A Universe from Nothing: Why There Is Something Rather Than Nothing by Lawrence M. Krauss

Šī grāmata man rindā uz izlasīšanu stāvēja veselu gadu. Tā nu ir ar tām grāmatām, ieraugu, nopērku, domāju – nu tikai lasīšu, bet mainās prioritātes, un lasāmais atliekas. Šai grāmatai bija grūti tikt līdz augšgalam, ieraugot viņu domāju – nē, kur nu vēl vienu par kosmoloģiju, pāris jau šogad izlasītas. Bet visām lietām reiz pienāk sava kārta, un neliela saruna par Visuma izcelšanās jautājumu mani pamudināja šo grāmatu izlasīt.

Autora vārds skeptiķiem un ateistiem nebūs svešs. Šīs grāmatas galvenais mērķis ir parādīt, ka, lai mūsu Visums sāktu eksistēt, nav vajadzīgs radītājs. Visuma rašanās cēlonis un varbūt par radīšanas mērķis ir gadsimtiem ilgi nodarbinājis teologu un filosofu prātus. Mūsdienu zinātne ir sasniegusi līmeni, kas ļauj ieskatīties Visuma rašanās procesa pirmsākumos un izskaidrot kā no nekā var rasties kaut kas. Autors pieņem, ka lasītājs tikai nedaudz pārzina fiziku, un tādēļ iesākumā tiek dots nopietns ievads kosmoloģijā, fizikā un kvantu fizikā. Tikai pašās beigās, kad lasītājs ir uzzinājis visu par kosmoloģiju, tiek apskatīta teorija, kā no nekā var iegūt kaut ko.

Ja jau esi lasījis daudzas grāmatas par šo tematu, varētu šķist, ka autors atkal pārstāsta jau zināmo. Tomēr, ja šī ir pirmā grāmata par kosmoloģiju, ko tu lasi, tad šī ir viena no strukturētākajām, kuru jebkad esmu lasījis. Autors prot izskaidrot sarežģītas lietas vienkārši, tai pat laikā nenoplicinot izskaidrojamo lietu ar šaubīgu alegoriju. Viņš precīzi definē pielietotos terminus, nosprauž problēmas, kurās vēlas lasītājam izskaidrot. Autors nekaunas atzīt, ka ir lietas, par kurām zinātnei ir pavisam maz saprašanas. Grāmata lasās viegli, reizēm gan nākas lapaspusi pārlasīt trīs reizes, lai saprastu, ko autors mums ir vēlējies pateikt, bet ticiet man – citiem autoriem ir vēl trakāk.

Interesanta bija nodaļa par kosmoloģiju pēc pāris triljoniem gadu, kad paātrinātā visuma izplešanās būs radījusi tieši tādu Visumu, kādu to redzēja pētnieki simts gadus atpakaļ. Proti vienu lielu galaktiku tukšumā. Tad vairs nebūs ne kosmiskā fona starojuma, ne citu galaktiku, ne atskaites punktu, kas liecinātu par telpas izplešanos. Todienu zinātne šajā gadījumā nemaz nespētu atbildēt uz jautājumu par Visuma rašanos.

Galvenās atziņa ko guvu no šīs grāmatas – nekas ir trakoti nestabila lieta; labāk ir mēģināt saprast Visumu, kāds tas ir nevis mēģināt to pakārtot savam domāšanas veidam; Visuma eksistencei nav nepieciešam ne radīšana ne pastāvēšanas mērķis.

Pozitīvais: labi strukturēta; apskata nopietnu problēmu lasītājam saprotamā valodā; autors saprot ko viņš stāsta.

Negatīvais: dikti plāniņa.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Laba lasāmviela par nopietniem jautājumiem. Īpaši reliģiskam cilvēkam viņa varētu arī nepatikt, tomēr loģiski domājošiem problēmām nevajadzētu būt. Ieteiktu lasīt visiem, kurus interesē astronomija, kosmoloģija vai vienkārši pasaule kurā mēs dzīvojam.

The 4 Percent Universe: Dark Matter, Dark Energy, and the Race to Discover the Rest of Reality by Richard Panek

Šī nu ir tēma, kuras lasīšanai man laikam nāksies mest mieru. Grāmatu nopirku, jo patika tās nosaukums, bija arī klusa cerība, ka te būs sastopamas interesantas spekulācijas par tēmu, kas tad ir tumšā matērija un tumšā enerģija. Diemžēl nekas no tā nepiepildījās, grāmata ir standarta ieskats kosmoloģisko ideju attīstības vēsturē. Tā kā šāda tipa grāmatas esmu izlasījis vismaz desmit, man nācās nedaudz piespiesties, lai to izlasītu. Tas tāpat kā skatoties „Limuzīnu Jāņu nakts krāsā”, zini jau to no galvas, bet kad sāc skatīties tad ir grūti nenoskatīties līdz beigām. Man tāpat ir ar kosmoloģijai veltītajām grāmatām.

