Navigate / search

Sofijas noslēpums by Linda Nemiera

Sofijas noslēpums

Par šīs grāmatas lasīšanu vai nelasīšanu es domāju visnotaļ ilgi. Kriptotrilleri, vai kā viņus tur sauc, mani interesē tikai viena autora izpildījumā, un visi pārējie viņam pat klāt nestāv. Tādēļ pērngad, pacilājis šo grāmatu grāmatnīcā un nedaudz palasījis, nospriedu, ka gan jau iztikšu. Tā nu sanāca, ka Grāmatu izstādē es šo grāmatu tomēr nopirku rezervei, brīdim, kad vēlēšos kaut ko ātri izlasāmu.

Veronika, diplomēta vēsturniece un gide, dodas tikties ar bērnības draudzeni un studiju biedreni Marutu, bet, ļaujoties mirkļa impulsam, nonāk sava mūža lielākajā piedzīvojumā. Draudzenes sabiedrībā jaunā sieviete ceļo uz Stambulu. Bosfora līča krastā noskaidrojas, ka Maruta šajā pilsētā plāno ne vien atpūsties un apmeklēt greznās mošejas un pilis, bet arī atklāt kādu senu noslēpumu, kuru glabā Svētās Sofijas katedrāle.

Domāju, ka daudz neko nenomaitekļošu, grāmata ir par sen zudušās Atlantīdas meklēšanu. Tā kā šī tēma ir viens no šī žanra stūrakmeņiem, tad neko jaunu un vēl nezināmu no šīs grāmatas sagaidīt nevajadzētu. Stāsts iekļaujas standarta faktu interpretācijā ar nelielām novirzēm no tēmas. Tai pat laikā autore pamanās pārāk gari nenodarboties ar vēsturisku avotu citēšanu, nav jau nekāda mediviāliste, bet iztiek ar katram Atlantīdas meklētājam pašsaprotamiem faktiem. Tos var smuki aiz matiem savilkt loģiskā ķēdītē un, skat, piedzīvojumu romāns gatavs! Kā jau var noprast, Atlantīdas meklēšanas daļa nebija no tām, kas saistīja manu uzmanību, manu uzmanību piesaistīja galvenās varones.

Veronika un Maruta ir ļoti kolorīti personāži. Viņas nudien nav tipiskās literārās varones. Labas draudzenes, kas nekautrējas izmest savā starpā pūku, viņu attiecības un dialogi pēc būtības ir tas, kas spēja noturēt manu uzmanību pie stāsta. Nevajag sacerēties, nekā ģeniāla te nav, vienkārši meičas padevušās ļoti cilvēkiem līdzīgas. Reizēm gan rodas iespaids, ka meitenes dzer visu, kas ir šķidrs, un kamēr mati taisni, bet alkoholiķes viņas noteikti nav. Diezgan bieži grāmatās ir sastopami tēli, kuri nedz ēd, nedz iet uz tualeti, šeit viss ir kārtībā un šie dzīves mazie, bet svarīgie elementi tiek veiksmīgi iekļauti sižetā.

Ja skatāmies standarta kriptotriileri, kur galvenajam varonim ir septiņi doktora grādi, sešpadsmit miljardi, un ļaundari ir slepenie pasaules valdnieki, tad te viss ir nedaudz piezemētāks. Studējot un strādājot par gidi Rīgā miljonus nesarausīsi, un nepietiks naudas pat personīgajam helikopteram, tā kā viss piedzīvojums ir mazbudžeta un pārāk no realitātes neatrauts. Pat galvenais ļaundaris ir iznācis apbrīnojami atbilstošs realitātei. Viņam patīk izplūst garos monologos un izstāstīt visas slepenās konspirācijas, bet bez tā jau neiztiek neviens piedzīvojumu stāsts. Diezgan aprobežots cilvēks, kas pieder pie kulta, kura jēgu viņš pats nespēj aptvert.

