Navigate / search

Pagrīdes impērija by Nelsons Džonsons

Pagrīdes impērija

Tā nu ir sanācis, ka pēdējo gadu laikā diezgan daudz grāmatas esmu izlasījis par ASV vēsturi. Un arī šī grāmata nebūs nekāds izņēmums. Ieraudzījis, ka Zvaigzne ABC izdevusi grāmatu “Pagrīdes impērija“, nevarēju noturēties to neizlasījis. Gribējās beidzot saprsast, kas tur īsti ir ar to Atlantiksitiju. Līdz šim šo pilsētu biju sastapis pāris atsaucēs, un lielākoties tur bija piesaukta Boardwalk, pāris slaveni mafijas locekļi un ekonomiskais panīkums.

Domājams ka katras pilsētas vēsture sākas ar sapni. Atlantiksitijas pamatā bija sapnis par kūrortpilsētu bagātiem klientiem. Protams, ka realitāte ieviesa savas korekcijas, bet galu galā pilsētu nodibināja. Procesā vietējie zemes īpašnieki palielināja savu īpašumu vērtību, ierīkojot dzelzceļu un radot nekustamā īpašuma burbuli. Beigu beigās pilsētas ekonomika balstījās uz azartspēlēm, viesnīcām un bordeļiem. Pilsētas apmeklētāji nebūt nebija tik izsmalcināta publika, kā bija iecerēts. Tā kā bordeļi un azartspēles nebūt nebija likumīgi biznesi, realitāte noteica, ka Atlantiksitijā gangsteriem un politiķiem nācās iemācīties sadarboties kopēja labuma (pašu kabatas) vārdā. Šis process radīja tādus cilvēkus kā Nakijs Džonsons, Lūiss “Komodors” Kīnle un Frenks “Haps” Fārlijs. Tieši viņi bija tie, kuri izlēma Atlantiksitijas un tās iedzīvotāju likteņus.

Cik man līdz šim ir nācies sastapties ar šāda tipa grāmatām, tajās parasti tiek aprakstīta gangsteru vai mafijas locekļu savstapējās ķildas, uzdzīve un likuma sargu “neveiksmīgā” cīņa pret viņiem. Šī grāmata apskata visai netradicionālu vēstures šķautni. Korupciju visaugstākajā līmenī, jo tieši politiķi ir tie, kas spēj nodrošināt acu pievēršanu uz noteiktām lietām, pieņemt pareizus likumus un neaizmirst ņemt kukuļus visur, kur vien tas ir iespējams. Organizētajai noziedzībai nav cerību izdzīvot, ja viņi nemaksā nodevas pareizajiem cilvēkiem. Atlantiksitijas situācija radīja apstākļus, kas spēja nodrošināt korumpētas politiskās elites pārmantojamību. Tam tika izmantoti vēlēšanu rezultātu viltojumi, obligātie balsojumi pašvaldību darbiniekiem un, protams, rūpes par iedzīvotāju nabadzīgākajiem slāņiem. Republikāņu partija šajā pilsētā dominēja daudzus gadu desmitus, un vienmēr spēja nodrošināt savu pārvēlēšanu sev vajadzīgajos amatos.

Ja kādam šķiet, ka Latvijā viss ir slikti, tad izlasot šo grāmatu cilvēks varēs nomierināties, jo mums vēl tāls ceļš ejams, lai nonāktu līdz nopietnam līmenim. Interesanta bija nodaļa, kas bija veltīta afroamerikāņiem Atlantiksitijā gan laika posmā pēc pilsoņu kara, gan segregācijas gados. Tāpat beigu nodaļas, kas parāda Atlantiksitijas sabrukumu. Tās uzskatāmi pierāda, ka ilgtermiņā ar nelegālo biznesu pilsētas attīstību nebūs iespējams finansēt. Arī likumdošanas sakārtošana, sociālās aizsardzības sistēmas uzlabojumi samazina lokālo politiķu ietekmi uz mazturīgajiem vēlētājiem. Grāmata arī labi ilustrē, ka, lai cik korumpēta būtu konkrētā varas struktūra, tā neko nespēj padarīt reālas ekonomiskās krīzes apstākļos. Un pavisam traki ir, ja pilsēta ir orientēta tikai uz pakalpojumu sektoru.

Vienīgais, kas grāmatā nedaudz kaitināja bija autora centieni radīt klātbūtnes efektu, stāstot kā katrs juties, kā aizgājušos laikos viss izskatījies un vispārīgi apgalvojumi, kas laiku pa laikam sastopami tekstā. Bet tas jau ir atkarīgs no katra paša gaumes.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Laba pilsētas vēstures analīze, kas ļauj lasītājam saprast lietas vairākos līmeņos. Var pievērsties ietekmīgu cilvēku dzīvestāstiem. Var iedziļināties reģionu attīstības problēmās, makroekonomiskajos un mikroekonomiskajos aspektos. Var veikt salīdzinošo analīzi ar pašmāju pašvaldībām un izdarīt secinājumus.

