Šad tad jau vajag nedaudz atrauties no rietumu kultūras un pievērsties austrumiem. Mūsu globalizācijas laikmetā arī reliģijas vairs nav tikai lokālas parādības. Pa Rīgas ielām danco krišnaīti, uz stabiem tiek izlīmēti plakāti ar dažādiem jogas kursiem, parādās visādas vēdu astroloģijas un citas lietas. Misticisma sajaukšana ar pēcnāves dzīves pārdošanu uzņēmīgiem ļaudīm vienmēr ir bijis cieņā, bet cik daudz jogotāji un hinduisti zina par savu rakstu vēsturi? Es zinu salīdzinoši nedaudz un vēlējos nedaudz padziļināt savas zināšanas. Tā kā hinduistu svētie raksti ir visnotaļ plaši, tad iesākumam palasījos par Bhagavad Gita.

Grāmatas autors Edamaruku uzskata, ka Bhagavad Gita tās lasītājam māca – slepkavošana, krāpšana un izlikšanās ir tie līdzekļi, ar kuru palīdzību sasniegt savus politiskos mērķus. Tā sludina teokrātisku valsts iekārtu, kas balstīta uz kastu sistēmu. Indijai, kuru britu iekarotāji salīdzinoši nesen atkal iegrūda hinduisma apskāvienos, ir visas izredzes kļūt par teokrātiju, neskatoties uz mūsdienu progresu. Ja pilsētās viss ir daudz maz kārtībā, tad lauku reģionos hinduisma sludinātā kastu sistēma plosās kā vēl nekad.

Šī grāmata, cik var noprast, sākotnēji ir domāta vienkāršam indietim, lai izskaidrotu viņam hinduisma, kastu sistēmas un vēsturiskās problēmas Bhagavad Gitas kontekstā. Nedaudz jūtama autora aizraušanās ar sešsimts gadus ilgo indiešu racionālisma laikmetu no 800 – 200 gada pirms mūsu ēras. Par to, kā ar Gitas palīdzību pie varas nāca Brahmaņi un noveda Indijas sabiedrību līdz pilnīgai degradācijai.  Visnotaļ labs pirmais ieskats Bhagavad Gita izcelsmē, radīšanas mērķī un iekšējās pretrunās.

Pati Gita nevar lepoties ar pārdomātu iekšējos struktūru, pat Krišna stāstot savus pamatkonceptus pinās pretrunās no viena panta otrā. Nevarētu teikt, ka autora argumentācija visās lietās būtu vienlīdz stipra, arī šeit vietām ir izdarīti pieņēmumi, kas mani nebūt nepārliecina. Piemēram, arguments, ka Gitu, kas ir Krišnas  saruna ar Ardžunu, pēc tam, kad tas atteicies karot ar saviem radiniekiem, nebūt nevarētu notikt kaujas laikā. Gita ir visnotaļ gara, un dīvaini būtu domāt, ka viss teksts tiešām tiktu norunāts kaujas vidū. Tas, cik es noprotu ir domāts kā arguments pret tiem cilvēkiem, kas Gitu uzskata par faktoloģisku precīzu grāmatu.

Toties ir labi argumenti, kas runā pretī zelta pagātnes piekritējiem, kas seno Indijas teritoriju mēģina pasniegt kā augstu civilizāciju, kas pārspēj mūsējo. Te ir gan Krišnas izmuldēšanās par to, ka viņš ir mēness starp zvaigznēm, jo spīd visspožāk un citi anahronismi. Indiešu vēsture nebūt nav tik vienkārši interpretējama, kā to mēģina pasniegt autors. Bet piekrītu autoram Gita ir rakstīta ar mērķi ļaut vienam sabiedrības slānim uzkundzēties pār pārējiem.  Te gan gribējās no viņa daudz nopietnāku analīzi gan valodas, gan kultūrvēsturiskos marķierus. Šis tas jau bija, bet nevarētu saukt darbu par perfektu noslīpētu.

Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Iesācējam tā varētu būt pat ļoti laba, taču rietumu cilvēkam, kas nav uzaudzis indiešu misticismā, daļa no autora argumentiem šķiet pašsaprotami. Rodas iespaids, ka autors cenšas atspēkot pavisam bērnišķīgus argumentus. Taču galveno viņš izdara, aiz smukiem vārdiem ir paslēpts instruments, kas sadala Indijas iedzīvotājus nošķirtās kastās un dod iespēju Brahmaņiem kontrolēt visus pārējos.