Izlasās jau ļoti ātri, tāds fiksais viena vakara piedzīvojums, nepaspēj apnikt un ir pietiekoši saistošs, lai noturētu lasītāj uzmanību. Nebūtu problēmas stāstu uzpūst līdz Dena Brauna romāna apjomiem, ievietojot neskaitāmus izrakstus no vikipēdijas un tamlīdzīgiem avotiem. Patiesi priecājos, ka autore neaizgāja pa šo ceļu, tas būtu pārāk Žilverniski.

Gala vērtējums ir 7 no 10 ballēm, ir lasīti gan labāki, gan sliktāki šī žanra darbi. Šis aizrāva ar savu cilvēcīgumu un varonēm. Šai grāmatai sižeta dēļ ir izpalicis autores galvenais trumpis – pasauļu būvēšana.

Dvēseļu ceļojums by Maikls Ņūtons

Dvēseļu ceļojums

Sen, sen nebiju lasījis neko no ezotēriskās literatūras žanra. Vēl senāk nebiju lasījis grāmatu, kura apgalvotu, ka ziņas par pēcnāves dzīvi būtu saņemtas no pašām dvēselēm. Jāatzīst, ka pirms grāmatas izlasīšanas biju diezgan daudz ko dzirdējis par šo dvēseļu pasauli, kurā viņas atpūšas laikā starp dzīvēm. Šī daudzā dzirdēšana tad mani arī pamudināja pieķerties šai grāmatai.

Grāmata pirmo reizi iznāca 1994. gadā, un nepagāja ne divpadsmit gadi līdz to izdeva arī latviešu valodā. Grāmatas autors – praktizējošs hipnoterapeits apgalvo, ka ar regresīvās hipnozes metodi ir iespējams uzzināt ne tikai mūsu dvēseļu iepriekšējās dzīves, bet arī izzināt to pasaules struktūru, kurā dvēseles nonāk pēc nāves. Grāmatā ir aprakstīti viņa Izpētes Objektu dvēseļu stāstījumu apraksti un autora interpretācija par dzirdēto. Grāmata strukturēta tā, lai lasītājam dotu pilnu ainu visos procesos no nomiršanas līdz jaunas dzīves izvēlei.

Man personīgi gan par grāmatu, gan par autoru izveidojās negatīvs priekšstats. Teikšu kā ir: visu laiku rodas sajūta, ka autors māna savus lasītājus un to dara tik nekaunīgi, ka pat necenšas to slēpt. Piemēram, pirmkārt viņa hipnozes seansos uzdotos jautājumus nekā citādi kā par uzvedinošiem nosaukt nevarētu. Jautājums sevī jau ietver iespējamo atbildi, kuru tad arī izpētes objekts labprāt atbild.

Otrkārt, autors jau sākumā atzīst, ka viņa izpētes objekti lielākoties sirgst ar dažādiem garīga rakstura traucējumiem, kas liecina ka viņa „izpētes areāls” ir visai ierobežots.

Treškārt, pāris vietās ir netieši pateikts, ka izpētes objekts jau pirms hipnozes ir diezgan labi informēts par dvēseļu pasauli. Par kādu neatkarīgu izpēti mēs te varam runāt.

Ceturtkārt, autora mēģinājumi izskaidrot dvēseļu pasauli ar fizikas terminiem nav nekas cits kā gudru vārdu savārstījums un pretrunīgas ideju interpretācijas. Piemēram, dvēseles tiek sauktas par rezonējošiem elektromagnētiskiem gaismas viļņiem, vai tikai par gaismu (izbrīnījos, ka netika piesaukta ektoplazma). Tad nu kvantu fizikas un Ņūtona mehānikas termini tika izmantoti kā nu pagadās, galvenais, lai gudri izklausās. Nerunāsim nemaz par to, ka šīm dvēselēm tiek pasniegtas ar strikti antropisku skatījumu. Dvēseles „redz”, sazinās telepātiski (bet nez kāpēc viņām jāsaskaras, citreiz tas nav obligāti), savā pasaulē ārpus laika un telpas (lai gan viņām tur laiks tomēr ir un telpa ar) viņas blandās riņķī spīdošu lodīšu veidā un dzīvo savos spietos. Šis lodīšu koncepts, gan tik bieži mijas ar dvēselēm, kas patur cilvēku izskatu, ka ir skaidrs, ka autors nav pievērsis uzmanību šai sižeta līnijai.

Piektkārt, personīgi uztvēru autora mēģinājumu mani apčakarēt šajā rindkopā 182. lapaspusē:

„… sākot ar pirmo dzīvi kā vīrietim, vārdā Kro-Magnons, akmens laikmeta kultūrā apmēram pirms 30000 gadu.”.

Varbūt ASV antropoloģija ir kāda slepenā zinātne, bet normāli cilvēki zina, ka Cro-Magnon cilvēki savu nosaukumu ieguva no Francijas teritorijas toponīma, kur šie cilvēku senču skeleti pirmo reizi tika atrasti. Par Atlantīdas piesaukšanu nemaz nerunāšu. Tagad tās vietā esot Azoru salas.

Sestkārt, pat ja pieņemam, ka autoram ir taisnība, netiek atbildēts uz jautājumu, kam tas viss ir vajadzīgas. Dvēseļu pirmavotam, lai pilnveidotos? Bet viņš jau ir pilnīgs! Pēdējās nodaļās vispār dvēseles koncepts tika nonivelēts, līdz tādam kā apziņas parazīta līmenim. Smadzeņu domāšana ir viens, bet dvēsele ir otra komponente, viena dvēsele var būt vairākiem cilvēkiem un dzīve ir dvēseļu determinēta.

Septītkārt, ja dekompilējam autora paustās dvēseļu pasaules struktūru, mēs redzam, standarta kristietības konceptu, pēcnāves dzīves mītu rietumu kultūrās un hinduisma/budisma konceptu sajaukumu. Piemēram, standarta gaismas tunelis, pavadoņdvēsele Svētā Pētera vietā, karmas piesaukšana, kļūšana labākam caur ciešanām, mūžīgais izziņas ceļš, deja vu sastopot iepriekšējās dzīvēs sastaptos cilvēkus, dvēseļu hierarhija un mūžīgā piedošana.

Kopumā grāmatu ieteiktu lasīt visai kritiski un veltīt nedaudz laika iedziļinoties autora apgalvojumos un pierādījumos. Ja vajag pārlasot vēlreiz nodaļu, kur autors saka, „tādējādi pierādot”, pierādījums parasti nemaz (vienmēr) nav jo tiek balstīt uz autora paša vārdiem. Pats autors arī nekur zinātniskos žurnālos savus atklājumus nekad nav publicējis un nenorāda arī uz iepriekšējiem pētījumiem šajā laukā. Laba grāmata kritiskās domāšanas attīstīšanā, bet visādi citādi grāmatas autora instruments naudas pelnīšanā. Mēs jau katrs sev vismaz dziļi sirdī esam nemirstīgi un cerība uz dzīvi pēc nomiršanas nevienam nav sveša. Grāmatai dodu 4 no 10 ballēm. Nepatīk, ja autors tevi nekaunīgi mēģina muļķot.

Frauds, Myths, and Mysteries: Science and Pseudoscience in Archaeology by Kenneth Feder

Fraud_Myths_Mysteries

Mūsdienu cilvēks dzīvo dīvainā pasaulē. Tā ir pilna ar dažādām neizskaidrojamām lietām – astroloģiju, ekstrasenso uztveri, citplanētieši regulāri nozog cilvēkus, zīmē apļus labības laukos, piramīdas maketos var asināt nažus un uzlabot nodzertās aknas, nākotni var paredzēt izmantojot speciālas kārtis, daži prot lasīt domas un pat liekt karotes. Tā ir tikai daļa no dīvainībām ar kurām nākas saskarties ikdienā – internetā, presē un grāmatās. Katrs, kas lasījis Dēnikena vai Muldašova darbus sapratīs, par ko te tiek runāts.

Tā kā šādus darbeļus savulaik lasīju diezgan aizrautīgi – garastāvokļa uzlabošanai. Tad nolēmu nedaudz papētīt šīs pseidozinātnes pretargumentāciju. Visvairāk trokšņa parasti rada pseidoarheoloģiski izteikumi un spriedumi. Latvijā arī ir iznākusi no angļu valodas tulkota grāmata „Aizliegtā arheoloģija” – totāls pseidozinātnisks rasols, kuru labākā gadījumā var izmantot par dārgu tualetes papīru. Tādēļ nolēmu sākt lasīt tieši par arheoloģiju.

Grāmatiņa sākas ar nodaļu, kas paskaidro jautājumus – kas ir zinātniskā pētniecības metode, kas ir zinātnes pamatprincipi. Tas lasītājam palīdz jau pašos pamatos izprast, kāda ir atšķirība zinātniski pierādītam faktam no ne uz ko nebalstītas hipotēzes.

Turpmākā grāmatas daļa tiek veltīta dažādiem pseidozinātniskiem mītiem, kas saistīti ar arheoloģiskām tēmām.

Pirmais apskatītais mīts veltīts stāstam par to, kā uz zemes reāli ir atrastas milžu atliekas jeb Kardifas giganta lieta. Stāstiņš no A-Z par uzņēmīgu blēdi, kas savā piemājas dārzā izracis pārakmeņojošos gigantu. Savulaik šī lieta tautas masās sacēla lielu furoru, beidzās viss ātri pēc pāris mēnešiem, kad viltojumu atklāja. Tomēr tas netraucē uz šo lietu kā faktu atsaukties vēl šodien.

Nākamais mīts veltīts Piltdaunas cilvēkam –kādam britu arheologam, nebija īsti paticis fakts, ka Britu salās nav atrasts neviens cilvēku sencis un viņš nolēma viltot savu. Ar laiku viltojumu tomēr atklāja, bet pa to laiku troksnis bija sacelts pamatīgs.

Tad neliela nodaļa veltīta jautājumam, kas tad bija pirmie amerikāņi? Diezgan sīki paskaidrots, ka Izraēlas pazudušās ciltis vai atlantu civilizācijas paliekas tomēr nav pie vainas. Viena nodaļa veltīta arī tam, kas atklāja Ameriku pirms Kolumba, ķīnieši, ēģiptieši, grieķi, Svētais Bernards, vikingi.

Moundbuilder kultūra, kas savulaik Amerikā nodarbojušies ar zemes pauguru uzbēršanu. ASV šī lieta radījusi visvisādas „hipotēzes” sākot no citplanētiešiem, beidzot ar atlantiem. Netiek aizmirsts arī pats Atlantu kontinents – Atlantīda. Diezgan sīki aprakstīta gaita kā no diviem Plato dialogiem Timaeus un Critias izaugusi mūsdienu atlantoloģija.

Ir apskatīts arī citplanētiešu jautājums, lielā tā daļa gan veltīta von Dēnikena darbu kritikai, tomēr standarta „idejas” tiek ieskicētas. Gan piramīdu būvniecība, antīkie kosmonauti, mūsu stulbie senči, kas bez citplanētiešu palīdzības pat pakaļu nemācētu noslaucīt utt.

Tad sadaļa veltīta rīkstniecībai arheoloģijā, izrakumu vietas atrašanai pēc fotogrāfijas vai kartes. Dažādi atgadījumi iz dzīves. Nedaudz par Noasa šķirsta lietu un grēku plūdiem, Turīnas līķauts.

Kopumā grāmatiņu vērtēju 10 no 10 ballēm. Autors ne tikai kritizē pseidozinātniskās idejas, bet arī dod materiālus padziļinātākai lietu izpētei, gan grāmatas, gan internetu. Tiešām vērtīga lasāmviela, palīdz izkopt cilvēkam kritisku domāšanu, akli neticēt visam, ko raksta. Silti iesaku izlasīt visiem gan atlantologiem, piramidologiem, šambaloīdiem, gan vienkāršam cilvēkam, kuram šīs lietas interesē. Te gan jāatceras, ka grāmatā ir mēģinājums izskaidrot kā ir patiesībā, tādēļ bieži vien labs stāsts tiek ar to samaitāts.

The Great Pyramid: Ancient Egypt Revisited by John Romer

The Great Pyramid Ancient Egypt Revisited

Uz šīs grāmatas izlasīšanu mani pamudināja divi notikumi. Pirmais – nesen biju apmeklējis Ēģipti un slavenās piramīdas, piepildīju bērnības sapni apskatīt 4500 gadus vecas celtnes, par kurām daudz lasīts dažādos vēsturiskos romānos un daiļdarbos. Otrais krievu pseido dokumentālās filmas „Тайна египетских пирамид” noskatīšanās un ar to saistīto diskusiju lasīšana internetā. Skaidri bija nošķirami divi viedokļi – racionāli domājoši cilvēki un „piramidologi” (tie kas tic visam citam, tikai ne tam, ka piramīdas cēluši paši ēģiptieši).

Grāmatas atrašana nebija viegls uzdevums, tam tika veltītas vairākas stundas, nu nekādi nevēlējos iepirkt kaut kādu Muldašova tipa pseidozinātnisku apcerējumu veltītu piramidoloģijai. Mana galvenā vēlme bija uzzināt, kā tieši piramīdas ir tikušas būvētas, procesa apraksts, fakti, kas liecina par labu kādai konkrētai teorijai, fakti, kas ir pretrunā ar teoriju.

Pati grāmata, atzīšu uzreiz, pārspēja visas manas ekspektācijas. Grāmatas centrālā lieta, kas tiek apskatīta, ir Heopsa piramīda – turpmāk Piramīda. Perfekts, strukturizēts izklāsts, kas sevī ietver ne tikai parastai tautai „vispārzināmo” informāciju, bet arī dod ieskatu tādās niansēs, kas saistītas ar piramīdu būvniecību, kas parastam nespeciālistam nemaz nav zināmas. Grāmata nav domāta atlantologiem, ufologiem un piramidologiem, par viņiem autors izsaka savu viedokli citēdams W.M.F.Petrie:

„… dialogue in this democracy of ignorance where fact and theory, inaccuracy and inclination are given equal weigth, is Sisyphean. … It is useless to state the real truth of the matter, it has no effect on those who are subject to this type of hallucination. They can but be left with the flat earth believers and other such people.”

Pirmajā daļā autors diezgan smalki pastāsta, kā ir radušies mīti par piramīdām un „piramidoloģijas” pirmsākumi, agrīnie izrakumi un zinātnieku secinājumi.

Otrajā daļā lasītājam tiek pastāstīts viss, kas ir zināms par tā laika ēģiptiešu iedzīvotājiem, viņu iespējamā sadzīve, celtniecības motivācija, organizācija. Izteikumi netiek grābti no gaisa, bet pamatoti ar nopietnām atsaucēm uz arheologu publikācijām.

Trešajā daļā tiek apskatītas Piramīdas būvniecības materiālu ieguves vietas, akmens apstrādes tehnoloģijas, loģistikas tīkls.

Ceturtā daļa tiek veltītā agrīno piramīdu būvniecībai, materiāliem un metodēm, galvenais uzskats likts uz Džosera piramīdu un Sneferu trijām piramīdām (jā, šis faraons savas dzīves laikā sev pamanījās uzbūvēt veselas trīs piramīdas.

Piektā daļa sevī ietver aprakstu kā Piramīdas būvniecība uzsākta, plānošana, būvlaukuma sagatavošana, iekšējais un ārējais plānojums.

Sestā un pēdējā daļa apraksta Piramīdas būvniecības praktiskos aspektus, kā nodrošināt struktūras integritāti, veikt precīzus mērījumus, katra piramīdas elementa nepieciešamība un galvenais, kas ir ticis salaists dēlī un kā tas pēc tam labots. Beigās ir daudz un dažādi pielikumi ar darba plāniem, piramīdu plānojumiem, dimensijām un darbu apjomiem.

Es personīgi grāmatā uzzināju daudzas jaunas lietas, gan to ka Piramīdai eksistē plāns 1:1, kas izkalts piramīdas piekājē uz klinšu plato, balstoties uz kuru tad arī veiktas visi nepieciešamie mērījumi, akmens apstrādes metodes, Piramīdas būvniecības kļūdas un teorija, kādēļ ir bijušas nepieciešamas šahtas, kuras bloķētas ar bronzas rokturiem.

Lasāmviela nav no tām vieglākajām, reizēm ir jāpašķir atpakaļ, lai apskatītos kādu shēmu, reizēm sevi pieķer piecas minūtes pētot kādu fotogrāfiju, arī pats formāts ir akadēmiski monumentāls. Grāmata ir lasīšanai neparocīgs krītpapīra veidojums, kas sver vairāk kā divus kilogramus. Toties, kad esi ticis cauri, iegūtais zināšanu apjoms ir vienkārši milzīgs. Protams, paliek atvērti jautājumi uz kuriem iespējams nekad neuzzināsim atbildes, bet galvenais, „Kā Piramīda tika uzbūvēta?” ir atbildēts. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Tiešām ieteiktu izlasīt katram, kuru interesē šī lieta, un kuru interesē ne tikai „aizraujoši pseidozinātniski izdomājumi”, bet arī fakti.

СКАЛОЛАЗКА by Олег Синицын

 

Jau sākot lasīt grāmatu zināju, ka nekāds unikālais darbs šis nebūs. Nedaudz bija slinkums lasīt grāmatiņu pilnu ar matemātiskām formulām, tādēļ izvēlējos šo.

Grāmata mums stāsta par krievu tautības lingvisti Alenu, kuras hobijs ir alpīnisms. Parasti viņa piehalturē tulkojot uzrakstus grūti pieejamās vietās, taču šoreiz haltūra Turcijā izvēršas citādi. Tā vietā, lai noņemtu teksta nospiedumu un iztulkotu to, viņu papildus mēģina nogalināt. Meitietis, protams, aizmūk līdzi paķerot noslēpumainu gredzenu, kas atrasts Homēra kapā. Šo gredzenu sāk meklēt noslēpumaina Organizācija. Gredzens izrādās senas protocivilizācijas artefakts, kurš var palīdzēt nokļūt pie šis senās civilizācijas lidaparāta. Visu piedzīvojumu rezultātā, galvenā varone veic kāpaļāšanu pa klints sienām Turcijā, Frankfurtes debesskrāpjiem Vācijā un kalniem Krētā Heraklionas tuvumā.

Grāmatas autors manuprāt ir pārcenties mēģinot sabāzt vienā grāmatā Indiana Jones, Dirk Pitt un Lara Croft artefaktu medīšanas labākās tradīcijas. Visi tēli ieskaitot galveno varoni ir tādi neizstrādāti. Viņiem nav nekādas iekšējās pasaules-ko redz, to dara. Ļaunais ir ļauns, labais ir labs, morālistiskie spriedumi naivi un viendimensionāli. Autors nemaz nekautrējas ik pāris lappusēs izmantot „deus ex machina”, dažādi laicīgi telefona zvani, interneta forumā saņemtas atbildes pēdējā brīdī, ļaundaru ieraudzīšana Krētas krastos kuterī no lidmašīnas. Ar laiku tas sāka izskatīties pēc farsa, arī nobeigums pārsteigumu sagādāja tikai tik daudz, cik to izraisīja brīnumi no malas.

Kopumā grāmatai dodu 6 no 10 ballēm, var lasīt ja gribās atpūtināt smadzenes un atkar saskarties ar pseido leģendām, kas saistītas ar Atlantīdu. Bet tā kā man ir vēl 3 šī cikla grāmatas, izlasīšu visas, lai redzētu vai autors ir labojies.

Attēls no izdevniecības Armada mājas lapas.