Pēc grāmatas motīviem HBO ir uzņēmis seriālu “Pagrīdes impērija”, kuram nu jau iznākušas veselas četras sezonas.

Boomerang: Travels in the New Third World by Michael Lewis

Boomerang

Kādēļ nopirku šo grāmatu, nemaz nespēšu pateikt. Iespējams, ka tādēļ, ka Amazon serviss man to rekomendēja neskaitāmas reizes un tas, ka nesen jau biju lasījis vienu no šī autora grāmatām. Lai vai kā, grāmata bija ļoti interesanta.

Atšķirot grāmatu, mēs ievadā lasām par kāda veiksmīga hedžfonda vadītāja personiskajiem uzskatiem par iespējamo finanšu tirgus nākotni. Viņš ir nolēmis uzpirkt zeltu un daļu naudu konvertēt niķeļa kapeikās. Pēc šī ekscentriskā ievada autors mūs aizved sev līdzi ceļojumā pa jaunajā trešās pasaules valstīm. Domāju, ka šo valstu iedzīvotājiem diez vai glaimo šāds salīdzinājums, bet tā jau ir viņu problēma.

Iesākumā apmeklējam Islandi, valsti, kas reiz dzīvoja cepuri kuldami, kuras iedzīvotāji no zvejniekiem pārkvalificējās par brokeriem un investoriem. Šķiet, ka viņi bija nolēmuši nopirkt visu pasauli nemaz neinteresējoties, cik tā maksā. Beigas bija tādas, kādas nu viņas bija, valsts novešana līdz bankrotam un atgriešanās pie skarbās realitāte.

Grieķija – tiem jau vēl nekas nav beidzies, viņi dzīvo no vienas aizdevuma injekcijas līdz otrai. Vispār viena superīga valsts, vēlēšanu gadā nodokļus var nemaksāt vispār, valsts kurā pasažieru dzelzceļa uzturēšanas vietā lētāk būtu visus sasēdināt taksometros. Arodbiedrības, streiku kultūra un absolūts pofigisms par to, ka naudas nemaz nav. Vīri neklīrējās un apkrāpa gan Eiropas Savienību, viltoja budžeta izpildes rādītājus un arī tagad zināmā mērā kontrolē situāciju, jo tur pie rīkles visu eirozonu.

Īrija, ja kādam šķiet, ka mēs ar nekustamo īpašumu attīstīšanu un Parex glābšanu esam iebraukuši dziļi auzās, tad varam mierināt sevi ar domu, ka īru auzas ir n reizes lielākas par mūsējām. Ir jau savs šarms valstij, kur galvenie valstsvīri reizēm uzstājas šmigā, un tā pat kā mūsējie lāgā nesaprot, kas īsti jādara. Bet brīvas naudas apstākļos īri paspēja sainvestēt dažādos dīvainos veidojumos. Bet vislabāk man patika autora teksts: „ … the Irish decided what they really wanted to do was buy Ireland. From each other.”.

Vācija – tā ir valsts, kas spēj kaut ko pati saražot, valsts ar disciplīnu un budžeta pārpalikumu. Valsts, kas tagad praktiski sponsorē visu Eiropu, jautājums ir tikai cik ilgi. Autors raksta par vāciešu apsēstību ar sūdiem. Viņus sūdi pievelk, tomēr viņi tos nekad netaisa savās mājās. Arī viņu bankas ir sainvestējušas dažādos sūdos, bet mājās viss ir kārtībā, burbuļus nepūš un pensiju fondi nepazūd.

ASV – te gan vairāk no pašvaldību viedokļa tiek runāts pat ar pašu Arnoldu. Par mehānismu, kā ASV pārnes budžeta deficīta iztrūkumus uz pašvaldībām, un par to cik slikta ir vispārējā situācija, kad neviena pilsēta vairs nevar veiksmīgi pārdot savas parādzīmes. Ko tur parādzīmes, neviens pat negrib maksāt par to, lai pilsēta pārsauktos viņa preču zīmes vārdā. Bet te valda optimisms, jo vienmēr ir kāda kaimiņpilsēta, kurai klājas vēl sliktāk.

Izcila lasāmviela, daļa no lasītā jau bija nācies redzēt. Raksts par Grieķiju jau bija lasīts šķiet Sestdienā, tur gan bija tāds saīsināts variants, bez klostera darbinieku shēmas. Kopumā grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visus, kurus interesē finanses un tiem, kuri domā, ka tieši mums ar valdību nav paveicies.

