņiem. Un tad plauktiņi ar lasītāja plauktiņiem ne pārāk sakrīt, vai arī izskaidrojumi ir tik dīvaini, ka nākas apšaubīt autora saprātu. Šeit autors paļaujas uz lasītāju, pašam galva ir, lai liek pa plauktiem pats un mierīgi atlaiž jebkādas bremzes.

Pēc darbības vides aprakstiem uzreiz ir jūtams, ka autors ir mākslinieks, varētu teikt, ka ir diezgan nepierasti uzdurties kaut kam tik pozitīvi tēlainam pat visbriesmīgākajās vietās. Lai nu kas arī stāstā nenotiktu, vieta vienmēr būs forši aprakstīta, te nav vienkāršie telpas arhetipi, kas nosaukti tikai vārdā, te katrai vietai ir savas niansītes. Papildus simpātijas autors manās acīs nopelnīja ar daudzajām atsaucēm uz Lavkrafta mitosu (tas reizēm piedien pie “new weird” žanra). Vai nu apzināti vai neapzināti, autors pāris vietās bija tik labi iekļāvies mitosa pamatdogmās, ka varēja vien piekrītoši saukt: “Cthulhu fhtagn!”

Grāmatas fināls ir ļoti labs, sevišķi patiks tiem, kas dziļi sirdī zina, ka pasaules realitāte ir tikai plāns slānis, kas zem sevis slēpj skaudro patiesību, kuru ieraugot mums būtu grūti palikt pie pilnas saprašanas. Te tiek apspēlēta tēma, ka ļaunums un šausmas pasaulē neslēpjas tajā sliktajā, kas tev tiek nodarīts, bet nodarītāja vienaldzībā. Šīs šausmas lielākoties tevi neuzskatīs par ievērošanas vērtu, bet lai sargās tie, kuriem viņi nolemj veltīt savu personisko laiku. Tāpat nekad nebūs iespējams saprast šo būtņu motivāciju un mērķus, pat ja tev par tiem pastāstīs.

Pēc šiem sajūsmas pilnajiem vārdiem pienāktos iepilināt arī kādu darvas karoti. Piena analoģija, manuprāt, uz beigām bija nedaudz par daudz novazāta, bet nevar jau zināt, cik man pašam tas noslaukts un kādu iespaidu tas atstājis. Galvenā varone viskritiskākajos brīžos bija pārāk racionāla un loģiski analizējoša, varbūt īpašie cilvēki tādi ir.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, man personīgi patika. Taču citiem lasītājiem es ieteiktu pirms grāmatas lasīšanas painteresēties par šo apakšžanru, lai pēc tam nebūtu jāraud un jālieto vārdi šizofrēnija un nesakarīgi murgi. Grāmatā ir ironiski ietvertas atbildes arī uz šādu reakciju.