Autors grāmatā sniedz vai detalizētu tumšās matērijas problēmas vēsturi. Mēs uzzinām kā mainījās zinātne, kad cilvēki beidzot saprata, ka mūsu galaktika nav vienīgā zvaigžņu sala Visumā, kad tika atklāts reliktais starojums, un kad mērot zvaigžņu rotāciju ap galaktikas centru tika atklāts, ka mēs redzam tikai 4% no visumā sastopamās vielas/enerģijas. Viss ir salikts daudzmaz vēsturiskā secībā un nekādas lēkāšanas hronoloģijā nenotiek.

Atceros kā kādā grāmatā pirmo reizi izlasīju, ka visums izplešas paātrināti, man tas bija reāls šoks un likās visai neloģiski. Tad nu šeit var izlasīt vai loģisku pamatojumu, kādēļ tas tā notiek. Kā gudri vīri to visu atklājuši un kāda tam ir nozīme tautsaimniecībā. Man gan jāatzīst, ka kopš grāmatām, kas sarakstītas pāris gadus atpakaļ nekādi būtiski atklājumi nav sekojuši, un mēs joprojām nezinām, kas tad īsti ir tā tumšā matērija, kas vidēji galaktikā ir daudz vairāk par parasto vielu. Grāmata ir vairāk par vēsturi, nevis par teorijām un tehnoloģijām, diezgan liels mīnuss ir tas, ka te nav atrodama neviena diagramma, detektora ilustrācija vai infografiks, viss ir jāizloba no teksta pašam un jāzīmē iztēlē.

Kopumā, ja par šo tēmu lasi pirmo reizi, tad grāmatai var likt 8 no 10 ballēm, trūkst uzskates līdzekļu, bet visā visumā laba. Savukārt, ja par šo tēmu interesējies regulāri tad vari droši viņu nelasīt. Manuprāt, joprojām nepārspēta par tumšās matērijas un enerģijas tēmu ir grāmata „Dark Side of the Universe”.

The Planets by Dava Sobel

Grāmatai uz vāka bija vairākas jūsmīgas atsauksmes par to, ka tā ir ļoti laba, ka tajā ir daudz interesantu faktu, ka rakstnieces rakstīšanas stils esot nu ļoti aizraujošs. Arī amazon.com apskatos grāmata bija izpelnījusies atzinību. Biju lasījis arī viņas darbu par meridiāna noteikšanas vēsturi, nekas cits jau neatlika kā vien pirkt grāmatu nost.

Ja es būtu pamatskolnieks, bet vēl neietu ceturtajā klasē, tad droši vien man šī grāmata liktos tīri pieņemama. Tagad izlasījis pāris lapaspuses, sapratu, ka neko daudz no šīs grāmatas sev neiegūšu. Tāda ļoti virspusēja un nedaudz sasteigta. Katrai planētai tiek veltīta viena nodaļa, vismaz Saulei tuvākajām. Iesākumā tiek nedaudz apskatīta Saule, tad Merkūrijs, Venēra, Zeme, Marss, Jupiters un Saturns. Pie Saturna nedaudz sākas juceklis, un autore sāk apskatīt Urānu un Neptūnu kopā.

Šad tad autorei uznāk vēlme parādīt savu literārās izteiksmes spēju. Tad nu nākas nodaļā par Marsu visu skatīt no slavenā Marsa meteorīta redzes punkta. Urāna un Neptūna atklāšanas vēsture mums tiek pasniegta no Heršela māsas redzes punkta. Manuprāt, pat šie mēģinājumu grāmatu īpaši aizraujošāku nepadarīja.

Ja cilvēks neko nav lasījis par planētām, tad, iespējams, šī grāmata ir tieši tas, kas vajadzīgs. Ja cilvēks ir izlasījis vismaz informāciju, kas pieejama wikipedia, tad viņš droši var šo grāmatu ignorēt. Iespējams kāds vēstures fakts paliks neuzzināts , bet viena fakta dēļ jau nav vērts lasīt veselu grāmatu.