River Town: Two Years on the Yangtze by Peter Hessler

River Town

Šo grāmatu man reāli ieteica izlasīt, apgalvojot, ka tā ir laba lasāmvielām, saturot daudz interesantu novērojumu par ķīniešiem, viegli lasās, un, īsi sakot, ir lasīšanas vērta. Pati lasīšanās gan atlikās uz vairākiem mēnešiem, jo bija citas prioritātes, bet beigu beigās tā tika izlasīta.

Grāmatas autors un Ķīnā dzīvotājs Pēteris divus savus dzīves gadus pavada skolojot studentus angļu valodā un literatūrā kādā Fulingas augstskolā. Šī skološana notika pērnā gadsimta beigās ap to laiku, kad Honkonga tika atdota atpakaļ Ķīnai. Tad vēl Ķīna nebija tik atvērta pasaulei, un komunistiskās partijas ietekme sabiedrībā vēl bija dominējoša. Viss šis laiks tiek pavadīts Jandzi upes krastos.

Tad nu autors ņemas uzskaitīt visu, ko viņš ir novērojis savā skolas dzīvē, gan partijas ietekmi uz cilvēku uzskatiem, kultūras atšķirības salīdzinot ar ASV, to, ka te no bērniem tiek sagaidīts maksimums, un kļūdās neviens neko pozitīvu necenšas saskatīt. Kā jau īstam amerikānim, autoram ļoti nozīmīga šķiet Ķīnas neseno laiku vēsture, viņš cenšas izdibināt visu par „Kultūras revolūciju” laiku, kad praktiski tika iznīcināta valsts inteliģence, gan par „lielo lēcienu uz priekšu”, kad Ķīnā uz pāris gadiem tika iznīcināta gan lauksaimniecība, gan rūpniecība. Interesanti ir uzzināt arī tā laika studentu domas par kapitālistiskajām valstīm un amerikāņiem vispār. Tad vēl amerikāņi šajā Ķīnas daļā ir retums, un visi cilvēki uzskata par pienākumu viņus vai nu pasveicināt vai arī izmēdīt.

Labi aprakstīts arī autora ķīniešu valodas mācīšanās process, tas uzticēts diviem skolotājiem un neapšaubāmi notiek Partijas stingrā uzraudzība, autors gan reizēm cenšas izšaubīt skolotāju uzskatus, bet reti kad viņam izdodas iedragāt to ticību partijas līnijai. Cilvēkos kolektīvisms ir pacelts līmenī, kas līdzvērtīgs skudrām, vadošo uzdevumi netiek apspriesti un kritizēti, tie tiek izpildīti, ja kāds atšķiras no kolektīva, viņu labākajā gadījumā ignorē.

Kopumā interesanta grāmata par deviņdesmito gadu beigu Ķīnu, mūsdienās tā jau ir mainījusies, tagad var satikt cilvēkus ārzemēs, kas ir no kontinentālās Ķīnas, uz katra stūra. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm.

The Old Man and the Wasteland by Nick Cole

The Old Man and the Wasteland

Šī ir tāda maza plāna grāmatiņa, kas sevī satur vienu stāstu. Nopirku to tādēļ, ka visi vērtētāji nez kāpēc bija devuši tikai pozitīvas atsauksmes. Sākot ar: „neko labāku dzīvē vēl nav nācies lasīt” un beidzot ar rekomendācijām izlasīt visiem. Tā kā maksāja vien nieka dolāru, tad iepirku un izlasīju.

Vecais vīrs vēl ir piedzīvojis laikus pirms kodolkara. Viņš atceras laikus, kad elektrība bija visur, un ledusskapis ikvienam. Tagad pēc kara izdzīvojušie cilvēki ir savākušies ciematiņos, kas pārtiek no iepriekšējās pasaules artefaktu vākšanas un izmantošanas savā ikdienā. Vecais vīrs arī ir no vācējiem, katru dienu viņš dodas tuksnesī, lai atrastu ciemam noderīgu mantu, segu, drāts gabalu, armijas konservu. Četrdesmit gados ir savākts gandrīz viss, un kļūst arvien grūtāk. Tādēļ īstam vācējam ir jāprot nolasīt katras vietas stāsts, kas te ir noticis, kādēļ un kur varētu būt atrodamas vācējam nepieciešamās lietas. Vecais vīrs gan uz vecumu ir kļuvis visai izklaidīgs un nu jau pāris mēnešus neko nav atnesis mājās. Tādēļ viņš nolemj riskēt un doties ilgākā pārgājienā, tur kur neviens vēl nav bijis, lai atvilktu uz ciemu ko izcilu un atminēšanas vērtu kā toreiz ledusskapi.

Vecais vīrs ir diezgan tiešs analogs no stāsta „Vecais vīrs un jūra”, arī pats grāmatas varonis to apzinās, jo šis stāsts ir viņa grāmatā. Viņam ar pēdējā laikā nekas neķeras un negribas, lai haizivis atņem viņa lomu. Tad nu lasītājs var ceļot pa pēc kodolkara pasaules nelielu daļu kopā ar Veco vīru un gremdēties viņa atmiņās. Pasaule izrādās nemaz nav tik vienveidīga kā vecajam vīram bija licies, izejot no sava ciema, ir pat vietas, kurās joprojām darbojas elektrība un cilvēki, kas ieslīguši dogmatiskā mežonībā, bet vispār civilizācija izskatās, ka iet uz galu.

Stāstā ir pāris loģisku caurumu, piemēram, ASV dienvidu daļa ir praktiski neapdzīvota, jā, tur nokrita divas bumbas, bet cilvēki gribot nevar nobombīt visu pasauli. Esot bijusi kodolziema divus gadus, tad viss atgriezies atpakaļ. Tas nozīmē, ka nekā izcila jau tur nevarētu būt bijis. Tai pat laikā mežoņi, kas pārtiek no kanibālisma savairojušies tūkstošiem, nepaskaidrojot kā. Un beigas ari ir nedaudz dīvainas. Ir jau gan saprotams, ka, ja ASV nogalina prezidentu, tad acīmredzot arī pati ASV aiziet bojā. Neskatoties uz augstāk minētajiem sīkumiem grāmatai tiešām var likt 10 no 10 ballēm.

The Age of Gold: The California Gold Rush and the New American Dream by H.W. Brands

The Age of Gold

Kaut kā pēdējā laikā mani ir pavilcis lasīt par jauno laiku vēsturi derīgo izrakteņu kontekstā. Arī šī grāmata ir nopirkta pāris gadus atpakaļ un mētājusies nelasīta. Kad pirku, ideja bija uzzināt kaut ko vairāk par Kalifornijas zelta drudzi. Iespējams, tas bija Tenant Creek zelta raktuvju apmeklējuma iespaidā.

Tātad, tālajā 1848. gadā vīriem bija ienācis galvā uzbūvēt gateri. Un ne jau nieka gateri, bet tādu, kuram ir pašam savs ūdensrats, kas darbinātu zāģus. Pa to pašu upi varētu pludināt baļķus un pa straumi lejā sūtītu jau kokmateriālus. Plāns tiešām nebija slikts, vienīgās nesaskaņas bija starp strādniekiem mormoņiem un viņiem pierīkoto pavāri. Tā tas bija līdz vienu dienu, būvējot ūdenskrātuves dambi, netika atrasts zelts. Viss jau vēl būtu labi, ja vīri būtu pa kluso ieguvuši zeltu un metuši mieru gaterim. Bet nekā, muti neviens neturēja, un jau pēc pāris dienām visas tuvākās apdzīvotas vietas jau zināja, ka ir atrasts zelts. Skaidrs, ka ar lopkopību vai zemkopību nevienam vairs nodarboties negribējās, visi gāja rakt zeltu. Lieki piebilst, kad ziņas nonāca līdz Vašingtonai, zelta atrašana jau bija apaugusi ar leģendām.

Autors tiešām ir veltījis laiku zelta drudža dalībnieku dienasgrāmatu izpētei un sniedz lasītājam iespēju palūkoties uz visiem šiem notikumiem no viņu perspektīvas. Pirmais un galvenais pārbaudījums visiem zeltračiem bija nokļūšana līdz Kalifornijai. Tai laikā no Austrālijas līdz turienei bija tikt drošāk un ātrāk, nekā, piemēram, no Vašingtonas.  Sauszemes ceļš bija ilgs un nogurdinošs, ceļotājiem nācās šķērsot tuksnešus un kalnu grēdas, tas arī ir laiks, kad Nāves ieleja ieguva savu nosaukumu.

Arī tikuši galā ceļotāji atklāja, ka zelts tur nemaz pa zemi nemētājas un tā iegūšanai bieži vien ir nepieciešamas diezgan nopietnas investīcijas. Pat ja tev izdevās atrast zeltu, tad ņemot vērā Kalifornijas norobežotību no pārējās pasaules, visas preces un ēdiens maksāja ļoti dārgi, un cilvēkiem sanāca knapi iztikšanai. Parastais bizness vienkārši nespēja funkcionēt, jo grūti bija pārspēt zelta vilinājumu, cilvēki vienkārši nevēlējās strādāt par kalpotājiem vai mežstrādniekiem. Kopumā daudzu un dažādu cilvēku interesanti dzīvesstāsti.

Trešdaļa grāmatas gan ir veltīta, manuprāt, visai garlaicīgam tematam, Kalifornijas štata dibināšanas nozīmei ASV vēsturē. Te nu tiek apskatīts gan pilsoņu karš, gan cīņa pret verdzību, gan konflikti ar Meksiku, gan dzelzceļa monopols, gan ietekmīgi politiķi, gan milzu spekulācijas. Lielākoties cik tas skar politiku, viss ir izkonspektēts no tā laika valdības sanāksmēm. Ja iesākumā tas viss ir vēl lasāms, tad pēc trīsdesmit lappusēm man kā ne ASV pilsonim tā padarīšana sāk garlaikot. Viens gan ir skaidrs – arī tad oligarhi valdīja pasaulē.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, domāju, ka autoram bija visas iespējas atrast vēl pāris interesantu zelta drudža notikumus.

img src=”http://farm7.static.flickr.com/6188/6126385201_88beb744fd_m.jpg” width=”158″ height=”240″ alt=”The Age of Gold”/

Full Dark No Stars by Stephen King

Full_Dark_No_Stars

Kings nenoliedzami ir mans favorīts. Galu galā man mājās ir gandrīz visi viņa darbi, un 90% no tiem es pat esmu izlasījis. Labi, nelasīta man ir tikai vien grāmata “Lizijas stāsts”, kāpēc nezinu. Šo grāmatu es nopirku jau pirms tās iznākšanas. Kā jau bookdepository tas gadās, es viņu saņēmu tikai mēnesi pēc iznākšanas, un, kad saņēmu, man lasīšanas kāre bija pārgājusi. Bet ar laiku visam pienāk savs laiks, un šī grāmata nelasīta nepalika.

Grāmatā ir atrodami četri garstāsti, kas ieturēti klasiskajā Kinga stilā un atklāj cilvēku tumšāko pusi. Protams, lasītājs tiek ierauts šajos stāstos pilnībā, galu galā viņam taču ir visas tās šausmas jāiztēlojas. Stāsti iesākumā liekas parasti sadzīviskie šausmu stāsti ar misticisma piesitienu, citi pat bez tā, bet tieši Kinga stils ir tas, kas tos padara interesantus.

“1922” – stāsts par fermeri Vilfrīdu un viņa ģimeni. Vismaz sākumā viņam vēl ir ģimene un par to, kā šis gads fermerim Vilfrīdam kļuva par sliktāko gadu dzīvē. Vilfrīda sieva ir mantojusi simts akru zemes gabalu, bet tā vietā, lai to pievienotu Vilfrīda fermai, viņa paziņo, ka zemes gabalu pārdos un pārcelsies uz dzīvi pilsētā. Skaidra lieta, ka tāda atkāpšanās no senču paražām Vilfrīdam ir nepanesama, un viņš nospriež tikt no sievas vaļā. Ir tikai jādabū savā pusē dēls. Un tad jau notikumu maiss ir vaļā.

“Big Rider” – stāsts par kādu slavenu rakstnieci, kuru mājupceļā no publiskas uzstāšanās ciema bibliotēkā, izvaro un gandrīz nogalina. Rakstniece lietas pašplūsmā neatstāj un nolemj atriebties pati. Drausmīgākais stāsta ir tas, ka šādas izvarošanas pasaulē notiek riņķī un apkārt, un kādam nabaga cilvēkam tā diemžēl ir realitāte.

“Fair Extension” – cik tālu cilvēks ir gatavs iet, lai viņam pašam klātos labi. Ko ir gatavs iemainīt ar vēzi slims cilvēks, lai nodzīvotu vēl teiksim 15 gadus. Kārtējais darījuma ar pašu nelabo nestandarta scenārijs. Jā, te nav jāatdod dēls, meita vai sieva. Šoreiz dzīves pagarinājumu var dabūt citā veidā.

“A Good Marriage” – cik labi cilvēks var pazīt otru cilvēku. Un ja ar viņu kopā esi nodzīvojis pārdesmit gadus? Autors uzskata, ka ne visai, un pastāsta mums par sievieti, kura nejauši atklāj, ka viņas vīrs ir maniaks slepkava.

Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, bet tas salīdzinājumā pret citiem Kinga darbiem. Jo man viņš tomēr ir atsevišķā kategorijā. Lai arī notikumi lielākoties notiek uz parastu amerikāņu dzīves fona, man tomēr nedaudz pietrūka tās mistikas.

NurtureShock: New Thinking About Children by Po Bronson, Ashley Merryman

nurtureshock

Laiku pa laikam audzinot savu dēlēnu palasos kādu grāmatu, kas veltīta bērnu audzināšanai. Lielākā daļa no viņām ir vairāk veltītas vecākiem domāt pozitīvi, un piebāztas ar dažādām nepierādītām patiesībām, no kurām galvenā ir: vecākiem jāļaujas saviem instinktiem un tad jau nu bērna audzināšanā nekļūdīsies. Personīgi uzskatu, ka vecāku instinkti tālāk par rūpēties, pabarot un aizsargāt diez vai tālāk sniedzas. Tas bērna audzināšanai, protams, pa sliktu nenāk, tomēr diez vai instinkti palīdzēs, lai bērnam iemācītu lasīt vai runāt. Tā nu ieraudzījis grāmatu, kas aptuveni atbilst maniem uzskatiem, tūdaļ arī nopirku.

Grāmatas autori apskata plašu ar bērna audzināšanu saistītu jautājumu loku. Te gan jāpiebilst, ka grāmata ir domātu amerikāņu vecāku auditorijai. Galvenās tēmas ir:

Vai labi slavēt bērnu un kā būtu jāslavē pareizi? Izrādās, ka bērniem, kurus vecāki sauc par cītīgiem, labāk spēj tikt galā ar problēmām nekā tie, kas tiek slavēti kā gudri. Gudrie vienkārši baidās zaudēt savu statusu.

Miega problēmas. Izrādās, ka vismaz ASV bērni guļ par vienu stundu mazāk nekā pirms 30 gadiem. Tas bērna smadzenēm par labu nenāk, jo miedziņā augošs organisms nostiprina dienā uzzināto, noņem stresu utt.

Kādēļ vecāki mājās nerunā par rasēm? Latvietim šī problēma varētu būt visai attāla. Interesanti, ka šajā nodaļā bija pieminēts Biedriņš.

Kādēļ bērni melo? Šī ir interesanta nodaļa, izrādās, ka lielākā daļa audzināšanas metožu bērnus iedvesmo melot. Vispār jau lielākā daļa bērnu melo gan vecākiem, gan skolotājiem. Tā ir gan bagātas fantāzijas izpausme, gan spēja modelēt savu rīcību, gan iespēja izmukt no soda. Interesanti, ka Āfrikas valstīs, kur skolotājs var skolnieku iekaustīt ar koku, bērns melošanas prasmē un stratēģijā ieliek kloķi savam amerikāņu līdziniekam par veseliem diviem gadiem.

Vai bērnam agrīnā vecumā var noteikt intelektualitātes koeficientu? Skaidrs jau, ka nevar, jo smadzenes vēl attīstās. Neskatoties uz to, ASV daudzu bērnu liktenis tiek izšķirts jau piecu gadu vecumā, kad ar testiem atsijā apdāvinātos no neapdāvinātajiem.

Brāļi un māsas, kāpēc bērni savā starpā plēšas? Vai labāk ir augt vienam vai daudzbērnu ģimenē. Statistika īpašas atšķirības šajos gadījumos neredz.

Manuprāt, interesantākā nodaļa, kā bērniem mācīt runāt. Izrādās, ka ar bērnu visu laiku nemaz nav jātarkšķ, ir vienkārši jāzina, kad runāt. Vispār izskatās, ka grāmatā piesauktā metode strādā. Pastāstīts arī, kādēļ bērniem, kuri sēdināti pie speciāliem bērnu DVD ir mazāks vārdu krājums nekā tiem, kas televizoru vispār neskatās.

Ir jau vēl arī par paškontroli, pusaudžu krīzi un spēju rotaļāties ar citiem bērniem. Kopumā grāmatu vērtēju kā interesantu, bija vērts izlasīt, visiem secinājumiem klāt pielikti pētījumu apraksti, kas ļauj saprast kāpēc tad bērns uzvedās tieši tā un kādi motīvi viņu vada. Dodu 10 no 10 ballēm.

The Devil and Sherlock Holmes: Tales of Murder, Madness, and Obsession by David Grann

Holmes

Par autoru vārdā David Grann pirmo reizi uzzināju pasūtot viņa grāmatu „The Lost City of Z”, to gan līdz šim vēl neesmu izlasījis. Šī grāmata gan ir pavisam cits stāsts, jau atšķirot zināju, ka grāmatu izlasīšu uzreiz.

Grāmatas galvenais vadmotīvs būtu izsakāms ar A. Kona Doila vārdiem:

„Life is infinitely stranger than anything which the mind of man could invent”

Tātad grāmata mums piedāvā vienpadsmit stāstiņus no dzīves, kuri pēc būtības ir tik dīvaini, ka liekas izdomāti. Jāsaka gan uzreiz, ne visi no viņiem klasificējas šajā neticamo stāstu žanrā. Autors šajā grāmatā ir apkopojis viņaprāt interesantākos stāstus, kurus viņš sarakstījis un publicējis savā žurnālista karjerā.

Tā nu mēs cilvēki, kas no 2000. gada līdz šodienai regulāri nelasām „The New Yorker”, varam uzzināt dažus interesantus gadījumus:

par Šerloka Holmsa fanu, kurš izdara pašnāvību tā, lai tā izskatītos pēc slepkavības;

par kādu vīru Teksasā, kurš nelaimīgas apstākļu sakritības dēļ tiek sodīts ar nāvi;

par cilvēku hameleonu Frederic Bourdin;

par kādu poļu rakstnieku, kurš, iespējams, paša izdarītu slepkavību apraksta savā grāmatā;

par 9/11 ugunsdzēsēju, kurš nekādi nevar atcerēties torņu sabrukšanu;

par milzu kalmāra meklētājiem un iespējamām noķeršanas metodēm;

par Ņujorkas problēmām ar dzeramo ūdeni;

par vīru, kurš visu mūžu nodarbojies ar banku aplaupīšanām un inerces dēļ aplaupa banku jau sirmā vecumā;

par The Brand jeb iespējams ASV visnežēlīgāko bandu;

par kādu bijušo Haiti diktatoru, kas spiests tirgot nekustamos īpašumus ASV.

Tā kā katrs stāstiņš aizņem ap 30 lapaspusēm, tad neviens no viņiem nepaspēj apnikt lasīšanas gaitā. Izņēmums varbūt bija stāsts veltīts beisbolam, nezinot beisbola nianses, man tas šķita garlaicīgs un neinteresants. Visinteresantākais šķita cilvēks hameleons, cilvēks ar grūtu bērnību, kas laiku pa laikam uzdodas par pazudušu pusaudzi un nonāk bērnu namā vai tā rietumu analogā. Viņš nav pedofils, viņš vienkārši vēlas līdzjūtību, un ir ļoti labs aktieris. Arī stāsts par veco vīru banku aplaupītāju bija labs, tas savā dzīvē bēdzis no cietumiem tik daudzas reizes, izmantojot tādus paņēmienus, kas „Prison Break” seriālam liek izskatīties pēc bērnu spēles. The Brand savukārt pārsteidz ar tādu nežēlību, ka šķiet norakstīta no kādas trešās kategorijas bojevika par cietuma dzīvi.

Grāmatu vērtēju ar 9 no 10 ballēm. Nebūtu 9/11 un beisbola stāsta liktu visus 10. Iesaku izlasīt visiem tiem, kurus interesē dažādi neticami stāstiņi „no dzīves”.

The Fallen Sky: An Intimate History of Shooting Stars by Christopher Cokinos

fallen-sky-cover

Grāmatu sev pasūtīju septembra beigās, kad pats sev mēģināju atbildēt uz jautājumu – par kādu zinātnes vai sociālu fenomenu man vēl nav grāmatas grāmatu skapī? Pēc diezgan ilgām pārdomām nospriedu nedaudz palasīties par diezgan retu profesiju – „meteorītu medniekiem”. Šī grāmata tobrīd man šķita pareizā izvēle. Skaidrs, ka grāmatai atnākot pēc nedēļas, manas prioritātes jau bija mainījušās, un grāmatu nogūla plauktā. Tā nu lasīšanai laiks sanāca tikai pēc diviem mēnešiem.

Meteorīti cilvēkus ir fascinējuši jau no cilvēces pirmsākumiem. Tomēr to, kā no viņiem iegūt finansiālu labumu, izdomāja tikai deviņpadsmitajā gadsimtā. Protams, ka tas notika ASV. Tur tad arī vīrs vārdā Ellis Hughes nozaga 15 tonnīgu meteorītu no kaimiņa zemes gabala, lai izstādītu to apskatei. Vārds „nozagt” gan te jāliek pēdiņās, jo meteorīta zagšana noritēja ilgāk par gadu, lēni velkot ar trīšiem uz savu zemes gabalu. Sekoja tiesas darbi, un beigās meteorīts nonāca muzejā, kur to nesen vēlējās attiesāt indiāņi, kas spieda uz šī objekta reliģisko nozīmību.

Vērā ņemams bija arī polārpētnieka Peary Grenlandes meteorīti. Meteorīti, kas eskimosiem daudzus gadsimtus bija kalpojuši kā unikāls dzelzs ieguves avots, tika ielādēts kuģī un aizvests uz ASV. Stāstīts arī par mēģinājumiem lielajos meteorītu krāteros atrast niķeli un dzelzi. Netiek aizmirsts arī meteorītu popularizētājs Harvey Nininger un viņa interesantais dzīves stāsts. Cilvēks mūža beigās bija savācis meteorītu kolekciju, kas svēra vairākas tonnas. Tiek pieminēts arī slavenais Marsa meteorīts ar baktēriju fosilijām. Grāmatas pēdējās nodaļas autors velta mūsdienu „meteorītu dzīslai” antarktiskajiem ledājiem. Tās varētu uzskatīt kā diezgan labu Antarktīdai veltītu ceļojumu aprakstu.

Grāmata sarakstīta tādā dzejiski apgarotā stilā, ka pēc pirmajām pārdesmit lapaspusēm jau nolēmu mest lasīšanu pie malas. Autora personīgie pārspriedumi mani kaut kā neaizrāva. Tāpat mani kaitināja visai biežās atsauces uz autora iepriekšējo dižpārdokli – grāmatu, kas veltīta putniem un putnu vērotājiem. Nākamais kaitinošais temats bija apcerējumi par tematu – „es šķiros no savas sievas, jo man ir cita beibe”. Manuprāt visai neveiksmīgs mēģinājums iepīt savus personīgos pārdzīvojumus meteorītu tematikā. Īsti jau nekādu iespaidu uz grāmatu šī dzīve pirms šķiršanās un pēc neatstāj.

Kopumā grāmata bija lasāma, sevišķi, kad izdodas norobežoties no autora mēģinājumiem iepīt stāstījumā savu personīgo dzīvi. Faktoloģiskais materiāls labi sagatavots, vismaz puse no faktiem man bija jauni, tas gan vairāk saistībā ar vēsturi. Kā galvenais mīnuss minams diezgan vājais mūsdienu „meteoru mednieku” un „meteoru patērētāju” subkultūras apskats. Jā, bija tāda nodaļa, interesanta un īsa. Grāmatai dodu stabilas 7 no 10 ballēm.

The Earwig’s Tail: A Modern Bestiary of Multi-legged Legends by May R. Berenbaum

earwig tail

Kā jau var redzēt pēc nosaukuma, šī grāmata ir veltīta kukaiņiem, nedaudz arī zirnekļiem. Būtu jau diezgan neprātīgi domāt, ka ir iespējams sarakstīt veselu grāmatu veltītu spīļastēm. Nē, es neizslēdzu, ka kāds spīļastu entuziasts ir sarakstījis veselas monogrāfijas veltītas šai tēmai, bet diez vai tās ir domātas plašākai publikai.

Tātad, ja tevi ikdienā uztrauc jautājumi: Kādēļ kamene lido, lai gan tā teorētiski nemaz nevarētu lidot? Vai tiesa, ka uz sienām manāmajiem garkājainiem zirnekļiem ir tik spēcīga inde, ka varētu nogalināt cilvēku, bet par laimi viņa zobi (heliceras) nespēj pārkost cilvēka ādu? Kā pasauli redz kukaiņi un vai viņi redz cilvēku kino? Vai tiesa, ka pēc atombumbas uzmešanas dzīvi paliktu tikai tarakāni? Uz kuru pusi nokrīt piedzērusies skudra? Un kāpēc anglosakšu zemēs cilvēki uzskata, ka spīļastes mīl ielīst cilvēku ausīs?

Grāmata solījās būt diezgan interesanta dažādu „pilsētas leģendu” krātuve un analīze. Nav jau tā, ka augstākminētie jautājumi mani ikdienā īpaši nomocītu, bet tie pieder pie tās grupas, uz kuriem es labprāt uzzinātu atbildes. Tomēr, lai arī nodaļu nosaukumi ir izdomāti labi un arī problemātikas izklāsts sākas tā neko, izskatās, ka autorei spēks ir bijis tikai pirmajām pāris nodaļām. Uz grāmatas vidu autore bieži vien mīl novirzīties no tēmas, apcerēt savu dzīves gājumu, uzskaitīt interneta forumos izlasīto un stāstīt visu ko citu, tikai ne atbildi uz jautājumu, cik ilgi tarakāns var nodzīvot bez galvas. Tas nedaudz kaitina. Radās tāds iespaids, ka autore spiež uz apjomu. Visādi citādi grāmata ir pilna ar bagātu faktoloģisku materiālu un sarakstīta saistoši, tomēr no šīs grāmatas droši varētu divas trešdaļas mest ārā, un grāmata tikai iegūtu.

Ja Tevi interesē kukaiņi un zirnekļi, tad ir vērts padomāt par šīs grāmatas lasīšanu, ja šī lieta neinteresē, tad var arī nelasīt. Grāmatai gan ir viens liels pluss viņa ir pārbagāta ar leģendām un, tā kā es neesmu audzis ASV, tad lielu daļu no kukaiņu leģendām nemaz nezināju. Grāmatai dodu 8 no 10 ballēm.

PS. Kamenes lido, jo leģendā piesauktā formula der tikai planieriem, drozofilu izredzes izdzīvot pēc atombumbas ir augstākas par tarakāniem, tarakānu sugu ir tik daudz, ka, iespējams, kāda arī dzīvo bez galvas deviņas dienas, un vienīgā iespēja dabūt ausī spīļasti ir gulēt mitros pagrabos uz grīdas, piespiežot ausi pie tā pagraba stūra, kurā jau dzīvo spīļaste.

%d bloggers like this: