Navigate / search

Пятое сердце by Dan Simmons

untitled

Pie šīs grāmatas tiku pavisam nejauši, man bija kaut kur jānobumbulē pusstunda, un es šim procesam izvēlējos grāmatu veikalu. Ieraudzīju šo grāmatu un sapratu, ka man viņu vajag, tieši krievu valodā. Pirmkārt tādēļ, ka tulkotājs savu lietu pieprot un otrkārt tādēļ, ka grāmatas beigās ir atrodamas tulkotāja piezīmes. Es šo to zinu par deviņpadsmitā gadsimta beigu aktualitātēm, bet ne tik daudz, lai spētu pats atkost visas kultūrvēsturiskās atsauces.

Savos ceļojumos pēc savas “nāves” Reihenbahas ūdenskritumā Šerloks Holmss Parīzē satiek amerikāņu rakstnieku Henriju Džeimsu. Neskatoties uz Holmsa grimu, Henrijs viņu atpazīst un iesaistās Holmsa jaunajā dēkā. Kopā ar Holmsu viņš dodas uz Ameriku, tur Holmss lietojot dedukcijas metodi grasās atklāt Kloveras Adamsas nāves patiesos apstākļus. Tur Holmss cer rast atbildi uz jautājumu, kurš viņu nomoka jau daudzus gadus – vai viņš nav izdomāts tēls?

Šo grāmatu var lasīt divējādi – kā kārtējo Holmsa stāstu, kurā iejaukta vispasaules sazvērestība, Irēna Adlere un vēl daudzi citi Holmsa ienaidnieki. Par noziegumiem, kurus atrisināt un novērst spēj tikai pasaules izcilākais detektīvs. Par to, kā šis izcilais detektīvs ir spiests apšaubīt pats savu eksistenci un par to kā doktors Vatsons patiesībā ir diezgan draņķīgs notikumu atstāstītājs. Šeit mēs varēsim uzzināt par Holmsa patieso bērnību un jaunību, un tā nepavisam nav tāda, kādu tas to reiz ir izstāstījis Vatsonam. Uzzināsim arī par Holms darba metodēm un viņa aizraušanos ar narkotiskajām vielām. Kā Holmsa stāsts šī grāmata ir vienkārši perfekta, un tikai tādēļ vien to ir vērts lasīt.

Kas gan šis būtu par moderno Holmsa stāstu, ja tas reizē nekritizētu oriģinālu? Kritiķa darbs tiek uzticēts Henrijam Džeimsam. Nopietnās literatūras autoram Holmsa deduktīvā metode šķiet pārvērtēta un tādēļ viņš nolemj mest kaunu pie malas un izlasīt doktora Vatsona literārā aģenta Doila lubu literatūru, kas veltīta viņa ceļabiedram. Lasītājam Doila oriģināls tiek pamatīgi dekonstruēts, Henrijs ir spiest secināt, ka Doils vai Vatsons pat īsti nav centušies, lai padarītu Holmsa piedzīvojumus ticamus. Vatsona sievai mainās vārds, Vatsona ievainojums no muguras pārceļo uz kāju, daudzos stāstos ir loģiskas kļūdas, šie visi sīkumi tikai pastiprina viņa aizdomas. Līdz brīdim, kad Holmss pastāsta katras lietas patiesos apstākļus un to, ko Vatsons ir salaidis grīstē (jo viņš jau nav tas attapīgākais cilvēks).

Otra daļa papildus Kloveras Adamsas nāves izmeklēšanai ir deviņpadsmitā gadsimta pēdējo gadu Amerikas atviedojums. 1893. gadā tur notika World’s Columbian Exposition, uz kuru ieradās daudzas tā laika slavenības. Tad nu autors ir pacenties un visas tās iepinis Holmsa detektīvā. Lasītājs uzzina tik daudz dažādu vēsturisku sīkumu par šo laika posmu viņu dzīvēs, ka brīžiem šķiet, ka pats ir pabijis tā laika ASV. Autors rakstot šo grāmatu ir veicis rūpīgu laikmeta izpēti un acīmredzot nav spējis noturēties, neiekļaujot uzrakto informāciju grāmatā. Dažam labam varbūt nepatiks atkāpe no centrālā sižeta un daudzie vēsturiskie fakti, kuri tiek iepīti tekstā tikai tādēļ, ka tie ir interesanti. Man gan šādas lietas patīk, nav nekā labāka kā lasīt interesantu detektīvu un papildus uzzināt šo to jaunu.

Grāmatai visu laiku cauri vijas jautājums par realitāti, ko var saukt par reālu un ko par izdomājumu. Kā cilvēks var garantēti apgalvot, ka viņš ir īsts, ka nedzīvo kaut kādā grāmatā, izdomātā pasaulē. Holmss personīgi ir spiest secināt, ka viņš ir izdomāts tēls, bet lasītājam par savu eksistenci ir jāpārliecinās pašiem.

Lieku 9 no 10 ballēm. Labs detektīvs, izcils vēsturiskais romāns, laba Doila Holmsa stāstu kritika. Ir gan viena problēma, autors kā tas viņam ir ierasts īsti nemāk uzrakstīt labas grāmatas beigas. Tā vien šķiet, ka viņš ir izšāvis visu pulveri pirms tam un beigas sanāk samocītas. Tomēr neskatoties uz to iesaku izlasīt ir tā vērts.

Marakota bezdibenis by Arturs Konans Doils

Marakota bezdibenis

Izskaitīju “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijā atlikušās nelasītās grāmatas un apstulbu, šķiet, ka visu laiku pārlecu uz alternatīvo visumu, kur atlikušo grāmatu skaits ir ap piecdesmit. Lai situāciju labotu, nolēmu izlasīt savu bērnības vienu no mīļākajām grāmatām. Par to liecina tas vien, ka uz vāka nav iespējams vairs saskatīt bildi, un grāmata ir pamatīgi nobružāta. Un pie reizes nošāvu divus zaķus, jo šī grāmata ir arī “Fantastikas pasaulē” sērijā.

Marakota bezdibenī ietilpst veseli trīs stāsti: Zudusī pasaule, Indīgā josla un Marakota bezdibenis. Pirmie divi stāsti ir no profesora Čelindžera sērijas. Pavisam tajā esot izdoti veseli pieci stāsti, taču pārējie esot tādi mēsli, ka viņus neviens nav atvēzējies publicēt pat PSRS beigu gados. Savas daiļrades pēdējos gados Arturs Konans Doils esot ieslīdzis spirituālisma maldos, stāsti atrāvušies no mūsu realitātes tik tālu, ka mūsdienās būtu liekami pie tīrajām pelavām. Marakota bezdibenis gan ir stāsts pats par sevi, un man par brīnumu, nemaz nepiederēja pie Čelindžera cikla.

Zudusī pasaule – sarakstīta laikos, kad uz pasaules bija pāris visnotaļ lieli Balti plankumi, kuros varēja slēpties jebkas. Šajā laikā Evolūcijas teorija bija pārņēmusi cilvēku prātus, un aktuāls bija jautājums, vai senākas dzīvības formas spēja saglabāties līdz mūsdienām. Autors par pamatu ņem ideju, ka pietiekoši laba izolācija un apstākļu nemainība spēs iesaldēt laikā aizvēsturisko radību populāciju. Profesoram Čelindžeram šādu vietu izdodas atklāt. Atklāšana notiek piedzīvojumu stāstu labākajās tradīcijās, miris baltais indiāņu ciemā, noslēpumaina dienasgrāmata un plakankalne, kurai nevar tikt klāt. Atgriezies mājās viņš saprot, ka neviens viņa goda vārdam netic. Profesora mežonīgā daba arī  lietai par labu nenāk. Beigu beigās tiek nolemts rīkot atkārtotu ekspedīciju. Tajā dodas žurnālists Melouns, profesors Samerlijs un lords Rokstons.

Lieki piebilst, ka stāsts ir vienkāršs piedzīvojumu stāsts no sērijas: gāju, redzēju, nošāvu. Baltais cilvēks ir pārāks par visiem mežoņiem. Viņam ir šaujamais un vēss prāts. Pašu personāžu iekšējā pasaule ir tik pat bagāta kā atklātnītei. Viņiem ir savs vērtību komplekts, kas nodrošina komandas darbu. Čelinžers ir fiziski brutāls un mīl kašķēties, Somerlijs ir īgņa un kašķu pūznis, Lords Rokstons labi šauj un ir aukstasinīgs, žurnālists stāsta mums visu un reizēm ir avantūristisks. Tā nu viņi visi dodas pretī visiem piedzīvojumiem un tiek ar visu galā, jo baltais cilvēks citādi nevar.

Visam stāstam cauri vējo neliels rasisms, kur evolūcijas virsotne ir cilvēks, un precīzāk, baltā rase. Nēģeri, indiāņi un jaukteņi arī ir cilvēki, taču viņiem piemīt zināma aprobežotība. Indiāņi ir māņticīgi gļēvuļi, jaukteņi atriebes pilni psihopāti, bet nēģeri – kalpi, kas bez saimnieka nekā nevar izdarīt. Stāsts bērnībā spēja pavilkt tieši ar piedzīvojumu komponenti. Tagad, kad esmu paaudzies, varu tikai slīgt nostalģijā par laikiem, kad šī grāmata man šķita aizraujošākā pasaulē. Bija man gadi desmit. Patlaban piesaistīja dzīvo izrakteņu diskusijas atblāzma un Doila rasisms. Lieku 7 no 10 ballēm. Interesanta joprojām.

Marakota bezdibenis 1

Indīgā josla – šis ir stāsts no profesora Čelindžera sērijas. Profesors atklāj, ka visai pasaulei draud bojāeja, jo izmainās apkārtējā ētera sastāvs, un piedāvā saviem draugiem novērot pasaules bojāeju kā skatītājiem. Gadsimta sākumā 1910. gada 19. maijā Zemes orbīta šķērsoja komētas asti. Daudzi cilvēki uzskatīja, ka pienācis pasaules gals, jo komētas aste sastāvot no indīgām gāzēm. Tas bija ražens laiks viltus praviešiem un naudas izkrāpējiem. Domāju, ka autors iespaidojies no šī fakta un pēc trīs gadiem sarakstījis nedaudz modificētu versiju. Izņemot faktu, ka uz Zemes dzīvi paliek tikai Čelindžers un viņa draugi un pāris iespaidīgiem katastrofu aprakstiem, nekā ievērības cienīga šeit nav.

Autors atkal pacenšas pierādīt savas augstākās rases idejas. Ieejot ēterā pirmās bojā iet vājāk attīstītās rases – afrikāņi, indiāņi, malajieši. Eiropā pirmie krīt spāņi un slāvi. Briti un teitoņi noturas visilgāk, jo viņiem ir gribasspēks un spēja kontrolēt savas dzīvnieciskās dziņas. Apokalipses patika jau bērnībā, un tādēļ lieku šim vājajam stāstam 6 no 10 ballēm.

Marakota bezdibenis – šis stāsts man pusaudža gados patika ļoti, jo tajā bija runa par Atlantīdu. Bērnu dienās Atlantīda man bija pierādīts fakts, kuru tikai “dumjie” zinātnieki nav spējuši atklāt. Liels paldies par to jāsaka Žilam Vernam, Arturam Konanam Doilam un, protams, Aleksandram Šaļimovam. Šis stāsts bija būtisks man kā jaunajam atlantologam. Literārajā ziņā te nekā īpaša nav parasta dēka, kas atklāj interesantus noslēpumus, veselu nogrimušu civilizāciju. No zinātniskā viedokļa autors absolūti nav pacēlis savu dibenu, lai aizietu uz bibliotēku un izpētītu lietu patieso dabu. 1928. gadā autors jau pilnībā bija nodevies spiritismam un draudzējās ar kartona fejām. Neliela atblāzma no tā parādās šajā stāstā. Atlanti, izrādās, ir telepāti un spēj sazināties ar domu spēku, paredzēt nākotni. Pārējie autora spriedelējumi, ka mainoties dziļumam ūdens staba spiediens nemainās, atlanti lieto sintezētu kafiju, kas neatšķiras no īstās (labi,  ka viņi neēda kartupeļu biezputru) un gāze, kas deviņreiz vieglāka par ūdeņradi. Autors neko nav dzirdējis par kesona slimību un daudzām citām ar dziļūdens ekspedīcijām saistītām ligām. To visu viņš viegli būtu varējis noskaidrot pie vietējā fizikas skolotāja, bet nez kādēļ nav izdarījis. 5 no 10 ballēm.

Ja saliek kopā, lasīt jau var, pusaudžu gados šādi stāsti iet uz urrā. Literārās vērtības te nekādas nav. Te trūkst Žila Verna detaļu pamatīguma un esošo zinātnes sasniegumu izpratne. Visus stāstus var lasīt kā aizraujošus piedzīvojumus, ielikt viņus vēsturiskā kontekstā, izzondēt autora uzskatus par apkārtējo pasauli. Tas viss ir interesanti, taču ne tik ļoti, lai pieaugušā vecumā pārlasītu vēl un vēl. Autors var teikt, ko grib, bet viņa stāsti par Šerloku Holmsu ir un paliek vislabākie.

Bāskervilu suns by Arturs Konans Doils

Bāskervilu suns by Arturs Konans Doils

Šī ir sešdesmit pirmā “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijā izlasītā grāmata, vismaz skaitot ierakstus blogā, man tā sanāca. Ja skatīsimies sarakstā, tad sanāks vairāk, jo pāris grāmatas dublējas krievu valodā. Bāskervillu suni izvēlējos izmisuma dzīts. Tajā atlikušo grāmatu kaudzē ir palikušas vai nu ļoti labas grāmatas, vai tādas kuru lasīšana prasītu zināmu piespiešanos. Tā kā patlaban neesmu gatavs lasīt vājus darbus, tad paņēmu vienu no labajām.

Anglijas laukos mīklainos apstākļos miris sers Bāskervils. No Amerikas ierodas viņa vienīgais radinieks, lai nokārtotu mantojuma lietas. Šerlokam Holmsam jāizmeklē muižas īpašnieka nāves apstākļi, kas rada vairāk jautājumu nekā atbilžu, jo noziedznieks darbojies visai neparasti, un pirmajā mirklī šķiet, ka atšķetināt tik sarežģītu lietu nav nekādu cerību.

Sāksim ar pozitīvo, grāmata patiešām ir klasisks detektīvs. Visa darbība noris ierobežotā telpā, informācija ir koncentrēta noteiktā laikā. Ja lasītājam patīk dedukcija, viņš var droši mēģināt noziegumu atšķetināt pats. Stāsts ir salīdzinoši garš, un tā kā grāmatu biju lasījis ļoti sen atpakaļ, tad es vainīgo biju aizmirsis. Stāsta vidusdaļā man atmiņa atgriezās, un lasīšana vairs nebija tik aizraujoša. Bet suni to gan es atcerējos jau no bērnu dienām.

Galvenais tēls šajā grāmatā ir doktors Vatsons. Holmsam nav laika nodarboties ar šo lietu. Rakstīšanas stils ir diezgan nelīdzens. Autors ir ļoti centies radīt autentiskuma piegaršu. Stāsts sākas kā Vatsona stāstījums. Tad tas pēkšņi pāriet vēstuļu formātā, kuras Vatsons raksta Holmsam. Pēc tam notikumus mēs lasām no Vatsona dienasgrāmatas, un pašas beigas atkal pasniegtas kā Vatsona stāstījums. Nezinu, kā agrākos laikos, bet man šis paņēmiens vairāk atgādināja svaidīšanos starp izklāsta formām un nekādu autentiskumu notikumiem nepiešķīra.

Tēli ir spilgti, lai gan viņu raksturiem neļauj izpausties tas, ka viņi visi ir džentlmeņi. Viņi visi uzrunā viens otru uz Jūs, kopā pusdieno, par svarīgām lietām runā aplinkus, lai neaizvainotu viens otru. Stāstā var pamanīt dažus autora uzskatus par cilvēkiem. Autors ir liels piekritējs idejai, ka cilvēka ārējais izskats liecina par tā īpašībām un raksturu. Noziedznieki vairāk izskatās pēc alu cilvēkiem, jo viņu raksturs ir viņus pārmainījis uz dzīvniecisko pusi. Sieviete savukārt pēc savas būtības nevar būt noziedzniece. Vismaz augstdzimusi noteikti ne. Viņu var iepīt noziegumā padarīt par līdzdalībnieci, bet viena pati viņa ne uz ko nav īpaši spējīga. Pat nodot savu kūdītāju. Sava vaina te ir arī britu likumdošanai. Un, ja sieviete ir smuka, tad viņa noteikti būs apstākļu upuris.

Avīzes gabals

Nedaudz tiek veikts arī cilvēku psiholoģijā, noziedznieka motivācijā un nozieguma upura apstrādāšanā. Jāatzīmē, ka savam laikam Doils bijis visnotaļ slīpēts rakstnieks. Viņa noziedznieki lielākoties nav acumirklīga vājuma motivēti. Viņi ir plānotāji ar saviem mērķiem un stratēģiju. Dažs labs pat gadās īsts viltnieks kā šajā stāstā.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Detektīva klasika, noteikti vērts izlasīt, ja vien tas vēl nav izdarīts.

PS. Tā kā grāmatu pirku antikvariātā, tad tajā atradu iepriekšējā lasītāja grāmatzīmi, avīzes gabaliņu. Tas bija izplēsts no 2001. gada avīzes, kuras nosaukumu es nezinu.