Kopumā grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Tāds eseju apkopojums par planētām. Neviena īpaši neizceļas, tēmu it kā virspusēji apskata, bet nekā vairāk. Ja neizlasīsiet, tad neko nezaudēsiet.

The Pluto Files: The Rise and Fall of America’s Favorite Planet by Neill deGrasse Tyson

Lasot šo grāmatu, es pirmo reizi ievēroju, ka angļu valodā runājošie lieto Pluto mums ierastā Plutona vietā. Visu bērnību esmu lasījis grāmatas, kur Plutons ir Plutons nevis kaut kāds Pluto. Arī krievu grāmatās vienmēr ir bijis Plutons.

Tātad šis darbs ir veltīts Plutonam. Tiek apskatīta Plutona ietekme uz kultūru. Tiesa gan tikai uz ASV kultūru, galu galā tā ir vienīgā planēta Saules sistēmā, kuru atklājuši amerikāņi. Ja godīgi, tad nekāda lielā jau tā nebija. Disneja Mikipeles suns un caurejas līdzeklis. Tie gan parādījās pirms pašas planētas. Tad nodaļa veltīta Plutona atklāšanai, tad zinātniskajiem pētījumiem, kur Plutona izpēte ir ņēmusi dalību.

Lielākā grāmatas daļa tiek veltīta debatei, ir Plutons planēta vai tikai viens no Koipera joslas elementiem. Tā kā grāmatas autors pats izraisīja šo diskusiju, tad ir visai interesanti palasīties dažādu astronomu par un pret argumentus. Tagad jau mēs visi zinām, ka Plutons ir nogāzts no planētas pjedestāla. Tā vietā mums tagad ir pundurplanēta. Plutons izrādās nav lielākais objekts arī pašā Koipera joslā.

Protams, planētas statusa atņemšana neizpalika bez kurioziem. Piemēram, divu ASV štatu teritorijās Plutona planētas statuss ir atzīts ar likumu. Šie štati ir Kalifornijas štats un Ņūmeksikas štats. Esiet uzmanīgi šajos štatos, ja bļaustīsieties, ka Plutons nav Planēta, jūs, iespējams, var arestēt.

Plutona biogrāfija lasās viegli, maza plāna grāmatiņa ar lieliem burtiem un daudzām bildītēm un karikatūrām, izlasījās aptuveni pusotras stundas laikā. Atklāj mums standarta amerikāņu scenāriju. Kāds muzejs savā ekspozīcijā neiekļauj Plutonu. Viena lieta, ka ekspozīcija ir par relatīviem izmēriem nevis par planētām. Kāds žurnālists tajā saož sensāciju, tas nekas, ka ekspozīcija jau skatāma veselu gadu, un saceļ brēku. Brēka galu galā beidzās ar planētas statusa zaudēšanu Plutonam.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, bija interesanti palasīties par Plutona cīņas aizkulisēm, naidīgajiem meiliem, kurus saņēmis grāmatas autors. Labākās bija sešu un septiņu gadu vecu bērnu rakstītās vēstules, tās gan bija pieklājīgas. Starp citu to, ka Plutons nav ekspozīcijā Haidena observatorijā, pamanīja mazs puisēns, pāris mēnešus pēc ekspozīcijas atklāšanas.

In Search of the Multiverse by John Gribbin

Laikā, kad vēl studēju ekonomikas un finanšu zinības, man tīri nejauši gadījās internetā uziet nelielu rakstiņu, kas bija veltīts daudzo pasauļu teorijai. Tā izrietēja no kvantu fizikas, saturēja gudrus vārdus – Visuma viļņfunkcija, viļņfunkcijas kolapss, nenoteiktības princips un Šrēdingera kaķis. Visu to saliekot kopā sanāca, ka katrā brīdī, kad notiek makroskopisks notikums ar noteiktu varbūtību, Visums sadalās tā, ka visas iespējamās varbūtības tiek realizētas. Globalizējot, mums līdzās pastāv milzīgs, bet galīgs visumu skaits, kuri daudz ko neatšķiras no šī, bet katrā no tiem pāris lietas ir nedaudz savādākas. Piemēram, vienā tu vakar esi vinnējis loterijā, bet citā tevi aizvakar ir nobraucis autobuss. Viss, kas vien ir jebkad varējis notikt, notiek. Skaidra lieta, ka šādas idejas mani pievērsa šim jautājumam.

Grāmata apskata augstāk pieminēto Everett daudzo pasauļu teoriju, tiek apskatīta arī tā saucamā Kopenhāgenas interpretācija. Tomēr šīs skaitās samērā vecas idejas. Uzmanība tiek pievērsta arī jaunākajām fiziķu idejām, stringu un M-teorija tiek piesaukta vai ikkatrā lapaspusē. Smalki tiek apstāstīta Inflācijas teorija un tas, kā tās procesu ietekmē varētu rasties daudzi paralēlie visumi. Vārds „paralēls” gan te ir nevietā. Tiek apskatīta arī inflācijas teorijas modernā alternatīva – laiktelpa membrānas, kas laiku pa laikam, reizi triljons gados, ja gribam būt precīzāki, saduras un rada mums lielā sprādziena iespaidu. Pārstartē mūsu Multiversu un cikls sākas no jauna. Vienu gan īsti nesapratu vai šīm membrānām ir jābūt tikai divām jeb tās arī ir milzīgs skaits.

Laba ir arī nodaļa, kurā autors mums pastāsta, kādēļ kvantu datora esamība mums tieši norāda uz citu visumu eksistenci, jo rodas visai nopietns jautājums, kur notiek kvantu datora aprēķinu process. To, ka šāds dators ir realitāte, mēs jau zinām. Interesanta ir arī atbilde uz jautājumu, kas droši vien nomoka daudzus Matrix cienītājus – Vai mēs dzīvojam simulācijā? Loģiski spriežot sanāktu, ka varbūtība mums atrasties simulētā virtuālā pasaulē ir daudz lielāka, nekā gadījuma rezultātā evolucionēt kādā atsevišķā visumā. Galu galā mēs pat zinām mūsu pasaules pikseļa lielumu – Planka garums. Tomēr, ja tas tā būtu tad mēs varētu novērot pāris gļukus, kas mums par to tieši liecinātu.

Ne visai interesanta man likās nodaļa veltīta visuma evolūcijai. Dabiskās atlases modelis tika ekstrapolēts uz visuma fizikas konstantēm un šo konstanšu ietekmei uz melno caurumu rašanās varbūtību. Tiek pieņemts, ka melnie caurumi aiz singularitātes ir citi visumi. Tālāk sākas teorijas, ka visums, kurš rada daudzus melnos caurumus, ir priekšrocība pret citiem visumiem. Tāds tad radīšot daudz vairāk citus visumus utt. Manuprāt šī nodaļa bija lieka.

Atradu atbildi uz jautājumu, kā es varu zināt, ka es neesmu tikko radies kvantu fluktuācijas rezultātā ar visām atmiņām un pieredzi un tūlīt pat nepazudīšu. Var tak tā būt, ka tev aiz loga patiesībā nekā nav. Kopumā grāmatu vērtēju kā izcilu, dod reālu vielu pārdomām un ļauj saprast ka Multiverss nemaz tāda tukša pamuldēšana viss nav. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Cilvēkiem, kuriem jau Matrix ar savu simulēto vidi liekas uber ideja, ieteiktu te pasmelties vēl saistošākas lietas.

The Sun Kings: The Unexpected Tragedy of Richard Carrington and the Tale of How Modern Astronomy Began

Šī ir viena no grāmatām, kura nopirkta nelasīta mētājās pa plauktiem vairāk nekā pusgadu. Tam bija pāris iemeslu: kaut kā bija pārgājusi vēlme iepazīties ar saules astronomijas vēsturi; šķirstot grāmatu tā īsti nevarēju saprast, par ko tur būs; galvenais iemesls ir autora bilde uz grāmatas vāka. Nezinu, kā citiem, man šāds cilvēks parasti asociējas ar kādu balto brālību, kas dziedina visas kaites pēc fotogrāfijām, apķer kokus un labprāt saulgriežos izgaiņā ļaunos garus. Grāmatā izmantoto autora bildi man atrast izdevās, savā blogā gan viņš izskatās pēc nopietna cilvēka nevis pēc zintnieka. Bet labi, tie jau tikai mans personīgais viedoklis.

Parasts cilvēks varētu nesaprast kā Saules astronomija vispār ir iespējama. Astronomam ir teleskops, ar teleskopu mēs pētām debesis, tomēr jau no bērna kājas visi saprot vienu pamatpatiesību. Ar teleskopu uz Sauli cilvēks var skatīties tikai divas reizes – ar vienu aci un pēc tam ar otru aci. Kur lai cilvēki ņem tik daudz speciālistus? Tas viss bija joks, patiesībā cilvēki jau diezgan sen izgudroja dažādus viltīgus veidus kā skatīties saulē nemaitājot redzi. Te noderēja gan attēla projicēšana, gan fotoplašu izmantošana.

Sākumā nevienam nebija ne jausmas, kas tā saule īsti tāda ir. Pamatpieņēmums bija, ka Saule ir tāda plati planēta kā zeme tikai ar karstiem mākoņiem. Saules plankumi savukārt bija tās kalni, kas šad tad pavīdēja starp mākoņiem. Ar laiku gan uzkrājās fakti, kas lika šos apgalvojumus pārskatīt.

Grāmata ir centrēta ap Saules plankumiem, 1859. gada Saules uzliesmojumu un R.Karringtona dzīvi. Puika jau no bērna kājas bija aizrauts ar Sauli, un ar laiku kļuva par vienu no ievērojamākajiem speciālistiem, lai gan viņa idejas ilgi netika pieņemtas. Piemēram, apgalvojumu, ka Saules cikls nosaka labības cenu, izteica jau Heršels vecākais, tas pats, kas atklāja planētu Urāns. Tomēr neviens viņu par pilnu neņēma, jo kā gan tik tāls un mazs objekts var tieši ietekmēt labības cenu. Nākamais izsmiešanas vērtai apgalvojums bija – Saules plankumi izraisa ziemeļblāzmas. Šis apgalvojums ilgi tika uzskatīts par muļķībām un statistiskos datus, kas par to liecināja, par nepareizu interpretāciju.

Kopumā grāmata ir par astronomijas attīstību Lielbritānijā un nedaudz arī Vācijā, diezgan labs biogrāfisks materiāls un daudz interesantu faktu. Es nemaz nezināju, ka 1859. gadā ir bijuši tādi Saules uzliesmojumi, kas, ja tie notiktu šodien, visticamāk atstātu visu planētu bez elektrības, mobilajiem sakariem un satelītiem. Jau tajos laikos šī aktivitāte izsita no ierindas visus telegrāfus un ziemeļblāzmas varēja novērot pat Kubā. Izrādās, ka jau tad bija izveidots globāls tīkls, kas vāca datus par Zemes magnētiskajām svārstībām. Un laiku pa laikam saulei gadās iesnausties, kad tās aktivitāte pazūd pat uz gadsimtu. Piemēram, no 1645. līdz 1715. gadam.

Bet kādēļ R.Karringtons bija ar traģisku dzīves stāstu? Puisim jaunībā tētis deva naudu pašam savas observatorijas iekārtošanai. Tā nu viņš varēja realizēt savus dzīves sapņus līdz tēva nāvei, kad viņam bija jāpārņem bizness – brūzis. Darbs, šķiet viņam diez ko nepatika. Viņš visu laiku mēģināja atrast labi atalgotu darbu astronomijā, diemžēl viņu nekur neņēma pretī. Tad brūža bizness tika pārdots un vīrs atkal varēja nodarboties ar savu hobiju, jo naudas viņam bija pietiekami. Viņš pat apprecējās, un te sākās personiskā traģēdija. Jaunā sieva savu piedzīvotāju uzdeva par savu brāli, un, vienkārši sakot, salaida ar abiem. Kamēr vienudien „brālim” neaizbrauca jumts un šis mēģināja Karringtona kundzi nonāvēt. Ievainojis šo vārīgā vietā viņš meties bēgt un, pirms viņu noķēruši vietējā ciema iedzīvotāji, pat paspējis uzrakstīt sevi apsūdzošu vēstuli. Tā tiesā tika vērsts pret viņu un spriedums bija notiesājošs – divdesmit gadu ieslodzījuma, viņš gan nomira jau pirmajā gadā. Karringtona sieva izdzīvoja, tomēr, lai remdētu sāpes, viņa sāka niekoties ar Chloral hydrate. Tas vienu dienu noveda pie pārdozēšanas un nāves. Ciemata ļaudis tajā vainoja R.Karringtonu. Arī pats Karringtons neilgi pēc sievas nāves uzlika sev rokas, kā aiziešanas veidu izmantojot šo pašu Chloral hydrate. Un sakāt vēl, ka seriālos viss ir izdomāts.

Labi un saistoši uzrakstīta grāmata, pastāsta mums Saules izpētes vēsturi no sākuma līdz mūsdienām. Tagad jau katrs, kas paskatās saules vēja protonu blīvumu zemes virzinā, var aplēst ziemeļblāzmas rašanās iespēju. Un galu galā mums taču ir vesela kaudze ar observatorijām kosmosā. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Autoram tiešām ir talants stāstu pastāstīt interesanti.

Neutrino by Frank Close

Kārtējā grāmata, kas veltīta kādai no elementārdaļiņām. Ja pašas daļiņas apraksts fizikas rokasgrāmatā aizņem vien pāris rindkopas, tad tās atklāšanas vēsture varētu aizņemt pat vairākas grāmatas.

Grāmatas autors, pats būdams fiziķis, atzīst, ka neitrīno atklāšanas stāstu bija iedomājies daudz vienkāršāku un ar daudz mazāku galveno personāžu skaitu. Uzsvaru autors plānoja likt uz R.Davis zinātnisko darbu un dzīvi, par to, kā cilvēka vairākas savas dzīves desmitgades veltījis nenotveramās daļiņas dabas atklāšanai, tās īpašību noteikšanai. No mūsdienu redzes punkta jau ir viegli vīpsnāt par to – kādēļ pēc viņa metodes atklāto neitrīno daudzums nesaskanēja ar paredzēto. Neitrīno takš ir veseli trīs paveidi, un Davis detektors spēja uztvert tikai vienu no tiem, tur tad arī radās disbalanss starp no Saules sagaidīto un reāli uztverto neitrīno daudzumu.

Tomēr šāds atklājums rada nopietnas sekas. Tas nozīmē, ka neitrīno ir masa, kura nav precīzi noteikta līdz pat šodienai. Izveidojās jauni zinātnes virzieni – neitrīno astronomija. Ja parastā gaisma no tās rašanās brīža Saulē līdz mūsu acij nonāk aptuveni simtstūkstoš gadu laikā (Saules kodols ir tik blīvs, ka elektromagnētiskajiem viļņiem tas ir praktiski necaurspīdīgs, tad nu nabaga gaismas kvants lielāko laiku pavada absorbējoties un izstarojoties no jauna). Savukārt neitrīno Saules matērija aizturēt nevar un mēs teorētiski varam novērot Saules kodolsintēzes procesus tiešraidē. Kādu laiku atpakaļ pāris zinātnieki satraucās, ka saules kodoltermiskie prcesi varētu jau būt izbeigušies, un gaisma, ko mēs redzam, nāk pēc inerces.

Tā kā esmu lasījis šī autora darbus jau agrāk, gan par vakumu, gan par antimatēriju, tad pie viņa rakstīšanas stila jau esmu pieradis. Autors nebaidās uzzīmēt pi-miona sabrukšanas diagrammu, lai padarītu kādu neitrīno aspektu saprotamāku lasītājam, matemātiskās formulas gan viņa grāmatās nav sastopamas. Arī tas, ka viņš pats ir zinātnieks, ļauj viņam pastāstīt par galvenajiem personāžiem dažus faktus no saviem personiskajiem novērojumiem.

Kopumā grāmata labi apskata tēmu,kura likta tās nosaukumā. Lieku 8 no 10 ballēm. Ja negrib veltīt daudz laika neitrīno vēstures iepazīšanai, tad iesaku izlasīt visai izsmeļošu ierakstu “The Oxford Companion to Cosmology” vai arī attiecīgo nodaļu no grāmatas “Dark Matter”.

Death from the Skies!: These Are the Ways the World Will End . . . by Ph.D. Philip Plait

Pēc „dokumentālās filmas” „2012” iznākšanas cilvēki ir kļuvuši gluži vai traki. Izskatās, ka vismaz 80% jau ir sev rezervējuši kapuvietas, lai godam sagaidītu pasaules galu, Armogedonu vai vienkārši Zemes iznīcināšanu ar uguni. Skeptiskākie gan ir atlikuši pasaules galu uz Apofisa atnākšanas brīdi. 2012. gada briesmas mani vienmēr ir fascinējušas – iedomājies šajā gadā senajiem maijiem ir beidzies kalendārs. Mēs gan aizmirstam to, ka mums katru gadu beidzas pašu kalendārs un baisākais, kas var notikt ir sāpoša galva pēc jaunā gada atzīmēšanas jeb arī pirotehnikas izraisīta mitekļa zaudēšana. Šaubos, vai maiji ar sava kalendāra beigām domāja ko nopietnāku.

Bet ne jau par to ir stāsts, nedaudz agrāk es jau aprakstīju vienu autora darbu Bad Astronomy, kurā autors centās apgāzt populārākos ar astronomiju saistītos mītus un domāju, ka veiksmīgi. Izlasījis viņa grāmatu, pierakstījies viņa blogā, atklāju, ka augstāk minētā grāmata autoram nebūt nav vienīgā, viņam ir vēl viena, kas veltīta briesmām, kuras mums var sagādāt pats visums.

Tātad apskatāmās briesmas ir asteroīdu un komētu ietriekšanās zemeslodē, Saules uzliesmojumā radīto lādēto daļiņu nonākšana Zemes atmosfērā, tuvas supernovas eksplozija, Gamma starojuma uzliesmojums, melnie caurumi, citplanētiešu uzbrukums, Saules „nāve”, Galaktikas sadursme, Laiktelpas gals. Redzams, ka apskatāmā problemātika ir ļoti plaša. Tie, kas vēl neko daudz par astronomiju nezina, uzzinās daudz ko jaunu. Tie, kas šo to zina, spēs salīdzināt savus datus ar autora spriedumiem.

Lai arī nosaukums ir tāds dzeltenās preses cienīgs, grāmatas saturs tāds nebūt nav. Kādu gadu atpakaļ izlasīju grāmatu veltīti globālo katastrofisko risku izvērtējumam https://asmodeus.lv/2009/05/25/global-catastrophic-risks-by-martin-j-rees-author-nick-bostrom-editor-milan-cirkovic-editor/. Šīs grāmatas lasīšanas mērķis bija informācijas salīdzināšana. Vēlējos pārliecināties vai netikšu ķerts uz muļķa utt. Jāatzīmē, cepuri nost, autors patiesību ar labu stāstu nemaitā. Patiesība gan šajā gadījumā pati par sevi ir diezgan labs stāsts. Piemēram, melnā cauruma ienākšana Saules sistēmā ir tik mazvarbūtīga, ka to var faktiski izslēgt, toties stāsts par to, kas notiktu, ja notiktu, ir vienkārši izcils.

Kopumā saistoša lasāmviela, kas domājams būs interesanta jebkuram, kuru nebaida 300 lapaspušu izlasīšana. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Autors tiešām zina par ko viņš raksta. Ja nu tev tomēr ir slinkums lasīt, tad silti iesaku noskatīties viņa izveidoto dokumentālo filmu ciklu Bad Universe Discovery programmā. Izskatās, ka tā ir veltīta balstoties uz šo grāmatu.

Bad Astronomy: Misconceptions and Misuses Revealed, from Astrology to the Moon Landing “Hoax” by Philip C. Plait

Šis nu ir gadījums, kad grāmatas nosaukums pat izsaka visu. Autors vēršas pret ikdienā sastopamajiem sliktās astronomijas piemēriem. Daļa no tiem man šķita visai smieklīgi un pašsaprotami, tomēr jāatzīst, ka gadījās arī tādi, kuriem ticēju es pats.

Tad nu autors lasītājam cenšas izskaidrot un apgāzt dažnedažādus māņus zinātniski. Izrādās, ka ASV valda populārs uzskats, ka tikai pavasara saulgriežos ir iespējams nolikt vistas olu uz vienu no tās gala līdzsvara stāvoklī. Man nemaz kaut kas tāds nebūtu ne prātā ienācis. Koriolis efekts, šis nu ir māns, kuram visu savu mūžu esmu ticējis arī es. Vēl vairāk – esmu pat eksperimentāli pārbaudījis un pārliecinājies, ka Dienvidu puslodē ūdens virpulis izlietnē rotē pulksteņrādītāja virzienā, bet Ziemeļu pretēji. Izrādās, ka tā ir laimīga sagadīšanās. Lielākā vilšanās manā dzīvē.

Ir atrodami arī autora uzbraucieni angļu valodā lietotajām idiomām – „quantum leap”, „meteoric rise” un citiem brīnumiem. Manuprāt, tas jau bija nedaudz pārspīlēti. Tad ir veselas nodaļas veltītas jautājumiem – kāpēc debesis ir zilas?, Kāpēc mainās gadalaiki?, Kāpēc mēnesim mainās fāzes?, Kā rodas paisums un bēgums? (Manuprāt, visnesakarīgākā nodaļa, tā arī, ja pirms tam nezini, nesapratīsi. Interesanti, ka manā grāmatu plauktā atrodamajās grāmatās var izlasīt vismaz trīs teorijas par paisumu tēmu), Kāpēc Mēness pie apvāršņa izskatās lielāks nekā zenītā? (te nu autors blēdās viņš nemaz pats nezina, kādēļ tā ir) .

Ir arī triviālāki jautājumi – Kādēļ zvaigznes mirguļo?, Kāpēc zvaigznes maina krāsas?, Vai dienas vidū iekāpjot dziļā akā ir iespējams redzēt zvaigznes?, Kāpēc pasaule negāja bojā 2000. gadā?. Neiztiek arī bez Apollo Mēness misijas pieminēšanas, izrādās, ka eksistē vesels bars ar cilvēkiem, kuri apgalvo, ka tā esot bijusi falsifikācija. Pieminēti arī NLO un populārāks NLO redzētāju problēmas – tīri praktiskas dabas, nevar jau neko daudz sagaidīt no cilvēka, kas debesīs paskatās reizi gadā. Netiek aizmirsta arī astroloģija, te nu daudz nav ko komentēt. Beigās saldajam ēdienam kritika tiek veltīta Holivudas filmām.

Kopumā labs izzinošs un izklaidējošs lasāmais. Pat ja esi slīpēts astronoms, un Veļkovskija teorija par klejojošo Venēru tev izraisa tikai nicīgu vīpsnāšanu, ir vērts palasīties šo grāmatu, lai atsvaidzinātu savas zināšanas un iespējams atklātu kādus māņus, kuriem tu pats tici. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm.

Autoram ir arī ļoti labs blogs par astronomijas tēmām, ar plašu lasītāju un komentētāju loku.

We Are Not Alone: Why We Have Already Found Extraterrestrial Life by Dirk Schulze-Makuch and David Darling

Nesen izlasīju vienu visai pesimistisku grāmatiņu par dzīvības iespējām Visumā. Tās autors lasītājam nedeva nekādas cerības, ka būtu iespējams sastapt saprātīgu nezemes civilizāciju, lai gan arī viņš nenoliedza, ka mikrobu līmenī dzīvība, iespējams, ir atrodama. Šīs grāmatas autors savukārt nav tik skeptisks un uzskata, ka dzīvība ārpus Zemes ir ne tikai iespējama, bet arī jau atrasta. Grāmatas apskatāmie iespējamās dzīvības perēkļi ir Saules sistēmas planētas un to pavadoņi. Ja gribam būt precīzāki – Marss, Venēra, Eiropa, Titāns un Ganimēds.

Grāmatu patiesībā varētu uzskatīt par galveno ksenobioloģijas teoriju un atklājumu apkopojumu. Grāmatas autors uzskata, ka patiesībā dzīvība uz Marsa jau ir atklāta un nopietnāki argumenti, kas to apstiprinās, ir tikai pāris desmitgažu jautājums. Interesanti, ka dzīvības esamības noteikšanas testu pamatlicējs ir no Latvijas nākušais Wolf Vishniac. Uz Venēras dzīvība varētu atrasties nevis uz planētas virskārtas, bet gan mikroorganismi varētu dreifēt atmosfērā. Eiropā, skaidra lieta, visa ekosistēma atrodas zem pārdesmit kilometru bieza ledus.

Kā galvenie pierādījumi iespējamās dzīvības eksistencei, tiek piesauktas planētu atmosfēras analīzes. Ir dažas gāzes, kuru ievērojamos daudzumos izdala dzīvas radības, piemēram, metāns. Ekstrēmi dzīves apstākļi mikroorganismiem nav nekas neparasts, un nopietnam mikrobam nebūtu nekādas problēmas uzsākt dzīvi uz Marsa vai Venēras. Uz Eiropas gan diez vai būs iespējams atrast gigantiskus vaļveidīgus radījumus. Aprēķinot pieejamo enerģiju sanāk, ka tur niknākais plēsējs varētu būt nelielas krevetes lielumā.

Sākot lasīt grāmatu, es, patiesībā, uz neko nopietnu necerēju. Pats virsraksts, tāds no dzeltenās preses paņemts. Izrādījās, ka šoreiz biju nedaudz kļūdījies, sev par labu. Grāmata ir nopietna, un spriedumi tiek pamatoti ar faktiem, eksperimentiem. Autors analizē arī iespējas, kur šie fakti un eksperimentu rezultāti varētu būt nepareizi interpretēti. Vietām patiesībai sanāk samaitāt labu stāstu, bet lasītājs no tā tikai iegūst.

Kopumā, ja Tevi interesē, ar ko savstarpēju atšķiras Fotosintēzes pirmais tips no otrā tipa, kā izmantot C14 radioaktīvos izotopus dzīvības esamības noteikšanā, tad šī grāmata ir Tev. Grāmatā ir arī pāris bildes, jāatzīst gan, ka melnbaltas, un tas padara viņas nedaudz neinteresantas. Kopumā grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, nav slikts ievads ksenobioloģijas problemātikā.

1 2 previous posts

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …