Navigate / search

The Just City (Thessaly #1) by Jo Walton

just-city

Šo grāmatu man dzimšanas dienā uzdāvināja Andris, un nācās vien izlasīt. Ja paskatās gūdrīdos, tad viss it kā ir kārtībā – augsti vērtējumi un interesanta pamattēma. Tādēļ ilgi gumiju nestiepu, jo oriģinālu alternatīvo vēsturi nevar ilgi marinēt.

Platons sen senos laikos sarakstīja apceri par Taisnīgu pilsētu, tajā viņš sīki un smalki uzrakstīja kā izveidot ideālu sabiedrību. Olimpa dieviem ir pietiekoši daudz brīva laika, lai Atēna Pallāda nolemtu veikt eksperimentu un izveidot šādu pilsētu realitātē. Uz kādas Vidusjūras salas tiek nometināti desmit tūkstoši bērnu, pāris simti pieaugušo un darbaspēkam roboti. Apollo savukārt nomāc pavisam nopietns jautājums, kādēļ Dafne no viņa bēgot, izvēlējās pārvērsties par koku nevis pārgulēt ar viņu? Kaut kas tajos cilvēkos ir neizprotams, tādēļ viņš nolemj piedalīties Atēnas eksperimentā kā parasts mirstīgais. Tas, iespējams, viņam palīdzēs izzināt cilvēku dabu. Kādu laiku viss iet normāli, līdz uzrodas Sokrāts un sāk uzdot jautājumus.

Fantāzija ar sengrieķu dieviem nav nekas oriģināls, un arī Utopiju būvēšana ir labi iemīta taciņa. Man gan ar Utopiju praktisko daļu ir nācies sastapties vien filozofiskos traktātos, tādēļ biju diezgan priecīgs par grāmatas piedāvāto tematu.

Viss notiekošais tiek vēstīts no trīs varoņu skatījuma – Simma meitene ar ēģiptiešu izcelsmi (kuru autors nez kādēļ salīdzina ar melon rasi). Viņa jau no desmit gadu vecuma, kopš nonāca Pilsētā, ir tās ideju atbalstītāja. Viņa ir par ideālo sabiedrību tiekšanos uz pilnību un taisnīgumu. Tipska teicamniece, kas ir gatava strādāt noteiktu normatīvu ietvaros, pievēršot acis uz iespējamiem trūkumiem un redzot lietas no gaišās puses. Viņai pieaugušie pārraugi nav nekādi ienaidnieki, viņi ir tie, kas devuši viņai izvēles brīvību. Jā, atrodas bērni, kuri Pilsētā redz netaisnību un nav piedevuši savu aizvešanu no ģimenēm. Valdošā ideja ir, ka ar laiku viņi pieņems realitāti tāda, kāda tā ir, un viss būs labi. Taču tā kā Simma ir tāda, kurai viss padodas viņu viss apmierina, un viņa ar degsmi mācās visu jauno.

Maia sieviete no Viktorijas laikmeta, kura ir skolotāja un nedaudz parāda problēmas ar bērnu organizēšanu un aizkulišu intrigām. Par to, kā viņas sapnis par Ideālo Pilsētu laika gaitā kļūst arvien tālāks. Viņa gan cer ka viss izdosies, taču vai taisnīgums ir taisnīgs, ja pilsēta nevar iztikt bez dievu iejaukšanās. Problēmas sagādā arī tas, ka Platons “Republikas” autors Taisnīgo pilsētu ir tikai ieskicējis. Viņš nav iedziļinājies ikdienas sīkumos, idealizējis cilvēku dabu un reizēm to vienkārši nesaprot. Bet viņasprāt tas nav nekas tāds, ko nevarētu pārvarēt.

Pītijs jeb Apollons – dievs, kurš piedzimis kā mirstīgais, bet bez pasaules atpestīšanas daļas. Viņš ir vienkārši novērotājs, kurš cenšas saprast cilvēku dabu. Saprast, kādēļ Dafne bēga, un ko tas nozīmē būt mirstīgam. Viņš ir tikai parasts puika, kuram patīk diskutēt un novērot procesus. Dievam cilvēka ādā nav viegli, bet tas jau nav uz ilgu laiku.

