Bredberijs Fantastikas pasaules sērijā ir diezgan nopietni pārstāvēts, un bez šī stāstu krājuma sērijā atrodamas Marsiešu hronikas, un pat Pieneņu vīnam beigās ir pievienoti pāris stāstiņi. No šī krājuma neko citu nemaz negaidīju kā standarta Berdberiju un nekļūdījos.
Stāsti sarakstīti laikā, kad pasaulē tehnoloģijas tika ieviestas prātam neaptveramā ātrumā. Cilvēki tikko bija atklājuši raķetes un kodolenerģiju, pasaule sāka globalizēties un sadalīties divās nometnēs. No vienas puses ASV bija zelta laikmets, karš beidzies, ekonomika auga, bet no otras puses – katrs vakars varēja būt pēdējais. Atlika vien kādam valstsvīram kaut ko ne tā saprast, un visa civilizācija tiktu noslaucīta no zemes virsas. Grāmatā iekļautie stāsti no krājuma “Tetovētājs” ir rakstīti šādā pirmsiznīcības priekšvakarā. Autora domas par nākotni nevienā no stāstiem nav nekādas labās, izņēmums varbūt ir stāsts “Kaleidoskops”, kur fatālisms nav kodolkara radīts, te viss ir daudz sadzīviskāk – kosmosa kuģa avārija bez cerībām izdzīvot. Arī stāsts “Raķete” ir ārpus konteksta, te papildus iespējamajam kodolarmagedonam tiek vēstīts par to, ka debesis nav domātas visiem. Visi pārējie stāsti ir tipiskas distopijas – īsi un nežēlīgi. Grozies kā gribi, cilvēki savā neprātā novedīs sevi kapā. Nedaudz ir paralēles mūsdienu realitātei, kur kārtējo reizi dažas valstis nevar sadalīt ietekmi.
Pārējie stāsti ir šis tas no visa – marsieši, ceļojumi laikā un raķetes. Nevar teikt, ka šie stāsti ir atmiņā paliekoši, viņi visi man šķita pārāk vienveidīgi, lai jau pēc pāris dienām spētu atšķirt, kurš bija kurš. Varbūt tas nav arī svarīgi, jo kopējā ideja visiem ir viena. Tu vari būt vienalga, cik gudrs, apzinīgs un racionāls, muļķu pasaulē vienmēr būs vairāk, un izlems tieši viņi, nevis tu. Un tādēļ, ja neko negribi mainīt, tad krīzes stundā atliek vien tēlot, ka nekas tāds jau nenotiek un turpināt savas ikdienas gaitas.
Lasās ļoti raiti, autors māk rakstīt, bet tas jau nav nekāds atklājums, īsie stāsti viņam padodas vislabāk, reti kad gadās izlasīt tik dziļus stāstus uz tik maz lapaspusēm. Nav nekā lieka, un emocijas un varoņu jūtas līdz lasītājam nonāk neko daudz nezaudējušas. Lieku 9 no 10 ballēm. Šo iesaku izlasīt visiem, lai dzīve nešķistu pārāk rožaina, un, iespējams, lasot saprastu, ka nekur tālu pusgadsimta laikā mēs kā cilvēce kopumā neesam tikuši, mūsu rūpes un raizes ir palikušas tieši tādas pašas kā tajos tālajos laikos.
Lēnā garā sāk tuvoties beigas manam Fantastikas pasaulē sērijas lasīšanas projektam. Šī grāmata patrāpījās uz beigām, īsti nevarēju atcerēties, vai viņa ir laba vai slikta, zināju vien to, ka te nav nekādas fantastikas, ja vien neskaita autora valodu. Palikušas bija vien divas grāmatas nelasītas, tādēļ izvēle bija viegla.
Duglass ir parasts divpadsmitgadīgs ASV mazpilsētas puika, kurš 1928. gada vasarā pēkšņi apzinās, ka ir dzīvs un nedaudz vēlāk saprot, ka var arī nomirt. Šīs lietas gan pārāk nesamaitā viņa vasaru, tas vienkārši ir no tiem atklājumiem, kas nedaudz pārvērš skatu uz dzīvi. Vasarā autors daudz spēlējas ar nāvi visdažādākajos tās viedos, bet tā lielākoties tiek aiztaupīta sirmgalvjiem. Duglasam tie ir kā laika mašīnas, kas spēj aiznest atpakaļ pagātnē un līdz ar tiem nomirst veseli laikmeti. Taču nāve ir tikai fonā, dzīve jau rit uz priekšu, un zēna vasarā ir daudz zāles smaržas, bišu sanoņas un vecmāmiņas gatavotie ēdieni.
Redzams, ka arī amerikāņu autors nav spējuši mierīgi paiet garām “Kalpa zēna vasaras” sindromam, šajā gadījumā tas ir paveikts kvalitatīvi. Piestrādājis ir arī tulks tulkotājs, un tādēļ teksts lasās tā, it kā būtu sarakstīts latviski jau no sākta gala. Neskatoties uz to, ka ir daudz tēlainu aprakstu un nav nekā no fantastikas, man darbs patika ar savu veiksmīgi parādīto bērnišķīgumu, kurā reizi pa reizēm iezogas nopietnas pārdomas par dzīvi vispār, ar visiem sirmgalvju dzīves iespraudumiem un viņu vēlmi atgriezties bērnībā. Ideja par to, ka mēs patiesībā nemaz nepieaugam, un bērns mūsos paliek uz visiem laikiem ieslēgts novecojošā čaulā. Par atmiņām, kuras cilvēkos sapildās tāpat kā pieneņu vīns pudelēs, tās lielākoties atgādina par aizgājušiem pavasariem un vasarām, taču ir sajūtams arī rūgtums.
Pāris stāsteļi krājuma beigās turpina autora nāves tēmu, šoreiz gan centrālie tēli ir sirmgalvji, kuri neparko negrib nomirt. Dažs labs visu dzīvi to vien dara, ka mēģina izvairīties no nāves (tā bieži vien ir personificēta kā jauneklis melnā uzvalkā) un nepamana, ka īsti tā nemaz nav dzīvojuši. Ir par mūzām jaunu puiku, kuram īsti pasaulē nav ko darīt, jo pēc pāris gadiem cilvēki viņu pamana un nākas pārcelties uz jaunu vietu. Tas laikam, lai ilustrētu to, cik ļoti sabiedrība ir pieķērusies novecošanai, lai nenovecošana skaitītos nepieņemama. Varbūt tas bija alegoriski par cilvēkiem, kuri nespēj dzīves laikā zaudēt bērnu sevī un tādēļ izskatās pēc dīvaiņiem “nopietno” vidū. Kas to lai zina, katrs var saprast pats, kā grib.
Ir arī “Palle viens pats pasaulē” remeiks, kur kāda ģimene ir palikusi viena pati visa pasaulē un dzīvo it kā laimīgu dzīvi. Tas gan varoņiem netraucē pārtikt no citu cilvēku atstātajiem darba augļiem un priecāties par fantastisko klusumu pasaulē.
Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, ja gribas kaut ko vienkāršu, nesamākslotu par bērnību, un “Balto grāmatu” vairs negribas pārlasīt, tad droši var ņemt šo, nenožēlosi!
Pa nakti nekāda dižā gulēšana nesanāk, jo neesam vēl lāga aklimatizējušies, tādēļ ap pusčetriem visi jau ir pamodušies. Nākas gaidīt līdz brokastīm. Brokastīs tad arī pa lielam saprotam, kādi mums būs rīti Amerikā. Piedāvājums nav diez ko dižs, un tā tas būs visās mūsu viesnīcās, taču, ja labi grib, tad paēst var. Protams, nākas nolaisties pat līdz vafeļu cepšanai. Eiropā līdz šim neesmu redzējis šādas uzpariktes, lai gan man pēc tam Maija stāstīja par vienu viesnīcu Briselē, kur arī tāds brīnums esot pieejams. Brokastlaikā mums piesitas viens vietējais, kas vēlas uzzināt no kurienes esam. Viņam pirmais iespaids ir holandieši vai austrieši. Apskaidrojam, ka esam no Latvijas, viņš apjautājas, vai neesam inženieri.
Paēduši, izčekojamies no viesnīcas un dodamies uz auto, kamēr Indulis instalē visas sistēmas, galvenokārt videoreģistratoru, kura uzdevums ir fiksēt visu mūsu veikto ceļu, ar visiem komentāriem fonā (Vēlāk, skatoties fragmentus, man nācās konstatēt, ka brīvā vaļā palaists esmu tāds pats rupeklis kā Lembergs ar Šleseru. Visu vainu par šādu uzvedību es noveļu uz mehāniskākajās darbnīcās pavadīto bērnību), mums atkal uzrodas tas pats sarunubiedrs. Vārds pa vārdam, izrādās, šis atbraucis paciemoties pie savas meitas ģimenes, saimniekojot Meksikā pie Belizas robežas. Viņam globālā sasilšana jau ir ikdiena, koraļļi mirstot, un viss ir diezgan švaki. Ieteica mums paskatīties uz Hūvera dambja rezervuāru, lai novērtētu ūdens līmeņa krišanos. Saules aptumsumu gan viņš skatīšoties pa televizoru, jo nav laika sperties tik augstu, jāoperē plecs un tā.
Mūsu dienas pirmais apmeklējuma punkts ir Hūvera dambis, Ivars šo objektu zina un līdz tam tiekam bez starpgadījumiem. Pa ceļam lēnām sāk atklāties mūsu auto kuslā daba, kas Atvaru nedaudz kaitina, viņš ikdienā ir pieradis pie jaudīgākiem aparātiem. Hūvera dambī mums ir iespēja atstāt auto saulē vai samaksāt, iebraukt daudzstāvu parkingā un novietot auto ēnā. Mēs jau esam apjautuši, ka saule nav nekas kruts, un nobāžam mašīnu maksas stāvvietā.
Pats dambis nudien ir episka būve, savulaik viens no projektiem, lai palīdzētu izvest valsti no recesijas, tagad lielākoties ir pārvērsts par tūrisma objektu. Ja stāv uz dambja malas, tad skats ir iespaidīgs, vienā pusē ezers – otrā kanjons. Kā jau nopietnam objektam pienākas, tas ir apaudzis ar aksesuāriem, muzeju, ekskursijas iespēju un suvenīru bodi. Klimstot pa dambi mēs pēkšņi izdzirdam latviešu valodu. Izskatās, ka šodien mūsu ceļu ir krustojušies ar vēl vienu latviešu saules aptumsuma vērotāju grupu – eclipsetours. Sasveicināmies, parunājamies un dodamies katrs uz savu pusi.
Neliela piebilde, ja gadās tikt uz Hūvera dambja, tad obligāti apmeklējiet tualetes, tik šikas reti kad gadās redzēt.
Klaiņojot pa dambi es pamazām apjēdzu, ka ideja tuksnesī bez cepures nemaz nav tik spoža. Edijs maniem novērojumiem piekrīt, un pie pirmās iespējas dodamies uz suvenīru bodi, lai iepirktu cepures. No tās iznāku ar cepuri, uz kuras uzraksts vēsta Hoover Dam, bet labāk tā nekā saules dūriens. Kad viss apskatīts, ir laiks doties tālāk. Mūsu nākošais apskates punkts ir road 66 un viena no daudzajām Zibensmakvīna pilsētiņām – Seligman.
Sākumā ceļš ved caur tuksnesi, un nekā daudz nav ko redzēt. Nē, latviešu cilvēkam jau arī tuksnesis ir tīri tā neko objekts, jo mums jau nekā tāda nav. Taču ainava ir visnotaļ vienmuļa. Man ir tas gods sēdēt priekšā saules pusē un sildīties saules staros. Vēlāk novēroju, ka šai vietā neviens nerāvās sēdēt, es jau saprotu, jo tajās reizēs, kad varēju ielīst aizmugures sēdeklī un sēdēt ēnā, es ar negribēju iet sēdēt priekšā. Ar laiku sāka parādīties vientuļi treileri lauka vidū, un mūsu sarunas novirzījās uz tēmu, ko viņi šajā čuhņā vispār dara. Tad tos nomainīja veselas treileru pilsētiņas, viena saucās Golden Valley. Nospriedu, ka zelta krāsā te acīmredzot ir tikai iedzīvotāju urīns.
Pats Road 66 vismaz šajā posmā ar neko interesantu neizcēlās, ir nācies braukt taisnākus un garākus ceļus, miesti ceļmalā ir zaudējuši savu agrāko nozīmi, un tādi arī izskatās. Iespējams, ka viņi dzīvo tikai uz tūrisma rēķina. Šeit gan vietām parādās pa kalnam, un tas jau ir kaut kas. Beigu beigās, tikuši līdz Seligman, nolemjam iestiprināties vietējā benzīntanka ēstuvē. Izvēlamies rupjmaizi ar ūdeni, tā mēs turpmāk saucam burgerus ar frī kartupeļiem un kolu. Metriņu gan redzējām tikai kā fototapeti uz ēstūža sienas. Iespējams, ka šis kaut kur arī bija, bet mums nebija laika meklēt. Mūs gaidīja Lielais kanjons.
Mūsu nakšņošanas vieta paredzēta pilsētiņā Williams, tai gan aizbraucam garām. Ceļš uz Lielo kanjonu mūs pārsteidz ar lietusgāzi. Ir diezgan interesanti rītu iesākt tuksnesī un pēcpusdienā nonākt pērkona lietusgāzē. Braucam un ceram, ka kanjons nebūs aizlijis, lai gan visa pamale ir melna. Kanjons ir visnotaļ populārs, jāstāv rindā, nopērkam ieejas biļeti, to pārdod uz mašīnām. Parka kasieris, kas ir īsts maitas gabals, mums nemaz nepiedāvāja nacionālo parku apmeklējuma gada karti. Par to gan mēs uzzinājām vēlāk. Lielais kanjons ir patiešām liels, un mēģināt to aprakstīt ar vārdiem man pat nav vērts. Neesmu jau nekāds Andrejs Upītis. Teikšu tikai vienu, es savā dzīvē esmu redzējis ne mazumu varenu dabas veidojumu, bet Lielajam kanjonam līdzās stāv tikai Uluru. Skats ir iespaidīgs, mēs gar kanjona malu staigājam pāris stundas, baudām skatu. Nekādā pārgājienā neejam, nekas nav ieplānots un, redzot netālo negaisu, es nemaz nevēlos vazāties pa klinšu takām. Atstāju sev kanjona apstaigāšanu uz citu reizi, gan jau kaut kad sanāks.
Kad Lielais kanjons tiek pasludināts par apskatītu, Indulis ierosina doties uz Arizonas meteorīta krāteri, nospriežam, kādēļ gan ne, līdz saulrietam vajadzētu paspēt. Uz vakarpusi esam diezgan saguruši, un runāšana vairs nevedas, visa diena ir nosēdēta mašīnā, un esmu laimīgs, kad beidzot esam tikuši līdz tam krāterim. Katra sevis cienoša meteorītu filma parāda šo krāteri no putnu lidojuma, tagad tur ir muzejs un iespēja par nelielu, bet taisnīgu samaksu apmeklēt pašu krāteri. Te atkal ir priekšā no rīta satiktā latviešu grupa.
Krāteris manā prātā bija nedaudz krāterīgāks nekā realitātē. Pētām veidojumu, lēšam attālumus, strīdamies par krātera diametru. Atvars uzminēja visprecīzāk, un visnotaļ labi pavadām laiku. Lasot uzrakstu nākas secināt, ka krātera saimnieki ir diezgan pamainījuši savas dzimtas vēsturi. Viņu sencis nopirka krāteri ar cerību sarakt dzelzi un niķeli un tā kļūt bagāts, taču viss metorīts triecienā iztvaikoja, un nekas tur nebija palicis. Iegrūdis šahtās daudz naudas viņš pasākumam atmeta ar roku, jo saprata, ka ir ticis pie bedres. Mūsdienās tas tiek pasniegts kā zinātnisks daudzgadu pētījums, lai noskaidrotu krātera izcelšanās dabu. Viltnieki. Muzejs ir nedaudz palietots, bet ekspozīcija interesanta.
Mūsu atpakaļceļš uz Williams mijas starp episku saulrietu un pērkona negaisu, es gan lielāko ceļa daļu noguļu. Iečekojamies viesnīcā, atklājam, ka iepriekšējie iemītnieki ir mūsu numuru piesmēķējuši, taču esmu pārāk noguris, lai ietu kačāt pravas recepcijā. Nospriežam, ka gadjušņiks un liekamies uz auss.
Rīts sākas agri, jo laikus jābūt lidostā, beidzot ir pienākusi tā diena, kad pēc divus gadus ilgas plānošanas beidzot dodamies ceļā. Sākumā plāns bija pavisam vienkāršs – izbraukt slaveno Road 66 un tad doties mājās. Taču papētot smalkāk, nācās secināt, ka Road 66 izbraukšana pa lielam būtu nejēdzīga resursu šķērdēšana, jo tā apkārtnē ir sastopami daudz iespaidīgāki objekti par šo slaveno ceļu. Un ja tos iekļautu plānā, tad ceļš vairāk vai mazāk būtu tikai lieks apgrūtinājums. Beigu beigās par mūsu ceļojuma centrālo notikumu tika izvēlēts 21.08.2017 Saules aptumsums, un visu plānošanu piekārtojām šim notikumam. Ar ceļojuma plāna izstrādi vienpersoniski nodarbojās Maija, par to viņai liels paldies.
Kā jau vienmēr pirmajā ceļojuma dienā, nekas nopietns nav paredzams, tāda nīkšana lidostās. Mēs ar Ediju ierodamies laicīgi – ap sešiem un gaidām Atvaru ar Induli. Gaidīšanas process ir visnotaļ vienmuļš, kas mijas ar bakstīšanos telefonā un apkārtnes vērošanu. Apkārtnē vienīgais interesantais ir kāds maisiņā vemjošais jauneklis, kas tikko izrāpies no taksometra, laikam būs dikti izšūpots. Man nedaudz mieru neliek doma, ka nez kādu apsvērumu dēļ British Airways nav vēlējusies man izsniegt elektroniskās iekāpšanas kartes, taču man ir ideja kā apiet sistēmu. Sagaidījuši pārējos ceļotājus, nododam bagāžu un palūdzam to iečekot līdz Lasvegasai, un te es arī tieku pie visām iekāpšanas kartēm.
Lidojums līdz Stokholmai ne ar ko neizceļas, stunda lidmašīnā, un tad kādas trīs stundas marinējamies lidostas terminālī. Esam tik traki, ka uz termināli aizperamies uzreiz, tādēļ ierobežojot sev pārvietošanās iespēju. Atrodam mīkstās mēbeles un dirnam. Atvars ar Ediju uzsāk nebeidzamu sarunu par automašīnu īpatnībām un remonta iespējām. Audi Q7 būs mūsu pārbrauciena laika centrālais sarunu temats. Es šo štelli beigās būšu atklausījies līdz nemaņai. Ar vienu ausi klausos un cenšos lasīt grāmatu. Jāatzīst, ka es no tām mašīnu lietām diez ko daudz nesaprotu.
Lidmašīnā uz Londonu tiekam veiksmīgi, nav pat jāstāv kājās. Esmu lidojis jau tik daudz, ka vairs īsti šis pasākums neatstāj paliekošu iespaidu, tāds kā satiksmes autobuss tik ar mazākiem logiem. Londonas lidostā man patīk, tur ir grāmatu veikali, pārējie smejas, saka, ka nu es esmu nonācis savā dabiskajā vidē, un mani ar koku no turienes neizdzīsi. Taisnība jau viņiem ir, taču man ir savas problēmas. Pirmkārt, pat ja es kādu grāmatu vēlētos, man negribas viņas vazāt sev līdzi veselas divas nedēļas, otrkārt, lai ar grāmatu ir daudz, visas lasīšanas vērtās man jau ir grāmatu plauktā. Tā ka sanāk tāda plauktu pārlūkošana bez īpašas vēlmes ko iepirkt. Lidostā mums pāris stundas jādirn, gaidot lidmašīnu uz Lasvegasu. Paēdam, jāatzīst, ka vietējo ēstuvju līmenis ir nosaucams par antisanitāru, bet tā kā cilvēku tur daudz, tad atklātas tarakānu cīņas nav vērojamas. Pie iekāpšanas lidmašīnā atklājas, kādēļ es nevarēju elektroniski reģistrēties lidojumam, izrādās, es esmu atlasīts pastiprinātai pārbaudei.
Drošībnieki mani izkrata pēc pilnas programmas – bāž kurpēs lapiņas ar ķīmiskajiem analizatoriem (es patiešām ceru, ka tā ir kāda zinātniska tehnoloģija nevis kaut kāds homeopātijas paveids). Liek parakstīties, pārbauda somas saturu un tikai tad liek mierā.
Lidojumu uz Lasvegasu es pavadu mierīgi lasot grāmatu, gulēt neeju un lidmašīnas izklaides iespējas neizmantoju. Vienīgais, kas mani ieinteresē, ir iespēja apskatīt Grenlandi no lidmašīnas, izskatījās iespaidīgi. Vēl nedaudz traucēja kāda ungāriete, kas visu laiku šķendējās, ka lidmašīnā esot dikti auksti. Teicu, lai ņem segu un samierinās, viņas dēļ neviens te kondicionieru uz zemāku temperatūru neregulēs.
Beidzot varam izkāpt ASV teritorijā. Pienācis ceļojuma izšķirošais brīdis. Cik nav dzirdēts par cilvēkiem, kuri pat pēc ESTA apstiprinājuma ir tapuši atgriezti atpakaļ. Esam nedaudz satraukušies, tā kā ceļojumu plānoja Maija, tad par visiem pieturas punktiem mums ir visnotaļ miglaina apjausma. Nevienam tak nav laika visu to mūsu grafiku izlasīt. Tad nu stāvam rindā un atkārtojam pamatlietas. Saņemam pat aizrādījumu, ka šai telpā nevar lietot telefonu. Beidzot pienāk mūsu kārta, un viss ir pavisam vienkārši, pasakām, ka esam braukuši redzēt saules aptumsumu, un nekas vairāk nemaz netiek prasīts. Man imigrācijas dienesta cilvēks vispār paņem pasi, paprasa, kādēļ ierodos ASV, un novēl labi pavadīt laiku. Esam tikuši iekšā!
Muitnieks ar cerībām apjautājas, vai nevedu desas, atbildu, ka ne un eju tālāk. Automašīnas īres jautājumus esam uzticējuši Indulim, un nu viņš ir vadītājs. Tas visu ir izpētījis, un mēs tiekam informēti, ka uz nomas centru jābrauc ar autobusu un tikai tad tiksim pie mašīnas. Izrādās, ka viņam ir taisnība, un jau autobusā sastopamies ar vietējā apkalpojošā personāla laipnību. Tik runīgu autobusa šoferi es nekad neesmu sastapis, un es esmu strādājis “Ventspils reisā”!
Tiekam autonomā, un tur ir iespēja izvēlēties, šajā procesā iekšā nejaucos, jo mani transporta līdzeklis, ar kuru es pārvietojos, neliekas kaut kas svarīgs, un man ar viņu tāpat neviens nedos braukt. Beigu beigās Atvars ar Induli nospriež, ka vajag ņemt Hyundai Santa Fe Sport. Sport izklausās labi, un krāsa ar ir ok, es piekrītu. Vēlāk izrādīsies, ka neskatoties uz iespaidīgo zirgspēku daudzumu un motora tilpumu, mašīna uz apdzīšanu ir pilnīgs mēsls, nemaz nerunājot par kalnu pāreju forsēšanu un braukšanu pa upes gultnēm. Taču ir viens pluss – mašīnai līdzi par papildus samaksu tiek dots mobilais WiFi punkts, tādēļ radi mūsu piedzīvojumiem varēs sekot līdzi reālajā laikā.
Pilotēšanu uzticam Atvaram un dodamies uz viesnīcu. Navigators Ivars Ameriku zina kā savus piecus pirkstus, un līdz viesnīcai tiekam veiksmīgi. Pa ceļam gan rodas jautājumi, kā pareizi veikt apgriešanos pretējā braukšanas virzienā, un ko īsti darīt ar to vidējo joslu. Laika gaitā visas iemaņas tiek apgūtas, lai gan vietām jābrauc uz čuju. Viesnīca nav pašā Lasvegasā, bet tās piepilsētā Hendersonā. Nedaudz atgājuši nolemjam doties uz vietējo Wallmart, lai iepirktu pārtiku un ūdeni. Domāts, darīts, aizbraucam iepērkamies un nolemjam aizbraukt uz Lasvegasas centru paskatīties pilsētas torņus un pie reizes aprast ar vietējo satiksmi.
Beigu beigās sanāca nobraukt centram garām, izskatījās iespaidīgi, bet “nolēmām” (palaidām garām īsto pagriezienu) iekšā nelīst un devāmies atpakaļ uz mājām gulēt.
Pie šīs grāmatas tiku pavisam negaidīti. Andris, pajautājis par manu attieksmi pret Lavkrafta mitosa atvasinājumiem, man viņu atnesa izlasīšanai. Lieki piebilst, ka līdz šim es ne par autoru, ne par grāmatu neko nebiju dzirdējis. Mana neinformētība mani pašu vairs īpaši nepārsteidz. Šai grāmatai nebija lemts ilgi stāvēt nelasītai, jo vakarā nejauši uzšķīru pirmo lapaspusi paskatīties. Paskatījos vēl kādas četrdesmit.
Ņujorkā, Vudstokas mežos tek kāds strautiņš, kas savu ceļu sāk no Ašokanas rezervuāra. Stāvi krasti, ātra straume. Pieredzējušam makšķerniekam tas ir vilinošs piedāvājums. Šeit var nozvejot kaut ko vēl neredzētu. Eibs un Dens, divi atraitņi, ir dzirdējuši baumas par šo stāstu, iespējams, ka šeit var atrast to, kas ļautu viņiem remdēt savas zaudējuma sāpes. Taču tas, ko viņi ir atmetuši kā baumas, izrādās patiess. Stāsts ir daudz vecāks par rezervuāru, un tajā ir pilns ar noslēpumiem un tumšiem darījumiem. Visu šo notikumu centrā ir kāds Der Fisher – tas, kurš zina, ka visam ir sava cena.
Šī ir autora pirmā grāmata, un tās sarakstīšana paņēmusi veselus divpadsmit gadus. Varu pateikt uzreiz -laiku autors nav lieki šķiedis. Stāsts sevī ievelk uzreiz, sākumā tiek pacelta noņemta cepure lielākā zvejnieku stāsta priekšā, un autors dodas savu ceļu. Nevajag sabīties – makšķerēšana te nav centrālais temats; centrālais temats ir par to, ka, kaut ko vēloties, mēs izmetam ļoti daudz ēsmas visai pasaulei, un nekad nevar zināt, kas noķersies. Tas var būt sapņu piepildījums, bet var būt arī kaut kas tāds, ko neviens sev pie pilna prāta nenovēlētu.
Šajā grāmatā ir divi stāstījumi – viens nosacīti mūsdienās, kur Ābrams mēģina tikt galā ar savu dzīvi. Sievas zaudējums viņam ir atstājis lielu traumu, un viņš būtu gatavs uz visu, lai atgrieztu savu iepriekšējo dzīvi. Viņš sāk aizrauties ar makšķerēšanu. Autors ir meistarīgi izveidojis savu tēlu, un šīs noteikti ir vienas no interesantākajām lapaspusēm par makšķerēšanu, kuras nācies lasīt. Bet tas tādēļ, ka autors neapraksta makšķerkātu priekšrocības, bet apskata galvenā varoņa motivāciju – aizbēgt no ikdienas. Skaidra lieta, ka visā stāstījumā tiek izmētāti draudošo briesmu priekšvēstneši un atliek vien tikai gaidīt, kas nu būs. Un tad uz skatuves uznāk tā saucamais Hovarda stāsts par Der Fisher.
Šis stāsts tiek vēstīts divdesmito gadu gotisko romānu stilā un ir ar nopietnu Lavkrafta ietekmi. Te ir gan mīlestība, gan zaudējums, gan iespēja visu izmainīt. Visam centrā “Ein Schwartzkunstler!”. Grāmatā dominē noslēpumaini mistiskā tēma. Pasaule nebūt nav tāda, kādu mēs to iedomājamies, pirmatnējais haoss nekur nav pazudis un viņam pat mūsu realitāte nav nekas ievērības cienīgs, tā ir tikai vieta, no kurienes laiku pa laikam dažiem tā iemītniekiem izdodas izrauties. Lielajā pirmatnējā okeānā var izzvejot visu ko, taču, ja esi uzņēmīgs un kaislīgs vīrs, tu vari mēģināt izvilkt vislielāko lomu, kas spēs piepildīt jebkuru tavu vēlmi. Par visu ir jāmaksā, un cilvēks, kurš pats nezina, ko grib, visticamāk samaksās pārāk lielu cenu.
Izcils šausmu stāsts Lavkrafta garā, tas uzrunās jebkuru viņa mošķu cienītāju. Autors ir uzbūris tumšu un noslēpumaino paralēlo pasauli, kas savij mūsdienas ar gandrīz gadsimtu seniem notikumiem. Lieku 9 no 10 ballēm, noteikti garantēs vielu pārdomām, ja reiz pamodīsies nakts vidū un nevarēsi aizmigt.
Šo grāmatu es jau reiz esmu izlasījis savā pirmsblogošanas periodā. Tas bija brīdis, kad sev atklāju Braisona grāmatas un lasīju tās visas pēc kārtas. Neskatoties uz faktu, ka grāmata manā īpašumā ir jau vairāk kā desmit gadus, viņa nav no tām, kuru es vēlētos nobāzt bēniņos pažobelē pie vienreiz lasāmajām. Šai grāmatu plauktā vieta vienmēr ir atradusies. Tā nu vienu vakaru viņas vāciņš mani atkal uzrunāja, un es viņu paņēmu izlasīt vēlreiz.
Grāmatas autors atgriežas ASV pēc divdesmit gadu prombūtnes un nolemj atkal atgūt dzimtenes sajūtu izstaigājot Apalaču taku visa tās garumā. Plāns ir visnotaļ ambiciozs, jo taka stiepjas 2’100 jūdžu garumā cauri četrpadsmit štatiem no Džordžijas līdz Menai. Vēl vairāk – viņa visu laiku iet caur mežiem. Ja cilvēks ir pietiekoši uzņēmīgs, viņš var atrauties no civilizācijas uz ilgu laiku. Braisons īsti nevēlas vienatni, un tādēļ viņam pievienojas sens draugs Kacs. Kacs ir nepārspējams ceļabiedrs. Un uz takas sastaptie ceļotāji arī nav parastie ikdienišķie cilvēki.
Cik es zinu, šī grāmata ir izdota arī latviešu valodā ar nosaukumu “Skarbās takas vilinājums”. Katram, kurš reiz ir lasījis Braisona darbus, viņa stils būs pazīstams. Katras nodaļas sākumā viņš izstāsta par vietas vēsturi, slaveniem cilvēkiem un atgadījumiem. Atgadījumi parasti tiek izvēlēti pēc to interesantuma nevis pēc nozīmes. Tālāk viņš raksta par taku, tās dabu, saviem piedzīvojumiem un pārdomām. Liela vērība tiek veltīta citiem uz takas sastaptajiem cilvēkiem. Te ir cilvēki, kuri mūždien apmaldās, sportiskie, kuri visus šķēršļus pārvar bez piepūles, cilvēki, kuri labprāt visus pamāca, kā darīt lietas pareizi.
Lasās tāpat kā visas Braisona grāmatas – ar aizrautību. Ir grūti nolikt malā, jo stāstījums ievelk lasītāju, un pēc pārdesmit lapaspusēm tu jau sāc apdomāt, cik īsti maksā biļete uz ASV, un vai tev gadījumā nav lieks pusgads vienam garākam pārgājienam. Braisona grāmata savulaik pamudināja mani aizdoties uz Austrāliju, līdz ASV pārgājiena dēļ es gan vēl neesmu spēries. Droši vien, ka arī nekad nesaņemšos, jo takas garums ir diezgan liels, un tur tāpat ir vēl daudz kā cita, ko apskatīt.
Interesanti bija palasīties arī par ASV lauku reģiona problēmām. Daļa no Apalaču takas ne vienmēr ir bijusi bagāta ar mežiem. Salīdzinoši daudzi no šiem mežiem ir visnotaļ jauni un aizņem kādreizējās lauksaimniecības zemes. Tāpat deviņdesmitajos, kad Braisons taku apmeklēja, vēl nebija īsti skaidrs, kāda ir kopējā takas attīstības filozofija. Vai viņa tiks labiekārtota, vai ļaus tai pārvērsties pa džungļiem. Dikti jau nu Braisons sūkstījās par smukajām meža pļaviņām, kuras lēnām pārņem mežs un vietām taka ir drūma vieta, kurā abās pusēs slejas koki un nekā cita nav ko redzēt. Domāju, ka tagad infrastruktūra noteikti ir būtiski uzlabojusies, jo fitness taču tagad ir modē un nevar būt, ka to ASV ir palaiduši garām.
Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, ja patīk ceļojumu grāmatas, nedaudz vēstures un sastapt netipiskus cilvēkus, tad droši ķerieties vien šai grāmatai klāt, nenožēlosiet!
Lai piedod man tas cilvēks, kurš man ieteica izlasīt šo grāmatu, tas bija sen un tviterī. Grāmata man lasītājā stāvēja labu laiku gaidīdama savu kārtu, kaut kā pēc tās iegādes bija pārgājis entuziasms lasīt par Auksto karu. Vispār jau nebija tā, ka uzreiz pārgāja, pirmajā piegājienā tūlīt pēc iegādes es kādas pārdesmit lappuses pievārēju, bet neielasījos un atliku vēlākam laikam.
Par Aukstā kara laikiem ir sarakstītas simtiem grāmatu, sākot no pilnīgiem izdomājumiem un beidzot ar protokolu pārdrukām. Par to, kā prezidenti, spiegi, zinātnieki, diplomāti un pārbēdzēji darīja visu iespējamo, lai samazinātu potenciālās kodolkatastrofas draudus. Starp abām lielvarām valdīja savstarpēja neuzticība, paranoja un abas puses (pamatoti) uzskatīja, ka pretinieks savus īstos nodomus slēpj un, tēlojot miera balodi, pa kluso ražo papildus ieročus. Autors ir izmantojis to, ka daļa no bijušās PSRS slepenajiem dokumentiem tikuši atslepenoti un mēģinājis pēc iespējas apkopot Aukstā kara beigu fāzes dokumentus vienā stāstā.
Vispār jau par vēstures grāmatu kā tādu atsauksmi ir diezgan grūti uzrakstīt. Ja neesi speciālists vēstures posmā, par kuru lasi, tad atliek vien uzticēties autoram. Šim autoram uzticēties var, jo katram faktam viņš ir klāt pielicis atsauci. Ja esi pavisam knauzerīgs lasītājs, tad nāktos doties pie pirmavota un pārliecināties, ka atsauce atbilst patiesībai. Taču ar pliku faktu uzskaitīšanu nekāda grāmata nesanāk, autoram ir jāveido arī faktu loģisks izklāsts –stāstījums. Taču jebkurš stāstījums paredz faktu interpretāciju šķietami loģiskā secībā. Tas tādēļ, ka cilvēka smadzenes mums ir tā iekārtotas, jebkurš notikums tajās tiek pārveidots kā cēloņsakarīgs izklāsts. Tas, ka realitātei šāds uztveres veids ir visnotaļ neatbilstīgs, ir mūsu pašu problēma. Arī šajā jomā autors ir centies, cik varēdams, neizvēlēties puses un apskatīt Aukstā kara beigu procesus objektīvi. Tas gan viņam kā Rietumu kultūras pārstāvim nesanāk un PSRS beigu beigās sanāk sliktie.
ASV un PSRS centrālā Aukstā kara stratēģija bija atturēt pretinieku no uzbrukuma. Uzbrukums nozīmētu prettriecienu, un tas savukārt abu karojošo bloku iznīcināšanu. Kodolarsenāli bija pietiekoši, galvenā rūpe bija nodrošināt prettriecienu gadījumā, ja pavēles devēji ietu bojā pirms spētu dot pavēli palaist raķetes. Jāatzīmē, ka vismaz šajā jomā manai bērnības valstij PSRS bija izcila ideja – vienkārša un ģeniāla, tā garantēja to, ka pat ja iznīcinātu visus galvenos, tik un tā naidnieks (ASV) no prettrieciena neizvairītos. Praktiski jebkurš dzīvi palikušais bunkurs varētu palaist speciālu raķeti, kura pārlidojot PSRS teritoriju autonomi iedarbinātu pirmo triecienu pārdzīvojošos kodolieročus.
Taču ne jau tikai kodolieroči bija lielvaru galvenās rūpes, vēl jau ir bioloģiskie un ķīmiskie ieroči. PSRS specializējās Sibīrijas mēra kultivēšanā un baku attīstīšanā. ASV vismaz pēc autora apgalvojuma no šādiem projektiem jau sen bija atsacījusies. Bioloģiskie ieroči kaujas laukā ir absolūti nederīgi, jo iedarbojas tikai pēc pāris dienām. To galvenais mērķis ir civiliedzīvotāji. PSRS bija diezgan daudz slepenu laboratoriju, kurās tika darīts viss iespējamais, lai šādus ieročus pilnveidotu. Tas nekas, ka PSRS ģenētikā atpalika pār desmitgadi, ja ir pietiekami resursi, tad var visu. Ķīmiskie ieroči bija piesaukti pavisam maz, tik vien, ka PSRS viņi glabājas pa roku galam, tāpat kā kodolieroči.
Grāmatas galvenokārt ir centrēta uz PSRS, ir šis tas par ASV, bet 70% ir veltīti PSRS beigu gadiem. Tas radīja zināmu disbalansu, un pilnīgi šķita, ka amerikāņi ir pilnīgi miera atbalstītāji. Buša un Reigana ārpolitikas agresivitāte vairāk esot bijusi kā PSRS procesu nesaprašanas cēlonis nevis ģeopolitiska nepieciešamība. Tādēļ mēs daudz lasām par padomju līderiem, par Gorbačova perestroiku un PSRS militārā kompleksa nevēlēšanos strādāt reālas ekonomikas apstākļos.
Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Lasīt gan es ieteiktu tiem, kurus patiesi interesē Aukstā kara beigu posms, tā līdz sīkumiem, ko kurš kad teica, kad kāds pārbēga un citi sīkumi. Ja šis vēstures posms Tevi neinteresē, tad šķitīs dikti garlaicīga. Kā jau visām vēstures grāmatām pienākas gala vērtējums nav tik daudz autora objektivitāte, cik lasītāja paša dzīves laikā uzkrātā informācija (lielākoties bez atsaucēm un pa stūriem sagrābstīta) un pārliecība par patiesību.
Stīvens Kingam kā biezu grāmatu autoram nav nekādas vainas, taču, manuprāt, viņa īstais talants parādās stāstos. Tur viņš paspēj visu izveidot tēlu, ieskicēt apkārtni un pasniegt pavisam savdabīgu skatījumu uz pasauli vai notikumu. Tādēļ es cenšos, un līdz šim man ir sanācis izlasīt katru šī autora stāstu krājumu. Es arī neskrienu vilcienam pa priekšu un nemeklēju autora stāstus to iznākšanas brīdī, bet paciešos līdz tie tiek apkopoti krājumā.
Pavisam šeit atrodami veseli divdesmit stāsti. Savā kvalitātē tie ir no pavisam sadzīviskiem stāstiem līdz pavisam šausmīgiem šausmu stāstiem. Autors lasītāju brīdina, ka dažiem no šiem stāstiem ir zobi, un pēc to izlasīšanas rētas var palikt uz visu mūžu, tāpēc ļoti uzmanīgi.
Mile 81 – biju jau lasījis agrāk un par šo īso grāmatiņu ir atrodama atsauksme manā blogā. Tipisks Kinga gabals, par dažām īpašām vietām un lietām, kuras atrodamas reizē nomaļā vietā un tai pat laikā visu acu priekšā. Tur var notikt visneiedomājamākās lietas, bet ir jābūt īpaši uzmanīgam. Tās ir kā purva akači ievelk sevī un nelaiž vairs vaļā. 7 no 10 ballēm.
Premium Harmony – reizēm cilvēkam pietiek ieskriet veikalā pēc rotaļu bumbas, lai izmainītos visa viņa dzīvi. Šis ir no tiem stāstiem, kurus es saucu par sadzīves stāstiem. Te īsti nav nekādu šausmu, parasta ikdiena, kas pasaulē notiek daudzas reizes dienās. Šī stāsta varonim lielā dzīves loterija ir izvilkusi šādu lozi. No vienas puses zaudējums, no otras puses ieguvums. Ak, jā, Premium Harmony ir lētas cigaretes. 6 no 10 ballēm, no autora biju gaidījis nedaudz lielāku vērienu.
Batman and Robin Have an Altercation – arī šis ir sadzīves stāsts. Dēls katru nedēļu pusdienās ved savu ar Alcheimera slimību sirgstošo tēvu. Viņiem dzīvēs ir gājis visādi, vecais lēnām zaudē saikni ar realitāti, taču šis brauciens atšķiras, tēvs negaidīti atceras kādus Helovīnus, kuros kopā ar dēlu kā Betmens un Robins gājuši pie kaimiņiem. Vēl jo vairāk izrādās, ka vecajā vītā Betmena gars nemaz nav miris. 8 no 10 ballēm.
The Dune – šis ir īstais Kinga stāsts, vecs kongresmenis jau gadiem apmeklē kādu kāpu, šī kāpa ir kaut kas īpašs. Lēnā garā mums tiek pavēstīts viss par vīra dzīvi, un tas, ko viņš redzējis, kā arī tas, kādēļ kāpa viņu pievelk. Ticiet man, ja jums kaut kur būtu noslēpta šāda kāpa, arī jūs kļūtu nedaudz šausmīgā veidā atkarīgi no tās. Tviteris tam ir pierādījums, ka cilvēka daba ir tieši tāda. 10 no 10 ballēm.
Bad Little Kid – arī šis ir īsts autora meistarstiķis. Kā būtu, ja būtu bērns, kurš jau pēc savas dabas ir ļauns. Šāds mazais smurgulis darīs visu, lai sagādātu citiem ciešanas un, ja vajadzēs, arī nāvi. Mazā rižika ar propellercepuri tēls ir vienkārši perfekts, tāpat kā uz nāvi notiesātā skolotāja tēls. Vai tas, ko autors mums vēsta, ir patiesība vai tikai trakā murgi, mēs nekad neuzzināsim, un tas ir pats labākais. 10 no 10 ballēm.
A Death – tāds pabaiss stāsts par kādu slepkavu, īsti nevar saprast, vai šis cilvēks ir vainīga vai nav, taču vietējo iedzīvotāju verdikts ir skaidrs – jāpakar. Labs beigu pavērsiens. 8 no 10 ballēm.
The Bone Church – poēma par pavisam vecu un jau sen nedzirdētu lietu ziloņu kapsētu! Īsts piedzīvojums, mistika un vājprāts. Varbūt vienkārši izdomājums, džungļos jau notiek dīvainas lietas. Viena no retajām poēmām, ka man ne tikai patika, bet kuru arī sapratu. 9 no 10 ballēm.
Morality – dzīvot bezgrēcīgi nav nekāds joks, visi, kas lasījuši biezo melno grāmatu, zina – grēka alga ir nāve. Taču stāsta varonei tiek piedāvāts pagrēkot un kļūt bagātai, viņas dzīve pilnībā izmainās. It kā sadzīves gabals, tomēr ir atrodams šis tas šausmīgs, mēs jau paši nemaz īsti reizēm nezinām, kas mūsos patiesībā iekšā slēpjas. Un reizēm ir jābūt dikti uzmanīgam, lai savu alternatīvo Es neizlaistu tautās. 8 no 10 ballēm.
Afterlife – cilvēks nomirst, bet kas ar viņu notiek pēc tam? Kingam ir interesanta vīzija par pēcnāves dzīvi. Šādu ideju man līdz šim nebija nācies lasīt, gan jau, ka nav unikāla, bet izlasīšanas vērta. 9 no 10 ballēm.
Ur – stāsts par rozā Kindle, paralēlajiem Visumiem un Torni. Atzīšos, es nudien gribēt sev tādu lasīkli kā grāmatas varonim. Esmu jau apskatījis blogā. 8 no 10 ballēm.
Herman Wouk Is Still Alive – un atkal sadzīves gabals, par tiem, kas dzīvei redz jēgu vēl dziļā vecumā un tādiem, kuriem šķiet, ka dzīves beigas ir pienākušas jau nesasniedzot trīsdesmit. Uzrakstīts jau meistarīgi, un ir šausmu elements (tie kas nevar piedot bērnu nogalināšanu, tiem stāsts nepatiks) 9 no 10 ballēm.
Under the Weather – klasisks stāsts par vēlmi norobežoties no patiesības, ja cilvēks labi grib, viņš var apmuļķot ne tikai citus, bet arī sevi. Nedaudz pabaiss un neracionāls, bet cilvēkiem ja aizbrauc jumts gadās visādi. 9 no 10 ballēm.
Blockade Billy – sākumā domāju nemaz šo stāstu nelasīt, jo neko nejēdzu no beisbola, taču autors mani ievadvārdos pārliecināja, nevajag baidīties no tā, ko nesaprot, tas ir tikai fons. Billijs ir īsts beisbola superzvaigzne, un nemaz nevar saprast, kādēļ šausmu stāstu izlase iekļauts šis stāsts. Jā, Kings labi raksta par beisbolu, pat ja lasītājs no tā neko nesaprot. Ir vērts izlasīt līdz beigām. 9 no 10 ballēm.
Mister Yummy – pansionāts, kura iemītnieki lēnā garā gaida savu Nāvi. Kad cilvēkam pienāk viņa pēdējā stundiņa, viņš šo parādību nudien nepalaidīs garām. Smuki jau uzrakstīts, taču no tiem stāstiem, kas ātri aizmirsīsies. 7 no 10 ballēm.
Tommy – poēma, bet man nepatika. 5 no 10 ballēm.
The Little Green God of Agony – šis atkal ir tipisks Kinga stāsts. Par ceļu uz izveseļošanos no pacienta un viņa fizeoterapeites viedokļa. Vienam šķiet, ka šis dara visu iespējamo, bet otrai, ka pacients ir vārgulis un sliņķis. Labi, ka vismaz miljardieris. Taču varbūt taisnība nav nedz vienam, nedz otram. 10 no 10 ballēm.
That Bus Is Another World – stāsts patiks visiem tiem, kuri reizēm vilcienā sēž un blenž uz citiem pasažieriem (vai arī uz cilvēkiem, kas atrodas blakus braucošajā mašīnā) domājot par to, kādas ir viņu dzīves. 9 no 10 ballēm
Obits – labākais stāsts visā grāmatā. Kā tas būtu, ja tu uzraksti par kādu nekrologu dzīvam esot un viņš nomirst. Dzeltenās preses žurnālistam tā ir īsta ādere, bet arī nopietna atbildība. Viņš var uzrakstīt nāves spriedumu vienalga kādam cilvēkam, bet ko ar šādām spējām iesākt reālā dzīvē? 10 no 10 ballēm.
Drunken Fireworks – šis ir humoristisks un ironisks stāsts par kaimiņiem. Kaimiņi dzīvo mierīgi līdz kādā Pateicības dienā nesākas sacensība, kuram ir labāka uguņošana. Iespaidīgi atklāj cilvēku dabu. 9 no 10 ballēm.
Summer Thunder – distopisks postapokaliptisks stāsts. Ne visi pārdzīvoja pirmo kodoltriecienu, taču arī tie, kuri izdzīvoja, ir nolemti. Radiāciju ar aci neredzēsi un par saslimšanu uzzināsi tikai tad, kad sāksi vemt asinis. Aiziet no šādas pasaules var dažādos veidos. 10 no 10 ballēm.
8 no 10 ballēm, ja esi Kinga daiļrades cienītājs, tad uz lasīšanu nebūs jāmudina. Taču, ja arī neesi, tad droši ķeries klāt, ne visi stāsti būs ideāli un aizraujoši, taču priekš katra gaumes te pa kādam atradīsies, un kas zina, iespējams, arī nobīsies.
Vispār jau divu nedēļu laikā ķerties pie vēl viena Imermaņa romāna šķita nedaudz neprātīgi, ja ņemam vērā, ka iepriekšējie divi darbi man šķita diezgan pašvaki. Bet tā kā esmu apņēmies izlasīt visu sēriju, tad nācās vien šķirt grāmatu vaļā un sākt lasīt.
Grāmatas darbība risinās no 1970-tajiem līdz 2020. gadiem plus mīnus desmit gadi. ASV varu ir sagrābušas korporācijas, taču Mortona korporācija iegūst absolūtu varu. Korporācijas mantinieks Trīdents Mortons nemaz nav laimīgs cilvēks. Viņu nomoka domas par tēmu, cik daudz cilvēku ir gājuši bojā tikai tādēļ, lai viņš iegūtu bagātību. No viņa paša neviens neko daudz neprasa, šīm darbam korporācijā ir menedžeri. Reizēm tikai vajag pa parakstam, piedalīties kādā sēdē vai kalpot par reklāmas seju. Kompānijas pašreizējais vadītājs ar pseidonīmu Mefistofelis saprot, ka pēc viņa nāves korporācija var aiziet postā, un tādēļ viņš mēģina Tridentu piesaistīt savam jaunajam projektam Telemortonam.
Autors manās acīs ir reabilitējies. Ļoti laba distopija, kuras apskatītās problēmas ir aktuālas arī šodien. Piemēram, reklāmas ietekme uz cilvēkiem. Uz to, cik viegli patiesībā masu mēdijiem ir nozombēt parastu cilvēku, un kā no indivīdiem tos pārvērš par nedomājošu masu, kur katram indivīdam rūp tikai paša labklājība. Par ideālo sabiedrību, kur visi resursi ir ideāli sadalīti visiem iedzīvotājiem pēc to vajadzībām. Par to, kāda situācija rodas, ja šie resursi ir ļoti, ļoti ierobežoti. Bagātajiem jau pietiek, bet ko darīt nabagajiem?
Autors nākotnē ir paredzējis vietu arī skaitļojamām mašīnām. Te gan ir tikai viens milzīgs skaitļošanas monstrs, kas izvērtē pieejamos resursus un ir sasniedzis Mākslīgā intelekta līmeni. Taču, kas notiek, ja šis intelekts iespaidojas no saviem radītājiem un viņa galvenā premisa ir baltās rases saglabāšana. Un kā rīkoties šim intelektam, ja tā rīcībā esošie resursi neļauj piepildīt arī šo visai ierobežoto mērķi? Tagad cilvēki dodas uz anabiozi jau jauni, jo Mortona kontrolētā teritorijā visiem nepietiek vietas un resursu, tādēļ populācija ir jāsamazina.
Var jau, protams, visā saskatīt padomju ideoloģiju par pūstošo kapitālismu un kapitāla alkatību, bet būsim godīgi, tāda tomēr mūsdienu pasaule ir. Pēc šīs grāmatas izlasīšanas es autoru respektēju arī kā labu futūristu un cilvēka dabas pazinēju. Tas, par ko viņš raksta pirms četrdesmit gadiem, nu ir mūsdienas. Mēs neatraudamies vērojam „dzīvajā” karu un katastrofas tiešraidē. Virs pilsētām ASV un Eiropā dežūrē reportieru helikopteri, lai varētu jebkuru notikumu atainot TV skatītājiem. Katrs garāmgājējs var kļūt par mirkļa slavenību nofilmējot ekskluzīvus kadrus notikumu vietā. Gadās, ka cilvēki tā vietā lai zvanītu attiecīgajam dienestam, labprātāk sāk filmēt notiekošo.
Varbūt mēs nesmēķējam Mortona cigaretes ar marihuānu un, iespējams, telekompānijas pašas neinscenē karus (tos aizstājot ar realitātes šoviem, bet parastais cilvēks jūtas apmierināts, ja vardarbība un agresija viņam tiek nogādāta tieši mājās caur TV ekrānu. Galvenais ir maize un izklaide, ja tas ir, tad cilvēks jūtas laimīgs, un viņam pēc būtības ir vienalga, kurš vada valsti. Te gan jāpiemin neliela nobīde laikā, autora ASV tas viss notiek 70 desmitajos, un ziņas nav īsti tiešraide, viss tiek ierakstīts videokasetēs, kuras tad ved uz centriem. Vispasaules informācijas tīkls vispār grāmatas rakstīšanas brīdī bija tik fantastiska lieta, ka īsti neviens to mūsdienu veidolā tā arī neparedzēja. (Vismaz cik nu es par to zinu.)
Grāmata ir par meliem, politiku un naudas varu. Mortona piramīda nav tikai debesskrāpis, tā ir arī naida un lāstu piramīda, kurus pakļautie velta saviem saimniekiem. Taču informācija un propoganda ir viss, kas vajadzīgs, lai tos noturētu grožos. Laba grāmata 8 no 10 ballēm, tēmas aktuālas ir joprojām, interesanta distopija, un diemžēl autors daudzās lietās nemaz nav nošāvis garām.
No šī autora es līdz šim biju lasījis tikai grāmatas, kuras veltītas izrakteņiem – dimantiem un urānam. Tādēļ biju visai izbrīnīts, ka viņa jaunā grāmata būs veltīta vilcieniem. Jo katru dienu nākas sastapties ar vilcieniem un to sastāviem. Nedaudz baidīja tikai fakts, ka, iespējams, šī grāmata man būs tikai jau iepriekšzināmo faktu atstāstījums bez nekādas pievienotās vērtības.
Šajā grāmatā autors ir centies aptvert vilciena kā transporta līdzekļa vēsturi, ietekmi uz industrializāciju, jaunu teritoriju apgūšanu un cilvēku ikdienu. Stāstījums mijas starp autora piedzīvojumiem ceļojot ar vilcienu, un atkāpēm, kas veltītas vilcienu vēsturei. Lielbritānijā, dzelzceļa dzimtenē, autors izmanto vilcienu, lai aizbrauktu no britu salas viena galējā punkta līdz otram. Pie reizes uzzinām, kā izgudrota lokomatīve, un kādi ir bijuši britu dzelzceļa zelta laiki. Indijā dzelceļš ir ne tikai transporta lidzeklis, tas pilda arī sociālās funkcijas gan kā darba devējs, gan subsidējot tos, kas nevar atļauties braukt ar vilcienu. Ķīna vilcienos redz savu pasažieru pārvadāšanas nākotni un instrumentu, lai izplatītu savu ietekmi. Te autors brauc ar vilcienu uz Tibetu. Daudz par korupciju un spēju pabeigt visu laikā. ASV savukārt vilciens ir aizmirsts, vismaz pasažieru, tas ir aizstāts ar automobiļiem, un federālās valdības tā arī nespēj vienoties, kur būvēt un cik maksāt. Peru valsts, kur vilciens grūti iedomājams. Lielākoties tiek izmantots izrakteņu transportam. Varētu pat teikt neliels brīnums, kā no veca nolaista dzelzceļa izveidot mūsdienīgu uzņēmumu. Krievija, kur dzelceļš nepieciešams, lai savienotu valsts nostūrus ar centru. Te autors vizinās pa Transsibīrijas maģistrāli, diezgan traks pasākums. Un visbeidzot Spānija ar saviem jaunās paaudzes ātrvilcieniem, kas savieno ne tikai Madridi ar Barselonu.
Pati grāmatas lasīšana diemžēl ir tāda pagarlaicīga. Gribētos spilgtākus autora ceļojumu aprakstus ar kaut kādu struktūru. Tagad diemžēl sanāk, ka viņš atstāsta visu, ko pieredzējis un tas lielākoties nāk no sarunām ar vilcienu pasažieriem. Savukārt informatīvā daļa, fakti, kas iegūti no dzelzceļa darbiniekiem, ir ļoti interesanti. Es pirms tam nekur nebiju lasījis par indiešu dzelzceļa sliežu īpatnējo izmantošanas veidu (vietējie to uzskata par tualeti). Par to, ka Ķīnas dzelzceļš uz Tibetu būvēts pa taisno uz mūžīgā sasaluma. Nedaudz gan kaitināja, ka viss tika mēģināts pasniegt atskatoties uz ASV. Cik var noprast ASV dzelzceļa lobijam neiet diez ko spoži, neviens nav gatavs valsts līmenī subsidēt pasažieru pārvadājumus, problēmas ar zemes iegādi un vecās infrastruktūras neatbilstība mūsdienu prasībām.
Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, sarakstīta diezgan labi, daudz interesantu faktu, autora personīgie piedzīvojumi gan ir tādi pabāli, un lielākoties nav diez ko aizraujoši. Ieteiktu lasīt visiem, kurus interesē dzelzceļš. Bonusā uzzināsiet, kādēļ dzelzceļa atzara atvilkšana līdz kādam miestam negarantē ekonomikas uzlabošanos.