Īsumā grāmatas notikumi apskata divas galvenās problēmas. Cilvēka daba jau no dzimšanas nav ideāla, un Grieķu dievi nav uzticami.  Tas arī pēc būtības ir viss grāmatas vēstījums. Man kā izlutinātam lasītājam bija grūti šo grāmatu nelikt malā. Tajā sižetiski nenotiek nekas. Ja kāds ir lasījis Republiku, tad jau viņš zina, ka dažas tajā paustās idejas ir atklāti stulbas, kuras var uzrakstīt tikai cilvēks bez bērniem un seksa. Visas tās runas par agapēm un erosiem skan labi diskusijā līdz brīdim, kad divi cilvēki samīlas viens otrā. Nemaz nerunāsim par mātes šķiršanu no bērniem. Dažos aspektos Taisnā pilsēta ir nīgrāka par Ziemeļkoreju. Jā, Sokrāta parādīšanās iedvesa nelielu dzīvnieku dzīvību, taču tas cik autoram neveikli sanāca pārdomas par mākslīgo intelektu, daļu no efekta samaitāja.

Vai es nožēloju, ka izlasīju šo grāmatu? Teikšu, ka nē. Zināma oriģinalitāte te bij,a un arī visi trīs galvenie varoņi paši par sevi bija diezgan cilvēcīgi un viņiem varēja just līdzi. Taču grāmatai ir būtisks trūkums – sižeta attīstība velkas gliemeža ātrumā, nav nekādu asu pavērsienu, nav pat nekā interesanta. Lasīt grāmatu un apjaust, kā tas viss beigsies, jo autors vienkārši nemāk nepateikt priekšā beigas. Arī nekādas dziļās pārdomas viņa neraisīs, argumentācija ir visnotaļ vienkāršota.

Kopumā lieku 7 no 10 ballēm, lasīt var, ja patīk fantāzija ar sociālo eksperimentu elementiem. Taču iesaku no grāmatas negaidīt neko daudz vairāk kā ļoti lēnu stāstu ar daudz filozofēšanu un sabiedrību ar dīvainām seksuālām paražām.

Kruīzs IX

19. septembris

Entry of Piraeus harbor

Šodien atkal agrais rītiņš, kuģis piestāj Piraeus ostā. Laiciņš visai nomācies, arī pats kuģis ir novēlojies pa veselu stundu. Pie vainas esot iepriekšējās nakts pretvējš un karakuģi, ka bloķējuši ceļu. Kas tie par karakuģiem, īsti skaidrībā netiku.

Piraeus passanger port

Sēdējām un gaidījām ekskursijas sākumu jau pierastajā Ocean bar. Uzzinām, ka brauciens būs kopā ar spāņu grupu. Mūsu šodienas plānā apskatei ietvertas Cape Sounion Poseidona templis un Atēnu Akropole, no sejas tas maksā 98 eiras un aizņems astoņas stundas. Pusdienas laikā paredzēta ēšana kādā vietējā hotelī.

Izkāpjam no kuģa un dodamies uz tūristus gaidošajiem autobusiem. Te ir vissarežģītākā sistēma kādu esmu redzējis. Kā jau vienmēr no kuģa pārdesmit minūšu laikā izkāpj pāri par tūkstoti tūristu. Šeit, lai tiktu līdz autobusam, iesākumā jāiziet cauri pasažieru terminālim (tas ir easy level – grīdas flīzētas un durvis redzamas), tālāk tev jātiek cauri taksometru stāvvietai un te jau vairs nav tik viegli. Grieķu taksisti savas mašīnas ir sadzinušas tuvu vienu otrai un vietu lai starp takšiem izspraukties ir reāli jāmeklē. Pie šāda cilvēku pūļa rodas reāli sastrēgumi. Galvenais, ka nevienam no ekskursantiem tie takši nemaz nav vajadzīgi.

Beidzot gan mēs gan spāņi ir tikuši līdz autobusam, tur visi tiek pārskaitīti un ekskursija var sākties. Iesākumā esmu nosēdies par tuvu spāņiem, šoreiz trāpījušies tādi nemierīgi, vidžina kā bezdelīgas ligzdās. Neko no gida teiktā nevar sadzirdēt. Nekas nākas mainīt dislokācijas vietu, nostāk no spāņiem.

Brauciens uz Cape Sounion aizņem veselu stundu. Piraeus osta, kādreiz ir bijis zvejnieku ciematiņš netālu no Atēnām, pa vidu audzēti vīnogulāji un Akropole bijusi redzama pa gabalu. Tagad apbūves dēļ nekādu Akropoli vairs redzēt nevar. Tagad Piraeus skaitās kā viena no Atēnu piepilsētām. Tā nu nedaudz sanāk braukt arī cauri Atēnām.

Basketball stadium

Mums tiek nodemonstrēti pa autobusa logu Olimpiādei sabūvētie stadioni, no visiem atpazinu tikai to, kurā noritēja basketbola sacensības. Viena no Atēnu problēmām, manuprāt, ir transporta sastrēgumi. Cilvēki te dzīvo jau sen un ieliņās ir ļoti šauras. Tā kā arī mūsu autobusam nākas šur tur pasēdēt kādā korķī.

Kad esam tikuši ārā no pilsētas, lietas sāk norisināties raitāk. Braucam gar jūras krastu un varam pētīt daudz un dažādas jahtu ostas. Cilvēki izskatās te peldas vai snorkelē visās iespējamās vietās. Skaties, kur gribi, vienmēr redzēsi jūrā kādu cilvēku. Caur autobusa logu bildes sanāk paknapas, tā ka nākas vien nomierināties un skatīties ar acīm.

Poseidon temple

Beidzot esam tikuši līdz Cape Sounion, uz kura tad arī atrodas slavenais Poseidona templis. Bet pa taisno uz turieni nemaz nedodas, sākumā ir ieplānots tualetes apmeklējums, cilvēki tak galu galā autobusā kratījušies veselu stundu. Tā kā tualete ir viena un autobusu daudz, pasākums ievelkas uz kādām padsmit minūtēm. Amerikāņi no mūsu grupas mani ar Maiju atkal nosauc par kanādiešiem, tāpat domā arī cilvēks, kas tiešām ir kanādietis, tas nedaudz sāk biedēt. Mēs taču visu laiku savā starpā runājam latviski, varbūt kanādieši amerikāņu klātbūtnē runā latviski? Varbūt Vaira pie tā ir vainīga?

Cape Sounion

Kad nu visi ir sapulcējušies pēc tualetes apmeklējuma, dodamies uz pašu Poseidona templi. Kādreiz šis zemesrags esot izmantots kā kuģu pārvietošanās novērošanas vieta, jo redz kuģiem, kas kursē gar šejienes krastiem ir nereāli pabraukt garām nepamanītam. Neskatoties uz visai apmākušos dienu skats uz jūru un līcīšiem ir skaists un domāju, ka tiem grieķiem, kas tur reiz dežūrēja, vismaz bija smuks skats.

Capa Saunion

Tālāk gide mums kādas divdesmit minūtes stāstīja par būves vēsturi, bet to jau katrs, kam nav slinkums var izlasīt pats. Izrādās tieši no šī raga klints Atēnu valdnieks Egejs ielecis jūrā, kas tagad tā arī saucas Egejas jūra. Nav slikti priekš pašnāvnieka, viņam gan vajadzēja labāk zināt, ka viņa dēlēnam Tēsejam ar atmiņu ir paknapi, varbūt viņš vienkārši nemācēja sariktēt buras, varbūt vienkārši bija pārāk aizņemts ar tikko no Mīnotaura atbrīvoto jaunkundzi.

Šodien apskatāmā tempļa rekonstrukcija ir veidota 440. gadā pirms mūsu ēras. Tuvumā izskatās tā neko un no tāluma pavisam smuki. Kad lekcija beidzas, visiem brīvais laiks veselas četrdesmit minūtes. Tās izmantojam pablandoties riņķī templim, pētot dabasskatus.

Pie tempļa kokā nosēdies kaut kāds putnelis, izskatās pārbijies, bet prom nelido. Protams, ka tūristi tagad nodarbojas ar putneļa fotografēšanu un filmēšanu, varētu domāt, ka te visi no National geographic sabraukuši.

Cape Saunion other side

Pēc kādām desmit minūtēm mēs ar Maiju tempļa apskati beidzam un dodamies uz vietējo suvenīru bodi. Pirmais skats uz cenām liecina, ka te viss ir overpriced. Suvenīru izvēle, „bronzas karavīru figūriņas”, Dažādi keramikas izstrādājumi, Magnētiņi un dieviete Atēna pūces izskatā, kartiņas ar smukām bildēm un grāmatas par grieķu kultūru.

Kādu laiku pētu magnētiņus, savietoju ar jau iepriekš redzēto un secinu bildes visās vietās ir vienādas apakšā atšķiras tikai uzrakstiņš ar vietas nosaukumu. Tad aizdodamies uz raga pretējo pusi, no šejienes ar var ielekt jūrā, bet šaubos, ka kāds manā vārdā sauks veselu ūdenstilpni.

Sakāpuši atpakaļ autobusā dodamies uz Atēnām. Gids apgalvo, ka pēc 40 minūtēm jau visi ēdīsim. Pa ceļam mani reāli nogāž no kātiem miegs, kādas pāris reizes nolūstu, neko darīt, nākas patukšot kolas krājumus. Skaidra lieta, ka pēc četrdesmit minūtēm nekādas ēšanas nav, sēžam korķī, nosēžam vēl četrdesmit minūtes un tikai tad tiekam pie ēšanas. Kopumā labs rādītājs. Pirms piebraucam pie hoteļa, mums tiek parādīts granītā viedots amfiteātris, smuki izskatās.

Pats ēdamais, grieķu virtuve, labu labais, arī itāļi nemaz tik nadzīgi nav, mūsu apvienotā angļu spāņu grupa ir pāris reizes nekaunīgāki un arī pie ēšanas tiek vieni no pirmajiem. Tālāk seko dzīres pusstundas garumā alkoholu ieskaitot. Lai novērstu sūdzības par ar siekalām nopilināto portatīvo datoru sabeigšanu, šeit es aprakstu beigšu.

Acropolis from below

Pēc dzīrēm beidzot dodamies uz Akropoli. Lai tiktu līdz templim, nākas kāpt labu gabalu kalnā. Es jau zināju, ka Akropole atrodas kalnā, bet es tiešām nebiju iedomājies, ka tas kalns tā paceļas pāri Atēnām. Kāpjot augšā gide mums prasa, no kurienes mēs īsti esam. Sakām, ka no Latvijas, viņa prasa, kas Latvijai ir galvaspilsēta. Uzzinājusi ka Rīga, viņa jautā, vai tikai tur pāris gadus atpakaļ nenotika Eirovīzija?

Partheon

Uzrāpjamies Akropoles virsotnē un tad netālu no Parteona mums tiek stāstīts kārtējais grieķu vēstures posms. Man pēc kādām desmit minūtēm apnīk un slaistos pa Akropoli savā vaļā. Pārsteidz daudzo krievu tūristu skaits. Tā vien liekas, ka katrs otrais tūrists ir no Krievijas un katrs piektais no viņiem zvana paziņam sākot ar tekstu: „B*** ti ņekogda ņeugadaješ gdje ja!”.

Hills

Pats Partenons izskatās visai monumentāls, laikam gatavojas veikt kaut kādu nopietnu rekonstrukciju, jo tuvākā apkārtnē manāmi ceļamkrāni. Arī skats uz pilsētiņu ir visai iespaidīgs. Mūsdienu Atēnu arhitektūra gan īpaši izcila neizskatās. Daudz vienādu mājeļu, kas vienmērīgi nosedz visu panorāmu. Augstumā ar Akropoli konkurē tikai Lycabettus paugurs ar Svētā Gregorija baznīcu uz tās. Vēl no augšas var apskatīt veselu kaudzi ar tempļu paliekām.

Temple of Athen

Stāvēju kalna galā un domāju, redz kā cilvēkiem agrāk ir bijusi uzņēmība, atrast augstu kalnu un tā galā uzbūvēt šādu makanu būvi. Nez cik darba stundas tajā ieguldītas. No gides arī uzzināju, ka te visās malās esot slepenas pazemes ejas, kuras zinot tikai arheologi un savulaik bijis labs atspaids cīņā pret vācu nacistiem.

Temple

Šī nu ir vieta, kuru ir vērts apmeklēt. Brīvais laiks tiem, kas klausījušies gidu ir tāds, ka knapi pietiek aizjozt atpakaļ uz autobusu. Kopumā ekskursiju vērtēju ar labi, skaidra lieta, ka Atēnas apskatei nevar nosaukt par pilnīgu, ja tu esi aizspēries tikai uz Akropoli, bet ko lai dara – tāda ir mūsu izvēlētā ceļojuma veida specifika.

Vakarā tradicionāli paēdam vakariņas. Oficianti šovakar uzstājas ar pāris priekšnesumiem, dejas uz galdiem. Pēc vakariņām mums ar Maiju vēl pietiek spēka aiziet arī uz Vēderrunātāja šovu. Džeks mierīgi spēj pārslēgties starp angļu, vācu, spāņu, franču un itāļu valodām. Es gan nezinu, cik no tām valodām prata viņš pats un cik viņa vēders. Bet šovs bija smieklīgs, pat neskatoties uz čurāšanas jokiem. Ar to arī vakars beidzas. Rīt būs atkal garais rīts, jo apmeklēsim Olimpiju.

Kruīzs VIII

18. septembris

Šodienas plānā ir Rodas salas apmeklēšana. Kuģis plāno ienākt rodas ostā tikai ap pulksten vieniem, rīts ir brīvs. Mēs ar Maiju to izmantojam pēc pilnas programmas, no rīta guļam maksimāli ilgi un uz brokastīm ierodamies pēdējā brīdī, tā lai nenokavētu. Izskatās, ka kārtējo reizi neesam vienīgie tādi gudrie, rinda uz brokastīm tāda pati kā vienmēr.

Te nu varētu nodoties filozofiskām pārdomām, vai braucot brīvdienās kruīzā tās patiešām ir brīvdienas. Jo ēšanas reizes tev ir jācenšas nenokavēt, uz ekskursiju apjoms, ko tev piedāvā, vai arī esi ierobežots laikā (tik ilgi cik kuģis stāv ostā). No otras puses tev ne par ko nav jāsatraucas un piedāvātais komforta līmenis atbilst ļoti labai viesnīcai.

Rītu noslaistos blandoties pa kuģi, iepērku dažādus suvenīriņus, kādu laiku pavēroju kazino spēlētājus un, ko tur slēpt, paskatos televizoru. Kad gar iluminatoriem sāk slīdēt Grieķijas saliņas, nodarbojos ar to aplūkošanu. Drīz vien esam klāt arī Rodas salai.

Rhodos

Līdz šim man Rodas sala ir asociējusies ar vienu no antīkajiem pasaules brīnumiem – Rodas Kolosu. Koloss jau sen gājis bojā zemestrīcē un pārdots pa lūžņu cenu, bet viduslaiku Rodas pilsēta vēl turas. Šī līdz šim ir viena no skaistākajām ostām, kurā esam piestājuši. Nenoliegšu, Grieķu salas man vienmēr ir patikušas, lai gan esmu bijis tikai Krētā un Santorini.

Rhodos 1

Tā nu ganāmies pa klāju un vērojam pilsētiņu. Šī nu ir viena no reizēm, kad mani sākt mākt šaubas vai bija labi izvēlēties ekskursiju. Tā vien gribas vienkārši pastaigāt pa Rodas pilsētu. Pa ostu gar mūsu kruīza kuģi braukalē mazs kuģītis ar stikla dibenu, gan jau ka te ir ko pētīt jūras dibenā. Šoreiz kuģis pārmaiņas pēc piestāj pasažieru ostā. Nekāda termināla gan te nav, kāp ārā pa taisno piestātnē.

Mūsu šodienas izvēlētā ekskursija ir Lindos apmeklēšana. Lindos ir neliela pilsētiņa četrdesmit minūšu braucienā no Rodas. Paši vietējie Lindos sauc par vienu no skaistākajām vietām pasaulē, uz to arī uzķērāmies, skaistākās pasaules vietas ir jāapskata, arī darba kolēģis, ar kuru iepriekš konsultējos, izprašņājis pieejamās opcijas, nešaubīdamies ieteica Lindos, tā nu sapiķojuši 56 eiras, dodamies pulcēties ekskursijai.

Tradicionālais process – Ocean bar un autobuss. Šodien dodamies kopā ar spāņiem, knapi esam izbraukuši no ostas teritorijas autobuss apstājas, izrādās esam aizmirsuši divus spāņus. Pastāvam un pagaidām, kamēr šie atskrien. Tā kā grieķu zemes esmu jau apmeklējis agrāk, pētu supermārketus, kioska lieluma veikaliņus. Kad nu visi ieradušies, dodamies uz Lindos.

Lindos

Piebraucot pie Lindos pilsētas un skatoties uz to, ir jāpiekrīt vietējiem – šī tiešām ir skaista pilsēta. Skaists līcītis, uz kalna uzbūvēta pilsētiņa, kuru no augšas pārrauga Akropole, templis, kas veltīts dievietei Atēnai. Tūristu autobusus pilsētā laikam neielaiž, tādēļ uz pilsētu dodamies ar mazu Shuttle bus. Nonākuši pilsētiņā nedaudz uzkavējamies pie nelielas baznīciņas un kāpjam augšā uz Akropoli.

Lindos from above

Akmens, no kura veidots celiņš, ir ļoti slidens, tā kā celiņš ved kalnā un ir bez margām, tad ir vēlams uzmanīties. Celiņa malā vietējie tirgo pašu rokām darinātus izšuvumus, tas te laikam pensionāru bizness.

Lindos Acropolis

Pie akropoles, paveras brīnišķīgs skats gan uz Lindos, gan uz tās līcīšiem. Gide mums divdesmit minūtes stāsta par tempā vēsturi. Priecājaties, ka es jums te neatstāstīšu un tad tiekam palaisti savā vaļā, lai izpētītu Akropoli.

Lindos bay

Seno civilizāciju būvniecības māksla mani vairs neizbrīna, jā, tad cilvēki tiešām, ja būvēja, tad būvēja. Kā jau tas notiek visur notiek, arī šādi tādi renovācijas darbi. Pastāvam un pabaudām skatu, tad dodamies atpakaļ uz pilsētiņu. Blandāmies pa ieliņā un suvenīru bodēm, sev iepērku Rodas olīveļļu. Kolas cenas pabaismas – divi eiro pa bundžiņu.

Lindos bay1

Pienāk laiks doties uz autobusu, pa ceļam izbaidījuši dažas kazas, kāpjam augšā kalnā uz tūristu autobusu stāvvietu. Līdz autobusa atiešanai palikušas pāris minūtes, kuras veltu iepērkot vietējā supermārketā kolu pa lēto.

vase

Visi savākti un dodamies atpakaļ uz kuģi. Pa ceļam angļu un spāņu gids mums stāsta vietējo vēsturi, spāņu valodā stāsts ir vismaz pusotras reizes informatīvāks, tā kā klausāmies tos. Iebraucam vienā keramikas darbnīciņā, kur mums parāda, kā pareizi jāizgatavo vāzes.

Amatnieku bizness te ir augstā līmenī, viss roku darbs, arī krāsošana. Krāsots tiek ar akrila krāsām un ar rokām. Tā kā arī saviem tankiem šo to ar rokām piekrāsoju, tad šo podnieku meistarību un precizitāti apskaužu. Pats nopērku Arhimēda krūzi, tāds nieciņš kuru vari piepildīt tikai līdz noteiktam līmenim, ja ielej vairāk – pilnīgi viss iztek.

Sunset in Rhodos

Tikuši pie kuģa, nedaudz paklaiņojam pa piestātni , vēlāk jau tikuši uz klāja vērojam saulrietu virs Rodas. Man jau galvā briest plāns, pēc kura vajadzētu apceļot Grieķijas salas, obligāti iekļaujot tajā Rodu. Vakariņās nopietni uzspiežam uz kūkām, tā šoreiz viņiem padevusies garšīga un ejam gulēt. Rīt būs agrais rīts un apmeklēsim Atēnas.

Svētie un grēcinieki: pāvestu vēsture by Eimons Dafijs

Grāmatu nopirku, maija brīvdienās nejauši iegājis grāmatu bodē. Biezuma un cenas attiecība likās atbilstoša un tādēļ, daudz neskatoties, ieguvu to savā īpašumā.

Grāmatas autors ir katolis un Kristietības vēstures profesors Kembridžas Universitātē. Tas radīja zināmu risku, ka grāmatas saturs būs centrēts uz Romas Katoļu Baznīcas (RKB) labajām pusēm un autors nebūs objektīvs. Tomēr izrādījās, ka man nebija taisnība.

Grāmata 400 lapaspusēs mēģina mums pastāstīt RKB pāvestu vēsturi 2000 gadu garumā. Pieminēts tiek katrs pāvests un viņa darbi pasaules vēstures kontekstā. Ierobežotā grāmatas apjoma dēļ lasītājam ir jābūt erudītam viduslaiku Eiropas vēsturē, jāzina katra laikmeta politiskie noskaņojumi un jābūt speciālistam RKB teoloģijas niansēs.
Read more